Pagājušajā reizē es mācīju no Marka evaņģēlija, kādā veidā Dievs sadarbojas ar cilvēku.
Šodien būs vēl dažas Rakstu vietas no Marka evaņģēlija. Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Izmaiņas mūsu dzīvēs, prātos un sirdīs notiek tikai un vienīgi sadarbojoties ar Dievu. Ir mūsu atbildība, kas mums ir jāizdara, lai Dievs no Savas puses varētu darīt to, ko ir apsolījis mūsu dzīvēs. Ticība nav iedomas vai kāda absurda cerēšana, ticība ir reāla sadarbība, reāla darbība. Ticēt nozīmē darboties. Tas nenozīmē tikai emocionāli vai ar prātu cerēt vai kaut ko gaidīt, bet tas nozīmē iet vēlamajā virzienā. Citiem vārdiem to var nosaukt par mūsu sadarbību ar Dievu. Lai Dievs varētu darboties tavā dzīvē, tev ar Viņu ir jāsadarbojas – jāizdara kaut kas no savas puses. Ja Dievs kaut ko grib izdarīt mūsu dzīvēs, tad no Savas puses Viņš prasa arī mums, lai mēs kaut ko izdarām Viņam. Tajā pašā laikā mums ir jāievēro balanss, lai mēs neiedomātos, ka Dievs dara visu bez mums, un nenokļūtu grāvī. Daļa draudzes inerti gaida uz kādām atmodām un izmaiņām, kas nekad nenotiks. Otrs grāvis ir tad, ka mēs sākam domāt, ka mēs paši visu varam, ka esam skaisti un gudri, draudzē atsēdējuši un tik daudz iemācījušies, un mums tik labi ir sācis iet, ka aizmirstam, kurš mūsu dzīvē ir darbojies, kurš mūs ir cēlis un audzinājis, kurš šīs svētības mūsu dzīvē ir ielicis. Mēs aizmirstam to un kļūstam lepni, aizmirstam, ka mums jādod slava Dievam par to, kas mums ir, kas mūsu dzīvēs notiek. Mēs aizmirstam pateikties Dievam par to, ka mēs esam tie, kas esam. Kad mēs to aizmirstam, tad bieži nonākam kādā nejaukā situācijā. Kad sunītis vai kaķītis pietaisa kādu istabas stūri, tad cilvēks mēdz paņemt un iebāzt dzīvnieka purnu viņa mēslos un iedot pa dibenu. Pāris reizes saimnieks tā izdara, un dzīvnieciņš iemācās nokārtoties savā kastītē.

Kā rakstīts Salamana pamācībās – kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams vienu un to pašu muļķību. Kamēr mēs nesaprotam cēloni nelāgām situācijām savā dzīvē, mēs arvien nonākam tajā pašā vietā. Mums tuvumā ir garīgi cilvēki, garīgas autoritātes, kuri norāda uz šīm lietām, bet cilvēki bieži negrib klausīties un negrib atvērt savu Bībeli un visu pareizi ieraudzīt kontekstā, un tas ir kā ar suni, kas atgriežas atpakaļ pie saviem vēmekļiem. Suņi reizēm ēd savus mēslus un pēc tam laiza saimnieka seju. Vakar es gāju pa Saulkrastu pludmali, un tur bija izlikta zīme, ka saimniekiem aiz sava suņa ir jāsavāc. Zīmējumā attēlots, kā cilvēks staigā pakaļ sunītim un vāc viņa kakas. Es pie sevis nodomāju, kāpēc cilvēki vispār tur suni un vāc aiz viņa mēslus. Lai būtu vieglāk suņu īpašniekiem, es uzreiz nodomāju, ka varbūt kādam var nepatikt manas nodarbes, piemēram, braukt ar motociklu un ātrgaitas automašīnu, ieguldīt tajos līdzekļus un riskēt. Kādam tas var likties tikpat neforši, cik man šķiet nepieņemami vākt aiz suņa viņa mēslus. Atvainojos visiem suņu īpašniekiem. Kad Latvija atguva neatkarību, tad cilvēkiem bija brīnums, ka aiz suņiem ir jāsavāc. Draugs, katram savs, mēs esam dažādi. Citam patīk dzīvnieki, citam patīk tīrīt motocikla ķēdi.

Lai Dievs varētu mūsu dzīvē darboties, mums ir jāsadarbojas ar Viņu. Ir divi grāvji – viens, ka mēs sākam domāt, ka mēs visu paši varam, un otrs, ka mēs domājam, ka Dievs visu darīs pats. Ir jābūt balansam. Tas, par ko es šodien gribu runāt, mani uzrunā personīgi, un man patīk Dieva vārds. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Dieva vārdā ir spēks. Dieva vārds maina mūsu galvu, sirdi un dzīvesveidu. Iesākumā bija vārds, un vārds tapa miesa. Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem, un Dievs teica un tapa. DIEVA VĀRDĀ IR SPĒKS! Kad mēs lasām Dieva vārdu, Dievs darbojas mūsu dzīvēs. Tāpēc vien, ka lasām Dieva vārdu, Dievs darbojas. Tāpēc, ka esam šeit, Dievs darbojas. Ir pareizi katru svētdienu būt dievkalpojumā, ir pareizi būt mājas grupiņā. Ir pareizi uzņemties pienākumus un kalpošanu. Tā ir elementāra mūsu sadarbība ar Dievu.

„Un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.” (Marka evaņģēlijs 6:55-56)

Slimos cilvēkus veselie cilvēki nesa pie Jēzus, un Jēzus viņus dziedināja. Mācība no šīs Rakstu vietas ir ļoti vienkārša – kamēr mēs nesam cilvēkus pie Dieva, tikmēr Dievs viņus dziedina. Kamēr mēs vedam cilvēkus uz dievkalpojumiem, Dievs pie šiem cilvēkiem darbojas. Kamēr mēs vedam, zvanām un aicinām cilvēkus uz mājas grupiņām, tikmēr Dievs pie šiem cilvēkiem darbojas. Tā ir mūsu sadarbība ar Dievu. Dievs pats neved cilvēkus, jā, varbūt ir īpaši gadījumi, kad Dievs uzrunā personīgi, tomēr pārsvarā tas notiek caur cilvēkiem. Mēs lasām Dieva vārdu, taču Dievs pats ar Savu pirkstu nav rakstījis Bībeli, ne arī šo grāmatu iespiedis. Bībele ir vispopulārākā grāmata pasaulē, tā arī ir visvairāk lasītākā un zagtākā grāmata pasaulē. Bībeles neiespiež pats Dievs, tās iespiež tipogrāfijā. Mēs lasām Dieva vārdu, un tas mūs maina. Ne jau drukātajos vārdos, bet Bībeles Garā ir spēks, jo vārdi izsaka Dieva idejas un Dieva domas. Cik daudz mēs nesam cilvēkus pie Dieva, tik daudz Dievs pie viņiem darbojas.

Sieva ar asiņošanu, riskējot ar sodu, izlauzās cauri ļaužu pulkam pie Jēzus, kaut viņai bija aizliegts pieskarties ne tikai cilvēkiem, bet arī priekšmetiem. Viņa izlauzās cauri ļaužu pūlim un pie sevis teica: „Ja vien es aizskaršu Jēzus tērpa malu, es tikšu dziedināta.” Viņa bija izmēģinājusi dažādus ārstus, iztērējusi visus savus līdzekļus un palīdzību nebija atradusi, tāpēc viņa nāca pie Jēzus. Viņa izlauzās cauri pūlim, aizskāra un tapa dziedināta. Tajā brīdī, kad viņa tika dziedināta, Jēzus neredzēja, kas Viņam pieskārās, jo Viņš bija mācekļu un cilvēku aplenkts. Viņš bija pūļa vidū. Kopā ar Viņu bija Viņa mācekļi. Jēzus juta, ka no Viņa iziet spēks. Viņš apstājās un teica: ”Kurš Mani ir aizskāris?” Tajā brīdī apkārt bija daudz cilvēku, kuri grūstījās un stumdījās, un bija daudzi, kuri Viņu aizskāra. Kāds no mācekļiem teica, ka daudzi cilvēki Viņu ir aizskāruši, jo apkārt bija pūlis. Jēzus atbildēja: „Nē, Es jūtu, ka no Manis spēks ir izgājis.” Tad šī sieviete drebēdama metās Viņa priekšā un teica, ka tā bijusi viņa. Jēzus teica: „Tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru, meita.” Viņa bija saņēmusi savu dziedināšanu, viņa reāli bija pieskārusies Jēzum. Viņa nevis vienkārši bija kaut kur Viņa tuvumā, dievkalpojumā vai mājas grupiņā, bet viņa reāli saskārās ar Dievu. Dieva spēks uz viņu iedarbojās. Tur darbojās viņas ticība, un ticība ir darbības vārds. Šajā Rakstu vietā ir tas pats princips. Cilvēkus atnesa, nolika tirgus laukumos un dažādās vietās, lai Dievs varētu viņus dziedināt. Cik Viņu aizskāra, tik tika dziedināti.

Viens ir atnākt pie Dieva, pavisam kas cits ir tiešām aizskart Dievu. Tu domā, ka ar nepilnīgu desmito tiesu var aizskart Dievu? Tu domā, ka ar nabadzīgu un skopu ziedojumu var aizskart Dieva sirdi? Tu domā, ka ar neregulāru dievkalpojumu apmeklēšanu var aizskart Dievu? Vai tu domā, ka ar vieglprātīgu izturēšanos pret Dieva gribu var aizskart Viņu? Vai tu domā, ka tādā veidā Dieva spēks tavā dzīvē pilnā mērā darbosies? Vai ignorējot aicinājumu mīlēt cilvēkus un stāstīt viņiem par Kristu, tu aizskar Dieva sirdi? Vai tiešām tu domā, ka pavadot neregulāru laiku ar Dievu, ignorējot savas personiskās attiecības ar Dievu, vari aizskart Dievu? Vai tu domā, ka tādā veidā Dieva spēks var darboties tavā dzīvē? Tu vari sajust Dievu, pat kaut ko piedzīvot, bet iekšējas izmaiņas dara pats Dievs un tikai tad, kad tu pats Viņu aizskar! Kad tu pats izveido savas personiskās attiecības ar Dievu. Pats savas! Te ir spēks, lai tās izveidotu un tajās pastāvētu, bet tev pašam tās ir jāizveido. Kad tu PATS pieņem Dieva ideju, pieņem draudzes mācību, pats pieņem un pats ej tajā, kad tu PATS atver durvis mājas grupiņai. Kad tu pats to izdari! Daudzi cilvēki bija ap Jēzu, bet tikai sieva ar asiņošanu saņēma dziedināšanu. Daudzus cilvēkus atnesa pie Jēzus kājām, bet tie, kuri Viņu aizskāra, tika dziedināti.

Septiņdesmito gadu beigās es biju sporta nometnē, kur veselu mēnesi mūs dzenāja. Katru rītu un vakaru mēs peldējāmies vietējā ezerā. Izrādījās, ka attīrīšanas sistēma, kurai no vietējā ciemata bija jāfiltrē ūdens, bija sabojājusies, un tā rezultātā mēs vairāki puikas saslimām ar dizentēriju. Tas nav patīkami. Mēs visi nokļuvām slimnīcā, kas atradās Vīķos, Staiceles pagastā. Tur ārstēja no dizentērijas un dzeltenās kaites. Es atceros, ka baidījos no dzeltenās kaites, jo tur mierīgi to varēja dabūt, jo visi bija kopā. Tie bija dziļi lauki. Slimnīcai blakus atradās balta, simpātiska luterāņu baznīca. Es skatījos, ka cilvēki gāja uz šo baznīcu, un arī es pirmo reizi mūžā iegāju baznīcā. Kaut kāds vīrietis gāja uz baznīcu, un es viņam gāju līdzi. Tur notika dievkalpojums, bija cilvēki. Es iegāju baznīcā, apsēdos, iznāca tāds sirms vīrs un runāja. Es neatceros nevienu vārdu, ko viņš runāja, man nav nekas palicis atmiņā, un es domāju, ka es pat nesapratu, ko viņš runāja, bet es ļoti labi atceros šo piedzīvojumu. Tas man bija kaut kas īpašs, es sajutu Dieva klātbūtni. Es zinu to, ka tur bija Dievs, es personīgi tur piedzīvoju kaut ko īpašu. Mēs to saucam par svaidījumu. Es to tur sajutu pirmo reizi mūžā. Es kaut ko piedzīvoju, bet, izejot no šīs vietas, manī nebija notikušas iekšējas izmaiņas. Es turpināju savu ierasto dzīves ritmu, tādu, kādu velns bija ieplānojis. Baznīcas apmeklējums neizmainīja manu dzīvi, jo es neaizskāru Jēzu. Es biju baznīcā, bet neaizskāru Jēzu, neizveidoju savas personiskās attiecības ar Dievu. Es biju baznīcā, bet regulāri nesāku kalpot Viņam, jo es nepiedzimu no augšas. Pēc armijas, divdesmit gadu vecumā, kad diendienā, pusgadu no vietas es dzēru, mana māsa mani iemānīja sava drauga mašīnā un aizveda uz Straupes narkoloģisko dispanseru. Māsa par mani rūpējās. Par turienes ārstēšanu man ir labas atmiņas, tur labi deva ēst, bija lielas porcijas un tur es biju skaidrā, bija vasara. Blakus šai Straupes pilij bija balta luterāņu baznīciņa. Es iegāju šajā baznīciņā un iekšēji zināju, ka šeit ir vieta, kur var mainīties mana dzīve. Bet, izejot no šīs baznīciņas, es iekšēji neizmainījos, Jēzus asinis mani nenomazgāja, jo es Jēzu nebiju ieaicinājis savā sirdī, no augšas nebiju piedzimis. Es biju saskāries ar Jēzu, bet nebiju pieskāries Viņam. Es biju saskāries ar kaut kādu izjūtu, pārdomām, bet es neizmainījos. Tieši tāpat kā tie cilvēki, kuri bija apkārt Jēzum. Mēs vedam cilvēkus pie Dieva, bet tas viņus neglābj, jo glābj tikai tas, ka viņi paši aizskar Dievu, ka viņi paši pieskarās Dievam. Lūk, cik svarīgi ir mācīt personiskas attiecības ar Dievu, par Kristus asinīm, par draudzi. Tāpēc, ka es nebiju piedzimis no augšas, nebiju saskāries ar Dievu, nebiju pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, nebiju iemācījies sekot Viņam un sadarboties ar Viņu, es un mana dzīve nemainījās.

Nepietiek vienkārši būt Dieva klātbūtnē, ir nepieciešams iemācīties sadarboties ar Viņu. Es to nemācēju, varbūt nebiju gatavs un negribēju, vai arī man nebija paskaidrots, kā sadarboties. Šajā gadījumā man neviens nepaskaidroja, kā sadarboties ar Dievu. Es Viņu gribēju jau no bērnības, bet man nebija neviena, kurš paskaidro un iemāca. Četrus gadus un vienu mēnesi es pavadīju cietumā Jelgavā. Tur valdīja absolūts haoss, nebija nekādas tiesiskās kārtības un notika tas, ko vēlējās kriminālās autoritātes. Taču, pateicoties stingras kārtības trūkumam, arī ticīgi cilvēki viegli varēja iekļūt cietumā, lai tur kalpotu. Uz Jelgavas cietumu atbrauca mācītājs Riks Renners ar mūziķiem un uzaicināja zekus uz cietuma klubu. Toreiz tur atnāca vairāki simti cietumnieku, mūziķi spēlēja dziesmas, iznāca Renners un sāka sludināt. Es atceros, ko viņš sludināja. Viņš stāstīja par katakombām, ko bija apmeklējis, kā tajās senāk mocīja kristiešus. Toreiz es sajutu to Garu, ko viņš nodeva sludināšanas laikā. Ļoti labi atceros aicinājumu iznākt priekšā un pieņemt Jēzu par savu Glābēju, sadarboties ar Viņu. Man toreiz bija apmēram 23 gadi, biju piecēlies kājās un domāju, ka man vajag iet priekšā. Jēzu pieņēmu tikai 30 gadu vecumā, bet jau toreiz es zināju, ka man vajag iet priekšā skaitīt šo lūgšanu un es to gribēju, jo biju saskāries ar Dievu. Tajā pašā laikā paskatījos apkārt un domāju, ko gan teiks mani draugi. Pamanīju, ka arī cietuma priekšnieks ar mafijas bosu sēdēja klubā. Viņi mēdza zekiem dalīt alu un cigaretes. Tajā brīdī es paskatījos uz viņiem un padomāju, ka man vairāk patīk viņu stils, un tā arī neizgāju priekšā. Es neizvēlējos sadarboties ar Dievu. Daudzus atnesa pie Jēzus no apkārtējiem ciemiem, bet tikai tie, kuri aizskāra Jēzu, tika dziedināti. Toreiz es Jēzu neaizskāru un mana lejupslīde turpinājās. Kad pēc ieslodzījuma atgriezos Limbažos, kādu dienu uz ielas satiku pazīstamu vīrieti no baptistu draudzes. Viņš sāka ar mani runāt un stāstīja par Dievu. Es atbildēju, ka lasu ezotēriku, par Tibetas lamām, skatos un klausos viņu mācību. Viņš man pretī citēja Bībeles pantus un skaidroja, ko Jēzus saka. Toreiz es padomāju, ka nevaru neko viņam pateikt pretī, ka viņš tikai šauj no Bībeles visādus pantus, piemēram: “Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”” (Jāņa evaņģēlijs 14:6) Man tas nepatika un pateicu, ka man nav laika runāt ar viņu. Viņš bija mūzikas skolotājs, strādāja, rūpējās par savu ģimeni un atrada laiku runāt ar mani, narkomānu, bet man, lūk, nebija laika uzklausīt viņu. Tajā dienā es kārtējo reizi saskāros ar Dieva klātbūtni, ar Viņa aicinājumu, bet nepieskāros Viņam, neatsaucos, neizveidoju attiecības, neiesakņojos kādā draudzē. Vēlāk mammas un māsas aicināts aizgāju uz baptistu draudzi Limbažos un vēroju, kas tur notiek. Viņi dziedāja dziesmas, mācītājs kaut ko runāja, kaut gan neatceros, kas tika runāts, bet garlaicīgi nebija. Iznācu ārā no baznīcas un nolēmu, ka tagad, kad esmu bijis baznīcā, sākšu jaunu dzīvi, nesmēķēšu. Jutu, ka mans dzīvesveids nav labs, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Mans lēmums pietika kādiem 200 metriem, un tad jau atkal smēķēju. Es biju bijis baznīcā, saskāries ar Dievu, bet reālas izmaiņas manī nenotika, no augšas nepiedzimu. Kāpēc? Ar Dievu ir jāsadarbojas, un pirmais solis ir atzīt: Kungs, es bez Tevis nevaru dzīvot! Jēzu, Tu man esi vajadzīgs, es bez Tevis nespēju tikt galā. Tu, kas nomiri pie krusta, trīs dienas biji kapā un augšāmcēlies, nāc manā sirdī un dari mani par jaunu radījumu! Lūk, kas bija vajadzīgs. Uz dievkalpojumu bija jāiet ne tikai dažas reizes cietumā un pāris reizes brīvībā, bet katru svētdienu.

Gāja laiks, līdz mana dzīve bija ļoti tuvu tam, lai es pārstātu elpot un dzīvot. Biju nodzēries un nonarkojies. Tajā laikā es kopā ar kādu meiteni, kura uz ielas pelnīja naudu, gāju garām baznīcai un mēs iegājām tajā. Kaut kādā veidā no iepriekšējās saskarsmes ar Dieva cilvēkiem un no tām reizēm, kad biju bijis baznīcā, es zināju, ka tur ir tas, kas man vajadzīgs. Mums abiem bija vēlme mainīt savu dzīvi. Viņai arī bija bijusi saskarsme ar Dieva cilvēku. Reiz šo meiteni bija “nopircis” kāds ticīgais. Viņa pēc pusstundas atnāca atpakaļ ļoti priecīga un teica, ka tas puisis esot viņai pastāstījis labas lietas par Dievu. Tas bija viņa evaņģelizācijas veids. Viņš samaksāja prostitūtai un pastāstīja viņai par Dievu. Es gan neiesaku šādu evaņģelizācija veidu. Toreiz skaidri zināju, ka man ir vajadzīga palīdzība. Mums bija banda, bijām visi apmetušies kopā, meitenes pelnīja naudu ar prostitūciju, puiši ar laupīšanu. Alkohols plūda straumēm, narkotikas, izvirtības… Es vairs nespēju tā dzīvot un meklēju palīdzību. Netālu no mūsu mitekļa bija baznīca ar sarkaniem torņiem. Vienmēr, nākot no centra, es gāju garām šiem torņiem un par tiem domāju. Tajā reizē, ieejot baznīcā, es gribēju ar mācītāju vai kādu citu parunāt. Nezināju, ko man darīt, bet zināju, ka man vajag Dievu. Nezināju, kā tikt pie mācītāja, tas nebija iespējams. Viņš staigāja, kūpināja dūmus un svešā valodā kaut ko bubināja. Domāju, ka tas viss ir ļoti svēti, bet šeit ar Dievu nevarēju saskarties. Es pat nejutu Dieva klātbūtni un neko nesapratu. Man vajadzēja Dievu, bet baznīca nespēja palīdzēt. Pusstundu nostāvēju, padomāju un izgāju ārā. Es saskāros ar reliģiju, bet neaizskāru Viņu. Baznīcai ir jāsadarbojas ar cilvēkiem. Tā nav Baznīca, kas neved cilvēkus pie Dieva, kas nestāsta, nemāca Bībeli, ka neved uz baznīcu. Tā ir reliģija, ne baznīca. Jēzus saka: “Vai jums, aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: ja kas zvēr pie Tempļa, tas nav nekas; bet, ja kas zvēr pie zelta, tam tas jāpilda.” (Mateja evaņģēlijs 23:16)

“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.” (Mateja evaņģēlijs 23:23-24)

Cilvēkiem ir vajadzīgs Dievs, žēlastība, taisnība, mīlestība. Baznīcas funkcija ir to piedāvāt. Tas, ka ir baznīcas ēka, nenozīmē, ka tur ir Dievs un ka tā atbilst tam, ko Dievs grib. Baznīca tikai tad ir baznīca, ja tajā cilvēkiem ir personīgas attiecības ar Dievu, vienoti mērķi celt Dieva valstību un iet plašumā, un kas iet pie cilvēkiem, māca un sadarbojas ar cilvēkiem, nevis tikai pilda rituālus. Mūsu draudzē ir tikai divi īsti rituāli – kristības un vakarēdiens. Vēl ir laulības, ko es īsti neuzskatu par rituālu. Vienkārši izvēlies otru pusīti un nokārto visu pareizi valsts un Dieva un draudzes priekšā. Vēl par rituālu var uzskatīt bēru jeb izvadīšanas ceremoniju. Ja es tevi pārdzīvošu, tad es pie tava kapa norunāšu evaņģēliju, kas būs domāts ne tev, bet palicējiem, jo tu jau būsi Debesīs. Ja es pirmais nomiršu, tad tu atnāksi pie mana kapa un paklausīsies evaņģēliju. Bet vispār reāli rituāli mums ir tikai divi.

Ir lietas, ko dara Dievs, un ir lietas, ko dara cilvēks, un ir vajadzīga sadarbība. Vai tev vienmēr ir labs garastāvoklis? Ja tev jautā, kā iet, tad parasti atbildi, ka labi, bet vai tiešām vienmēr ir labi? Vai laulātajiem vienmēr viss ir labi? Vai ir bijis tā, ka otrs pasaka kaut ko tik aizvainojošu, ka ir ļoti slikti un esi ļoti apvainots? Un otrādi, vai ir brīži, kad domā par savu otru pusīti: “Ir gan man laba sieva/vīrs”? Vai tu vari pamanīt, ka otram ir labi vai slikti? Vai grupiņā var pamanīt, ka kādam ir slikti? Vai kalpošanas laikā var pamanīt, ka kādam kalpotājam ir slikti? Ir brīži, kad tu nejūties tik labi, kaut arī saki, ka ir labi. Mums ir Dievs un mēs esam pareizajā vietā. Kad sākās draudze “Kristus Pasaulei”, tajā bija 40 cilvēki. Mums bija dažādi slavētāji – labāki un sliktāki. Parādījās viens slavētājs, kurš labi dziedāja, man ļoti patika viņa dziesmas, svaidījums atnāca, kad viņš slavēja. Kad nākam Dieva pielūgsmē, tad visas problēmas izzūd. Dievs pārdabiski darbojas pie Saviem bērniem draudzes vidū, kad Viņu slavē un pielūdz. Tad kādu svētdienu šis slavētājs ceļā uz draudzi ļoti sastrīdējās ar savu sievu. Viņi abi ir labi, normāli cilvēki, bet tajā rītā pēc strīda viņš nejutās cienīgs slavēt, netika galā ar savu problēmu un neatbrauca. Pēc tam viņš vairs nekad neatbrauca uz dievkalpojumu. Viņa kļūda bija tā, ka tu vari neierasties daudzās vietās, bet ne dievkalpojumā. Tieši dievkalpojumā ir dziedināšana. Nekad neatstāj savas sapulces! Tas ir pats elementārākais kristieša pamats – personīgas attiecības ar Dievu, draudze, mājas grupiņa un kalpošana. Tas ir pamatu pamats, lai tu varētu sadarboties ar Dievu.

Nesen man bija nelāgs piedzīvojums. Kādu diennakti es cepos. It kā biju savācies, daudz maz ticis galā, bet svētdienā, atnākot uz darba sapulci, es pamanīju, ka ir baigais klusums. Kalpotāji juta un varēja redzēt, ka nav viss kārtībā. Klusums bija tādēļ, ka visi zināja, ka šajā brīdī mācītājam labāk neko neprasīt, labāk pagaidīt kādu labāku brīdi. Tas nav labi, bet man tā gadījās. Slavēšanas laikā stāvēju, bet manī vēl viss vārījās. Bet, kad slavēšana beidzās, jau kļuva vieglāk, un, kad uzkāpu pie kanceles, sludināju pats sev. Kāds mācītājs reiz teica: “Uzminiet, kam es sludinu?” Neviens nezināja, ko atbildēt, un tad viņš atbildēja: “Pats sev.” Tad, kad es sludina, es sludinu arī sev. Reizēm tas ir ļoti personīgi man, bet, kas der man, tas der arī citiem. Tajā svētdienā es sludināju, un sprediķa vidū jutu momentu, kad velns aizgāja un Dievs mani aizskāra. Tas notika nevis pakāpeniski, bet vienā mirklī. Tajā brīdī es sapratu, kādiem murgiem biju ļāvies, jo nebija nekāda īpašā problēma. Seja mainījās vienā mirklī. Tas ir saistīts ne tikai ar emocijām, tās ir garīgas lietas, garu pasaule. Velns mēdz ar saviem eņģeļiem, ļaunajiem gariem vīt ligzdas cilvēka prātā, un tad, kad ligzdas domās ir savītas, tad velns nāk un apmetās cilvēkā, un var just sātanisku klātbūtni – depresiju, niknumu, nepiedošanu, – un notiek visādi sviesti dzīvē un darbos. Atliek tikai izlaist dievkalpojumus un pārstāt pašam meklēt Dievu, un problēmas būs klāt. Šodien dzirdējām vārdu par došanu. Māsai bija bailes, un tas ir normāli, mums visiem mēdz būt bailes. Ko viņa darīja? Atvēra Bībeli un sāka studēt par bailēm, un Dievs caur šo vārdu viņu atbrīvoja. Ja tā nebūtu, viņa joprojām dzīvotu savā “alā”, kur, kā viņa teica, arī būtu labi, Dievs svētītu, bet nebūtu jauna māja. Kāpēc nebūtu? Jo viņa pakļautos bailēm. Ja es baidītos savu seju likt uz flaijeriem, tad nebūtu šīs draudzes, nebūtu Tautas lūgšanu sapulces. Daudz kas nebūtu, ja es būtu baidījies sludināt, pretēji tam, kā vispār pieņemts. Mums nebūtu šāda draudze, ja es nebūtu cēlis mājas grupas, un daudzi mācītāji tā arī saka, ka tas ir pārāk grūti un pārāk labi nedarbojas. Ja es būtu baidījies no neveiksmēm vai no tā, ka cilvēki pret mani saceļas un kritizē, tad ne tuvu nebūtu tas, kas šodien ir šeit. Gada beigās mēs būsim draudze ar 1000 cilvēkiem. Un ne jau uz papīra, uz papīra mēs varētu savākt kādus 3000 cilvēkus. Gada beigās katru nedēļu mūsu draudzi reāli apmeklēs 1000 cilvēku.

Dieva sadarbība ar cilvēku. Daudzus cilvēkus atnesa pie Jēzus. Jēzus apstaigāja miestus un pilsētas, un tirgus laukumos sanesa cilvēkus, un tie, kuri Viņu aizskāra, kļuva veseli. Un tā ir sadarbība: cilvēku atnes, Dievs viņu aizskar un dziedina. Atrašanās dievkalpojumā vēl negarantē Dieva darbību pilnā mērā tavā dzīvē, bet gan tas, ka no tā visa, ko tu dzirdi, tu domā saskaņā ar mācību, ieej tajā un dzīvo pēc tās, un Dievs darbosies.

Aklais Bartimejs

“Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un Jēzus apstājies sacīja: “Ataiciniet viņu.” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Bet aklais Viņam sacīja: “Rabuni, ka es varētu redzēt.” Un Jēzus tam sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja.” (Marka evaņģēlijs 12:46-52)

Izejot no Jērikas, Viņš ieraudzīja kādu no dzimšanas aklu un nabadzīgu cilvēku, kurš sēdēja ceļa malā. Viņš lūdza dāvanas no garāmgājējiem un sauca uz Jēzu: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un apkārtējie cilvēki, arī mācekļi, klusināja viņu: “Neapgrūtini mācītāju, Viņš tevi nevar pieņemt.” Bet viņš vēl skaļāk brēca uz Jēzu: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājās un ataicināja aklo pie sevis. Aklais nometa savu apmetni. Apmetnis norādīja uz to, ka viņš ir akls. Viņš nometa to, jo zināja, ka taps dziedināts. Man ir jautājums – vai tiešām Jēzus neredzēja, ka viņš ir akls? Jēzus zināja Bartimeja problēmu, bet tajā pašā laikā Viņš jautāja viņam pašam: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Jēzum bija svarīgi, lai aklais cilvēks pats zina savu problēmu, lai viņš konkrēti un skaidri zina, ko viņš vēlās. Un Bartimejs zināja, ko viņš vēlās. Viņš teica: “Mācītāj, ka es varu redzēt!” Un Jēzus teica: “Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Viņš tūdaļ kļuva redzīgs un sekoja Kristum.

Bartimejs bija akls un nabags. Un ir viena lieta, ko es tev gribu pateikt – tev nevajag kļūt aklam un tev nevajag kļūt nabagam, lai sāktu saukt uz Dievu: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tev nav jākļūst nabagam un aklam, un tev nav jāsagaida smagas problēmas savā dzīvē. Pēc Dieva ir jāsauc ikdienas; Dievs ir vajadzīgs ikdienas; personīgas attiecības ar Dievu ir vajadzīgas ikdienas; dievkalpojumi un kalpošana ir vajadzīga ikdienas. Dievs ir vajadzīgs regulāri. Šis aklais cilvēks sauca pēc Dieva, jo viņš bija akls un nabags. Vai tev ir bijis galīgi slikti? Man ir bijis ļoti, ļoti slikti. Cilvēki tā ir iekārtoti, ka tad, kad ir galīgi slikti, mēs saucam uz Dievu: “Dievs, Tu vienīgais vari man palīdzēt, es iešu uz draudzi un kalpošu Tev!” Un kad ir galīgi labi, tad mēs mēdzam aizmirst, kā bija tad, kad bija slikti. Un tas nav pareizi. Pareizi ir meklēt Dievu regulāri, sistemātiski un disciplinēti. Sistemātiski turēt savas lūgšanas un darīt savu kalpošanu. Un tā ir normāla sadarbība ar Dievu.

Lūk, Bartimejs bija akls nabags un sauca pēc Dieva. Kad mums ir slikti, Dievs uzklausa mūsu lūgšanas. Dievs uzklausīja Bartimeja lūgšanu, bet bija svarīgi, ka Bartimejs zina, ko viņš grib. Ja tu gribi normālu sadarbību ar Dievu, lai Dievs darbojas tavā dzīvē, tad tev ir jābūt draudzē ar mērķiem un vīziju, un mērķiem un vīzijai ir jābūt saistītiem ar reāliem, izglābtiem cilvēkiem un draudzes izaugsmi. Un nevis vienkārši ar cilvēku pūli, bet ar cilvēkiem, kuri pazīst Dievu un iet kopā viena mērķa virzienā, nevis abstrakta mērķa virzienā. Draugs, tu atrodies megadraudzē! Mēs būsim katrā namā, katrā ciematā, katrā pilsētā. Mēs jau esam daudzās vietās. No šīs vietas nāks nākamie ministri, nākamie deputāti; tas nav mūsu pašmērķis, bet tā vienkārši notiks, jo mēs būsim visur, un Dieva Gars ir klātesošs un visuresošs. Mēs esam Viņa kājas un Viņa rokas, un mēs esam visuresoši. Kur mēs ejam? Dieva vārds saka: “Kur vien jūs savu kāju pēdas liksiet, tas jums piederēs.” Tur, kur tu skatīsies, kur tu iesi, tas tev piederēs! Ja tu skaties uz jaunu māju, tā tev piederēs! Ja tu skatīsies uz cilvēkiem grupiņā vai uz piecām mājas grupām, tās tev piederēs!

Vīzija un mērķi. Šeit priekšā jūs redzat “G12” – Dieva vadība caur 12 mācekļiem. Tā ir konkrēta vīzija, kā Jēzum, kurš izaudzināja 12 mācekļus, kuri turpināja to pašu darbu, ko darīja Viņš. Jēzum bija Sava mājas grupiņa un Viņš audzināja Savus mācekļus. Tā ir mūsu draudzes vīzija caur māceklību, ka mēs katrs rūpējamies par cilvēkiem un katrs ceļam mājas grupas un piedalāmies šajā darbā. Mums ir mācība, struktūra, inkaunteri un Bībeles skolas. Tur, kur ir vīzija, stratēģija, mācība un struktūra, tikai tādā draudzē patiešām pilnā mērā Dievs var darboties. Tikai tādā draudzē cilvēks var atnākt un piedzīvot Dieva pieskārienu, nevis tikai kaut ko sajust un aiziet prom. Tikai tādā draudzē par tevi tiešām parūpēsies. Un, ja kādam vēl te nepatīk, tad es nezinu. Ja kāds vēl domā, ka šeit ir kontrole, tas un šitais, un saka: “Es iešu uz to vietu, kur nav nekādas kontroles…” Šur tur, it nekur, krodziņā zem galda. Mūsu draudzē ir liels vīrs, kuram ir vairāk par 100 kilogramiem, un viņu var kontrolēt vienīgi sieva. Bet paldies Dievam, ka Dievs viņam ir devis labu raksturu un labu sirdi. Reizēm lielie cilvēki ir ar labu sirdi, bet gadās arī ļauni, tad gan ir traki. Tāpēc Dievs ir devis lieliem cilvēkiem labu sirdi un maziem tādu niknu sirdi. Kad mūsu lielais draudzes vīrs dzird, kad ir runa par kontroli draudzē, tad viņš saka: “Paldies Dievam, ka mani kontrolē.” Es viņu nekontrolēju, bet viņš saka: “Paldies Dievam, ka man ir kaut kāda kontrole.” Un es redzu, ka cilvēks no sirds runā.

Tikai tādā vietā, kur tiešām ir struktūra un konkrēts virziens, var pastāvēt. Neviena valsts, kurā tiek paņemts nost kontroles mehānisms, nevar pastāvēt. Lūk, kāpēc mums ir jāsamierinās ar dažādiem likumiem, kuri personīgi man varbūt nav pieņemami, bet kopumā, lai valsts un sabiedrība funkcionētu, tie ir nepieciešami. Tāpat arī draudzē – draudze bez mācības, bez struktūras, bez līderiem un bez kārtības nekur nedodas. Bet mēs taču gribam būt tie, kuri kaut kur dodas un ieņem savu vietu. Otrā pasaules kara laikā angļi nevarēja noturēt ogļračus savās vietās. Viņi visi rāvās uz fronti karot. Bet, kā teica Dagnija “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kādam taču ir arī jāstrādā. Kādam taču armijai bija jāpiegādā kurināmais, lai ražotu tehniku. Kādam arī tas ir jādara, visi nevar doties uz fronti. Un Vinstons Čērčils apciemoja ogļračus, savāca sapulci un savā runā attēloja uzvaras ainu, kurā angļi kā uzvarētāji soļo uzvaras maršā cauri uzvaras arkai. Tur soļo lidotāji, jūrnieki, sauszemes karavīri, tur bija bruņutehnika un lidmašīnas. Un pēc tam soļo ogļrači ar melnām sejām un visiem lepni saka: “Mēs jums piegādājām ogles.” Draugs, mums katram ir sava unikāla vieta draudzē. Un, ja Dievs tevi ir aicinājis un ielicis šajā draudzē, nekur tu neliksies. Un ne jau tāpēc, ka tevi kāds ar varu kaut kur vilks. Ja Dievs tevi ir ielicis draudzē, tad tev nekad nebūs miera, kamēr nebūsi savā vietiņā, savā kalpošanā, tikai šeit, savā draudzē. Staigā, kur gribi, skaties, ko gribi, bet tu būsi šeit. Tu citādi nevari, jo te ir tava mīlestība, te ir tavs Dievs, te ir tavi cilvēki, te ir tava draudze, te ir tavs mērķis. Te tu vari kaut kur virzīties. Te tu vari atstāt aiz sevis kaut kādu labumu sabiedrībai un, pirmkārt, Dieva valstībai. Un arī tavā personīgajā dzīvē un biznesā ir jābūt skaidriem mērķiem. Ja tu gribi, lai Dievs darbojas, tad tev ar Viņu ir jāsadarbojas. Pirmkārt, jābūt konkrētiem mērķiem.

Viena no mūsu draudzes kalpošanām ir inkaunters. Inkaunters ir oriģināla “G12” draudzes daļa. Ir cilvēki, kuri nav “G12” draudzē, bet viņi taisa inkaunterus. Tas ir labi, jo tas viņiem palīdz, tomēr tur inkaunters līdz galam neizpilda savu funkciju, jo šajos inkaunteros trūkst vīzijas daļas. Viņiem īsti nav nekādas vīzijas, ko dot cilvēkiem. Tātad, tas ir atbilstošs komplekts tieši mūsu draudzei, kurā tu trīs dienās vari iegūt to, ko tu iegūtu vienkārši apmeklējot draudzi divus vai trīs gadus. Tas ir labs starts un pamats. Galvenais taču ir atbrīvošana? Nē, tas nav galvenais, galvenā ir vīzija. Pašās inkauntera beigās ir vīzija, un šo tēmu es nevienam citam nedevu, bet vienmēr pats runāju. Par vīziju runā mācītājs. Inkaunterā ir struktūra, kārtība un konkrētas tēmas. Tie, kuri tur ir bijuši, saka: “Paldies Dievam, paldies mācītājam, paldies kalpotājiem.” Varbūt cilvēki domā, kas tas par mācītāju, kurš kā traks pa skatuvi bļaustās. Tas mācītājs tāds traks, bet tie kalpotāji gan tādi maigi un forši. Bet mācītājs taču ir saistīts ar kalpotājiem. Kaut kas labs un maigs ir arī mācītājā. Kad jūs aizbraucat uz inkaunteru, tad jūs redzat, kā kalpotāji kalpo un cik viņi ir organizēti, cik viņi forši un visus samīļo. Bet no kurienes tas nāk? No tā trakā mācītāja. Tas nozīmē, ka mēs mācītāju redzam tādu, bet citā laikā viņš ir citādāks. Tu redzi, ka te viss darbojas. Pēc tam tu liecini, ka tavā dzīvē notiek izmaiņas. Draugs, tā ir daļa no draudzes vīzijas, daļa no mūsu struktūras. Kad tu tajā piedalies, tad Dievs darbojas. Kur darbojas Dievs? Tur, kur viss ir strukturēts, ar vīziju un mērķiem.

Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Man kādreiz teica: “Tu man netici, un tāpēc man nav interesanti.” Nav svarīgi, kam es ticu, bet ir svarīgi, kam tu tici! Skaidrs, ka es neticu, ja es redzu, ka nepareizi rīkojies. Kam es tur varu ticēt? Es varu ticēt tikai tam, ka tev vienu reizi atvērsies jumtiņš un tu sāksi normāli domāt. Bet, kamēr tu normāli nedomā, par ko es varu ticēt? “Man būs tas un šitais.” Nekas tev nebūs, kamēr tu nedraudzēsies ar savu galvu. Kamēr nesāksi normāli, loģiski plānot, nevis kaut kādu kosmosu taisīt. “Es būšu kosmonauts un braukšu uz Marsu.” Tehnoloģijas attīstās, varbūt arī kāds no mums dosies uz Marsu. Varbūt latvieši brauks strādāt nevis uz Angliju, bet uz Marsu. Sadarbība starp Dievu un cilvēku. Draugs, mums ir mērķis – līdz gada beigām draudzē ir 1000 izglābti, jaunpiedzimuši cilvēki, kuri pieķērušies Dievam, iekļaujas komandā un iet uz priekšu mainīt Latviju un pasauli. Mēs maināmies paši un mainām pasauli.

Debesu Tēvs, mēs Tevi lūdzam, Jēzus Vārdā. Mēs nākam pie Tevis Jēzus Vārdā. Mēs balstāmies uz Tavām asinīm, uz Tavu upuri un nākam pie Tevis. Kungs Jēzu, mēs Tevi mīlam, mēs Tevi meklējam. Paldies, Debesu Tēvs, par mācību un gudrību, ko Tu mums atklāj. Paldies, Tēvs, ka Tu vienmēr esi gatavs sadarbībai. Paldies, Tēvs, ka Tu vienmēr turi Savus apsolījumus, vienmēr esi uzticams līdz galam. Paldies, Kungs, ka Tu nekad nepievil un nekad nenodod. Paldies, Dievs, ka Tu māci mūs staigāt Tavus ceļus, paļauties uz Tevi un meklēt Tavu vaigu. Dievs, māci mūs sadarboties ar Tevi. Kungs, māci mūs, lai mēs neesam lepni un nepaļaujamies tikai uz sevi. Māci mūs, lai mēs nekļūstam pārmērīgi inerti, tādi, kas paļaujas tikai uz Tevi un aizmirst savu atbildību. Kungs, lai ir balanss katra cilvēka dzīvē. Paldies, Dievs, ka Tu esi devis mums draudzi un mācību, struktūru, vīziju un mērķus, un mēs varam būt daļa no Tava lielā plāna. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi savedis kopā, ka mēs esam kopā viens otram, ka Tu esi mūsu vidū, ka mēs visu dzīvi varam pavadīt kopā ar Tevi un cits ar citu. Paldies, Dievs, ka mums ir savas garīgās mājas. Jēzus Vārdā, paldies, Svētais Gars, ka Tu mūs svētī visās lietās. Un es lūdzu, svētī katru cilvēku, kurš skatās internetā. Jēzus Kristus Vārdā, svētī ar visa veida garīgajām svētībām: ar skaidru prātu un skaidru saprašanu, ar tuvām attiecībām ar Tevi, ar sabalansētu sadarbību ar Tevi, Kungs, ar harmonisku dzīvi. Arī ar labām izjūtām, ka mēs labi tiekam galā ar visu negatīvo. Jēzus Vārdā, mēs lietojam varu pār velnu. Paldies Tev, Kungs. Es lūdzu Tevi, svētī katru vienu finansiāli savā darba vietā un savā biznesā. Lai finanses, Jēzus Vārdā, nekad neapsīkst, bet vienmēr iet plašumā un vairumā. Svētī katru vienu grupu vadītāju, katru vienu evaņģēlistu, Jēzus Vārdā. Lai mums ir kalpošanas, lai mēs sadarbojamies ar Tevi un cilvēkiem, kuri tiešām tiek mīlēti, aizsniegti un reāli ar Tevi saskaras. Pieskaries tiem, Kungs, lai viņi piedzimst no augšienes un kļūst par Taviem sekotājiem. Lai tiešām dzīves izmainās un lai Latvijas draudze ir Latvijas lepnums, Kristus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 2. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcij