Vēl pirms diviem gadiem Ieva bija nomākta meitene bez mērķiem un nākotnes plāniem.
Kaut arī viņai bija augstākā izglītība, bakalaura grāds vēsturē un specialitāte interjera dizaina jomā, dzīvē viņa ar šīm zināšanām vērā ņemamus ienākumus iegūt nevarēja. Ieva strādāja gadījuma darbus, par sevi gādāt viņa nespēja un tāpēc nācās dzīvot pie vecākiem. Dažkārt mamma Ievai ieteica saņemt sevi rokās, taču viņa tā arī nespēja noticēt saviem spēkiem.

Bet tad Ieva sāka regulāri apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” pasākumus, arvien vairāk iesaistījās dažādās kalpošanās un kļuva par uzticamu draudzes dalībnieci. Pamazām Dievs izmainīja viņas domāšanu un vairoja viņas pašapziņu. Šajā laikā no depresīvas jaunietes, kas dzīvoja pie vecākiem, neredzēja nekam jēgu un pati nespēja rūpēties par sevi, Dievs viņu ir darījis par veiksmīgu mūzikas skolotāju ar plašu klientu loku. Ieva ir apmierināta ar savu profesiju un ir pilnīgi nodrošināta it visā.

Par savu ceļu Dieva spēkā uz veiksmi un panākumiem stāsta pati Ieva:

„Vēl 2011. gada rudenī dzīvoju pie vecākiem, dzīve šķita neizdevusies un pelēka. Nebija ne darba, ne lielas vēlmes kaut ko darīt. Kaut arī biju beigusi Dizaina koledžu un Latvijas Universitāti, neredzēju iespēju, kā to varētu pielietot dzīvē. Biju materiāli atkarīga no vecākiem, manai dzīvei bija zudusi jēga, bieži gulēju gultā un vienkārši raudāju. Tā gāja laiks. Tad kādu reizi draudzene, kura tic Dievam, uzaicināja mani uz kādu kristīgu pasākumu. Meitenes, kuras es tur iepazinu, ļoti atšķīrās no visām manām līdzšinējām paziņām un draudzenēm. Viņas bija dzīvespriecīgas, neaprunāja citus, nešķendējās par dzīvi un nevainoja savās grūtībās visus pārējos. Viņām bija plāni un mērķi dzīvei. Man ļoti patika, ka var kopā tik jauki un interesanti pavadīt laiku bez alkohola lietošanas. Tas mani piesaistīja, es iedraudzējos ar šīm meitenēm, sāku apmeklēt mājas grupiņu un pavisam drīz arī draudzes dievkalpojumus.

Nākot uz mājas grupiņu un klausoties mācītāja svētrunas, arvien vairāk sapratu, ka esmu pieaugusi, ka man jākļūst patstāvīgai un jāsāk pašai gādāt par sevi. Es ieraudzīju, ka Dieva acīs esmu vērtība un ka Viņa spēkā es varu visu. Tā soli pa solim manas domas par sevi sāka mainīties. Kad pagājušā gada maijā biju draudzes lūgšanu nometnē inkaunterā, Dievs mani īpaši uzrunāja, ka ir laiks sākt dzīvot atsevišķi no vecākiem un veidot pašai savu dzīvi. Tieši tur es pieņēmu lēmumu kļūt patstāvīgai un sāku par to lūgt Dievu.

Vispirms Tas Kungs man deva pašai savu dzīvesvietu Rīgas centrā, – vietā, līdz kurai ir ērti nokļūt. Tobrīd jau redzēju, cik liela svētība ir tieši šis dzīvoklis. Bet palika arī jautājums – ar ko nodarboties, kādā profesijā man strādāt? Tad kāda meitene grupiņā man ieteica: „Ieva, tu taču ļoti labi spēlē klavieres. Tu varētu pasniegt privātstundas!” No sākuma es viņas teikto neuztvēru nopietni. Skolotājas darbs man likās pats šausmīgākais, kas var būt pasaulē. Bet tad mani iedvesmoja grupiņas vadītāja, kura pati individuāli māca franču valodu. Es redzēju, kā viņa plāno savu laiku un ir veiksmīga savā darbības jomā. Turklāt manā dzīvoklī ir atsevišķa telpa klavierēm, un tas ir ļoti svarīgi, lai es varētu strādāt mājās un pasniegt privātstundas. Tā nu pagājušā gada augustā es sāku pasniegt klavierstundas vienai skolniecei. Domāju, ka tas būs tikai papilddarbs, ar ko nevar rēķināties, bet skolnieki man pieteicās arvien vairāk, līdz tas pamazām kļuva par manu galveno ienākumu avotu.

Jau no pirmās dienas, kad draudzē vai grupiņā bija ziedošana, tas manī neizraisīja nepatiku vai jautājumus. Dievs caur mācītāju un grupas vadītāju mani mācīja, ka ziedot, – tas ir normāli, un tieši tāpēc Dievs var arī mani svētīt. Katru reizi pirms dievkalpojuma es sagatavoju savu ziedojumu. Sākumā tas bija neliels, bet ar laiku es savu ziedojumu palielināju. Ievēroju, ka pēc tam pieauga manu audzēkņu skaits un līdz ar to arī ienākumi.

Grupā mēs lūdzām, lai Dievs mani svētī ar audzēkņiem. Es skaidri redzu, kā, dodot un esot uzticamai Dievam, Viņš mani bagātīgi svētī. Šobrīd man ir divreiz vairāk skolnieku, nekā sākumā. Dieva spēkā nekas nav neiespējams! Lai arī es esmu beigusi tikai mūzikas skolu, tas nav šķērslis Dieva vadībā veiksmīgi strādāt un attīstīties.

Tagad esmu pilnībā apmierināta ar savu dzīvi. Ir tik brīnišķīgi, ka pati varu plānot savu laiku, svētdienas vienmēr atstājot brīvas draudzei. Man jau ir izveidojies savs klientu loks, kuri arvien atgriežas pie manis. Es varu dot Dievam, pilnībā apmaksāt visus rēķinus un iegādāties visu, kas man ir vajadzīgs. Un vēl paliek pāri!

Tiem, kas grib kļūt patstāvīgi un meklē darbu, es novēlu vispirms atrast Dievu. Ne tikai lūdziet par darbu, bet, paļaujoties uz Dievu, arī paši meklējiet to. Kad Dievs redzēs, ka tu pats dari, Viņš parādīs tev ceļu, pa kuru jāiet. Ja mēs ticam lielam un varenam Dievam, tad mēs sākam ticēt arī sev, jo Viņš ir Tas, Kurš veido mūs par spēcīgām personībām, izmaina mūsu raksturu un domāšanu. Darot jebkuru darbu, ļoti svarīga ir pacietība un nemitīga pašizaugsme”

Ievas Našenieces liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums