Dainis ģimenē piedzima negribēts un jau pavisam agrā vecumā nokļuva bērnu namā, bet vēlāk – internātskolā.
Visu savu apzināto bērnību un jaunību Dainis izjuta naidu pret saviem vecākiem, īpaši māti. Vēlme atriebties brīžiem kļuva tik spēcīga, ka dažkārt pārtapa domās par slepkavību. Tikai nopietni pievēršoties Dievam un sākot apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, Dainis saprata, cik svarīgi ir piedot mammai. Jaunais vīrietis pieņēma lēmumu izlīgt, tomēr, lai to īstenotu, bija nepieciešams laiks un Dieva pārdabiskā palīdzība.

Pēc pēdējās draudzes lūgšanu nometnes inkauntera Dainis ir piedevis mammai no sirds, viņš saka, ka vairs neizjūt nekādu rūgtumu par pāridarījumiem bērnībā un viņu attiecības ir atjaunojušās. Kā tas notika, Dainis pagājušajā dievkalpojumā liecināja visai draudzei:

„Mana bērnība bija grūta, jo vecāki mani neplānoja un negaidīja. Tētis iepazinās ar kādu sievieti, ar kuru kopā kolhozā slauca govis, sāka ar viņu kopdzīvi, un tā pasaulē nācu es. Kad man bija divi gadi, notika nelaimes gadījums. Mamma mani nepieskatīja un es izkritu pa logu. Pēc šī notikuma viņai atņēma vecāku tiesības, bet mani ievietoja bērnu namā. Tā es uzaugu bez vecāku mīlestības. Deviņu gadu vecumā tēvs mani paņēma pie sevis, tomēr to darīja aiz pienākuma un vainas apziņas, nevis tāpēc, ka mīlētu mani. Gribēju iet normālā skolā un mācīties, kā visi pārējie, taču galvas traumas dēļ tas bija liegts. Sestdienās un svētdienās biju mājās, bet darbadienās mācījos internātskolā kopā ar garīgi atpalikušiem bērniem. Kaut arī palīgskolā biju pats labākais, tas mierinājumu nesniedza. Mana bērnība un nākotne bija sabojāta.

Pēc kāda laika tēvs apprecējās otrreiz, un nu man bija audžu mamma, bet arī viņa mani nemīlēja, jo viņai tuvāka bija pašai sava meita. Tēva jaunajā ģimenē jutos kā bārenis. Gadiem ejot, manī radās sāpes, rūgtums, un vēlāk jau arī naids. Es vēroju, kādas attiecības bija citiem bērniem ar saviem vecākiem, kad viņi brauca ciemos ar ziediem un dāvanām. Taču man dvēselē bija naids un atriebība. Mana sirds asiņoja, tajā bija sāpes, rūgtums un vēlme nogalināt savu māti. Nodomāju: „Mana „dāvana” mammai būtu kārtīga beisbola nūja! Nodauzītu, lai paliek slapja vieta!” Laiks gāja, bet šī doma kļuva arvien spēcīgāka.

Kad tēvs nomira, audžumamma no manis atteicās, bet es sāku strādāt pie saimniekiem par vēdera tiesu. Kolēģis darbā uzjundīja manī vēlmi atriebties, un mēs sākām kopā pat kalt plānus. Tajā laikā bija kāda sieviete, kura stāstīja man par Dievu un aicināja uz draudzi. Es šad tad apmeklēju dievkalpojumus, jo varēju iegūt jaunus draugus, bet nākt pie Dieva es vēl nevēlējos. Manas alkas pēc atriebības bija sasniegušas kulmināciju, tomēr, jo vairāk es domāju par atriebību, jo drausmīgāk pats jutos. Dvēselē bija nemitīga cīņa, kas grāva mani pašu. Es kļuvu pats par sava naida upuri un zināju, ja tā turpināšu – sajukšu prātā. Kādā brīdī sapratu, ka man ir kaut jāmaina savā dzīvē un nolēmu paklausīt šīs sievietes padomam. 2007. gadā pieņēmu Jēzu par savu Kungu, nožēloju visus savus grēkus un slepkavības plānus. Pēc kāda laika nonācu draudzē „Kristus Pasaulei”. Tieši šeit sapratu, ka man ir jāpiedod savai mātei, taču tā izvērtās par smagāko cīņu manā mūžā.

Pirmā inkauntera noslēgumā gribēju uzrakstīt vēstuli mammai, bet man drebēja roka un asaras lija kā no krāna. Toreiz tā arī neko neuzrakstīju jo vēl nespēju piedot viņai no sirds. Manī bija rēta, tomēr es nolēmu cīnīties un kā mērķi noliku piedot savai mammai visā pilnībā. Man bija vīzija, ka esmu pilnīgi dziedināts no naida, rūgtuma un nepiedošanas, un braucu ciemos pie mammas ar torti un ziediem. Tomēr, lai to spētu īstenot, bija vajadzīgs laiks un lūgšanas. Visu šo laiku par mani lūdza gan grupiņa, gan arī es pats.

Pirms pusgada, esot draudzes lūgšanu nometnē inkaunterā, sapratu, ka tagad spēju līdz galam piedot savai mammai un esmu brīvs no rūgtuma un naida. Ja pirms tam knapi ar asarām spēju uzrakstīt trīs rindiņas, tad tagad uzrakstīju mammai mīlestības vēstuli lapai uz abām pusēm un vēl nācās ņemt otru lapu palīgā.

Pirms pāris nedēļām īstenoju savu ieceri un aizbraucu ciemos pie mammas. Viņa iznāca man pretīm, un es domāju, ka izkusīšu no asarām. Mēs pavadījām kopā visu vakaru un pārrunājām daudzas lietas. Kad stāstīju mammai par savu ticību, draudzi un Dievu, viņa uzmanīgi klausījās. Kad šķīrāmies autobusa pieturā, mēs apskāvām viens otru. Viss naids un rūgtums, kas gadiem bija plosījis manu dvēseli, ir aizgājis! Tobrīd nodomāju – cik pretīgi, ka kādreiz varēju perināt atriebības domas pret savu māti!

Pagājušo nedēļu mēs sazvanījāmies, un es ar interneta starpniecību palīdzu mammai atrast labāku darbu lauksaimniecībā. Vēlos viņai uzdāvināt Bībeli un plānoju pa pastu sūtīt viņai izdrukātas mūsu mācītāja svētrunas. Sirdī jūtu, ka esmu pilnīgi piedevis savai mammai, atjaunojis attiecības, apciemojis un samīļojis.   Man vairs nevajag, lai mamma lūgtu piedošanu man par izpostīto bērnību. Tagad es pats esmu piedevis un vairs nepieminu pagātni ar ļaunu.

Pirmkārt, paldies Jēzum, ka Viņš darīja mani brīvu no naida un nepiedošanas, otrkārt, paldies mācītājam, viņa komandai un mājas grupai, kas lūdza par mani. Paldies arī sieviņai, kura bija par atbalstu, kad man bija grūti. Tagad es mīlu savu mazo meitiņu un Dieva spēkā varu viņai sniegt rūpes un mīlestību, ko bērnībā pats nesaņēmu no vecākiem.

Ikvienam, kuru nomāc paša naids, rūgtums un nepiedošana, iesaku atgriezties pie Dieva un pieņemt Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Piedod no sirds visiem, lai arī tev tiek piedots! Apmeklē dzīvu draudzi un mājas grupiņu, kur par tevi iestājas un aizlūdz. Piedošana ir izvēle, nevis emocijas. Tomēr, ja tev ir grūti piedot un izlīgt ar savu pāridarītāju, ja sliktas atmiņas un emocijas tevi grauž, tad apmeklē draudzes lūgšanu nometni inkaunteru. Par tevi aizlūgs un tev palīdzēs. Ja tu no sirds meklēsi Dievu un brīvību no naida, tu kļūsi pa īstam brīvs!

Esiet svētīti!”

Daiņa Vainovska liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums