Rutīna. Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 5. daļa

Aleluja! Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par Tavu mīlestību! Mēs Tev pateicamies,
Tēvs, ka Tu sūtīji Savu Dēlu, Jēzu Kristu, un miri par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Mēs pateicamies Tev, Dievs, ka Tu Savu mīlestību pret mums pierādi ar to, ka Tu miri par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki, Kungs. Un paldies, Tēvs, par izmainītām dzīvēm! Paldies par spēku, ko mēs atrodam Tevī, Kungs! Paldies, Dievs, par Tavu žēlastību! Paldies par to, ka Tu, Kungs, mājo mūsos un mēs Tevī! Paldies, Svētais Gars, par Tavu klātbūtni! Paldies, Kungs, par mūžīgo dzīvību! Paldies, Dievs, par atvērtām acīm, ka mēs varam redzēt, ka mums ir ausis un mēs dzirdam! Aleluja! Es Tevi lūdzu, Svētais Gars, ka Tu šodien aizskar katru vienu un pieskaries katram vienam šajā vietā, katram vienam, kas skatās šo svētrunu internetā, Jēzus Kristus Vārdā! Lai nonāk Tava klātbūtne, Tava godība, Dievs! Lai nāk izmaiņas! Lai vājais kļūst stiprs! Lai stiprais kļūst vēl stiprāks! Lai noskumušais tiek iepriecināts, Jēzus Vārdā! Lai sirgstošais kļūst dziedināts, Jēzus Vārdā! Lai nabagais ieiet labklājībā! Aleluja! Lai muļķis kļūst gudrs, Jēzus Vārdā! Slava Tev, Kungs! Mēs Tevi mīlam, Kungs! Šodien mēs turpināsim tēmu “Sadarbība starp Dievu un cilvēku”. Nu ir pienākusi 5. daļa. Šīs daļas nosaukums – “Rutīna”. To, ko es vēlos pateikt, var pateikt vienā vārdā – rutīna. Iepriekš mēs mācījāmies no Marka evaņģēlija. Šodien Rakstu vietas pārsvarā būs no Lūkas evaņģēlija. Šeit ir atrodams viss par to, kā Dievs sadarbojas ar cilvēku. Mums ir svarīgi saprast, kā panākt to, lai Dievs darbojas mūsu dzīvēs un mums būtu pozitīvas izmaiņas. Ir svarīgi saprast, kā aiziet līdz galam, tāpēc ir jāmācās saprast, kādā veidā Dievs ar mums sadarbojas jeb kas mums no savas puses jādara, lai Dievs varētu ar mums sadarboties. Dievs Savu gribu neuzspiež, Viņš neuzstāda ultimātus, bet ļauj mums, cilvēkiem, izvēlēties, tāpēc tā nav akla pakļaušanās, bet sadarbība.

“Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs.” (Lūkas evaņģēlijs 3:23)

Jēzus tika kristīts un saņēma Svēto Garu. Ir rakstīts, ka tad, kad Jēzus Savu darbu sāka, Viņš bija trīsdesmit gadus vecs. Arī es, kad piedzimu no augšienes un uzsāku savu darbu, biju trīsdesmit gadus vecs. Evaņģēlijs sākas ar vārdu ‘darbs’, un vārds ‘sadarbība’ nozīmē ‘darbs no abām pusēm’. Tas ir darbs no manas puses, darbs no tavas puses un darbs no Dieva puses. Dievs strādā un darbojas. Lai Viņš darbotos tieši tavā dzīvē, arī tev ir jāstrādā. Ja tu vēlies, lai Dievs caur tevi darbotos pie cilvēkiem tev apkārt, arī tad tev ir jāstrādā. Viss ir izteikts vārdos: “Kad Jēzus Savu DARBU sāka…” Viņš nesāka Savu izklaidi vai kaut ko citu, bet tieši darbu. Tātad, Savu kalpošanu un visu to, kā Jēzus dzīvoja virs zemes, Viņš apzīmē kā darbu. Kalpošana ir darbs.

Pirms mēs pārrunājam nākamo Rakstu vietu, es vēlos tev izskaidrot vārda ‘rutīna’ nozīmi. Ja tev nav skaidra kāda latviešu valodas vārda nozīme, tad, apmeklējot interneta vietni tezaurs.lv, tu vari to ierakstīt un uzzināt nozīmi. Vārds ‘rutīna’ tiek skaidrots trīs variantos: darbā iegūta veiklība, prasme, pieredze, zināšanas, iemaņas (kādā darbā, pasākumā); šabloniskas, konservatīvas darbības, darba veids; programmas daļa vai instrukciju secība, kas veic kādu specifisku uzdevumu un kam ir biežs pielietojums. Tātad, rutīna ir kaut kas šablonisks, viens un tas pats, ko tu regulāri dari vai pielieto. Kad Elīsa ņēma Elijas apmetni, ko viņš bija atstājis, kad pats tika parauts Debesīs, tad viņš sita ar to ūdeni un sauca: “Kur ir Elijas Dievs?” Draugs, Dievs ir precīzi rutīnā, un tāpēc šīs svētrunas nosaukums ir “Rutīna”.

Katru svētdienu plkst. 11:00 Braslas ielā 29a, 4. stāvā notiek rutīnisks pasākums, ko sauc par draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Lai arī kādas sejas šeit uz skatuves var pamainīties, piemēram, slavēšanas grupā, kura ir ļoti izaugusi skaitā, lielākoties viņi dara vienu un to pašu – dzied un spēlē. Visbiežāk tās ir dziesmas, kas atkārtoja, un reizēm ir arī jaunas. To sauc par rutīnu. Kā caur to darbojas Dievs? Personīgi man katru pirmdienu ir lielāka vēlme slavēt un lūgt Dievu. Tieši pēc svētdienas dievkalpojuma man ir vairāk atklāsmju no Dieva, kad ieeju savā lūgšanu kambarī, kaut svētdienas ir ļoti pilnas un nogurums liek sevi manīt, tomēr tieši šī diena pēc dievkalpojuma man ir pilnāka ar atziņām. Es atveru Dieva vārdu, izlasu dažas Rakstu vietas un jau saņemu vairākas remas. Pirmdienā jau var būt skaidra tēma nākamajam sprediķim, un tā nedēļas garumā ir jāapaudzē. Tajā pašā laikā, ja es to neizdaru pēc svētdienas dievkalpojuma, var būt tā, ka visu nedēļu nevaru saņemt to, ko pirmdienas rītā. Kāpēc? Tāpēc, ka svētdienā es esmu bijis rutīnā – dievkalpojumā, vietā, kur darbojas Dievs. Tā ir rutīna. Nedēļas vidū tu apmeklē mājas grupiņu, un arī tā ir rutīna, kur darbojas Dievs pat tad, ja tev tas ir apnicis un tavā mājas grupiņā jau desmit gadus ir pieci cilvēki. Varbūt tu esi neglābjami iemīlējies, varbūt tās sejas tev jau ir apnikušas. Un tomēr tu esi tur, un, lai arī kāda nebūtu šī mājas grupiņa un kādas nebūtu sejas, tur darbojas Dievs, jo tā ir vieta, kur pārrunā Dieva vārdu, lūdz Dievu un cits ar citu ir kopā. Tā ir draudzes mācība.

Kas ir draudzes mācība? Tā ir sistemātiski veidota stratēģija jeb sistēma, kas ir balstīta Dieva vārdā un uz kuras bāzes var darboties Svētais Gars. Nav svarīgi, vai dievkalpojums ir sestdienā vai svētdienā. Sen atpakaļ mums bija tādi apstākļi, ka Rīgā dievkalpojumi varēja notikt tikai sestdienās. Bija cilvēki, kuriem ļoti svarīga ir tieši sestdiena, un viņi par mani priecājās, es viņu acīs biju savējais. Viņi teica: “Mārcis Jencītis nācis pie prāta – subotņiks kļuvis.” Kopš mēs sākām savus dievkalpojumus rīkot svētdienās, tā laiku pa laikam, šur tur man jādzird kādi aizrādījumi par to, ka svētdiena tomēr neesot tā īstā diena, bet sestdiena. Draugs, svarīga ir nevis diena, bet rutīna – konkrētā dienā konkrēts dievkalpojums, kurā skan Dieva vārds, kur mēs kopīgi slavējam un pielūdzam Dievu un kur atnesam savu ziedojumu, lai celtu Dieva namu. “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū,” saka Tas Kungs. Dievkalpojums ir Dieva instruments. Pats Dievs ir iedibinājis šo instrumentu, caur ko Viņš var atklāties. Vecajā Derībā tas bija templis, kur dažādos svētku laikos cilvēki sanāca kopā pielūgt Dievu. Kādā vietā pat ir rakstīts, ka tad, kad visi vienotībā sāka spēlēt un dziedāt, tad Dieva godības mākonis piepildīja namu tā, ka priesteri pat kājās nevarēja nostāvēt. Tādi bija Vecās Derības dievkalpojumi. Pēc Bābeles trimdas, kad Dieva tauta bija izkaisīta pa pasauli, cilvēki sāka dievkalpojumus organizēt sinagogās. Jēzus apustuļi iedibināja dievkalpojumu kārtību, kas pastāv vēl šodien.

“Pirmajā nedēļas dienā [..]” (Apustuļu darbi 20:7)

Pāvils saka, ka tas bija pirmajā nedēļas dienā, un tā ir svētdiena. Es zinu, ka mums nav problēmu ar dienām, bet tas ir interesanti, jo citiem tā ir problēma. Sen atpakaļ mums bija foršs bundzinieks, kurš mēdza teikt: “Ne tu labāks ēdis, ne neēdis.” Tāpat – kāda starpība, kurā dienā ir dievkalpojums? Svarīgs ir saturs! Šodien pēc dievkalpojuma notiks laulību ceremonija. Kāda starpība, kurā dienā tā notiks! Svarīgs ir pats fakts, ka cilvēki nolēmuši savienot savas dzīves līdz nāve tos šķirs. Svarīga ir rutīna. Mājas grupiņa ir rutīna. Arī draudzes trīs dienu semināri jeb inkaunteri notiek regulāri, un tur ir viena un tā pati programma. Mainās tikai dalībnieki un kalpotāji. Vecie kalpotāji kļūst slinki vai iet citos līmeņos, jaunie kalpotāji nāk klāt un turpina kalpot, un joprojām Dievs tur darbojas. Programmā nekas nav mainījies, kaut kas ir pieslīpēts un uzlabots, bet pamatā tēmas ir tieši tās pašas. Vai tu lasi Bībeli? Vai gadījumā tā nav visīstākā rutīna? Vai tas nav kaut kas šablonisks, viens un tas pats? Tu droši vien esi dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi Bībeli jau ir izlasījuši. Pārgudrie saka: “Es Bībeli esmu izlasījis četras reizes, un nekas nav mainījies.” Bībeli nevar izlasīt. Tu vienkārši lasi vienu un to pašu, un Dievs darbojas, katru reizi runājot uz tevi, katru reizi kaut ko citu. Tās ir tās pašas Rakstu vietas, vieni un tie paši notikumi; tas pats apsēstais geraziešu zemē, tā pati sieviete ar asiņošanu, tas pats no mātes miesām tizlais cilvēks pie tempļa durvīm. Nekā jauna tur nav! Tas pats Pāvils, tas pats Timotejs, tur nekā cita nav! Tas pats Pēteris, tas pats “spoks”, kas staigāja pa ūdens virsu. Mācekļi, redzot Jēzu staigājam pa ūdens virsu, sākumā Viņu noturēja par spoku. Bībelē ir tikai tas, kas tur ir. Tā pati Jaunā Derība ir jau 2000 gadu. Tu lasi vienu un to pašu, un Dievs pie tevis katru reizi darbojas. Caur ko? Caur rutīnu. Un neko jaunu tu neizdomāsi. Salamans skaidri saka: “Nav nekā jauna zem šīs saules.” Nav nekā jauna! Viss, kas ir bijis, būs, un kas būs, ir jau bijis. Tehnoloģijas un veidi mainās, bet būtība paliek tā pati, nav nekā jauna. Gribi uzsākt savu biznesu? Tev nevajag neko jaunu, dari kā ķīnieši. Viņi skatās uz tiem, kuri kaut ko jau ir sasnieguši un prot ražot, un ražo to pašu. Sākumā viņi to dara ļoti slikti, bet vēlāk parādās ķīniešu kompānijas, kuras ražo ļoti augstvērtīgus produktus, lai arī sākumā ražoja, piemēram, apavus vienai dienai. Ja tu padomju laikā nopirki apavus, vizuāli tie varēja izskatīties labi, bet patiesībā varēja kalpot tikai vienu reizi. Tāpat arī varēja gadīties iegādāties virsjaku vienai dienai. Apaviem varēja nokrist zole un līdz ar pirmo stiprāko vēja brāzmu lietussargi kļūt kā tulpītes. Matu krāsas varēja būt tādas, ka pēc krāsošanas krāsa nemaz nebija nosakāma. Nav nekā jauna. Un jauns divritenis nav jāizgudro.

Sadarbība starp Dievu un cilvēku notiek rutīnā. Tu vienkārši dari vienu un to pašu. Ja tu esi aktīvs draudzes loceklis, tad tavs galvenais mērķis ir meklēt Dievu un meklēt cilvēkus, kurus vest pie Dieva. Ja tava rutīna ir katru dienu vai katru otro dienu, bet regulāri kaut ko izdarīt lietas labā, tev ir konkrēts veids, kā tu evaņģelizē, komandā vai viens pats, tad agri vai vēlu tam būs rezultāts, jo tieši šajā rutīnā darbojas Dievs. Nevis vienu reizi paevaņģelizēji vai kādam kaut ko pastāstīji, bet dari to regulāri un sistemātiski. Katra mājas grupiņa regulāri rīko neformālos pasākumus, un tie ir visdažādākie. Ja tiešām šie pasākumi tiek organizēti, tiešām grupiņa iesaistās, tiešām vadītājs spēj iesaistīt grupiņu tā, ka viņi tiešām strādā un dara to regulāri, nevis tikai vienu reizi, tad šāda mājas grupiņa vairosies un augs un cilvēki iepazīs Dievu. Visi cilvēki mūsu biznesa grupā agri vai vēlu sāk pelnīt. Kāpēc? Jo viņi ir rutīnā. Viņi ir grupā. Ja kāds ar laiku gribēs izcelt cilvēku, kurš izveidojis savu biznesu, sakot, ka šis cilvēks ir kruts pats par sevi, pats visu ir sasniedzis, tā nebūs taisnība. Dievs darbojas viņa dzīvē caur rutīnu – desmito tiesu, došanu, grupas apmeklēšanu un caur to, ko cilvēks dara, kad gūst pieredzi savā darbā. Tā ir rutīna. Dievs ir rutīnā.

Reiz dzīvoja kāds laulāts pāris – Caharija un Elizabete. Caharija bija priesteris. Par viņu ir rakstīts, ka viņam nebija bērnu. Šajā nodaļā divas reizes ir uzsvērts, ka viņi bija veci un viņiem nebija bērnu. Tas nozīmē, ka Caharija un Elizabete bija tādā vecumā, kādā bērnus vairs nelaiž pasaulē. Bet ir rakstīts vēl kas:

“Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā.” (Lūkas evaņģēlijs 1:5-10)

Par Cahariju ir rakstīts, ka viņš pēc savas kārtas, sistemātiski izpildīja priestera pienākumus un gāja templī, svētajā vietā, kūpināt, un tauta ārā lūdza. Viņš darīja to, kas mācītājam bija jādara. Viņš bija jau gados, precējies, bet viņam nebija bērnu. Es nedomāju, ka viņš mira nost tā dēļ, ka viņam nebija bērnu, bet viņi par to bija lūguši.

“Tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: “Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.”” (Lūkas evaņģēlijs 1:11-15)

“Caharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.” Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.”” (Lūkas evaņģēlijs 1:18-19)

Elizabete kļuva grūta, un piedzima Jānis Kristītājs. Ir kāds atslēgas vārds tam, kāpēc Dievs varēja iejaukties. Eņģelis Gabriels teica: “Tava LŪGŠANA ir uzklausīta.” Tas nozīmē, ka Caharijam bija kāda rutīna lūgšanās un kāda rutīna kalpošanā. Viņš darīja to, kas bija jādara – viņš izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā. Draugs, ja tu esi Dieva klātbūtnē, ja tu esi rutīnā, kur ir Dieva tuvums, rutīnā, ko sauc par personīgām attiecībām ar Dievu, un ja tu regulāri to dari, ja tev ir savas vajadzības, mērķi un centieni pēc kaut kā, tad piepeši vienā dienā viss var mainīties. Mums kā kalpotājiem vairāk jāsniedzas pēc cilvēku dvēselēm. Biznesā jācenšas vairāk nopelnīt, vairāk dot, ģimenē jācenšas pareizi izaudzināt savus bērnus. Ir dažādas situācijas un dažādas vajadzības. Ja tu esi rutīnā, vienā dienā piepeši viss var mainīties. Bet tikai tad, ja tu esi iekšā rutīnā. Ja tu neregulāri apmeklē dievkalpojumus un mājas grupiņu, tad nekas nemainīsies. Es zinu cilvēkus, kuri neapmeklē mājas grupu un saka: “Tur jau nekā jauna tajā mājas grupiņā nav.” Nevis tajā mājas grupiņā nekā jauna nav, bet tu pats esi novecojis. Tu pats esi aizmirsis un pats vairs nesaproti, kas tu esi, ko tu dari un kur atrodies. Tu sen esi novirzījies no Dieva klātbūtnes, un Dievs tavā dzīvē vairs nevar darboties.

Lai kāda nebūtu tava mājas grupiņa vai kalpošana, esi savā vietā! Un tieši tur piepeši īstajā laikā būs Dieva pieskāriens. Praktiski visas izmaiņas, kas mūsu dzīvē notiek, ir tikai pateicoties rutīnai. Nekas nenotiek uz burvju mājienu. Kad cilvēks nāk pie manis ar savu problēmu, man ir ļoti grūti viņam pateikt, ka ar vienu manu lūgšanu kaut kas mainīsies. Kad cilvēks nāk ar alkohola problēmu vai ko citu, vai mammas nāk un lūdz, lai aizlūdzu par viņu dēliem, man nav tik vienkārši pateikt, ka es aizlūgšu un viss būs labi, jo es zinu – ja tu pati nenāksi uz dievkalpojumiem, tavam bērnam, visticamāk, nekas nemainīsies. Vispirms tev pašai ir jābūt vietā, kur darbojas Dievs. Kad sieva nāk par savu neticīgo vīru lūgt Dievu, nekas nemainīsies. Ja tu pati slinkosi, regulāri nedarīsi pareizas lietas, nekas tava vīra dzīvē nemainīsies. Tas pats attiecas uz situācijām, kad cilvēki vēlas aizlūgšanu par bērniem, sievu, draugiem. Es zinu, ka viena lūgšana neko neatrisina. Ir vajadzīga rutīna – regulāra, sistemātiska darbošanās. Mūsu draudze ir izaugusi, pateicoties šādai sistēmai – regulāri dievkalpojumi, regulāra kārtība, disciplīna un struktūra, kurā var darboties Dievs, kur katram viss ir skaidrs un saprotams. Man patika draudzes dalībnieces liecība par to, kā ir izaudzis viņas un vīra kopējais bizness. Šajā liecībā es nedzirdēju, ka kaut kas notika vienā mirklī, vienā brīdī. Es dzirdēju, ka viņa bija visur, kur viņai bija jābūt. Pēkšņi vienā dienā bija zvans ar jautājumu: “Kā jūs nokļuvāt veikalu tīklā?” It kā tas bija viens telefona zvans, taču šis pozitīvais pagrieziens nebija vienkārši zvans. Tas notika tikai tāpēc, ka cilvēks deva desmito tiesu, neatlaidīgi centās darīt to, kas ir pareizi; viņa bija rutīnā, pareizā vietā un pareizā laikā, draudzē “Kristus Pasaulei”.

“Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādieties priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.” (Lūkas evaņģēlijs 17:11-14)

Tā vietā, lai uzliktu rokas un veiktu kādus īpašus rituālus vai svaidītu viņus ar eļļu, Jēzus teica: “Ejiet un rādieties priesteriem!” Viņi nekļuva veseli brīdī, kad runāja ar Jēzu. Jēzus neaizlūdza par viņiem, Viņš neuzlika rokas un neko neizdarīja. Viņš sūtīja šos vīrus pie priesteriem. Viņi gāja un ceļā kļuva veseli. Kad mācītājs konsultē kādus cilvēkus, viņš, pirmkārt, jautā: “Vai tu Bībeli lasi? Vai tev ir regulārs laiks ar Dievu? Ja nav, es nevaru tev palīdzēt, draugs. Es varu par tevi aizlūgt un varbūt kaut kas īpašs notiks, bet ar to arī viss beigsies, ja tu pats nesāksi regulāri un rutīniski lasīt un studēt Dieva vārdu, slavēt un pielūgt Viņu. Ja tu pats nesāksi to darīt.” Ja kāds cilvēks nāk pie tevis ar problēmu un saka, ka ir no vispasaules draudzes, tad zini, ka pie šī cilvēka Dievs nevar darboties. Kad tu redzi, ka cilvēks nav regulārs, tad zini, ka Dievs pie viņa nevar normāli darboties. Jēzus teica: “Ejiet un rādieties priesteriem ceļā.” Ceļš. Un šis ceļš ir rutīna. Tā ir draudzes mācība, kurai ir dažādi aspekti, novirzieni un virzieni, un kurai ir kopīgs mērķis, uz kuru mēs ejam. Ja mēs esam rutīnā dienu no dienas, ik pa laikam mēs savā dzīvē redzam uzlabojumus un pieaugumu. Mūsu draudzei septembrī sāksies evaņģelizācijas tūre septiņdesmit pilsētās. Tas ir kaut kas tāds, ko mēs darām regulāri, aptuveni katru otro gadu. Tas prasa ļoti lielus finanšu resursus, cilvēkresursus un laika resursus. Vienmēr, kad mēs rīkojam evaņģelizācijas tūri, draudzē notiek izaugsme. Pagājušo reizi tie bija dziedināšanas dievkalpojumi, šoreiz tie būs aizlūgšanu dievkalpojumi, taču kāda nozīme tam, kādi dievkalpojumi tie būs? Galvenais, ka ir dievkalpojumi! Uz dievkalpojumu bukletiem var lasīt cilvēku liecības. Dievs darbojas tieši šajā vietā, nāc un piedzīvo dzīvo Dievu! Tā ir rutīna – ik pēc pāris gadiem rīkot šādus pasākumus, tas nes augļus, un mēs kā draudze augam skaitā un ietekmē. Dievs ir labs. Vienmēr labs. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku.

Reiz dzīvoja kāds cilvēks. Es par viņa ticību neko nezinu, bet es zinu, ka viņu dēvē par tiešā mārketinga tēvu. Zini, kas ir tiešais mārketings? Tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Mēs patiešām ejam pie cilvēkiem, mēs negurķojamies, neieliekam sludinājumus internetā un neceram, ka tagad birs cilvēku pūļi un visi nāks pie Dieva. Ja cilvēks nenāk pie tevis, tu ej pie cilvēka. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16) Dievs kaut ko ir devis. Un Jēzus gāja pie cilvēkiem. Kad tu lasi Dieva vārdu, ko tu tur redzi? Viņš gāja pie cilvēkiem, Viņš sēdēja ar grēciniekiem, ar farizejiem, Viņš runāja ar visiem, sludināja, dziedināja un veidoja Savu grupu un cēla draudzi. Šis cilvēks bija Lesters Vondermans (Lester Wunderman). Arī uzvārds labs – brīnumu cilvēks. Viņš strādāja tādā darba vietā, kur viņš uzskatīja, ka viņa priekšnieks ir cilvēks, no kura var ļoti daudz iemācīties. Lesters strādāja slikti, līdz kādā dienā šefam tas apnika un viņš vienkārši atlaida viņu no darba, jo viņš bija neauglīgs, tāpēc nederīgs darbam. Bet šefam par pārsteigumu nākamajā dienā Vondermans sēdēja savā kabinetā, savā vietā un nekur netaisījās iet projām. Un viņš paziņoja: “Es strādāšu bez algas.” Viņš strādāja bez algas vienu mēnesi. Šefs gāja garām, skatījās un domāja par viņu, un galu galā pēc viena mēneša viņš teica: “Zini, es nekad mūžā neesmu redzējis tādu cilvēku, kurš tik neatlaidīgi turētos pie savas darba vietas, pat bez algas.” Un viņš atstāja viņu savā darbā. Pēc kāda laika Lesters kļuva pazīstams visā pasaulē kā tiešā mārketinga tēvs un viens no visu laiku labākajiem reklāmistiem. Viņš par tādu izauga. Un atslēgas vārds ir viens – DARBS un RUTĪNA, katru dienu sēdēt savā kabinetā.

Vai tev ir kāda rutīna? Vai tev ir rutīna, kas ir saistīta ar garīgām lietām, ar bībeliskām lietām? Vai tev ir rutīna bērna audzināšanā, kas ir saistīta nevis ar pasaulīgām, bet ar garīgām lietām? Vai tev vispār ir rutīna tavā ikdienā, tāda rutīna kā Bībeles studēšana un lasīšana; tāda rutīna kā lūgšanas; tāda rutīna kā obligāta mājas grupas apmeklēšana; tāda rutīna kā “Brūveridžas” apmeklēšana reizi gadā? Nav svarīgi, ka tev smiltis birst jau ārā. Draugs, tā ir vieta, kur Dievs īpašā veidā darbojas. Šogad vispār bija karsts un labs laiks, bija rekordliels dalībnieku skaits. Gaujmala, klintis, lēkāšana – tur par Dievu domā maz, draugs, bet tā arī ir vieta, kur darbojas Dievs. Tur tika stiprinātas draudzību saites, tur mēs atpūtāmies, tur mēs bijām kopā. Mēs vienkārši esam tur, kur mūs grib redzēt Dievs. Varbūt tu domā, ka es tevi pierunāju, lai tu tur brauktu? Nē, es tev saku, ka ir draudzes pasākumi, ir draudzes mācība, kurā esot, mūsos patiešām pilnā mērā var darboties Dievs. Tā ir sadarbība. Tā ir Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu.

Vai tev ir mehāniskais vai elektroniskais pulkstenis? Tev vispār nav pulksteņa? Laimīgie pulksteņus nenēsā? Fakts ir tāds, ka šodien pulksteņu tirgū 80% ir elektroniskie pulksteņi, bet vienmēr tas tā nav bijis, jo kādu laiku atpakaļ 80% mehānisko pulksteņu ražoja Šveice, dažādas Šveices pulksteņu firmas. Ir pat tāds teiciens: Precīzs kā Šveices pulkstenis. Ja tu domā, ka arī tagad Šveices pulkstenis ir tas labākais un krutākais, tas vairs neatbilst patiesībai. Šobrīd viss ir otrādi. Bija kāds cilvēks, kurš mehāniskā pulkstens vietā izgudroja elektronisko pulksteni. Viņš gāja pie Šveices firmām un piedāvāja savu izgudrojumu. Neviena Šveices pulksteņu ražotāju firma to neņēma nopietni un nepieņēma viņu, bet šis cilvēks neatlaidīgi meklēja to vietu, kur novērtēs viņa izgudrojumu, un tā bija japāņu firma “Seiko”. Tāpēc šobrīd procentuāli viss ir mainījies, bet ne par labu Šveicei. Dievs ir taisnīgs. Šveicieši bija tā ierūsējuši kā “Nokia”, kad tā ražoja savus klučus. Viņiem tā patika savi kluči, ka viņi negāja līdzi laikam, un nedarīja to tik ilgi, līdz pilnībā pārtrauca tos ražot. Viņiem vajadzētu atgriezties atpakaļ pie riepu ražošanas, pie gumijas ražošanas, ko viņi kādreiz darīja. Cilvēki sēž uz lauriem un domā, ka viņiem ir labākie telefoni vai labākie pulksteņi, ka vairs neredz un neievēro, ka laiki mainās, ir jauni izgudrojumi un jaunas tehnoloģijas. Pulkstenis paliek tas pats, bet princips cits. Bet te ir viens vārds – DARBS.

Zini, kas ir pulkvedis Sanderss? Tikai lielā vecumā viņš panāca to, ka viņa īpaši ceptās vistiņas “Kentucky Fried Chicken” beidzot pieņēma un sāka pārdot. Pat Rīgā ir viens “KFC”. Tad, kad to atvēra, bija tik daudz cilvēku, ka ieiet nevarēja, tagad laikam ir tukšāks. Viņš simtiem reižu izplatītājiem piedāvāja savu recepti un simtiem reižu turpināja piedāvāt savu produktu. Ja tu nodarbojies ar tiešo mārketingu un tev nav rezultātu, tu vienkārši esi slinks, draugs. Ja tu gribi, lai tava prece aiziet, katru dienu esi rutīnā. Ar rutīnas darbu tu vari pārdot jebko, ķieģeļus, akmeņus, zemi, vienalga ko. Vienkārši ej, piedāvā un saki: “Tā ir īpaša zeme, īpašs akmens.” Šādi cilvēki pārdod arī ūdeni. Lielākā daļa cilvēku ūdeni pērk veikalā. Kāpēc tu pērc ūdeni, ja tev mājās ir krāns? Kāpēc ir jāpērk ūdens, kas reizēm ir negaršīgs un neskaitāmas reizes izlaists cauri nezināmiem filtriem? Pat pēc krāsas var redzēt, ka ūdens nav dzidrs. Kāpēc ūdens obligāti ir jāpērk stikla pudelēs par vairākiem eiro? Tu sēdi restorānā un vēlies ūdeni stikla pudelē, taču vienkāršāk ir pateikt: “Viesmīli, atnes man ūdeni no krāna un pieliec klāt citronu.” Un tu dabūsi ūdeni par brīvu. Vai nopērc “Brita” krūzi un izfiltrē krāna ūdeni, un tev būs vēl garšīgāks ūdens, nekā pudelē, kur tas stāvējis jau vairākus gadus. Visa atslēga ir RUTĪNĀ un neatlaidīgā DARBĀ. Tava mājas grupiņa neaug? Visa atslēga ir rutīnā un neatlaidīgā darbā, un viss augs un viss notiks. “Vai, mēs dzīvojam tādā valstī, kurā cilvēki mirst badā, mums ir tas un šitas, mēs esam sliktā stāvoklī, mēs braucam projām uz ārzemēm.” Draugs, tās ir tikai tādas sliņķu atrunas. Ar rutīnu, īpaši ar garīgu rutīnu un disciplīnu, visas lietas ir iespējamas. Ar Dievu visas lietas ir iespējamas.

“Kam Es šīs paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi? Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sacījāt: viņam ir ļauns gars. Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.” (Lūkas evaņģēlijs 7:31-34)

Lūkas evaņģēlija 7. nodaļā Jēzus saka: “Mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši. Mēs jums esam dziedājuši raudu dziesmas, bet jūs neesat raudājuši.” Kad es sludinu kādu bēdīgu notikumu, īpaši kurā iesaistīti dzīvnieki, daži uzreiz raud. Jēzus saka: “Mēs esam jums dziedājuši, mēs esam jums stabulējuši, bet jūs neesat ne dejojuši, ne raudājuši, ne dziedājuši.” Ja neko nedara, nav arī nekādas reakcijas. Draugs, kad mācītājs sludina vai kad tu lasi Dieva vārdu, nerauj ārā no Bībeles kādu vienu pantu, bet DARI, ej MĀCĪBĀ, ej RUTĪNĀ. Uz ko viss pastāv? Jūs sakāt: “Nekādas rutīnas!” Tev piedzims bērni, un tu viņus laidīsi skolā, vairākus gadus viņi tur mācīsies. Es zinu tādu “Nepareizo dziesmu”: Jau aizejot uz skolu, mēs nākam atpakaļ. Tā vista olu māca, un bārdu puika zaļš. Aizgāja uz skolu, atnāca atpakaļ – RUTĪNA. Bērns iet un mācās, iet un mācās, un bieži vien tāds nekāds arī izaug, jo nemācās to, ko vajag. Bet tiem, kuri mācās pareizas lietas, ir lielākas iespējas. Pieredze rāda arī to, ka tie, kuri daudz mācās, patiesībā nemaz nav tie, kuri dzīvē sasniedz vairāk. Tā nav gluži patiesība. Ja papētīsi Amerikas prezidentus un vadošo kompāniju vadītājus, miljonārus, tad daļa no viņiem vispār nav skolu pabeiguši. Daļa no viņiem skolu pabeiguši uz trijniekiem piecu ballu sistēmā, daļa līdz galam nav pabeiguši, daļa slikti mācījušies, slikti uzvedušies un tā tālāk, tā joprojām. Bet viņiem visiem ir bijusi vēlme kaut ko sasniegt. Viņiem ir bijusi vīzija un mērķi, un līdz ar to pēc tam viņi zināšanas ir pievilkuši. Nav pareizi domāt, ka viņi neko nav mācījušies, jo pēc tam viņi mācījās to, kas vajadzīgs, nevis kaut kādas pasakas – humanitārās zinātnes, sociālās zinātnes. Mēs joprojām esam rutīnā. Tu sēdi, ausis atkāris klausies, un Dievs pie tevis darbojas. Un tad, kad kaut kas labs tavā dzīvē notiks, atceries, ka tas ir tikai tāpēc, ka tu biji Dieva klātbūtnē. Tu no savas puses esi kaut ko darījis, un tev ir Dieva svētība.

Jēzus piedzīvoja pretestību. No kā? No valdošās reliģijas, no farizejiem un saduķejiem, no valdības, no Hēroda piekritējiem, pat no mācekļu puses, īpaši no Jūdas. Viņš piedzīvoja pretestību no Saviem tuviniekiem, radiniekiem un vecākiem. Viņš piedzīvoja dažāda veida pretestību.

“Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?”” (Lūkas evaņģēlijs 7:19)

Jānis Kristītājs sūtīja savus mācekļus pie Jēzus un lika jautāt: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, vai mums citu būs gaidīt?” Pat Jānis Kristītājs, kurš brīnumainā veidā bija piedzimis un kalpojis, lai sagatavotu ceļu Jēzum, apšaubīja Jēzu. Es esmu redzējis cilvēkus, par kuru vienu reizi mācītājs pašaubījās. Viņi izkusa: “Man netic.” Jēzum neticēja. Jānis Kristītājs bija autoritāte, Jānis Kristītājs kristīja Jēzu. Jēzum viņš bija autoritāte. Bet pat viņš šaubījās. Tīri cilvēcīgi, mēs visi esam cilvēki un ne vienmēr visu izprotam un saprotam. Pēc dievkalpojuma man pienāca klāt cilvēks un teica: “Man ir uz sirds, ka tu vienu reizi pateici, ka man nekas nebūs.” Draugs, es to teicu, pamatojoties uz to, kā tu rīkojies šodien. Ja tu joprojām tā rīkosies, tev tiešām nekas nebūs. Bet, ja tu izmainīsi savu rutīnu, tev noteikti būs! Risinājums nav dievkalpojumu atsēdēšanā un cerībā, ka Dievs tevi svētīs. Atsēdēšanu Dievs minimāli svētīs, bet tavas DARBĪBAS Dievs īpaši svētīs. Tāpēc mācītājam ir ļoti viegli pateikt: “Būs, nebūs; mīl, nemīl.” Jau uzdodot dažus jautājumus, es saprotu, kas būs vai nebūs. Un tad tu staigā visu mūžu: “Man pateica, ka man nekas nebūs; man tagad ir izstiepusies gara lūpa un esmu par visu apvainojies.” Izmaini savu rutīnu un sāc domāt veselīgi. Galu galā tu esi garīgā vietā. Vispirms ir garīgās lietas un tikai pēc tam pasaulīgās.

“Un farizeji, izgājuši ārā, apspriedās tūdaļ ar Hēroda piekritējiem par Viņu, kā Viņu nomaitāt.” (Marka evaņģēlijs 3:6)

Tātad Jānis Kristītājs šaubījās par Kristu. Marka evaņģēlija 3. nodaļā farizeji apspriedās ar Hēroda piekritējiem un ar valdības vīriem, kā Viņu nokaut. Ir tikai 3. nodaļa, un Viņu jau grib nogalināt.

“Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.”” (Marka evaņģēlijs 3:21)

Kad Jēzus piederīgie to dzirdēja, tie atnāca Viņu savaldīt. Jēzum bija pretestība no brāļiem un māsām, Viņam bija pretestība no mammas un tuviniekiem. Tu esi piedzīvojis pretestību no draugiem, no tuviniekiem, no vīra, no sievas, no bērniem, no vecvecākiem? Jēzus piedzīvoja pretestību, bet, neskatoties uz to, turpināja strādāt. Jo ir rakstīts, ka Viņš Savu darbu sāka, neskatoties uz pretestību. Viņš sāka un izdarīja. Un rezultāts ir tāds, ko pat neviens cilvēks tā īsti nevar aptvert. Tas ir brīnums.

“Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.”” (Marka evaņģēlijs 3:33-35)

Un tā ir rutīna. Kad pie Viņa nāca Viņa tuvinieki Viņu apturēt, Viņš teica: “Kas ir Mana māte, kas ir Mani brāļi? Tie, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Kaut kad ļoti sen, tas bija Elizabetes ielā, kad vēl nebija mūsu draudzes, es sludināju un mācīju. Kāds cilvēks pie manis pienāca un teica: “Nevar būt, ka viss ir tik vienkārši! Nevar būt!” Nu, kā redzam, tomēr viss ir tik vienkārši. Es sludināju elementāras lietas: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Tu domā – atkal mācītājs sludina vienu un to pašu! Es runāju tikai vienu un to pašu. Draugs, mums neko citu nevajag, mums vajag vienu un to pašu. Mums vajag šo rutīnu. Mums nav jākļūst galīgi konservatīviem, tikai rituālos nav jābūt visam, bet ir pamatlietas, kas ir vienkārša rutīna. Viss ir tik vienkārši.

Vai tu izmanto šo saulaino laiku, lai aizbrauktu pie jūras? Man ir tā, ja es ilgu laiku neesmu bijis saulē, svaigā gaisā un kustībā, pasportojis, es sāku slikti justies. Un zini, kāpēc? Tāpēc, ka saule un svaigs gaiss cilvēkam ir absolūti nepieciešams, tā ir kā degviela. Svaigs gaiss un saule liek cilvēka organismā notikt dzīvībai svarīgiem procesiem. Ja tu ilgu laiku neesi bijis saulē, pie jūras, svaigā gaisā, tev nav kustību un tu ēd čipsus, dzer kafiju un kolu, draugs, mana prognoze ir šāda – NEKAS NEBŪS. Es tevi nenolādu, es tev reāli saku, ka nekas labs tur nebūs. Atrodi laiku svaigam gaisam, atrodi laiku kustībām, atrodi laiku saulei. “Vai, man pumpa uzmetīsies!” Man arī no saules sametās kaut kādas pumpas. Draugs, nekas nav ideāls šeit virs zemes, arī saule nav ideāla un perfekta. Kas ir labāk – pāris pumpas vai tas, ka tev visu ziemu nav D vitamīna? Ja tu neesi no saules saņēmis to, ko var saņemt, tu pēc tam nīksti. Tu tā jau esi bāls un pēc tam būsi vēl bālāks. Ne jau tāpēc, ka tava ādas krāsa ir tāda, bet tas, kas tev no iekšpuses ir. Draugs, vajag svaigu gaisu, bet tu visu laiku sēdi pie datora, telpās. Viena mūsu draudzes māsa paspēj vadīt biznesu un celt mājas grupas. Viņa kādreiz bija viena no ātrākajām mājas grupu cēlējām draudzē. Viņa ceļ daudzas mājas grupas un līderus, un viņa atrod laiku arī sauļoties. Draudzē viņa laikam ir vislielākais nēģeris. Viņa paspēj apmeklēt sporta zāli trīs reizes nedēļā. Viņa paspēj rīkot visādus pasākumus. Kad mācītājs aicina kaut kur atpūsties, tikai pamēģini viņu neuzaicināt. Viņa neko neteiks, bet būs apvainojusies. Viņa piecas reizes noklausās sprediķi. Viens cilvēks atrod laiku visam. Tu domā, ka viņa ir fenomens? Tu nedomā, ka tā vienkārši ir parasta rutīna? Viņa zina prioritātes, kas ir svarīgākas. Tieši tad, kad tu esi saulē, tev smadzenītes sāk strādāt, un to, ko tu būtu domājis gadu, tu izdomā vienā sauļošanās reizē. Tavā prātā sāk notikt normāli procesi un tu sāc normāli domāt. Veselā miesā vesels gars. Redz, kur piemērs – cilvēks galīgi brūns, pavada laiku saulē, sporto, ziemā slēpo, taisa biznesu, visu paspēj.

Sadarbība starp Dievu un cilvēku. Vai tu uzzini kaut ko jaunu? Rutīna ir nepieciešama? Ir vajadzīga saule, svaigs gaiss un ūdens. Es nevaru saprast cilvēkus, kuri vispār neiet ūdenī. Arī bērniem ir jāsēž ūdeni caurām dienām. Aukstā, siltā, viņiem ir vienalga. Viņi parasti nav tādi nīkuļi kā vecāki. Ja vecāki paši baidās, tad bērni arī sāk baidīties. Ja es neesmu bijis ilgu laiku ūdenī, es mirstu nost. Iedomājies ziemu, kad tu visu laiku sēdi piekurinātā kabinetā. Citi nemaz nekurina, sēž aukstumā, gaisa nav, saules nav visu ziemu, un tu vēl vasarā nekur nedodies. Es ceru, ka pēc šodienas visi dosies uz jūrmalu. Ja tev Jūrmala ir par tālu, tad uz dīķi, ezeru vai upi. Dari, kā tu gribi, es izvēlos sauli, ūdeni un kustības. Un es to darīšu vēl vairāk, lai manī notiktu pozitīvi procesi. Tieši tāpat ir ar rutīnu garīgās lietās. Tu esi savā vietā, dari pareizas lietas un tevī notiek garīgi procesi.

Tomass Edisons ir pasaulē slavens izgudrotājs. Viņš bija uzcēlis neskaitāmas laboratorijas, gandrīz veselu pilsētu ar darba telpām. Kad viņam bija sešdesmit septiņi gadi, nodega viņa galvenā laboratorija. Nodega visa laboratorija, kas nozīmēja visu viņa dzīves pulsu, visu viņa nākotni. Viņš esot stāvējis un skatījies, kā deg, un teicis palīgam: “Pasauc manu sievu. Viņa nekad vairs tādu ugunsgrēku nekur neredzēs.” Pēc šī ugunsgrēka viņš kādā preses konferencē teicis, ka viņam ir sešdesmit septiņi gadi un viņš vēl nav tik vecs, lai nesāktu visu no nulles. Es vēl neesmu tik vecs, lai nesāktu visu no nulles. Varbūt tev ir četrdesmit gadi un tu jūties kā vecs vecis? Smiltis jau sāk birt? Vecums ir psiholoģisks stāvoklis. Nav svarīgi, kāds tev ir vecums, tieši šodien tu vari sākt. “Man par vēlu grupiņu vadīt, man par vēlu draudzi vadīt, man par vēlu cilvēkus glābt, man par vēlu dzīvē mainīt to un to, man par vēlu biznesu sākt, man par vēlu kļūt par pašnodarbināto, man par vēlu kaut ko mācīties no jaunu un kaut ko vairāk sasniegt, par vēlu, par vēlu…” Tā ir tava domāšana. Jēzus sastapās ar ārkārtīgi lielu pretestību, bet Viņš domāja pozitīvi, jo ar Dievu visas lietas iespējamas. Esi rutīnā, tev ir Dieva svētība, un ej uz priekšu!

Edisons izgudroja kvēlspuldzi. Līdz viņš atrada kvēldiegu, viņam bija vajadzīgas desmit tūkstoš eksperimenta reizes. Un katru reizi, kad eksperiments bija neveiksmīgs, tā vietā, lai domātu par neveiksmi, viņš domāja, ka tas ir tikai vēl viens materiāls, kas nedarbojas, un viņš ir vienu soli tuvāk mērķim. Kā tu skaties uz neveiksmēm? Kā tu skaties uz problēmām? Uz problēmām jāskatās kā uz tramplīnu uz uzvarām. Draudzē viss ir. Šeit ir biznesa kursi. Šeit ir visi kursi, kādus vien tu gribi. Es nesaku, ka nevajag mācīties savā specialitātē, vajag mācīties, vajag iet tālāk, apmeklēt konferences, lasīt grāmatas, skatīties YouTube, tas viss ir labi. Jāatrod kāds cilvēks, kurš var palīdzēt tieši ar tavu specifiku, bet visi pamata principi ir draudzē. Nekā jauna nav, viss, kas ir, šeit ir iedots. Viss, kas ir vajadzīgs veiksmīgai dzīvei, šeit tiek iedots. Ja runa ir par attīstību konkrētā specialitātē, to iedos citur. Bet pamats tiek ielikts šeit, šajā rutīnā, kur dienu no dienas tu dzirdi – tu vari, tev nekas nebūs, ja tu turpināsi tā darboties, tev kaut kas jāmaina savā dzīvē, un tad būs. Būs! Edisons tā darīja. Un Edisons ir viena no visu laiku ievērojamākajām personībām. Viņš teica tā: ”Kas ir ģēnijs?” Tu domā, ka tas ir cilvēks, kas kaut ko jau sasniedzis savā dzīvē, apdāvināts bērns? Edisons domā citādāk: “Ģēnijs ir 99% sviedru un 1% iedvesmas.” Deviņdesmit deviņi procenti sviedru nozīmē DARBS. Tātad dievkalpojumā tu saņem 1% iedvesmas, un pēc tam ikdienā ir sviedri un darbs, un Dievs tevi svētīs. Nepatīk, vai ne? Mēs gribam tikai sauli, svaigu gaisu, bet darbu nē. Kad Edisons nolēma, ka kaut kas jauns ir jāizgudro, viņš sasauca preses konferenci un pateica: “Es izgudrošu to un to,” vai arī, “man ir ideja, būs tas un tas.” Un tad, kad viņš bija to publiskojis, viņš pats teica tā: “Man vairs nav atpakaļceļa. Man ir jāsēž un tas jāizdomā.” Viņš to izdomāja. Publisko savus mērķus, pasaki cilvēkiem, ka būs tas un tas, un turies pie šī plāna. Protams, kādiem cilvēkiem tas neko nenozīmēs, jo viņi nav paraduši neviena priekšā atbildēt par saviem vārdiem, tas viņiem nav raksturīgi, bet, ja tu esi nolēmis kaut ko jēdzīgu, publisko to un dari. Liec acu priekšā savus mērķus un ej uz priekšu. Mums šodien ir viena tēma, un tā ir rutīna, nākamajā svētdienā būs par pazemību.

Pīters Kārtraits bija populārs sludinātājs ASV, un tajā laikā pie varas bija prezidents Endrū Džeksons. Un kādā no viņa dievkalpojumiem ieradās pats prezidents, pie sludinātāja pienāca prezidenta personīgā apsardze un pabrīdināja, lai viņš uzmanās ar vārdiem, ir pieklājīgs, jo zālē ir prezidents Džeksons. Notika dievkalpojums, viņš sludināja, un pēkšņi Kārtraits no kanceles teica: “Man teica, ka šeit zālē sēž pats prezidents Endrū Džeksons, tad es jums saku, ja Endrū Džeksons šodien nenožēlos savus grēkus, viņš taisnā ceļā aizies ellē.” Draugs, kāpēc Kārtreds nevarēja noturēties? Zini, es arī reizēm nevaru noturēties un vienkārši izsaka ārā visu. Kā jau es minēju, Jēzus sāka savu darbu, savu rutīnu, gatavoja mācekļus, sludināja, dziedināja slimos, izdzina velnus, mācīja, veidoja mācību, sagatavoja divpadsmit mācekļus un caur tiem arī turpmāko draudzi, un tas bija Viņa sistemātisks darbs. Viņš sastapās ar daudz grūtībām. Bet, ja tu tiešām gribi kaut ko sasniegt tāpat kā Jēzus, tāpat kā Kārtraits, tad tev ir jābūt vienalga, kas sēž zālē. Man vienalga, kas sēž zālē, tā ir mana pārliecība un es neklusēšu. Tā ir mana dzīve un es to dzīvošu. Es vēlos, ka katrs no mums nodzīvo jēgpilnu dzīvi, bagātu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Pretestība ir normāla lieta, kurai ejam cauri – mācāmies un piedodam. Es tev novēlu būt tādam normālam Dieva kalpam. Lieto šo dzīvi – saule, vējš, automašīnas, ekstrēmas izpriecas, lēkšana no klints upē, baudi šo dzīvi. Būt mācītājam, Dieva kalpam, nenozīmē staigāt melnā talārā un neprecēties. Dievs tev grib dot pašu labāko. Es katrā pirmslaulību konsultācijā jaunlaulātajiem saku: “Dievs grib, lai jums būtu labi.” Dievs grib dot tev visu labāko, un es nezinu, no kurienes rodas tā reliģija, tāda ārēja dievbijība, baigais pareizums, tādi svētie. Svētums ir kaut kas cits. Tās baudas, kuras likumīgi Dievs tev dod, tu vari lietot.

Jēzus sāka Savu darbu un piedzīvoja pretestību. Jēzus bija rutīnā. Bībele saka: “Nēsā allaž baltas drēbes.” Baudi no šīs dzīves to, ko Dievs tev dod. Kas var būt vēl labāks? Es esmu dzirdējis: “Mēs nekur nevaram aizbraukt ceļojumā… Lūk, jūs tur varat, bet mēs nevaram.” Es atceros, kad dzīvoju Limbažos, par ceļojumiem vispār nebija runa, es biju laimīgs, ja es varēju nopirkt banānus un jogurtu. Mums bija vārīti kartupeļi, cepti kartupeļi un sutināti kartupeļi no mammas pagraba. Pie Limbažiem ir tāds pussagruvis Mucenieku tilts, un mēs kādreiz tur sliedēm gājām pāri, un tāds mums bija ceļojums. Bija arī ceļojums uz Katvariem, Katvaru internātpamatskolu – tā ir tāda maza muižiņa 8 km no Limbažiem. Tur pilnīgi nekā nav, tikai krūmi, skola, ezeriņš, bet smuki. Tad bija pirmais ceļojums ar Opel uz Siguldu, kalnā nevarēja normāli augšā tikt. Bet tas bija ceļojums. Draugs, jautājums nav par to, uz kurieni un kā tu dodies, bet viss ir tavā attieksmē. “Nāc, paskaties, tu tādu ugunsgrēku vairs nekad neredzēsi!” Lūk, pareizā attieksme!

Mēs šodien mācījāmies par rutīnu. Rutīna ir kaut kas šablonisks, kas atkārtojas regulāri. Un, mūsu gadījumā, tās ir garīgas disciplīnas kā lūgšana, Bībele, kalpošana, draudzes apmeklēšana, grupiņa, evaņģelizācija. Tas ir arī mūsu laicīgais darbs, mūsu idejas un viss, ko mēs ģenerējam, lai ietu uz priekšu. Tam ir vajadzīga pozitīva domāšana un apliecināšana. Rutīna, kurā darbojas Dievs. Paldies, Svētais Gars, ka Tavs vārds nosēžas mūsu prātos, mūsu sirdīs, mūsu dvēselēs, Jēzus Kristus Vārdā. Tas tiešām dziļi krīt mūsu sirdīs, nostiprinās mūsu sirdīs un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Paldies, Dievs, ka Tu darbojies pie katra cilvēka dzīves. Šeit ir panākumu fabrika, mans Dievs, šeit ir pilnvērtīgu cilvēku fabrika, Jēzus Vārdā. Tu tiešām darbojies un mūs cel, un mēs Tevi slavējam, Kungs, mēs Tevi godinām, Dievs, par šo vietu, par šo struktūru. Par to, ka mēs varam būt kopā, kopā uzvarēt, plecu pie pleca soļot, iet uz priekšu, Dievs. Slava Tev, Kungs, ka mēs varam būt noderīgi Latvijai, savai zemei, savai tēvzemei, Jēzus Kristus Vārdā. Slava Tev, Kungs! Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Rutīna. Sadarbība starp Dievu un cilvēku. 5. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija