Vija pirmo reizi draudzē bija uz konferenci martā, uz to viņu atveda meita Guna. 
Sākumā biedēja lielais skaļums, tik ļoti, ka viņa meklēja ar ko aizbāzt ausis. Bet kad Vija sāka saprast, par ko tiek dziedāts, sāka dziedāt līdzi arī pati un viss likās pavisam savādāk. Tā no reizes uz reizi Vija sāka pamazām iesaistīties draudzē.
“Katru mēnesi ir neformālie pasākumi. Gāju uz tiem, redzēju to atmosfēru, viss vienmēr skaisti noorganizēts, mīļi, patīkami. Agrāk gāju uz kādu citu draudzi, bet tā likās tāda nedzīva, bet šeit ir tāda dzīvība un slavēšana, viss ļoti patīk.
Es nobrīnījos, ka šeit nav Svētais Vakarēdiens, bet, izrādījās, ka tas ir mājas grupiņās. Vakarēdiena pasniegšana ir jauka, notiek mīļā atmosfērā. Vakarēdienu baudīt mājas grupiņā ir ļoti jauki.
Mājas grupiņā mēs vienmēr pārspriežam mācītāja sprediķi, aizlūdzam viens par otru. Šeit ir arī Bībeles studijas. Draudzē, kurā es gāju iepriekš, tādas nebija. Caur šīm studijām varu iepazīties ar dzīvo Dievu, Jēzu, saprast, kas ir Svētais Gars. Tas ļoti stabilizē mani.
Biju arī inkaunterā – Dievs caur to mani izmainīja. Pēc inkauntera es spēju piedot. Manā ģimenē arī bija diezgan liela krīze. Pildot Bībeles skolas stundiņas, iemācījos, ka visiem patīk, ka viņus slavē; ne tikai Dievam, arī vīram patīk, ja viņu uzslavē. Labāk ir uzsmaidīt un paslavēt visus un tad tie sīkumi, sīkās nesaskaņas vairs neliekas tik svarīgi dzīvē. Vīrs no tā arī ļoti izmainījās – palicis daudz pozitīvāks, attiecības ir noregulējušās, negribas vairs kašķēties.”
Man ir arī problēma ar staigāšanu, bet katru reizi pēc dievkalpojuma jūtos veselāka, labāka, uzpildījusies no sprediķa. Patīk, ka dievkalpojumos visi ir smaidīgi, valda mīlestība.
Viss ir jādara ar ticību, Dieva palīgu, ne saviem spēkiem.”
Vijas liecību pierakstīja Lāsma Skudra.
