kā par sociālu un saimniecisku kustību, īpaši necenšoties atcerēties, ka vispirms tā bija garīga kustība, jeb draudze. Arī „dziesmoto revolūciju” pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā mēs vairāk pieminam kā barikādes, Tautas fronti, manifestācijas Daugavmalā un Neatkarības deklarāciju, bet piemirstam, ka šajā laikā visu konfesiju dievnami bija stāvgrūdām pilni, dzima arī jaunas draudzes un ļoti daudzi no tiem, kas šobrīd cītīgi apmeklē draudzes un kalpo tam Kungam, pie Dieva atgriezās tieši šajā laikā.
Ko īsta un patiesa kristietība ir devusi latviešu tautas izaugsmei no pāris paverdzinātām etniskām grupām līdz vienotai nācijai, kurai ir pašai sava neatkarīga valsts? 18. gadsimtā pēc krievu – zviedru kara un tai sekojošās mēra epidēmijas Vidzemes stāvoklis bija katastrofāls. Valdīja vietējo baltvācu muižnieku patvaļa, zemnieku tiesības bija ierobežotas līdz minimumam, viņi nedrīkstēja brīvi pārvietoties, bija miesassodi, muižnieki viņus varēja brīvi pirkt un pārdot, mainīt un nospēlēt kārtīs. Kā dzimtcilvēki jeb vergi viņi bija muižas īpašums. Valdīja gandrīz pilnīgs analfabētisms un bezcerība. Vācu baronu vēlme ar spirta dedzināšanu gūt vieglu peļņu vēl vairāk sekmēja latviešu postu. Notika vispārēja tautas nodzeršanās, iespēja nonākt krogā latviešu zemniekam bija 40 reizes lielāka, nekā skolas solā.
Pirmajiem misionāriem no Hernhūtes (Vācijā) darbs nebija viegls. Ikviens, kurš kalpo cilvēkiem individuāli un viņus garīgi aprūpē, zina, cik grūti ir atkausēt Dievam to sirdis, kuri saskārušies ar liekulību, ļaunumu un tukšu reliģiozitāti baznīcās līdz šim. Lai iegūtu vietējo zemnieku uzticību, vācu brāļi nostājās latviešu zemniekiem līdzās, plecu pie pleca, kopā strādāja, ciezdami visas grūtības, sniedza praktisku palīdzību un atbalstu, kalpodami mīlestībā, ne tikai sludinot sausus sprediķus. Tikai pēc deviņiem gadiem viņi iekaroja vietējo zemnieku uzticību. To der atcerēties visiem, kuri evaņģelizējot un veidojot grupas, cer uz ātriem panākumiem un pieviļas savā kalpošanā. Latviešu zemnieki atskārta, ka šoreiz brāļi no Vācijas nes tiešām ko noderīgu un vērtīgu, nevis tikai postu, uguni un zobenu, kā 1201. gadā. Brāļu draudze kļuva par vidzemnieku tautas baznīcu, bet Jēzus Kristus – par latviešu tautas Dievu. Vidzeme piedzīvoja pirmo garīgo atmodu savā vēsturē.
Katra vīzija, kura patiesi ir no Dieva, nes ne tikai garīgu, bet arī sociālu labumu visai sabiedrībai. Tieši hernhūtieši bija tie, kas uzsvēra izglītības nozīmi arī misijas darbā. Lai latviešu zemnieks varētu lasīt Bībeli, viņam vispirms ir jāiemācās to darīt. Skolotāju semināri, skolas latviešu zemniekiem un arī apmācība mājās pamazām panāca to, ka rakstīt un lasīt pratēju skaits starp vienkāršajiem iedzīvotājiem sasniedza 90% un bija viens no labākajiem rādītājiem visā Eiropā. Latvieši no analfabētiem pārvērtās par izglītotu tautu. Tas mainīja arī viņu iekšējo būtību un cēla viņu pašapziņu. Drīz baltvācu baroniem nācās slēgt krogus un cietumus, bet tiesnešiem un žandarmiem nebija darba. Daudzi patiesi nožēloja savus grēkus, pieņēma Jēzu par savu Kungu un Glābēju, dabūja brīvību no alkoholisma un atdeva muižai nozagtās mantas. Tiekoties ar brāļiem no citiem novadiem un pilsētām, latvieši sevi arvien vairāk apzinājās kā vienotu tautu. Viņi paši sāka rakstīt dzeju un sacerēt dziesmas. Tieši no hernhūtiešu vidus nāca pirmie latviešu rakstnieki un dzejnieki, pirmie ārsti, mācītāji un sabiedriskie darbinieki. Arvien vairāk un vairāk latvieši sāka apzināties sevi kā brīvus ļaudis, arvien biežāk izskanēja prasības pēc vienlīdzības un pašnoteikšanās.
