Vientulība un atstumtība mūs var pavadīt visu dzīvi, un mēs tās varam izjust pat tad,
kad esam cilvēku sabiedrībā. Ir dažādi veidi, kā cilvēki cenšas atbrīvoties no tām – vienmēr būt starp cilvēkiem, lietot alkoholu, narkotikas, iet pie psihologa, meditēt, bet neviena no šīm metodēm nedarbojas. Toties Pēteris atrada veidu, kā uz visiem laikiem no šīm izjūtām tikt vaļā.
Viņš pastāstīja par savu dzīvi: „Bērnībā jutos vientuļš. No ģimenes nesaņēmu tādu atbalstu, kāds man bija vajadzīgs, biju vīlies savā ģimenē. Patēvs pret mani izturējās citādāk, nekā pret viņa īstajiem bērniem, tas man bija sāpīgi. Tad, kad pabeidzu pamatskolu, aizbraucu turpināt mācīties uz citu pilsētu. Es vēlējos būt neatkarīgs. Ar draugiem sākām lietot alkoholu. Vēlāk iedzeršana bija arvien biežāka. Neskatoties uz kompānijām un biežo uzdzīvi, es pastāvīgi jutos vientuļš. Man likās, ka dzīvei nav nekādas jēgas. Es biju nedrošs un kautrīgs. Es ticēju, ka ir jābūt kaut kam labākam, taču nezināju, kā un kur to atrast. Kas attiecas uz darbu – es vienmēr palīdzēju cilvēkiem mājas un dārza darbos.”
Pagrieziena punkts Pētera dzīvē bija, kad viņš iepazinās ar Mairu. „Ar Pēteri sāku runāt katoļu draudzes organizētajā „zupas virtuvē”. Viņš man piedāvāja palīdzēt mājas darbos, apmainījāmies ar telefoniem. Es viņam stāstīju par Dievu – ka Viņš ir dzīvs un visuvarens, un Dievs var palīdzēt it visā. Pēterim nebija labas dzīvesvietas, viņš dzīvoja ļoti sliktos apstākļos. Mēs ar vīru nolēmām viņam palīdzēt, ļaujot viņam dzīvot mūsu mājās un dodot viņam darbu. Pēteris sāka palīdzēt pieskatīt bērnus un darīt mājas darbos mūsu ģimenē. Piedāvāju nākt arī uz draudzi „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu,” pastāstīja Maira.
Pēteris atnāca uz draudzi „Kristus Pasaulei” un pa īstam iepazina Dievu. Viņam tagad ir jauna dzīve: „Katru dienu no rītiem lūdzu Dievu un lasu Bībeli apmēram 1 stundu vai ilgāk. Regulāri eju uz draudzi un mājas grupiņu. Jūlijā aizbraucu uz inkaunteru, draudzes 3 dienu lūgšanu nometni, kur es spēju piedot savam patēvam. Vientulības sajūta ir aizgājusi prom, tagad es jūtu, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs, esmu vērtīgs. Ja man arī kādreiz uznāk skumjas, es uzreiz lasu Bībeli un lūdzu Dievu, un visas nepatīkamās domas aiziet prom, jo Dievs uzklausa un atbild. Man jau ir savi pienākumi – draudzē palīdzu sagatavoties dievkalpojumam, nesot aparatūru. Palīdzu arī mājas grupiņā.”
Maira apstiprina, ka Pētera dzīve ir izmainīta: „Viņš vairs nelieto alkoholu, viņš ir kļuvis priecīgāks, ļoti izpalīdzīgs. Es domāju, ka pirms tam viņam bija nepiedošana pret patēvu. Tagad viņš ir piedevis, un viņam ir miers sirdī, viņam var sākties jauna dzīve. Pēteris nāk regulāri uz mājas grupiņu un draudzi, un viņš šeit jūtas kā mājās, viņš ir kā ģimenes loceklis gan pie mums mājās, gan draudzē.”
Pētera liecību pierakstīja Inga Lapsa
