„Jau pirms kāda laika, klausoties inkauntera dalībnieku liecības, sapratu,
ka man ir jābrauc uz inkaunteru atkārtoti,”– tā Pēteris sāk stāstīt savu liecību.
„Es uzaugu veselīgā ģimenē. Man ir tētis, kurš vienmēr ir centies mani mīlēt un audzināt pareizi, bet viņam tas ne vienmēr ir izdevies, jo viņš pats uzauga bez tēva. Līdz ar to es bērnībā neieguvu pilnvērtīgu tēva mīlestību, kura ir nepieciešama katram, tādēļ sāku to meklēt nepareizā veidā. Es dzinos pēc citu atzinības, mīlestības un cieņas. Vienmēr un visur, kur vien piedalījos un iesaistījos, es vēlējos būt pirmais. Es vēlējos, lai citi mani ievēro un apbrīno. Es neizjutu prieku par citu panākumiem, bet gan dusmojos, ja kāds cits mani pārsita. Es vēlējos būt labākais un tādējādi izpelnīties cilvēku mīlestību un simpātijas. Taču šāda dzīves attieksme man atnesa sliktu rezultātu. Tas, kā es nepareizi meklēju tēva mīlestību, noveda mani pie sievišķīgas attieksmes un uztveres. Man bija gari mati un ne vienmēr vīrišķīgs apģērbs, tādēļ baidījos, ka vienaudži mani apsmies un draudzējos ar vecākiem cilvēkiem.
Jau no mazām dienām es biju kompleksos, ka neesmu fiziski tikpat stiprs kā citi, kaut arī tā nebija taisnība, jo bija tādi sporta veidi, kurus pratu diezgan labi. Baidījos, ka sportā man nekas neizdosies. Domāju: ”Es kaut kur aizķeršos un nokritīšu, tad visi par to smiesies.” Tāpēc ar sportu apzināti nolēmu nenodarboties, lai citiem nebūtu iemesls par mani smieties, līdz ar to kļuvu arī fiziski vājš. To apzinājos gan es, gan arī citi. Izjutu kaunu par to, tādēļ valkāju tādu apģērbu, kurš maksimāli slēpj manu miesas būvi. Parasti staigāju ar gariem krekliem un nelabprāt gāju peldēties.
Es baidījos no cilvēku viedokļa par mani. Tieši tādēļ es vēl nekad nebiju spējis diskotēkā tā kārtīgi atrauties. Es redzēju kā citi atraujas, bet līdz šim biju sev iestāstījis, ka es tā nedejoju, jo neprotu. Pat domās nosodīju tos, kas tā kārtīgi atļāvās dejot, domājot, ka viņi vēlas izcelties. Taču īstais iemesls šīm domām bija kauns no cilvēkiem.
Inkaunterā Dievs mani atbrīvoja un es vairs nebaidos no cilvēku viedokļa. Inkauntera diskotēkā es pirmo reizi mūžā pats tā kārtīgi atrāvos. Esmu brīvs un vairs neuztraucas par to, ko par mani padomās citi cilvēki.
Esmu saņēmis Dieva mīlestību. Man vairs nav nepieciešams it visur būt pirmajam un labākajam. Es nedzenos, pirmkārt, pēc cilvēku atzinības, jo es zinu, ka Dievs mani ir atzinis. Dievs man ir devis savu mīlestību, un es vairs to nemeklēju nepareizā veidā un vietā. Man ir izmainīta sirds attieksme. Es vairs neapskaužu cilvēkus, kuri gūst lielākus panākumus par mani. Tieši otrādi, mani priecē, ka cilvēkiem dzīve iet uz augšu.
Esmu sācis arī rūpēties par savu ķermeni un nodarbojos ar sportu. Taču ne tādēļ, ka baidos no citu cilvēku viedokļiem, bet gan tādēļ, lai beidzot attīstītu savu ķermeni.
Esmu ieguvis brīvību arī no netiklas domāšanas, kura manī ienāca, uzturoties klātienes skolā. Tieši skola ir vieta, kur bieži vien rodas nākamie narkomāni, izvirtuļi un dzērāji. Arī es biju nelabvēlīgi ietekmējies no saviem skolas biedriem un ieguvis nepareizu, netiklu domāšanas veidu un citu aprunāšanu. Šobrīd mana domu dzīve ir pilnīgi dziedināta.
Es zinu, ka šobrīd esmu ieguvis vēl vairāk izmaiņu sevī un savā dzīvē. Esmu iegājis jaunā attiecību līmenī ar Dievu. Man ir arī kļuvis skaidrāks manas dzīves mērķis – pēc iespējas vairāk cilvēkus iepazīstināt ar Dievu, lai arī citi var kļūt brīvi, dziedināti un laimīgi, gluži kā es.
Es aicinu katru cilvēku apmeklēt draudzes inkaunteru un piedzīvot brīvību.”
Pētera liecību pierakstīja Marija Graudiņa
