Kristaps ir 11 gadus vecs zēns. Aptuveni pirms diviem gadiem viņam parādījās atkarība no datorspēlēm, bet, 
sākot apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, vēlme nelietderīgi pavadīt laiku pie datora ir zudusi.
Kristapa mamma turpina: „Jau kādu laiku ar dēlu bijām vienojušies par konkrētu laiku, ko viņš drīkst pavadīt pie datora un kas atbilst viņa vecumam. Es zināju, ka dēls gaidīja brīdi, kad varēs spēlēt, taču neapzinājos situācijas nopietnību, ka Kristapam jau ir uzveidojusies datorspēļu atkarība.”
„Lai gan man bija atļauts pavadīt pie datora pusstundu dienā, tomēr bieži atļāvos to pārkāpt, jo tas likās pārāk maz un vienmēr gribējās pamēģināt uzvarēt vēl kādā no spēlēm. Visu laiku bija vēlēšanās spēlēt vēl un vēl. Tomēr mamma par manu aizraušanos īsti neko nezināja, jo izmantoju brīžus, kamēr viņa bija darbā. Dažkārt pēc ilgas datora spēlēšanas man sāpēja pirksti, jo nepamanīju, ka pārāk stipri spiežu taustiņus,” smaidot atceras Kristaps.
„Šī atkarība sāka ietekmēt arī mācības. Kad vakarā pildīju mājasdarbus, es bieži pieļāvu tajos kļūdas, jo pārsvarā visu laiku domāju par spēlēm. Patiesībā gan skolā, gan ārpus tās gaidīju brīdi, kad varēšu atkal ieslēgt datoru. Līdzko mamma izgāja no mājās, tā steidzos izmantot iespēju, lai atkal uzspēlētu. Bet aptuveni pirms pusgada mana mamma sāka iepazīt Dievu, tādēļ arī manā dzīvē pamazām viss mainījās,” stāsta Kristaps.
Sākotnēji zēns kopā ar mammu atnāca uz vienu no draudzes „Kristus Pasaulei” rīkotajām mājas grupiņām un drīz pēc tam sāka apmeklēt arī dievkalpojumus. Tur viņš sadraudzējās ar kādu no jauniešiem, un tāpēc draudzes apmeklējumi Kristapam radīja vēl lielāku prieku.
Pamazām zēns sāka saprast to, kas ir Dievs, uzzināja par Viņu vairāk, un apzinājās, ka pārmērīgā datora spēlēšana nav pareiza. Kristaps nolēma tās vairs nespēlēt un pamazām viņam tas arī sāka izdoties.
„Janvārī aizbraucu kopā ar mammu uz inkaunteru, kas ir draudzes „Kristus Pasaulei” trīs dienu lūgšanu pasākums, un piedzīvoju tur lielas pārmaiņas. Kalpotājs lūdza par manu datoratkarību. Fiziski neko nesajutu, bet zinu, ka tieši tas bija brīdis, kad saņēmu pilnīgu brīvību.
Sāku regulāri apmeklēt draudzi, mājas grupu un arvien mazāk laika veltīt datoram. Draudzes aktivitātes mani ieinteresēja, un zuda vēlme spēlēt datoru.”
Pēc inkauntera Kristaps vairs nav pārņemts ar uzmācīgām domām par brīdi, kad varēs uzspēlēt. Jaunietis atzīst, ka tagad ir daudz labāk, jo ir daudz vieglāk koncentrēties uz mācībām un arī pirksti vairs nesāp. Viņam ļoti patīk apmeklēt mājas grupiņu un draudzi. Zēns ir ieinteresēts, kā tiek filmēti dievkalpojumi, tāpēc labprāt iesaistās filmēšanas procesā.
Kristaps tev novēl: „Atnāc arī tu uz draudzi un Dieva spēkā gūsti uzvaru!”
Kristapa Avota liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
