Pusaudžu vecumā mamma ņēma Karīnu līdzi uz draudzi, tomēr Dievs un viss,
kas ar To saistīts, jauno meiteni interesēja gaužām maz. Viņa vēlējās dzīvot pati savu dzīvi, kas galvenokārt sastāvēja no ballītēm, puišiem un alkohola lietošanas krietnos daudzumos. Tomēr viņas mamma nepadevās, un visus šos gadus turpināja lūgt un ticēt, ka kādu dienu meita atgriezīsies pie Dieva un sakārtos savu dzīvi. Tā arī notika. Par šīm pārmaiņām stāsta Karīna pati:

„Pusaudžu gados biju dzirdējusi par Dievu tikai pa ausu galam. Vecāki manas māsīcas slimības iespaidā pievērsās ticībai, sāka regulāri apmeklēt draudzi un ņēma līdzi arī mani, taču es ļoti nevēlējos turp doties. Braucu tikai dēļ vecākiem un māsīcas, jo gribēju viņu atbalstīt. Dievkalpojumos sēdēju sabozusies un nevarēju vien sagaidīt, kad beidzot šis garlaicīgais pasākums beigsies un varēsim braukt projām, lai ar pilnu krūti mestos „īstajā” dzīvē. Ārēji paklausīju vecākiem, taču pati biju pārliecināta, ka viss ir kārtībā un man nekādu Dievu nevajag. Kā jau vairums jauniešu centos nedomāt, kā veidosies mana dzīve un kas ar mani notiks pēc nāves, – domāju, ka nomiršu, un viss.

Kad māsīca tomēr nomira, es sacēlos vēl vairāk. Teicu: „Kur tad ir tas jūsu Dievs!?” Kļuvu nevaldāma, mammu vairs neklausīju nemaz un darīju, ko gribēju. Kategoriski atteicos doties līdzi vecākiem uz draudzi, biju kļuvusi par pilnīgu „mežoni”, kam vienalga viss, ko par viņu domā un saka apkārtējie. Mans dzīvesveids bija nepārtraukti „tusiņi” un dzeršana. Reiz pēc nezināmas izcelsmes šķidruma lietošanas palika tik slikti, ka domāju, – tūlīt nomiršu. Es lietoju alkoholu pat darba dienās. Mammai teicu, ka eju uz skolu, bet patiesībā laiku pavadīju ar draugiem, izklaidējoties, kā pašiem patika.

Tā pagāja apmēram divi gadi. Man nebija nekādu plānu vai mērķu dzīvei. Arvien vairāk apzinājos, ka dienas paiet bezjēdzībā un alkohola skurbumā, tomēr ārēji es visiem izrādīju, ka man ir vienalga, kas ar mani notiek. Tēloju varoni, uzvedos pašpārliecināti un bravūrīgi, taču patiesībā jutos drausmīgi. Parādījās arī veselības problēmas un depresijas pazīmes. Man bieži reiba galva, un pēc lielākas iešanas griezās melns gar acīm. Bija arī nepārvarams, „patoloģisks” slinkums izdarīt elementāras un pašsaprotamas lietas. Nespēju no rītiem piecelties, lai aizietu uz skolu, kā rezultātā paliku uz otru gadu. Man bija šausmīgs kauns, jo nekad agrāk nevarēju iedomāties, ka es varētu netikt nākamajā klasē.

Visu šo laiku mamma par mani lūdza Dievu, gavēja un, kā mācēdama, aicināja uz draudzi. Šādās reizēs viņa man teica: „Viss, ko tev, meitiņ, vajag, ir Jēzus!” Mana atgriešanās notika pamazām. No sākuma nevēlējos neko par to dzirdēt, tomēr nogurusi pati no sevis, piekritu aiziet viņai līdzi uz draudzi. Sākumā es dievkalpojumus apmeklēju tikai pa laikam, taču manī nepārvarami brieda vēlme mainīties un sakārtot savu dzīvi. Klausoties mācītāja svētrunas, mainījās arī manas vērtības un uzskati. Ar savu pašreizējo vīru sākām apmeklēt mājas grupiņu, taču tobrīd mēs vēl dzīvojām nepareizi un mūsu attiecības nebija reģistrētas ne valsts, ne Dieva priekšā. Abi divi pieņēmām lēmumu dzīvot atsevišķi līdz laulībām, nodot savas dzīves Kristum, iekļauties draudzē un uzņemties kalpošanu. Tā, arvien vairāk, apmeklējot draudzi, lasot Bībeli un tuvojoties Dievam lūgšanā, es sapratu, ka Viņš tiešām ir dzīvs un reāls. Mana dzīve sāka mainīties, līdz es kļuvu par pilnīgi citu cilvēku.

Tagad ir pagājuši apmēram divi gadi, kopš esmu atgriezusies pie Dieva. Es vairs nelietoju alkoholu un nedzīvoju atkarībās. Man vairs nav vajadzīgas ballītes un gadījuma attiecības, lai celtu savu pašapziņu. Šobrīd man ir svētīta laulība, abi ar vīru esam sakārtojuši savas attiecības un dzīvojam Dieva gribā. Esmu laimīga, ka arī viņš mīl Dievu un kalpo draudzē. Mūsu ģimene ir svētīta, jo tagad mums ir kopēji mērķi un virziens dzīvei. Esmu vesela, laimīga un veiksmīga visās jomās.

Tagad man ir mērķi! Mans lielākais uzdevums ir celt Dieva valstību šeit, uz zemes. Es gribu kalpot cilvēkiem un parādīt to, cik Dievs ir varens un mīlošs. Ir kaut kas daudz labāks par alkoholu, ballītēm un dzīvi netiklībā. Tas ir Jēzus Kristus, kurš ir izglābis mani, pilnībā izmainījis manu dzīvi un domāšanu. Pats galvenais, ka man ir mūžīgā dzīvība, es nenonākšu ellē, un savā dzīvē es vēl daudziem stāstīšu par Jēzu. Paldies Dievam, ka man ir šī draudze „Kristus Pasaulei”, un mācītājs, kurš nekad nepadodas un māca to arī man. Paldies arī manai mammai, kura vairākus gadus lūdza un ticēja, ka es atgriezīšos pie Jēzus. Es zinu, ka Dievs arvien strādā pie manis un es turpināšu Viņu meklēt vienmēr, jo Viņš ir devis šo iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Ja Viņš varēja izmainīt mani, kaut arī biju spītīga un pretojos Dievam, tad Viņš var izmainīt arī tevi.Tava dzīve mainīsies tāpat, kā manējā, un vēl vairāk. Viņš mani mīl un tevi arī!”

Karīnas Jomantas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums