Evita izauga ģimenē kā vienīgais mīlētais un lutinātais bērns.
Vecāki apmierināja visas viņas finansiālās vajadzības, un diemžēl neiemācīja strādāt un pārvarēt grūtības, tādēļ Evita bija pieradusi visu viegli dabūt un līdz pat 25 gadu vecumam viņa naudu nopelnīt nemācēja. Nebija pietiekošas motivācijas strādāt, kā arī jaunā sieviete neticēja, ka kaut ko nopietnu dzīvē varēs sasniegt.

 “Pirms 5 gadiem, kad atnācu uz draudzi „Kristus Pasaulei”, strādāt negribēju un nemācēju, biju neveiksminiece. Ienīdu grūtības, nevēlējos tās pārvarēt un vienmēr izvēlējos iet vieglāko ceļu. Kaut arī jau biju pieaugusi un man bija meita, vecāki mūs uzturēja, deva visu vajadzīgo, bet tai pašā laikā pārmeta, ka es neko savā dzīvē nevarēšu sasniegt. Šādus tādus darbiņus mēģināju strādāt, bet viss iesāktais “pārplīsa kā ziepju burbulis”, jo padevos pie pirmajām grūtībām.

Draudzē mācīja, ka tam, kas nestrādā, nebūs ēst, ka nabadzība ir lāsts, un ka kristietis ir galva, ne aste. Pārdomāju Dieva vārdu un man nebija miera. Sapratu, ka, dzīvojot uz vecāku rēķina, viņi nosaka un kontrolē manu dzīvi.

Meklēju darbu un sāku strādāt, bet atkal viss “izgāzās”, jo nespēju sevi disciplinēt. Draudzē mācīja, ka pastiprināti jālūdz par problēmām, ar kurām netiekam galā. Tā arī darīju, un Dievs pamazām mainīja mani, sāka rasties gribasspēks. Beidzot dabūju darbu labā kosmētikas firmā par konsultanti, bet apprecējos, un lielās slodzes dēļ neredzēju savu ģimeni. Drīz vien mēs ar vīru sapratām, ka šis amats nav savienojams ar normālu ģimenes dzīvi un atkal nonācu bezdarbnieku rindās. Aktīvi darbu nemeklēju, dzīvoju uz vīra „kakla” un ņēmu naudu no vecākiem. Taču Bībelē teikts, ka mums jāaizdod, nevis jāaizņemas, un tas mani iedvesmoja cīnīties tālāk par finansiālo neatkarību.

Mācītājs, uzklausot manu situāciju, ieteica, lai pamēģinu apgūt manikīru un pamazām kļūstu patstāvīga. Tā kā pēc dabas biju nepacietīga, neakurāta, gribēju visu “uz ātro” izdarīt, domāju, ka nespēšu labi iemācīties. Nāca virsū mazvērtības domas, taču Bībelē 5. Mozus 16. nodaļā teikts: „Tas Kungs, tavs Dievs, tev svētīs ikvienu tavu roku darbu.” Pieņēmu lēmumu un sāku mācīties. Kad zināmā līmenī šo prasmi biju apguvusi, braucu pie klientiem uz mājām taisīt manikīru. Tā uzsāku savu mazo biznesu. Pelnīju, palīdzēju uzturēt ģimeni un pārstāju ņemt naudu no vecākiem. Gribēju ātri strādāt, bet tas mazināja kvalitāti. Reizēm gadījās, ka manikīrs bija uztaisīts slikti, nagu laka neturējās, līdz ar to bija jābrauc pie klienta otreiz un jātaisa viss no jauna. Tas nozīmēja, ka neko nenopelnu un pazaudēju klientu. Mērķtiecīgi mainīju savu raksturu, centos darbu izdarīt rūpīgi un akurāti. Gāju papildus mācīties, lai celtu darba kvalitāti. Vārdu sakot, nebija viegli, bet spēku turpināt deva lūgšanas, lasītais Dieva vārds, kā arī apziņa, ka man jābūt par labu piemēru savai meitai, kā arī cilvēkiem, kuru garīgo aprūpi Dievs man ir uzticējis.

Es uzticīgi kalpoju Dievam, un Viņš ir svētījis manu darbu. Esmu noticējusi, kas Dieva spēkā varu sasniegt visus savus mērķus. Pirms trīs mēnešiem noīrēju skaistas telpas Rīgas centrā un atvēru savu skaistumkopšanas studiju. Tas dod iespēju apkalpot vairāk klientu un paplašināt savu darbību. Kaut arī mans bizness ir sākuma stadijā, tomēr ir jau pirmie redzamie panākumi un gandarījums par paveikto.

 Šodien esmu finansiāli patstāvīga sieviete, galva, ne aste, kas „sēž citiem uz kakla”. Strādāju, palīdzu uzturēt ģimeni un tagad nevis ņemu naudu no vecākiem, bet varu atļauties pati uzdāvināt labas dāvanas. Vairs nemētājos no viena darba uz otru, nespējot sevi piespiest pārvarēt grūtības, bet plānoju, ka pēc zināma laika varēšu dot darbu arī citiem.”

Dievs ir labs Tēvs, kurš rūpējas par Saviem bērniem un viņu labklājību. Es mīlu Dievu, kalpoju cilvēkiem, un Viņš svētī un ceļ manu namu.

Evitas Lucas liecību pierakstīja Dace Daubere