Inga deviņus gadus regulāri bija mocījusies ar stiprām vēdera sāpēm,
bet, atnākot kopā ar ģimeni uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu un tur saņemot aizlūgšanu, viņa ir ieguvusi dziedināšanu.

Inga stāsta: „Ar durošām, dedzinošām sāpēm vēderā esmu mocījusies jau no pusaudža vecuma. Iespējams, to cēlonis bija neregulārs ēšanas režīms un pārdzīvojumi, kas saistīti ar problēmām ģimenē. Vēlāk saslimu ar citu ļoti smagu slimību, kuras dēļ ilgstoši bija jālieto spēcīgi medikamenti, kas, protams, atstāja iespaidu arī uz kuņģi. Vecāki mani vairākkārtīgi ir veduši pie ārstiem un uz kuņģa apskatēm, bet nekas nopietns nekad netika atrasts. Ārsti uzstādīja diagnozi hronisks gastrīts un izrakstīja zāles. Tās palīdzēja, bet diemžēl ne uz ilgu laiku. Dedzinošās sajūtas atgriezās un periodiski atkārtojās. Sāpju dēļ man bija diskomforts, kas ļoti traucēja pašsajūtai. Savukārt citreiz sāpes varēja būt tik stipras, ka nespēju vairs turpināt stādāt un bija jādodas no darba mājās. Tādās reizēs parasti iedzēru sodas ūdeni, kaut ārsti to neiesaka, apgūlos gultā, atradu ērtāku pozu un centos aizmigt, ar cerību, ka, pamostoties dedzināšana būs pārgājusi. Ar gadiem par šīm sajūtām vairs nesatraucos, pieņēmu to kā savu normālo stāvokli un ārstu palīdzību vairs meklēt necentos.”

Inga dziedināšanu saņēma sev pavisam negaidītā veidā. Atbraucot atpakaļ no Anglijas, kur viņa kādu laiku bija strādājusi, mamma ar māsu uzaicināja Ingu līdzi uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Līdz tam brīdim Ingai ticības lietas bija pilnīgi svešas. Tā kā viņa sen nebija pavadījusi laiku kopā ar ģimeni, viņa neatteica un izlēma šī pāris stundas paciesties aiz cieņas pret pārējiem.

„Esot dievkalpojumā, mani ļoti uzrunāja slavēšanas dziesmas, un es tajā brīdī piedzīvoju Dievu. Mani pārņēma emociju jūklis, jutos reizē priecīga un reizē nožēlas pilna par savu dzīvi. Kaut līdz šim domāju, ka esmu emocionāli stiprs cilvēks, kuru nebūt nav tik viegli aizkustināt, bet tajā reizē es raudāju. Sapratu, cik daudz nepareizu lietu esmu darījusi un mana vienīgā vēlme bija mainīties un kļūt savādākai, labākai. Pēkšņi aptvēru, ka vienīgā patiesā vērtība ir Dievs un viss cits, ko esmu kārojusi un gribējusi iegūt, ir pilnīgi bezjēdzīgs.

Pēc svētrunas cilvēki tika aicināti iznākt pie kalpotājiem, lai saņemtu aizlūgšanu par savām vajadzībām. Arī es gāju, kaut pirms tam nebiju pārdomājusi, ko tad īsti vēlētos no Dieva saņemt. Tajā brīdī par savām vēdera sāpēm nemaz neatcerējos, jo bija daudz nopietnākas lietas, ar kurām vajadzēja tikt galā. Kalpotājs lūdza par mani, svaidīja ar eļļu, un, lai arī pati to vēl nenojautu, biju saņēmusi dziedināšanu no gastrīta.

Kopš tās dienas ir pagājis aptuveni gads, un vēders man vairs nav sāpējis. Tā bija mana pati pirmā dziedināšana, ko saņēmu no Dieva. Bet ar to viss nebeidzās. Šī dievkalpojuma iedvesmota, es sāku lūgt, lasīt Bībeli un apmeklēt mājas grupu. Mana dzīve ir pilnīgi izmainījusies, visas lietas, par kurām tika lūgts tajā dievkalpojumā, ir piepildījušās. Es esmu tikusi brīva no atkarībām, atguvusi veselību, kā arī izmainījusi raksturu.

Bībelē Jeremijas 33:6 Dievs saka: „(..) Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā.” Šis apsolījums Ingas dzīvē ir piepildījies. Dievs patiešām ir labs, un Viņš grib, lai mēs visi būtu pilnīgi veseli un nav tādas saslimšanas, no kuras Jēzus mūs nevarētu dziedināt.”

Ingas Ruņģes liecību pierakstīja Līga Paņina