Elita jau no pusaudžu gadiem zina, ko nozīmē smēķēt, un viņas centieni šo nodarbi atmest vienmēr ir beigušies neveiksmīgi.
Turklāt pēc vīra nāves Elitas dzīvē lielu lomu sāka spēlēt arī alkohols, kurš bija kā glābējs vientulības brīžos. Tomēr no visām situācijām ir izeja, un Elita to atrada aptuveni pirms pusotra gada, kad sāka iepazīt Dievu.
„Kad pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem uzsāku mācības Rīgas profesionālajā arodskolā, biju klusa meitene un smēķēšanu neatzinu. Nebiju to darījusi un nevēlējos arī sākt. Tomēr skolā bija kādi cilvēki, kuri piedraudēja, – ja nesmēķēšu, „izlekšu no bara” un noteikti nosūdzēšu smēķētājus pasniedzējiem. Baidījos, ka mani var fiziski ietekmēt, tāpēc pakļāvos vecāko kursu meiteņu ietekmei. Sākotnēji smēķēju kompānijas pēc, bet ar laiku tas kļuva par ieradumu. Es smēķēju regulāri un daudz. Cigaretes kļuva par manu nomierināšanās līdzekli jeb nervu zālēm, kas, sakreņķējoties it kā palīdzēja. Smēķēšana atstāja arī lielu iespaidu uz veselību un man parādījās grūtības elpot pie lielām slodzēm. Vairākkārt mēģināju pati saviem spēkiem tikt galā ar šo atkarību, bet neizdevās, nespēju atteikties, lai gan apzinājos tās kaitīgo ietekmi.”
Kad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem nomira Elitas vīrs, smēķēšanai pievienojās arī alkohols.
„Nekad neesmu bijusi pārmērīga alkohola lietotāja, bet pēc tam, kad paliku viena ar bērniem, jutos pamesta, vientuļa un vīlusies dzīvē. Meklēju iespēju, lai nomāktu šīs emocijas un atradu to nepareizā draugu kompānijā. Tie bija mani draugi, un, lai gan viņi ietoja alkoholu, taču pie viņiem varēju doties brīžos, kad man bija slikts garastāvoklis, jutos vientuļa un bija nepieciešams aizmirsties. Iedzerot šķita, ka problēmas un grūtības ir pazudušas, bet patiesībā tā nebija. Alkohola lietošana pamazām sabojāja manas attiecības ar bērniem, un iekšēji es sāku justies vēl vientuļāka.”
Pēc neilga laika Elitas draudzene sāka daudz stāstīt par to, ka Dievs ir reāls, patiešām dara brīnumus, un var atbrīvot no atkarībām. Elita vēlējās izmaiņas savā dzīvē un pēc draudzenes ieteikuma atbrauca uz draudzes „Kristus Pasaulei” rīkoto dievkalpojumu.
„Pirmajā dievkalpojumā man ļoti uzrunāja tas, ko sludināja mācītājs, un es sāku apmeklēt mājas grupiņu Saldū. Pamazām tuvojos Dievam, lasot Bībeli un lūdzot. Pēc kāda laika aizbraucu uz draudzes dziedināšanas dievkalpojumu un tā laikā sapratu, – kamēr nepieņemšu kārtīgu lēmumu atteikties no dzeršanas, nekas nemainīsies. Izlēmu, ka vairs nelietošu alkoholu un kopš tās reizes esmu brīva no šīs atkarības.”
Elita vēlējās atbrīvoties arī no smēķēšanas un tāpēc viņa devās uz draudzes rīkoto trīs dienu nometni jeb inkaunteru, kur par to tika lūgts.
„Pēc šīs nometnes, aizbraucot mājās, es izmetu pēdējo cigarešu paciņu un zinu, ka man tās vairs nebūs nepieciešamas.
Es vairs nesmēķēju, nedzeru, un jūtu, ka man ir arī daudz vieglāk elpot. Tagad mans mierinātājs ir Dievs un es nejūtos vientuļa un vīlusies. Katru dienu lasu Bībeli, lūdzu un regulāri apmeklēju dievkalpojumus. Esmu atradusi draugus, kuri mani velk tuvāk Dievam, nevis grēkam. Arī manas attiecības ar bērniem ir uzlabojušās, un esmu neizsakāmi laimīga.
Es aicinu arī tevi – pieņem Jēzu kā savu Glābēju, jo tādu brīvību, kādu dod Dievs, nespēj neviens cits!”
Elitas Bernānes liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
