Esot draudzē „Kristus Pasaulei” vien nepilnus divus mēnešus,
Mārīte jau ir piedzīvojusi Dieva dziedinošo spēku. Sievietei bija sekas pēc pārdzīvota insulta un kreisās ķermeņa puses paralīzes, bet vienā no februāra dievkalpojumiem viņa saņēma savu dziedināšanu.
Mārīte stāsta: „Pirms deviņiem gadiem nonācu slimnīcā, jo bija spēcīgas sāpes rokā. Man bija paaugstināts asinsspiediens, kas izraisīja insultu jeb pēkšņus galvas smadzeņu asinsrites traucējumus. Pēc insulta pirmajās dienās visa kreisā ķermeņa puse bija paralizēta – mute sašķiebta, un roka un kāja neklausīja. Nogulēju slimnīcā ārstu uzraudzībā 7 mēnešus. Izejot no slimnīcas, kāju un roku kustības bija ierobežotas. Roka bija stīva un auksta, tikai ar grūtībām to varēju pacelt, un pirkstus nespēju kārtīgi saliekt. Naktīs kāju regulāri rāva krampjos. Kopumā bija grūti paiet un es piekliboju.”
Mārīte stāsta, ka viss piedzīvotais lika viņai justies vārgai un nevarīgai. Sieviete bija nomākta, viņai bija grūti pieņemt, ka tagad nevar normāli kustēties. Mārīte nespēja pilnvērtīgi darīt ikdienas darbus, piemēram, gatavot ēst vai uzkopt māju. Viņa baidījās ņemt rokās traukus, jo, nespējot līdz galam saliekt pirkstus, tie bieži izslīdēja no rokas un saplīsa. Grūtības sagādāja arī sevis aprūpe. Ārsti prognozēja, ka šādas sekas pēc insulta var saglabāties visu mūžu.
„Es ļoti gribēju strādāt, bet nedrīkstēju paaugstinātā riska dēļ, jo insultu biju piedzīvojusi atkārtoti. Tad šī gada februārī paziņa mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Piedāvājums bija vilinošs, jo viņa minēja, ka man noteikti patiks, un tur es varētu saņemt dziedināšanu savai rokai un kājai. Tā nu devos uz Rīgu. Sprediķa laikā pār visu ķermeni pārskrēja vieglas tirpas. Es pamanīju, ka kreisās rokas pirksti paliek nedaudz sarkanāki, nekā ierasts, un tas turpināja izplatīties tālāk pa visu roku. Tad izgāju uz aizlūgšanu un pēc tās varēju pakustināt pirkstus bez grūtībām un pacelt roku, lai gan pirms tam tas bija gandrīz neiespējami! Turpināju saliekt pirkstus dūrē, lai pārliecinātos, ka tie vairs nav stīvi un varu tos kustināt. Tas bija brīnums! Dievs bija mani dziedinājis!”
Mārīte ir neizsakāmi laimīga un pateicīga Dievam par savu dziedināšanu. Tagad viņai nav grūtību nomazgāt traukus vai pagatavot ēst, jo roku var viegli pacelt, un sieviete ar pirkstiem spēj stingri satvert un turēt priekšmetus. Viņa var aktīvi piedalīties sev tīkamās nodarbēs, apciemot cilvēkus un arī citiem palīdzēt. Staigāt ir kļuvis vieglāk, un naktīs kāju krampī vairs nerauj. Mārīte katru dienu lasa Bībeli un lūdz Dievu. Regulāra grupiņas un dievkalpojumu apmeklēšana palīdz viņai būt sadraudzībā ar citiem kristiešiem un iepazīt Dievu vēl vairāk.
„Es priecājos, ka noticēju Dieva dziedinošajam spēkam. Esmu to izbaudījusi, un tas ir paredzēts ikvienam. Es iesaku arī tev – tici, tici un vēlreiz tici, jo Dievs dziedina!”
Mārītes Vecvagares liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
