Andrijas negaidītā saslimšana viņas tuviniekiem bija nepatīkams pārsteigums,
jo ģimenē nevienam iepriekš nav bijušas neiroloģiskas slimības, un arī pati meitenīte piedzima vesela. Pilnīgi nekas neliecināja, ka pēc pāris gadiem viņai varētu parādīties tik nopietnas veselības problēmas.
Andrijas mamma Inga atceras: “Tad, kad parādījās pirmie simptomi, es tos vispār nesaistīju ar kādu saslimšanu. Dažreiz vakaros viņa mēdza neilgi pēc aizmigšanas pamosties, apsēsties gultā un nekustīgi raudzīties vienā punktā, bet pēc brītiņa atkal apgulties un mierīgi aizmigt it kā nekas nebūtu noticis. Pie sevis nodomāju, ka tā ir bērna īpatnība un nepievērsu tam nekādu vērību. Taču laikam ejot, Andrija biežāk sāka sūdzēties par galvas sāpēm, līdz kādu rītu viņa pamodās ar sliktu dūšu un vemšanu. Nodomājām, ka vīruss, taču pēc vemšanas viņas uzvedība kļuva dīvaina. Viņa kļuva nerunīga, neatbildēja uz maniem jautājumiem, skatījās uz sāniem vienā punktā, krampjaini savelkot rociņu. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā un nekavējoties izsaucu ātro palīdzību. Mēs abas tikām nosūtītas uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, kur Andrijai uztaisīja galvas smadzeņu pārbaudi – encefalogrammu un uzstādīja diagnozi – epilepsija. Visai ģimenei tas bija milzīgs trieciens, jo nebija nekāda acīmredzama iemesla, kāpēc meitiņai varētu būtu šāda saslimšana.”
Ārstējošais ārsts izrakstīja Andrijai pretepilepsijas medikamentus, kas regulāri bija jālieto, taču lēkmes ik pa laikam atkārtojās. Ingai ar meitu bija jāturpina periodiski braukt uz pārbaudēm, lai kontrolētu slimības gaitu. Laikam ejot, izmeklējumu rezultāti nemainījās, un pēc šīs diagnozes konstatēšanas viņai tika noteikta arī invaliditātes grupa. Ārsti noteica ikdienas aktivitāšu ierobežojumus, lai pēc iespējas mazinātu slodzi, bet Inga nevēlējās meitu turēt mājās šīs slimības dēļ un ļāva viņai visur piedalīties.
Inga turpina: „Es jau no bērnības esmu vienmēr ticējusi Dievam, tāpēc arī šajā gadījumā paļāvos uz Jēzu, jo zinu, ka Viņa brūcēs mēs esam pilnībā dziedināti no jebkuras saslimšanas. Trīs gadus atpakaļ sāku apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupu Balvos, kur tika lūgts par Andrijas veselību un arī vienmēr, kad Rīgā šajā draudzē notika dziedināšanas dievkalpojumi, abas ar meitu braucām, lai piedalītos un saņemtu aizlūgšanu. Pagājušā gada pavasarī vienā no dievkalpojumiem lūgšanas brīdī Andrija saņēma dziedināšanu.
Atgriežoties mājās, es ievēroju izmaiņas viņas pašsajūtā. Galvassāpes parādījās aizvien retāk, viņa kļuva dzīvespriecīgāka un aktīvāka. Vērojot viņu, es saņēmu pārliecību, ka Andrija ir vesela un izlēmu izrakstītos medikamentus vairs nedot. Pēc pusgada, kad bija jābrauc uz kārtējo pārbaudi, par savu izvēli informēju arī ārstējošo ārstu, kurš, redzot izmeklējumu rezultātus, mani neatbalstīja. Lai arī Andrija medikamentus nelietoja, lēkmes neatjaunojās, tāpēc es neatkāpos no savas pārliecības un ticēju, ka drīz uzlabojumus varēs redzēt arī encefalogrammā. Turpināju lūgt gan pati, gan mājas grupiņā, regulāri apliecināju Rakstu vietas par dziedināšanu un ticēju, ka Dievs piepildīs Savus apsolījumus. Neviens pat iedomāties nespēj, cik liels bija mans prieks, kad pēc nākamā izmeklējuma arī ārsti apstiprināja, ka mana meitiņa tiešām ir pilnīgi vesela. Izmaiņas ir redzamas arī Andrijas pašsajūtā. Viņai vairs nesāp galva, nav bijušas sliktās dūšas, sastinguma vai krampju. Neviena lēkme nav atkārtojusies visu šo laiku. Mana meita ar prieku un lielu interesi piedalās visās aktivitātēs un pulciņos. Esmu ļoti pateicīga Dievam par šo brīnumaino dziedināšanu, ko Viņš ir darījis manā un Andrijas dzīvē!”
Ingas un Andrijas Reinfeldes liecību pierakstīja Līga Paņina
