Ineta kopš pagājušā gada vasaras ir uzticama draudzes „Kristus Pasaulei” 
apmeklētāja un neizlaiž nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņu. Daudzus gadus sieviete bija baiļu varā, taču pirms kāda laika viņa no tām ieguva brīvību.
Tālāk turpina Ineta: „Domāju, ka bailes manā dzīvē ienāca jau mazotnē, kad bērnudārzā, izdarot kādu nedarbu, tiku sodīta, un audzinātāja mani iespundēja tualetē bez apgaismojuma. Durvis tika aizkrampētas no ārpuses, un tumšajā telpā biju viena pati. Ja gadījās pastrādāt vēl kādas blēņas, un zināju, ka gaidāms sods, sāku satraukties un histēriski kliegt. Atrašanās tumsā aiz aizslēgtām durvīm ar laiku atstāja iespaidu uz manu turpmāko dzīvi. Rezultātā bieži raudāju, kļuvu tramīga un pamazām manā dzīvē ienāca bailes.”
Pusaudžu gados, kļūstot patstāvīgākai, Ineta saprata, ka baidās no šaurām telpām, piemēram, no liftiem.
„Kad daudzstāvu mājā bija jānokļūst vienā no augšējiem stāviem, parasti sagaidīju kādu, ar ko braukt kopā, vai izvēlējos kāpt pa kāpnēm. Ja gadījās reize, kad tomēr nācās atrasties šaurībā ilgāku laiku, tad fiziski sāku justies ļoti slikti – man trūka elpas, šķita, ka smoku. Atrašanās šādās vietās radīja iespaidu, ka esmu iesprostota kastē, un man nav vietas. Baidījos arī iet pa stāvām kāpnēm, kur no abām pusēm ir sienas. Pirms trim gadiem sapratu, ka nespēju izmantot arī solāriju. Kad reiz darbā saņēmu dāvanu karti uz solāriju, tad, tur nonākot, konstatēju, ka man no tā ir reāli bail. Es aizgāju, tā arī nepamēģinājusi.
Cilvēki apkārt minēja, ka tā ir fobija, ar kuru jāsadzīvo vai jācīnās. Neuzskatīju bailes par slimību, kuras dēļ būtu nepieciešama medicīniska palīdzība, tāpēc pie ārsta negāju. Es pieņēmu, ka tā ir mana rakstura īpatnība, samierinājos ar to un izlēmu izvairīties no vietām, kas sagādāja nepatīkamās emocijas.”
Pagājušā gada augustā draudzes „Kristus Pasaulei” rīkotajā dziedināšanas dievkalpojumā sieviete saprata, ka vēlas savu dzīvi atdot Dievam, jo Viņš ir Tas, kurš patiešām spēs palīdzēt. Ineta sāka regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Pirms kāda laika viņa aizbrauca uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru.
„Man bija jāaizpilda anketa, kurā atzīmēju lietas, no kurām baidījos. Pēc tam es devos pie kalpotāja, kurš lūdza par visu, ko biju uzrakstījusi. Lūgšanas laikā bija spēcīgas fiziskas izpausmes, bet pēc tam manī ienāca mīlestības un brīvības sajūta, kādu vēl nekad nebiju jutusi. Iekšēji biju pārliecināta, ka baiļu vairs nav. Es apliecināju, ka esmu brīva un ka šīs izjūtas mani nekad vairs nekontrolēs!”
Tagad Ineta var braukt ar liftu viena pati, un, kā viņa par sevi saka: „Manā leksikā vairs nav vārdi „Es baidos!” Šodien viņa droši var iet pa stāvām kāpnēm, kur no abām pusēm ir sienas. Šaurās telpās sieviete vairs nejūtas kā iesprostota kastē.
Ineta aicina: „Visās savās problēmās vērsies pie visuvarenā Dieva, jo neviens uz šīs pasaules nespēj dot to, ko Viņš. Nožēlo savus grēkus, atver savu sirdi Jēzum, jo tikai tas ved pie patiesas brīvības un dziedināšanas!”
Inetas Siliņas liecību pierakstīja Pārsla Jankovska