Nepārspīlējot pilnīgi noteikti var apgalvot, ka Brāļu draudžu kustībai bija izšķiroša loma latviešu nācijas izveidē un Latvijas valsts nodibināšanā 1918. gada 18. novembrī, kuras 92. gadadienu mēs atzīmējam patlaban.
Protams, tā laika Brāļu draudzes nepazina abreviatūru G12. Protams, viņiem bija pavisam citāda kalpošana un citādas dziesmas, nekā mūsu draudzē „Kristus pasaulei”. Tomēr cik daudz līdzīga un kopēja mūs vieno cauri gadu simtiem! Reliģija un formāla dievkalpošana ir bezspēcīga pie grēcinieku sirdīm. Rezultātu atnes tikai patiesa un individuāla kalpošana mīlestībā, darot cilvēkus par mācekļiem tā, kā Jēzus to darīja. Interesanti, ka hernhūtiešiem bija gan aprūpētāji, gan slimo kopēji. Viņi pulcējās kopā pa mājām, rijām, pat klajā laukā, un šajā neformālajā kalpošanas gaisotnē dzima patiesa draudzība un mīlestība viņu vidū. Viņus vienoja gan Dieva vārds, gan arī rūpes vienam par otru. „Mīli Dievu no visas sirds, prāta, dvēseles un spēka, un savu tuvāko, kā sevi pašu!” – tāds ir augstākais bauslis, kuru mums atstāja Jēzus!
Kad interneta ziņu portālos parādās kārtējais raksts par Latvijas nedienām, ir interesanti un reizē skumji lasīt komentārus. Paši latvieši nolād savu zemi un savu tautu, no kuras paši ir nākuši. Vaino visus un visu, arī Dievu, bet tai pašā laikā spītīgi atsakās atgriezties pie Viņa, tā vietā turoties pie sentēvu elkiem. Krīze, bezcerība un depresija, vilšanās savā nacionālajā identitātē, savā valstī un diemžēl, arī savā draudzē.
Kā savas zemes patriots un reizē arī kalpodams cilvēkiem, kuri ir vīlušies pilnīgi visā, es arvien skaidrāk redzu, ka apturēt šo valsti ceļā uz tās sabrukumu un latviešu tautu no bojāejas var tikai patiesā mīlestībā un pacietībā kalpojot cilvēkiem mums līdzās tā, kā Jēzus to darīja ar Saviem 12 mācekļiem. Tā, kā to darīja pirmā kristiešu draudze. Tā, kā hernhūtieši to darīja. Es ticu, ka Latvijai un latviešiem ir nākotne vienīgi Jēzū Kristū. Bet šī vēsts ir jāpasniedz mīlestībā, praktiski kalpojot savam tuvākajam un liekot viņa dzīvi, viņa rūpes un vajadzības augstāk par savu komfortu un ērtībām. Tas, ko izdarīja Brāļu draudze pirms trīssimt gadiem, ir izdarāms arī šodien.
„Kaina upuris” – diemžēl tā var nosaukt daudzu kristiešu dzīšanos pēc svētībām un materiālajiem labumiem. Savas privātās dzīves, savu ērtību likšanu pirmajā vietā, tā, ka savam tuvākajam vairs neatliek laika. Lēts un reliģisks upuris bez sāpēm un bez asinīm, kādu Dievs neņem pretī. Jēzus izlēja Savas asinis un samaksāja pilnu cenu pie krusta Golgātā, lai mēs ikviens piedzīvotu glābšanu un brīvību katrā dzīves jomā. Arī mēs, tu un es esam aicināti likt savas dzīves uz Dieva altāra un darīt visu, lai glābtu savu tuvāko.
Kādreiz liekas, ka tie, kas vēl palikuši kā patiesi kristieši, ir tie, kas arī palikuši īsti šis zemes patrioti un kuri būtu cienīgi Valsts svētkos nest šīs zemes karogu. Brāļi un māsas, tā vietā, lai meklētu savu problēmu risinājumu kaut kur ārzemēs, brauktu projām un aizmirstu šo tautu, zemi un valodu uz visiem laikiem, lai atstātu savu draudzi, savu ticību un savu Kungu, paliksim uzticīgi tai vietai, kurā Dievs mūs ir nolicis lai kalpotu, lai patiesi mīlētu savu tuvāko, lai veltītu uzmanību, laiku un ja vajadzīgs, arī līdzekļus savam līdzcilvēkam, lai darītu viņus par Kristus mācekļiem, kā tas Kungs mums ir pavēlējis Savā vārdā! Es ticu, ka Latvijai ir nākotne Jēzū Kristū un patiesā kristietībā, kalpojot saviem draugiem, tuviniekiem, kaimiņiem un kolēģiem mīlestībā tā, kā Jēzus to darīja, kalpodams Saviem divpadsmit mācekļiem.
Kristus asinīs Latvija šķīstīta baltāka, nekā sniegs!
Dievs, svētī Latviju!
