Evita mūs draudzē ir gandrīz no paša sākuma. Jau labu laiku viņa ir draudzes slavēšanas grupā, kā arī vada mājas grupu.
Viņa ir atvērta, izpalīdzīga un atsaucīga uz cilvēku vajadzībām. Tomēr izrādās, Evitai bija kāda dziļa brūce, kuru varēja dziedināt tikai Dievs. Savā liecībā Evita stāsta par savām sarežģītajām attiecībām ar tēvu bērnībā un to, kā Tas Kungs viņai sirdī deva mīlestību pret tēti un atjaunoja sagrautās attiecības.

„Es biju vienīgais bērns ģimenē, taču savu bērnību un apzināto jaunību dzīvoju ar domu, ka tētis mani nemīl un manu piedzimšanu nekad nav gaidījis. Tētis ir profesionāls futbola tiesnesis, un šis sporta veids ir visa viņa dzīve. Biju pārliecināta – viņš taču gribēja, ka piedzimtu puika, nākamais futbolists. Bet piedzimu es. Bija drausmīgi dzīvot ar apziņu, ka tētis mani nemīl un nepieņem tikai tāpēc, ka esmu meitene un nebūšu futbolists.

Mūsu attiecības izvērtās diezgan briesmīgas. Viņš daudz braukāja apkārt, tiesādams starptautiskus mačus, reti bija mājās, un līdz ar to normālu attiecību ar tēti man nebija. Arī tajās retajās reizēs, kad viņš bija mājās, mums kontakts neveidojās. Tētis centās mani audzināt, kā nu pats saprata – ar uzkliedzieniem, aizrādījumiem, neko nepaskaidrojot, bez mīlestības un maiguma. Parasti viņš mani nesamīļoja, varēja veselu nedēļu staigāt garām un pat  nepajautāt, kā man iet.

Ārēji mūsu attiecības bija neitrālas, bet iekšēji man ļoti sāpēja un atstumtības sajūta auga augumā. Man šķita, ka tētis mani negrib, un arī pati viņam klāt negāju. Uzskatīju viņu par traucēkli un pat vēlējos viņa nāvi. Visu laiku dzīvoju ar apziņu, ka tad, kad tētis nomirs, es beidzot sākšu dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi. Paradoksāli, bet savā sirdī es tomēr viņu mīlēju un savām draudzenēm skolā lielījos, kāds man ir stiprs un vīrišķīgs tētis. Tā bērnības un jaunības gadus dzīvoju ar pretrunu plosītu sirdi, un šīs sajūtas nodarīja man neizsakāmas sāpes un ciešanas.

Kādā reizē mēs ar tēti sastrīdējāmies ne pa jokam, un es karstumā izmetu šādu frāzi: „Kad tu nomirsi, es dejošu uz tava kapa!” Pati biju šokā par vārdiem, kurus biju izteikusi. Aizskrēju uz istabu, iebāzu galvu spilvenā, raudāju un brīnījos, no kurienes manī tik drausmīgs ļaunums pret pašas tēti?

Kad sāku meklēt Dievu, kādā reizē es ciemojos vecāku mājās un nejauši uzgāju vēstules, kuras tētis bija rakstījis mammai, kad viņa bija dzemdību namā. Mani īpaši aizskāra kāds teikums: „Mīļo sieviņ, ja tu domā, ka es esmu bēdīgs tāpēc, ka piedzima meitiņa, tad tā nav. Es esmu ļoti priecīgs un ceru, ka nākamais būs puika”. Arī pārējās vēstulēs viņš pauda rūpes par mammu un mani. Kad izlasīju šīs vēstules, es raudāju un manī notika liela iekšēja pārmaiņa. Nejauši jau nekas nenotiek. Tas bija Dievs, kurš man lika atrast šīs vēstules. Šajā reizē Tas Kungs atmaskoja velna melus, ka tēvs mani nemīl tikai tāpēc, ka esmu meitene. Sapratu, ka visus šos gadus esmu domājusi par tēti nepareizi.

Vēlāk, jau esot mūsu draudzē „Kristus Pasaulei”, aizbraucu uz trīs dienu lūgšanu nometni jeb inkaunteru. Tur es pirmo reizi dzirdēju par ļaunumu, atstumtību un nepiedošanu. Sapratu, ka arī manī ļoti dziļi ir nepiedošana pret tēti. Šajā pasākumā Dievs man parādīja, cik ļoti mans tētis pats ir cietis bērnībā. Arī viņš nebija mīlēts un tāpēc nemācēja pats parādīt mīlestību citiem. Tad es pieņēmu lēmumu, ka piedošu savam tētim. Kalpotāji par mani aizlūdza, un manī ienāca ļoti liela brīvības sajūta. Ļaunums, atstumtība un nepiedošana pret tēti no tās dienas bija prom.

Ļoti vēlējos ar tēti izrunāties. Sirdī bija radusies liela mīlestības sajūta, kāda pirms tam man nebija. Kad es ar viņu satikos, lūdzu viņam piedošanu par visu, ko esmu par viņu sliktu teikusi un sāpinājusi. Šī saruna bija ļoti auglīga. Arī tētis lūdza man piedošanu. Mēs abi raudājām, apkampāmies un samīļojām viens otru pa īstam.

Pēc nākamā inkauntera uzrakstīju tētim vēstuli, cik ļoti es viņu mīlu. Pēc neilga laika iezvanījās telefons. „Arī es, meitiņ, tevi ļoti mīlu!” – tētis teica klausulē. Tas bija pavērsiens mūsu attiecībās. Nu jau būs trīs gadi, kopš mums ir pilnīgi dziedinātas attiecības.

Ja kādreiz bērnībā viņš varēja nedēļu nepajautāt, kā man iet, tad tagad viņš man zvana regulāri, aicina un gaida ciemos. Mēs bieži satiekamies, runājamies un samīļojam viens otru. Tagad manā sirdī ir liela mīlestība pret tēti. Es daudz lūdzu par viņu Dievu, un Viņš piepilda manu sirdi ar jūtām, kādas man nekad agrāk nebija. Tētis jau pāris reizes ir bijis mūsu draudzē un iepazinies arī ar mūsu mājas lapu internetā. Tagad mums ir patiesas, sirsnīgas un mīļas attiecības.

Ikvienam, kurš ir noguris no naida, nepiedošanas un ļaunuma attiecībās ar citiem cilvēkiem, es novēlu meklēt Dievu, satikties ar Viņu un piedzīvot, kā viņš izmaina mūsu dvēseli un domāšanu. Jo tad, kad mēs paši piedzīvojam Dieva mīlestību, mēs varam to dot tālāk arī citiem. Kad Dievs piedod mūsu grēkus, tad arī mēs spējam piedot. Viņš ir tik labs!”

Evitas Lucas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums