Evita ir dzīvespriecīga, atvērta un vienmēr smaidoša jauna sieviete. 
Viņa ir aktīva draudzes „Kristus Pasaulei” dalībniece, kalpo slavēšanas komandā un vada mājas grupiņu. Aptuveni pirms pieciem gadiem Evita bija cilvēks, kura stostījās – izteikti raustīja valodu, tāpēc izvairījās no komunicēšanas ar cilvēkiem un uzstāšanās auditorijas priekšā. Kopš jaunā sieviete ir iepazinusi Dievu, viņa ir dziedināta no stostīšanās un laimīga, ka var brīvi sarunāties.
Evita stāsta, kā ieguvusi šo runas defektu: „Aptuveni četru gadu vecumā, kad kopā ar mammu devos pie omes, lai aiznestu viņai ziedus, negaidot man priekšā izleca liels vilku sugas suns un rēja tieši sejā. Aiz pārbīļa trīs dienas nebildu ne vārda. Mani vecāki ļoti uztraucās, ka es tik ilgi klusēju, tāpēc aizveda pie ārsta. Pēc trim dienām atsāku runāt, taču biju sākusi stostīties un man izteikti raustījās valoda. Lai gan pēc ārsta vizītes tiku nosūtīta vēl pie citiem speciālistiem, tradicionālā medicīna nevarēja man palīdzēt, jo principā biju vesela. Tā kā uzlabojumu nebija, vecāki izlēma aizvest mani pie ekstrasensa cerībā, ka kļūs labāk. Situācija pasliktinājās, jo ierāvos sevī, kļuvu kautrīga un nemitīgi jutos slikti. Šī runas defekta dēļ sāku justies mazvērtīga. Sāku iet skolā, kur nemitīgi baidījos no apsmiekla, un tas vēl vairāk pastiprināja manas bailes izteikties.”
Mācībās Evita bija centīga un uzcītīga. Kad viņai vajadzēja klases priekšā noskaitīt dzejoli, mazā meitene, baidoties no izsmiekla, skolotājai sameloja, ka to nav iemācījusies, lai gan dzejoli zināja perfekti. Stostīšanās dēļ bērnam bija grūtības sakarīgi izteikt savas domas. Līdzko vajadzēja runāt, viņa bieži spēja tikai atvērt muti, taču nevarēja izteikt ne vārda.
„Mamma mani aizveda pie psihologa, un viņš man uzstādīja diagnozi – garīga atpalicība. Pēc šīs vizītes sajūta bija briesmīga un es vēl vairāk ierāvos sevī. Tas negatīvi ietekmēja manu iekšējo pasauli – jutos atstumta un nesaprasta. Psihologs bija kļūdījies, jo garīgi biju pilnīgi vesela un visu ļoti labi sapratu, tikai nevarēju savas domas normāli izteikt vārdos.”
Pamazām jaunā sieviete iemācījās noslēpt to, ka viņa rausta valodu, izvairoties no komunikācijas ar cilvēkiem un uzstāšanās lielas publikas priekšā.
Evita papildina: „Man nemitīgi galvā bija mazvērtības domas, ka neko nevaru, ka nekad nebūšu nekas īpašs, un šis runas defekts traucēs man visu mūžu. Jutos pārliecināta, ka nekas nekad nemainīsies. Dzīvoju paniskās bailes, ka tik mani stundā neizsauc pie tāfeles vai kaut ko nepajautā.”
Lai gan Evita ticēja, ka Dievs ir, un dažkārt pat mēģināja lūgt, tomēr patiesi Dievu jaunā sieviete sāka iepazīt pirms pieciem gadiem, kad sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”. Regulāri lasot Bībeli, lūdzot Dievu un apmeklējot mājas grupu, pamazām Evita sāka justies arvien labāk. Viņa pārvarēja savu noslēgtību, mazvērtību un saka runāties ar cilvēkiem. Ar laiku tas izdevās aizvien labāk un labāk.
„Pamanīju, ka Dievs mani pamazām dziedina. Iekšēji vairs nebiju sasaistīta, nesaprasta un atstumta, līdz ar to arvien brīvāk sāku komunicēt ar cilvēkiem. Apzinājos, ka Dievs ir Tas, kurš dziedina, bet man tikai ir stipri jālūdz un jātic, ka būšu pilnīgi vesela, un tā arī notika.”
Jau divus gadus Evita brīvi sarunājas ar cilvēkiem. Viņai nav problēmu izteikt savas domas. Evitas iekšējā pasaule ir dziedināta un tāpēc mazvērtības domas jauno sievieti vairs nenomāc. Kopš viņa vada mājas grupiņu, ir pazudušas jebkādas grūtības komunicēt – nav nekādas stostīšanās vai valodas raustīšanas.
Jaunā sieviete aicina: „Patiesi tici tam, ka Dievs ir vislabākais Ārsts! Jēzus dziedināja divus tūkstošus gadus atpakaļ un arī tagad! Dievs ir patiesi dzīvs un izmaina mūsu domas un sajūtas, tāpēc varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Uztici Viņam savu problēmu, un pieņem dziedināšanu jau tagad!”
Evitas Lucas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
