Šajā svētdienā ir jūtama īpaša Dieva klātbūtne, Dievs kaut ko dara.
Tas ir tas, pēc kā daudzi dzenās – pēc īpašas Dieva klātbūtnes. Bet pēc īpašas Dieva klātbūtnes nav jādzenās. Mums ir jādzenās pēc Dieva un Viņa gribas. Ir jādzenās Viņu pielūgt, slavēt un darīt Viņa gribu, dzīvot pēc Viņa prāta, maksāt cenu. Jēzus saka, ka pārējās lietas mums tiks pieliktas. Dievs saka: “Tiks pielikta arī Mana žēlastība, Mans tuvums, arī piedzīvojumi, izjūtas un dievišķā apgādība.” Tiks pielikts tas viss, ko Dievs vēlas dot un svētīt. Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu dod mums izjust no Sevis, piedzīvot Tevi. Paldies, Svētais Gars, ka Tu dari izmaiņas, cel, izsūti Savus eņģeļus un ka tieši šeit ir Tavi kalpotāji gari, kas kalpo mums un kopā ar Tevi iziet Tavā darbā. Paldies Tev, Svētais Gars! Paldies, Jēzu, par Tavu žēlastību, par Tavu upuri! Šodien es runāšu par vizuālu ticību.

“Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem vēstule 11:1)

Pārliecība par NEREDZAMĀM lietām. Ja tev ir pārliecība par neredzamām lietām, tas nozīmē, ka pārliecība nemaz nevar būt, ja tu šīs lietas garīgi neredzi. Tu esi pārliecināts par to, ko jau savā garā redzi, kas vēl nav noticis, kas vēl nav realizējies. Bet tu to jau redzi. Ticība ir stipra pārliecība par neredzamām lietām, par to, kas cerams, to, ko tu sagaidi, to, kas ir rakstīts Dieva vārdā, to, ko Dievs ir apsolījis Savā vārdā, to, ko tu lasi Dieva vārdā, to, ko tu zini, kas tev pienākas, to, ko tu zini, kas ir Dieva griba un Dieva prāts tev, tavai ģimenei, kaimiņiem un galu galā tavai draudzei, mājas grupiņai, skolai, kurā mācies, vai darba vietai. Tā ir Dieva griba tavai pilsētai, ciematam un reģionam. Tā ir Dieva griba Latvijai! Dievs, svētī Latviju! Ir Dieva griba, kas ir atklāta evaņģēlijos, un ir Dieva griba, kas atklāta Viņa vārdā. Tā ir vīzija, redzējums, ko varam garīgi redzēt. Tas ir kaut kas, kas vēl nav noticis, bet mēs varam to salīdzināt ar kādām citām vietām, kur tas ir noticis. Mēs varam to redzēt, aprakstīt vārdos, uzzīmēt to garā jeb radīt attēlu savu acu priekšā, savā iekšējā redzē. Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par NEREDZAMĀM lietām.

“Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebrejiem vēstule 11:3)

No NEREDZAMĀ ir cēlies redzamais. Dievs teica, un tapa. Pasaule ir cēlusies no neredzamā Dieva vārda. Kas ir vārds? Kas ir vizualizācija? Kas ir ticība? Kā mēs to redzam un formulējam? Cilvēki, kuri kopš dzimšanas ir akli, nekad ar savām acīm nav redzējuši tēlus, līdz ar to akliem cilvēkiem nav tādu sapņu, kādi ir mums. Viņi nevar redzēt neko. Akli cilvēki dienas gaitā nav neko redzējuši, tāpēc viņiem nav ko redzēt naktī. Šie cilvēki nevar iztēloties tā, kā mēs iztēlojamies, jo viņiem nav no kurienes ņemt tēlus. Visi tavi sapņi, ko tu sapņo jeb iztēlojies savās fantāzijās, kaut kur jau ir redzēti. Ja tev naktī rādās murgi un riebīgi viepļi, draugs, tu kaut kur jau to visu esi redzējis. Nevajag skatīties tik daudz negatīvas šausmenes. Tu kaut kur to visu jau esi redzējis, kaut minimums pasaku grāmatās par ļauno velnu. Kā minimums pasaku grāmatās tu esi redzējis kādus zīmējumus. Ir rakstīts, ka iesākumā bija vārds. Vārdiem ir nozīme, ar tiem mēs aprakstām kādu priekšmetu, parādību vai procesu. Piemēram, vārds ‘politika’. Ar to aprakstām procesus, ko dara cilvēki, lai nonāktu pie varas, lai vadītu kādus procesus. Tāpat, lietojot vārdu ‘kolonna’, ‘stabs’ vai ‘balsts’, mēs zinām, kas tas ir, mēs to aprakstām ar vārdiem, un, kad tu izdzirdi vārdu ‘stabs’, tu zini, ka ne jau pats vārds ir stabs, bet konkrētā lieta. Akls cilvēks nevar redzēt stabu, kā mēs to redzam. Viņš nevar par to sapņot un to redzēt. Viņš var to aptaustīt, sajust u.tml. Tāpēc svarīgākais nav tēls vai vārds. Valodas, ar kurām mēs aprakstām vienu un to pašu priekšmetu, parādību, procesu vai tēlu, ir dažādas. Bet svarīgākais nav vārds vai tēls, bet gan IDEJA jeb DOMA. Dievs izdomāja, teica, un radās.

Lai mēs realizētu neredzamo Dieva gribu savā dzīvē, mums tā ir ne tikai jāizsaka un jāapliecina, mums tā ir jāizjūt kā aklam cilvēkam un jāredz kā redzīgam, ņemot palīgā tos tēlus, ko esam jau redzējuši. Un tā ir ticība! Vizuāla ticība, verbāla ticība, uz izjūtām un sajūtām balstīta ticība. Mums ir dažādi maņu orgāni. Ticība, draugs, ir stipra paļaušanās un pārliecība par to, kas GAIDĀMS. Dieva vārds mums māca to redzēt, dzirdēt, izjust un piedzīvot, pirms vēl tas ir noticis. Ticība nav tikai lūgšana: “Dievs, es lūdzu – dod! Dievs, es lūdzu, lai notiek!” Tas nav viss. Mums ir jāliek lietā visi savi maņu orgāni: ausis, acis, izjūtas, smarža, garša, iztēles spēja un vārdi. Lai Dievs caur tevi tavā dzīvē varētu realizēt tavas vēlmes, kas saskan ar Viņa gribu, ir jāņem palīgā tas, ko dr. Jongi Čo sauc par ceturto dimensiju. Mēs iesim vēl tālāk. Mēs izpratīsim ne tikai dimensiju, par kuru runā Jongi Čo, bet arī to, par ko es runāju šodien, ko mēs zinām un esam pārbaudījuši. Vārdi un tēli ir nosacīti, tie apraksta kādu ideju. Dievam ir ideja par to, kādam ir jābūt cilvēkam un kādai jābūt pasaulei. Dievam ir ideja, ko Viņš vēlas tev dot, un tu pats to apraksti ar tēliem, vārdiem un izjūtām. Tāpēc, ja tu patiesi vēlies redzēt Dieva gribu savā dzīvē, tev tā ir jāizjūt, PIRMS tas ir noticis. Tev jācenšas to redzēt, pirms tas ir realizējies materiālajā pasaulē. Tev jācenšas to apliecināt, lūgt un runāt to, ko tu vēlies redzēt notiekam. Tā ir Svētā Gara valoda. Pasaulē ir dažādas valodas. Arī mums draudzē ir skolotāji, kuri māca valodas, sarežģītākas un vieglākas. Šīs valodas apraksta vienas un tās pašas lietas. Tāpat arī Svētajam Garam ir Sava valoda. Šī valoda ir vārdi, kurus mēs apliecinām ticībā, sakot: “Mēs vēlamies, Dievs, to, ko Tu esi apsolījis, es apliecinu, ka tas man būs, mēs apliecinām, ka tas mums būs.” Tas ir viens. Otrs ir apliecināt: “Es redzu to, kas man būs un kas mums būs, ko Tu, Dievs, esi apsolījis. Es to redzu, iztēlojos, fantazēju, redzu un lieku savā acu priekšā.” Trešais ir izjūta. “Es izjūtu, kādas man būs sajūtas brīdī, kad tas būs noticis. Es to izjūtu, piedzīvoju, sasmaržoju un aptaustu.”

Vizuāla ticība darbojas šādi:

1. Es apliecinu, ka man būs tas, ko Dievs ir apsolījis;

2. Es redzu, iztēlojos, fantazēju par to un lieku savu acu priekšā;

3. Es to izjūtu, piedzīvoju, sasmaržoju un aptaustu.

Vakar pēc dievkalpojuma Ventspilī bijām pie vietējiem līderiem, Marijas un Viestura, mājās. Tur bija arī draudzes filiāles Ventspilī vadītāja Luīze. Draudze ir skaisti paaugusies. Dievkalpojumā bija ap simts cilvēku. Šie cilvēki piedzīvoja Dievu un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju. Es noteikti varu teikt, ka esmu apciemojis Ventspili. Es sen tur nebiju bijis tieši dievkalpojumā. Katru Latvijas pilsētu esmu izbraucis vairākas reizes, bet tas nenotiek katru mēnesi vai gadu, aptuveni ik pēc pāris gadiem. Bijām arī Kuldīgā, un es teicu cilvēkiem: “Draugi, es neesmu nācis tikai nest evaņģēlija vēsti un tikai sludināt un mācīt. Es esmu atbraucis jūs satikt. Neesmu šeit sen bijis un vēlos jūs satikt.” Tā tiešām arī bija. Es vēlējos satikt šos cilvēkus un arī pēc dievkalpojuma parunāt gan ar mūsu draudzes, gan citu draudžu cilvēkiem, kuri nāk redzēt, dzirdēt un piedzīvot, un kuriem es vai mūsu draudze ir svarīga. Mēs neaicinām citu draudžu cilvēkus savā draudzē, bet mēs nedzenam viņus prom. Mēs gaidām tos cilvēkus, kuri izmanto iespēju, ka dievkalpojums notiek viņu pilsētā, lai baudītu mūsu slavēšanu un Dieva vārdu. Lai nāk, piedzīvo Dievu un tiek stiprināti! Es apciemoju Ventspili un redzēju – šajā pilsētā viss notiek! Ieejot Marijas dzīvokļa lielajā istabā, pirmais, ko redzēju, bija liels rāmis pie sienas, kas sadalīts vairākās daļās. Tur bija dažādas Rakstu vietas un mērķi. Rāmja vidū bija megadraudzes fotogrāfija ar tūkstošiem cilvēku un pie tās uzrakstīts konkrēts mērķis: draudzē “Kristus Pasaulei” Latvijā šogad tūkstotis cilvēku un draudzes filiālē Ventspilī – simts cilvēku. Šīs nedēļas dievkalpojumā jau bija simts cilvēku. Kad es redzēju šo bildi, jautāju Marijai: “Vai tu lūdz šajā istabā un lūdzot skaties uz šo vīziju?” Marija atbildēja: “Jā!” Visu klātbūtnē es teicu “Redziet, kāpēc Ventspilī ir draudze, kāpēc Ventspilī mūs gaida, kāpēc Ventspilī Dievs darbojas un kāpēc Ventspilī draudze aug un vairojas! Tas ir tāpēc, ka mēs nesekojam, pirmkārt, cilvēkiem, bet vīzijai.”

Ir vīzija, kas darbosies arī tad, kad mēs nebūsim, jo būs, kas turpinās iet šajā vīzijā. Tā ir dzīva mūsu draudzē. Šī draudze sākās ar vīziju. Esmu to jau stāstījis un pastāstīšu arī šoreiz. Kad mēs atklājām draudzi, pirmā pulcēšanās vieta bija viesnīca “Maritim” (tagad nosaukums ir Bellevue Park Hotel Riga) Pārdaugavā. Tā ir pieklājīga viesnīca. Konferenču zālē mums notika dievkalpojumi. Pirmajā dievkalpojumā no reklāmām atnāca divi simti cilvēku, un četrdesmit palika draudzē. Tas bija dziedināšanas dievkalpojums. Tūlīt mēs sākām organizēt mājas grupiņas. Toreiz mūsu tagadējās draudzes locekles, Indra un Malda, atnāca uz šo dievkalpojumu un aizdomu pilnas nosēdās zālē. Mācītājs tajā brīdī zīmēja uz tāfeles kaut kādu piltuvi, kaut kādus līmeņus un runāja par vīziju. Viņām abām tajā brīdī kaut kāda vīzija, plānošana un stratēģija bija absolūti svešas. Šīs meitenes nāca no vides, kurā absolūti visu dara Svētais Gars un kur pašiem ļoti maz kas jādara, pat Dievs nav jālūdz, bet vienkārši jābūt tur, un Dievs darīs. Es ļoti bieži runāju par vīziju. Draudze tika iesākta tieši ar vīziju, un tas bija pirmais, par ko es visiem mācīju. “Mums būs tas un tas. Mēs darīsim tā…” Viss var mainīties, bet pati vīzija paliek nemainīga – Jēzu asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Vīzija ir Dieva vadība caur 12 mācekļiem. Katrs māceklis vada savas mājas grupas un ceļ savus mācekļus, un tā mēs ejam uz priekšu. Tā bija vīzija, ko es mācīju. Tad, kad viņas abas divas atnāca uz dievkalpojumu un paskatījās uz piltuvi – vīziju, kas iesūc visu iekšā, viņas nobijās un uz kādu laiku pazuda no draudzes. Paldies Dievam, Dievs bija žēlīgs un parādīja vienai no viņām sapni un pateica: “Ej atpakaļ pie Jencīša.” Tā viņas abas divas pēc kāda laika parādījās atkal. Tā viņas te palika un tagad pašas par vīziju vien runā. Tagad pašas saka: “Paldies Dievam.” Es lasīju Džona Maksvela grāmatas par līderību un citas grāmatas. Iedevu viņām tādu grāmatu, viņas lasīja un teica: “Kas tas par murgu?” Šādas lietas viņām bija pilnīgi svešas. Viņas teica: “Tik neinteresanti, tik stulbi viss.” Ir pagājis laiks, un tieši vīzija visu ir mainījusi. Draugs, draudzes pamatā ir REDZĒJUMS: tas ir izjusts, tas ir redzēts, pirms tas ir noticis, tas ir apliecināts un par to ir lūgts, tas ir plānots, tas ir domāts, kā to realizēt. Es esmu tam sekojis, un tie cilvēki, kuri ir satvēruši vīziju, tam ir sekojuši. Draugs, ne tik daudz mācītājam mēs sekojam, bet vīzijai mēs sekojam. Jā, ir vīzijas nesējs, ir draudzes dibinātājs, ir grupu līderi un tā tālāk, bet pats centrs, kam mēs sekojam, ir Dievs un Viņa redzējums. Dievs ir licis cilvēkus draudzē katru savā vietā, lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam. Viņš ir ielicis Savus līderus, kuri nes vīziju. Draugs, tieši vīzija ir virzošais spēks draudzei un tavai dzīvei. Parādi man cilvēku, kuram nav vīzijas, un es tev parādīšu cilvēku, kurš nekur nedodas. Vīzija un redzējums nozīmē ne tikai gara acīm to redzēt, bet arī sajust. Ne tikai sajust, bet arī runāt un apliecināt to, ko Dievs grib dot.

“Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains [..]” (Ebrejiem 11:4)

Ābels pieredzēja svētītu dzīvi, bet Kains tādu nepieredzēja, jo viņam nebija vīzijas. Tieši tāpēc, ka Ābels redzēja, sajuta un izjuta to, ko Dievs vēlas dot, viņš pienesa labāku upuri. Tie, kuriem ir vīzija, pienes labāku upuri. Tie, kuri ir vīzijā, pienes upuri ar savu dzīvi un pieliek vairāk pūles. Kāpēc mēs reizēm negribam pat pirkstu kustināt kādas lietas labā? Tāpēc, ka mēs to neredzam, mēs pietiekoši ilgi neesam uz to skatījušies. Mēs pietiekoši ilgi neesam par to domājuši.

Vārdi ir domas, kas ir ietērptas vārdos. Doma ir ietērpta vizuālā tēlā, ietērpta izjūtās. Mums nedaudz jāpalabo Dieva vārds, jo iesākumā bija nevis vārds, bet iesākumā bija Dieva doma jeb ideja, kas tika ietērpta simtiem dažādu tautu valodās. Dieva vārds ir Dieva doma, Dieva ideja, Dieva griba, Dieva būtība, kas ir ietērpta vārdos un tēlos. Kāpēc ir labi lasīt grāmatas? Kāpēc nav tik labi skatīties filmas un labāk ir lasīt grāmatas? Tāpēc, ka grāmata liek iztēloties. Tie, kuri skatās tikai filmas, ir ļoti aprobežoti cilvēki bez iztēles. Ja tev nav iztēles, tu nespēj redzēt savā garā un nespēj vēlēties. Ja tu nespēj vēlēties, Svētais Gars nevar darboties. Bērni ir fantazētāji. Ja bērniem neļauj lasīt grāmatas un sēdiena tikai pie multenēm, tad viņu iztēle būs aprobežota. Tieši grāmatas liek iztēloties. Kad es lasu Dieva vārdu, es iztēlojos Jēzu, kā Viņš pabaroja vairākus tūkstošus cilvēku, es to redzu savu acu priekšā. Reizēm es to izjūtu un piedzīvoju. Tiem, kuri daudz lasa grāmatas, tas ir piedzīvojums, īpaši tad, ja tas ir kāds meistarīgi uzrakstīts šedevrs, un Bībele ir meistarīgi uzrakstīta. Varbūt tā nav literāri, gramatiski un ideāli uzrakstīta, tomēr ir atsevišķas Rakstu vietas, kuras ir ļoti skaisti uzrakstītas un rosina iztēli. Man patīk tie vakari, kurus Jēzus pavadīja kopā ar mācekļiem, vai ar samarieti pie akas. Es redzu tos vīģes kokus, to tuksnesi, to siltumu, saulrietu. Viņš saka: “Jau tumst, ir krēsla.” Viņš sēž ar mācekļiem un viņiem ir labi kopā, viņi bauda vakarēdienu. To visu var izjust. Tāpēc, pirms mēs baudām vakarēdienu šeit, tas jau ir izjusts lasot Bībeli. Pirms mēs to esam draudzē darījuši, tas ir izjusts, piedzīvots un redzēts Dieva vārdā. Lūk, kāds spēks ir Dieva vārdam – tas liek sapņot, tas liek domāt, tas liek lūgt, tas liek redzēt, un Svētais Gars nāk uz vīziju. Svētais Gars nāk uz mūsu ticību. Un mūsu ticība ir REDZĒT, DZIRDĒT, IZJUST, RUNĀT, LŪGT, RĪKOTIES šajā virzienā, MAKSĀT CENU.

“Ticībā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi [..]” (Ebrejiem 11:5)

Ticībā viņš tika aizrauts. Viņš redzēja vīziju, viņš redzēja svētību.

“Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai [..]” (Ebrejiem 11:7)

Noa ticībā uzcēla šķirstu. Tas nebija mazs šķirsts no sērkociņu kastītēm. Tas bija tā laika megaprojekts. Tas bija projekts, kas piesaistīja dažādas organizācijas, meistarus, bankas, finanses. Tas bija pasaules mēroga projekts. Un Noa to iesāka riskēdams, ka kļūs par izsmieklu, ka būs izšķiedis tik milzīgus laika un finanšu resursus. Viņš ticībā saņēma vīziju, viņš ticībā redzēja plūdus, viņš tos REDZĒJA, viņš tos IZJUTA un IZTĒLOJĀS. Dievs to viņam atklāja. Viņš ticībā redzēja sevi un savu ģimeni uz šķirsta plūdu laikā. Ja viņš to nebūtu redzējis, ja viņš to nebūtu izjutis, ja viņš to nebūtu sapratis, viņš nebūtu cēlis šķirstu. Ja viņš nebūtu cēlis šķirstu, viņš aizietu bojā kopā ar visiem pasaules iedzīvotājiem grēku plūdos. Lūk, kāda ir vizuāla ticība. Tāpēc, lai pareizi saprastu, kas vispār ir ticība, mums ir jāpadomā dziļāk. Ticēt nozīmē redzēt, apliecināt, runāt, lūgt, teikt to, kas būs. Tā ir pārliecība par neredzamām lietām, kuras tu vēl neredzi šeit virs zemes, bet redzi jau savā prātā. Tas nozīmē izjust šīs lietas, ka tās ir notikušas, un darbs šajā virzienā. Noa ķērās pie darba un iesaistīja dažādus meistarus un amatniekus, lai uzbūvētu šķirstu.

Svētā Gara valoda. Viss, kas ir Bībelē, iesākumā ir bijis galvā. Viss, kas šeit ir, vispirms ir bijis Dieva sirdī. Pēc tam ir kāds, visbiežāk tas ir vecākais mācītājs, kurš to ir redzējis, izdzīvojis un izjutis, kurš ir domājis un mācījies, kā to visu realizēt, un to ir realizējis. Mēs šobrīd neredzam tikai šīs telpas, mēs neredzam tikai šāda daudzuma draudzi. Mēs redzam megadraudzi Latvijā, mēs redzam templi, mēs redzam daudz vairāk, nekā ir šodien. Mēs redzam Dieva svētītu Latviju. Mēs negribam, lai šī skaistā zeme pārvēršas par lielu tukšumu vai ko tamlīdzīgu. Filmā “Bezgalīgais stāsts”, kad cilvēkiem vairs nebija fantāzijas, tad fantāzijas valstību pārņēma tukšums, un tukšums bija saistīts ar ļauno. Draugs, kad Dieva vārds vairs netiek nests, kad kristieši vairs neredz Dieva gribu savā valstī, viņi nespēj rīkoties. Vispirms ir JĀREDZ. Tu domā, kāpēc tev tik ļoti kaut ko negribās? Tāpēc, ka tu NEREDZI! Tāpēc, ka tu savā acu priekšā liec lietas, kas nav saistītas ar Dieva gribu tavā dzīvē. Ne jaunas mašīnas, nekas cits, draugs! Tās visas ir pieliekamās lietas. Dievs teica Ābramam: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes, tik daudz būs tev pēcnācēju!” Un mēs nerunājam par bērniem, bet par glābtiem cilvēkiem, kuri ir mantoti Jēzum Kristum. Mūsu gadījumā mēs runājam par tautu, kuras saknes ir Dievā. Mēs runājam par mūsu valsti, kas ir jāatved atpakaļ pie Kristus. Tu sapņo par savām komforta lietām, tās ir tavā galvā, tāpēc tu nespēj ieraudzīt Dieva vīziju. Sapņo par Dievu, par Dieva lietām! Skaties uz debesīm, skaiti zvaigznes, tik daudz būs tev pēcnācēji. Un tieši tāpat arī visas tās lietas, ko Dievs grib tev dot: tavas komforta lietas, apgādība un dienišķā maize, un vēl vairāk nekā dienišķā maize, arī par to ir jāsapņo. Tas ir jāizjūt, jāsaņem, jāstrādā, jāpieņem. Bet, pirmkārt, ir Dieva griba, kādēļ tu dzīvo šeit virs zemes – MĪLI DIEVU UN SAVU TUVĀKO KĀ SEVI PAŠU. Mums kā draudzei ir savs uzdevums. Mēs kā draudze samērā labi šobrīd ejam uz priekšu un pildām savu uzdevumu.

“Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai [..]” (Ebrejiem 11:7)

“Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Mozus grāmata 25:29-34)

Bija divi brāļi: Ēsavs un Jēkabs. Ābrahamam piedzima Īzaks, Īzakam piedzima divi dēli – Ēsavs un Jēkabs. Ēsavam nebija vīzijas. Ēsavs nekad nelasīja pareizas grāmatas. Viņš nekad neklausījās mācītāja sprediķus. Ēsavs nodarbojās ar savām lietām, viņš gādāja medījumus tēvam, kuri viņam garšoja. Viņam patika, kā viņš taisa biznesu. Viņam patika daudz kas labs no tā, ko viņš darīja, bet Ēsavs nesapņoja par to, ka viņš varētu būt tas, kas manto tēva vīziju, ka viņš varētu būt tas, caur kuru Dieva tauta tiks vairota un celta, caur kuru nāks Dieva valstība un Jaunās Derības draudze un Dieva svētība pasaulē. Viņš to neredzēja. Viņš runāja un sapņoja par zemes lietām: kā būt labākam medniekam, kā būt labākam makšķerniekam, kā labāk izdabāt tēvam. Jēkabs sapņoja par vīziju. Par Jēkabu ir rakstīts, ka reiz Ēsavs nāca no savām medībām un Jēkabs bija uzvārījis lēcu zupu. Ēsavam ļoti garšoja lēcu zupa. Un Ēsavs lūdza Jēkabam: “Dod, lūdzu, man no tā sarkanā viruma.” Kā filmā “Dāvana vientuļai sievietei” Spuļģītis teica: “Lūdzu, lūdzu, lūdzu, ej projām.” Tāpat Ēsavs ļoti lūdza: “Dod man no tās zupas.” Bet Jēkabs teica: “Pārdod man savu pirmdzimtību.” Kas bija pirmdzimtība? Pirmdzimtība nozīmēja mantot tēva vīziju, ko Dievs bija atklājis viņu tēvam. Ēsavam tas neinteresēja, viņš par to nesapņoja. Uz datora virsmas viņam bija kaut kādas citas lietas, kas nav saistītas ar cilvēku glābšanu. Viņš par to nesapņoja, viņš par to nedomāja. Viņam nebija mājās pie sienas plakāts ar megadraudzes bildi un konkrētiem skaitļiem par draudzes izaugsmi. Tāpēc Ēsavam pirmdzimtība nebija svarīga, viņam bija svarīga zupa, ko varēja saņemt šodien. Viņš teica Jēkabam: “Ņem manu pirmdzimtību.” Un viņš pazaudēja savu pirmdzimtību. Jēkabs to ieguva, kaut arī viņš bija jaunākais dēls, nevis vecākais dēls. Pēc likuma pirmdzimtība pienācās vecākajam dēlam, tomēr tieši Jēkabam tika pirmdzimtība, lai kāds viņš arī nebija. Viņa vārds ‘Jēkabs’ nozīmē ‘melis, krāpnieks’. Nav svarīgi, kādā veidā Jēkabs ieguva pirmdzimtību, un viņam bija dažādi trūkumi, taču viņam bija VĪZIJA.

Virzošais spēks tavā dzīvē ir Dieva dotā VĪZIJA. Vīzijā ir spēks, redzējumā ir spēks. Tas, ko tu skaties, dod tev enerģiju. Tas, ko tu domā, dod tev enerģiju, dod tev vēlmi, un Svētais Gars nāk uz šīm domām, Svētais Gars nāk uz šādiem apliecinājumiem, Svētais Gars nāk uz šādiem tēliem un tos realizē. Draugs, ir garīgā pasaule, ir velns un viņa eņģeļi un garu pasaule. Ir Dievs un Viņa eņģeļi un Dieva Valstība. Velns tikpat noteikti lieto savu cilvēku vīzijas. Velns neko nespēj šeit virs zemes, ja viņam nav miesas, bet cilvēkiem ir miesa. Velns mīl dzīvot cilvēkos caur ļaunajiem gariem, kas ir pakļauti elles valdniekam. Lai sātans, kas ir Dieva pretinieks, ātrāk realizētu savus antikristīgos, anticilvēcīgos plānus un lai parautu ellē pēc iespējas vairāk cilvēku un pazudinātu tos, viņš lieto cilvēkus, dodot savu vīziju, savas izjūtas, savu redzējumu caur kino filmām, caur dažādām miesas kārēm. Tiklīdz cilvēks sāk sapņot velna sapņus, tiklīdz viņš tos sāk redzēt un izjust, ļaunais gars pārdabiskā veidā sāk darboties pie šī cilvēka. Un tieši tāpat notiek arī pie Dieva cilvēkiem. Kad Dieva cilvēks pieņem Dieva vīziju, neatkarīgi no taviem trūkumiem, Dievs tevi mainīs, Dievs tevi cels un Svētais Gars darbosies tavā dzīvē. Dievs saka tev: “Svētīdams Es tevi svētīšu, vairodams Es tevi vairošu.” Tev, draugs, maz neliksies. Visu izšķir nevis slāpes un Sprite, bet visu izšķir VĪZIJA, REDZĒJUMS. Sapņo Dieva sapņus!

To, ko tu tūlīt dzirdēsi, iespējams, tu nekad Bībelē nebūsi redzējis. Kaut gan es esmu par to runājis, es tev vēlos parādīt konkrētu Rakstu vietu, kā darbojas Dievs. Lai Dievs virs zemes varētu darboties, Viņam ir vajadzīga miesa. Kristum ir miesa, un tas esi tu, un tā ir Viņa draudze. Lai Dieva Valstība nāktu šeit uz Zemes, lai būtu svētīta Latvija, lai būtu svētīta tava ģimene, lai tu pats būtu svētīts. Tev pašam tajā ir jāpiedalās, un viss sākas ar apliecinājumu, lūgšanu, redzēšanu un pieņemšanu. Ecehiēla grāmatas 4. nodaļā Dievs runā ar Ecehiēlu, Savu pravieti. Dievs bija nolēmis Izraēlu paplicināt. Dievs bija nolēmis, ka Izraēla grēku mērs bija tik daudz sakrājies, ka Izraēlam bija jātop pārmācītam, izvestam no savas zemes un daļēji iznīcinātam, kā Noa plūdu laikos. Tikai daži izglābās, kuri bija palikuši uzticami Dievam. Kad cilvēku grēku daudzums konkrētās vietās ir sasniedzis kritisko robežu, kritisko masu, tad nāk sods. Un ne Dievs ir tas, kas soda, bet gan cilvēks pats atdod savu ietekmi uz teritoriju, kas piederējusi Dievam un pašam cilvēkam. Cilvēks savu teritoriju atdod velna rokās, un tas izraisa tikai un vienīgi sāpes, ciešanas, katastrofu un nāk velna valstība. Šis nav pozitīvs piemērs, tomēr tas ir Bībelē. Lai Dievs varētu realizēt Savu plānu attiecībā uz Izraēlu, Savam pravietim, kurš dzirdēja Dieva balsi, Viņš teica:

“Bet tu, cilvēka bērns, ņem ķieģeli, liec to savā priekšā un uzzīmē uz tā, tajā iegrebdams, pilsētu Jeruzālemi. Attēlo tās ielenkšanu: uzcel pret to ielenkšanas torņus, uzmet valni ap to, novieto karaspēku pret to un mūru grāvējus visapkārt. Tad ņem dzelzs plāksni un noliec to kā mūri starp sevi un pilsētu. Un pievērs tai nepārtraukti savu skatu, tad tā būs aplenkta, un tu būsi tās aplencējs. Tā būs zīme Israēla namam. Bet tagad gulsties uz saviem kreisajiem sāniem un liec uz tiem Israēla nama noziegumu. Pēc to dienu skaita, cik ilgi tu uz tiem gulēsi, tu nesīsi viņu noziegumu. Bet es tev ieskaitīšu viņu noziegumu gadus par tikpat daudz dienām, tātad trīs simti deviņdesmit dienas. Tik ilgi tu nesīsi Israēla nama noziegumus. Kad tu ar tiem būsi galā, tad gulsties vēlreiz, bet uz saviem labajiem sāniem un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru gadu Es tev uzlieku vienu dienu. Un griez savu vaigu, savus skatus un atsegto elkoni visu laiku pret ielenkto Jeruzālemi un sludini pret to.” (Ecehiēla grāmata 4:1-7)

Dievs teica Ecehiēlam: “Ņem ķieģeli jeb māla plāksni, liec to savā priekšā un zīmē uz tās. Attēlo uz tās pilsētu Jeruzālemi, attēlo tās ielenkšanu, uzcel pret to ielenkšanas torņus, uzmet valni. Novieto karaspēku pret to, saliec tos kā alvas zaldātiņu. Izveido maketu tam, kam jānotiek. Tad ņem dzelzs plāksni, noliec to kā mūri starp sevi un pilsētu un pievērs tai nepārtraukti savu skatu.” Dievs teica viņam gulēt uz labajiem sāniem un skatīties, tad gulēt uz kreisajiem sāniem un skatīties. Ir grūti saprast tās dienas, bet gandrīz veselu gadu viņam nepārtraukti bija jāskatās uz ielenktu Jeruzālemi. Kad Ecehiēls to darīja, pagāja laiks un notika precīzi tas, uz ko Ecehiēls bija skatījies. Tas ir Bībelē, draugs. Negatīvs piemērs, tomēr efektīvs. Lai Dievs spētu izdarīt to, ko Viņš bija nolēmis, Viņš lietoja pravieti Ecehiēlu, kuram bija vispirms tas JĀREDZ. Un ne tikai vienkārši jāredz savā galvā, viņam bija pat makets jāuzzīmē. Pirms tapa draudzes telpas, vispirms tika izveidots projekts. To darīja mūsu draudzes arhitekts, kas to labi prot. Vispirms bija projekts. Visam tam, kas šobrīd ir draudzē, sākumā bija idejas, vajadzības, un pēc tam talkā nāca arhitekts. Kad ir projekts, kad mēs to redzam un skatāmies, tad mēs varam sākt darboties. Tikai tad, kad mēs sākam darboties, Dievs var sākt strādāt, un tikai tad reāli kaut kas var realizēties.

Pasaulē notiek dažādi procesi, pastāv dažādas ideoloģijas: komunisms, marksisms, genderu ideoloģija, fašisms, nacionālisms, dažādas reliģijas. Tu domā, ka tas viss notiek pats no sevis? Vai tu domā, ka televīzija, masu mediji un žurnālisti paši no sevis meklē sensācijas? Nē! Kas maksā, tas pasūta mūziku. Tu domā, ka Latvijas politika ir tāda nejauša un šeit ir tāda milzīga perfekta demokrātija un notiek tautas griba? Nekā tamlīdzīga. Draugs, ar cilvēku prātiem strādā, manipulē un tamlīdzīgi. Lielo politiku kāds sponsorē un kāds taisa. Tie procesi, kas notiek visā pasaulē, nav nejauši. Jā, kaut kas notiek arī ārpus kontroles un nejauši, tomēr pamatā cilvēki plāno. Un, ja tie ir cilvēki, kuri noraida Kristu, tie ir cilvēki, kuri pielūdz dažādus baalus un velnus un piekopj okultismu, pieder pie okultām sektām. Ja tie ir cilvēki, kuri ir globālās elites priekšgalā, tad padomā, no kurienes viņi saņem vīziju un kas sagaida pasauli nākotnē, ja viņi realizēs savu vīziju. Ja mēs, Dieva tauta, nesapņojam, neredzam un nestrādājam, tad būs tieši tā, kā viena mūsu draudzes māsa runāja: mūsu hobitu zeme pārvērtīsies par neko, tā nonāks ļaunā valstībā. Tās vairs nebūs! Lai pasaulē vairotos ļaunums, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara. Es šo teicienu esmu daudzas reizes redzējis un lasījis, piemēram, kur ir vēstīts par holokaustu, lielu ļaunumu, ko izraisīja Hitlera nacionālsociālisti jeb fašisti. Un mēs domājam – mēs neko nedarīsim. Ir cilvēki, kuri domā – mēs nenāksim kopā ar citām draudzēm lūgt Dievu. Mēs nenāksim, jo mums ir dažādi iemesli. Un bija pravietojums, kas daudziem nepatika. Tik ļoti daudziem cilvēkiem tas nepatika, tāpēc viņi piedauzījās, jo pravietojums skanēja tā: Sauls sacirta savus vēršus gabalos un izsūtīja pa visām Izraēla robežām un teica: “Kas nebūs ar Saulu un ar Samuēlu, ar tā vēršiem tiks darīts tas pats.” Jā, skarbi skanēja, jā, tur varēja kāds apvainoties, bet, ja šie cilvēki domā, ka viņi vieni paši varēs pastāvēt, ja viņi domā, ka viņi, labi cilvēki, pastāvēs maliņā un kopā nenāks, kopā nestrādās vienotībā, ka uz viņiem tas neattiecas, tad būs līdzīgi kā Baltijas valstis stāvētu malā, ja Igaunijā iebruktu austrumu kaimiņš. Es domāju, ka austrumu kaimiņš uz mums skatās kā uz vienu veselu, nevis kā uz Igauniju, Latviju vai Lietuvu, bet kā uz Baltijas valstīm vai Baltijas guberņu. Ja austrumu plāns izdosies, būs Baltijas gubernators, kāds vietējais nodevējs, kāds kangars vai kāds no turienes. Un šie plāni nav kaut kādi, bet tas jau sen ir izplānots. Iebrukuma gadījumā scenārijs ir izspēlēts, sen jau izplānots, maketi ir uzzīmēti, kā būs, kā jābūt un kas un kur ieņems kādus amatus. Viss ir sen izplānots. Šādos līmeņos viss tiek redzēts, viss tiek vizualizēts, viss tiek sakārtots pirms tas tiek realizēts. Tikai mēs, kristieši, paļaujamies uz Svēto Garu, ka Viņš visu izdarīs mūsu vietā.

Tavi bērni var iet, kādā skolā grib, viņi var mācīties un var sēdēt pie datora, cik ilgi grib? Viņi var nākt mājās, cikos grib, uz draudzi viņi var nākt vai nenākt, viņi paši var izvēlēties? Mēs lūgsim Svēto Garu, un Viņš viņus izglābs? Zini, kas notiks ar taviem bērniem? Viņi būs sātana izsmiekls un kāju slauķis. Tik maz ir gadījumi, kad vecāki neaudzina savus bērnus un viņi tiešām pēc tam atgriežas pie Dieva. Tas ir mazs procents, kad Svētais Gars ir palīdzējis. Lielākoties tas nenotiek. Bērni ir jāaudzina, bērniem ir jāmācās kristīgā skolā. Un labāk ir slikta kristīgā skola, nekā laba pasaulīgā skola. Pāvils saka: “Mēs uzvaram visus prātus.” Bērns nevar atkrist no Dieva pat tad, ja mācās sliktā kristīgā skolā. Paldies vecākiem, kuri ved uz kristīgām skolām. Bērni neizdomā paši, ka ies kristīgā skolā. Bērni nesaka: “Mammu, mēs iesim kristīgā skolā.” Tas, kādi būs tavi bērni, nav Svētā Gara varā. Tas ir tavā varā. Ja tu redzi viņus nodevušos Dievam, tad attiecīgi sāc darboties šajā virzienā. Man ir vīzija, kas šobrīd nav konkrēta, bet kaut kas sāk dzimt manā galvā, kaut kas sāk dzimt manā sirdī. Īsti kristieši audzina savus bērnus normāli, pareizi, sūta attiecīgās skolās, dažādās programmās, lai izbeigtu pārmērīgu pasaules ietekmi. Tāpēc manī veidojas sapnis par to, ka mūsu, draudzes “Kristus Pasaulei”, bērni neies mācīties ne pasaulīgās skolās, ne sliktās kristīgās skolās. Kristīgās skolās var būt arī labas, bet katrai no tām ir sava pieskaņa. Mūsu bērni mācīsies megadraudzes “Kristus Pasaulei” skolā un ies mūsu bērnudārzā, un tie būs vaksts akreditēti. Būs sākumskola, pamatskola, vidusskola un vēl profesionālā izglītība, kurā būs tikai viena profesija – mācītājs. Bet, kamēr mums nav šādas skolas, protams, sūtiet bērnus tur, kur var, kur ir iespēja. Par to ir jāmaksā cena. Daudz vieglāk būtu bērnu palaist savā vaļā, lai viņš pats iet uz skolu, pats nāk atpakaļ, mācās, kādā skolā vēlās. Ko tu iesēsi, to arī nopļausi.

Vakar kāda sieviete pienāca pie manis, jo viņai vajadzēja aizlūgšanu par dēlu. Es redzēja, ka viņai liela problēma ir tieši dēla dēļ. Un tās ir mūsu pašu kļūdas, kuras pieļaujam, kamēr bērni ir mazi, kā mēs viņus audzinām. Zini, mūsu draudzē ir laulības, laulības, laulības. Nākamnedēļ atkal divi ir izdomājuši precēties. Slava Dievam! Pēc tam dzims bērni, un būs jāsāk viņi audzināt. Bērns prasa no tevis atbildību. Kad veidojas jaunas ģimenes un dzimst bērni, tā ir Dieva svētība. Bet tas ir vecāku rokās, par ko viņi izaugs. Kādus cilvēkus mēs gribam dot Latvijai? Un ne jau, pirmkārt, Latvijai, bet Dievam. Un nevajag skatīties uz tiem piemēriem, kad cilvēks ir pilnībā izlaists un tik un tā nāk pie Dieva, piemēram, tāds kā es. Man nebūtu bijis jādzīvo atkarībās un jānokļūst cietumos, lai nāktu pie Dieva. Es jau būtu ar Dievu, ja es būtu mācījies normālā kristīgā skolā. Un tas ir brīnums, ka es šodien stāvu šeit. Dievs ir labs, pavisam labs.

Ecehiēlam Dievs lika skatīties. Iegaumē šo Rakstu vietu:

“Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā arī uz otru pilsētu.”” (Ecehiēla grāmata 21:23-24)

Un atkal nāca pār Ecehiēlu Tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, uzzīmē sev garā.” Ko nozīmē uzzīmēt garā? Tagad aizver acis un iztēlojies, uzzīmē garā mega, mega, mega daudz cilvēku. Tūkstošiem, tūkstošiem cilvēku, tu arī tur esi un tā ir draudze “Kristus Pasaulei”. Vari to iedomāties? Tikpat daudz cilvēku kā rokkoncertā un vēl vairāk. Uzzīmē garā, izjūti, ka tu tur sēdi, slavē un pielūdz. Mums jau tagad ir labs līmenis, taču mēs gribam vēl labāku līmeni. Uzzīmē to savā garā. Bābeles ķēniņš bija savācis karaspēku un ar saviem virsniekiem lēma, kādu ceļu izvēlēties, kādu stratēģiju, vai vispār vajag vai nevajag doties uz Jeruzālemi. Un viņš vērsās pie saviem priesteriem, pie burvjiem. Viņi zīlēja dzīvnieku aknās. Bet Dievs saka: “Bet tu uzzīmē savā garā, kad viņi tur zīlēs, lai zīlēšana krīt uz Jeruzālemi.” Un tā arī notika. Kā mēs zinām, izraēliešus izveda un septiņdesmit gadus viņi bija trimdā. Tātad ticībai jeb vizualizācijai ir reāls spēks. Un, ja mēs domājam negatīvas domas un sapņojam negatīvus sapņus, tiem ir spēks. Es nedomāju par sapni naktī, kuru tu redzēji un aizmirsi. Nevajag tādus pat apdomāt. Es domāju, ka velns reizēm piemet negatīvus sapņus, lai tu pēc tam par tiem domātu. Atliek tikai sākt par tiem domāt un jau sāksies nervu traucējumi.

Kādus ieročus mums ir piešķīris Dievs? Mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Un citādi to nevar pieveikt, kā ar Dieva dotu vīziju, ar vizualizāciju, ar apliecinājumu, ar izjūtu un ar darbu. Ar Dieva spēku mēs sagraujam mūrus un ar Viņu pārvaram vaļņus. Citā tulkojumā rakstīts: “Es lecu pāri vaļņiem, es lecu pāri mūriem.” Ja nevari sagraut, tad lec pāri. Draudzē “Kristus Pasaulei” tev nav nekā neiespējama. Mēs spējam darīt lielas lietas, jo mums ir liels Dievs, un mēs redzam lielus sapņus, un, kamēr mums ir vīzija, kamēr sapņojam lielu vīziju, mūs nevar apturēt. Kamēr mums ir vīzija, mēs ejam uz priekšu, un suņi rej: vau, vau, vau, bet karavāna iet tālāk. Mūs pēta, lai kaut ko parādītu negatīvā gaismā. Pasaule taisa sižetu par Andreju Mediņu, nākampirmdien būs arī par mūsu draudzi. Droši vien tas būs negatīvs, bet varbūt kāds viņiem sajauks galvas. Jēzus Vārdā, mēs redzam, ka viņiem sajūk galvas. Mēs redzam, iztēlojamies, ka viņiem sajūk galvas un viņi sāk runāt tikai labu. Un beigās viņi grib teikt tikai kaut ko objektīvu un labu. Jebkurā gadījumā, Dievs vērsīs visu par labu. Jo viņiem ir vīzija, bet ne no Dieva. Arī nauda, kas tur ieplūst, ir vīzijas rezultātā, kas kādam ir attiecībā uz mūsu tautu, uz mūsu zemi. Vīzijā ir spēks, un aiz vīzijas stāv garīgi spēki. Kādi? Tas ir atkarīgs no tā, par ko tu sapņo.

“Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! [..]” (Psalms 45:5)

Ar uzvaras apziņu dodies cīņā, tad laimīgs būs tavs gājiens. Uzvaras apziņu var pieskaitīt pie ticības. To var pieskaitīt arī pie vizualizācijas. Ieraugi uzvaru savā priekšā. Ir rakstīts Bībelē: “Tavā priekšā ir droša nākotne, tava gaidīšana tevi nevils, jo Viņš sūtīs Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi uz rokām tevi nesīs, ka tavas kājas nepiedursies pie akmens. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.” Tava mašīna nekad necietīs autoavārijā, tu nekad neiesi bojā negatīvā vai nedabiskā nāvē. Tu nodzīvosi pilvērtīgu un vērtīgu mūžu. Tu būsi vesels un bagāts, un dziedināts. Tu būsi stiprs un vairosies, un tu nesīsi slavu un godu savam Dievam. Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Es joprojām praktizēju kādu lietu, es citādi nevaru, jo sirdī es zinu, cik tas ir nopietni. Kad es drāžos pa Latvijas šosejām, kad jānokļūst no punkta A uz punktu B, reizēm notiek kādas situācijas uz ceļa, kad es pēkšņi savu acu priekšā redzu nelaimi, zaudējumu, piemēram, kāda mašīna ietriecas manā mašīnā. Nāk pretī fūre, taisa pretvēju, es braucu ar attiecīgu ātrumu, un jau redzu, ka tā nobrauks no ceļa, aizķers spoguli, šoferis būs aizmidzis pie stūres un brauks man virsū. Vai tev nekad tādas ainas nav bijušas? Ko es vienmēr daru? Tiklīdz man kaut kas tāds uzzīmējas galvā, es momentā to nogriežu un tā vietā izdomāju pozitīvu scenāriju, un vizuāli un arī vārdos izeju tam cauri. Es vienmēr sev saku, ka manas rokas ir stingras, mans prāts ir skaidrs, es esmu uzmanīgs, un tavā spēkā, Kungs, es pie stūres nevaru aizmigt. Es esmu uzmanīgs, es esmu pareizā vietā un pareizā laikā, un man pretī brauc pareizais cilvēks, un viņš stūrē pareizi savu automašīnu. Un es vizuāli redzu, kā mēs smuki viens otram pabraucam garām. Es redzu to, un vienmēr tā notiek. Ja mēs ļaujam sev skatīties velna piemestus scenārijus, tiklīdz mēs sākam par tiem domāt, tas piesaista attiecīgus garus, un šie gari piesaista attiecīgus apstākļus. Mēs apzināmies, ka vīzijai, kuru mēs domājam un redzam, ir spēks. Tā ir Svētā Gara valoda, un tā ir arī ļauno garu valoda. Tāpēc Bībele māca par visu vairāk sargāt savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. Sirds ir saistīta ar prātu. Ko tu redzi un ko tu domā savā sirdī? Ko tu dungo pie sevis? Kādas dziesmas tu dziedi? Caur neticīgām dziesmām, filmām un tekstiem tu nepārtraukti kodē sevi ar negatīvu informāciju. Vai tu vēlies no šīs dienas kļūt nopietnāks? Vai tu vairāk sāc redzēt Dieva plānu savā dzīvē? Vai no šīs dienas tu sāc vairāk ticēt, ka Dieva plāns tavā dzīvē realizēsies?

Jēzus mūs māca redzēt.

“Jēzus viņiem saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.” (Jāņa evaņēlijs 4:34-38 )

Jēzus teica, ka Viņa ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Un pēc tam Viņš teica mācekļiem: “Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās ir baltas pļaujai. Pļāvējs dabū algu un vāc augļus.” Jēzus redzēja baltas druvas. Viņš rādīja uz druvām, kas vēl nebija nopļautas, kas bija gatavas pļaujai. Vai arī tie bija cilvēki, kuri nāca baltās drēbēs un izskatījās kā druvas. Druvas ir cilvēki, kuram ir vajadzīgs Kristus. Ir cilvēki, kuri ir gatavi atsaukties aicinājumam, tev pie Viņa jāpieiet un jāuzrunā. Jēzus mācīja redzēt, ka būs pļauja, un pļauja būs tur, kur pats sēsi. Ej pie cilvēkiem, un viņi atsauksies. Jēzus mūs māca redzēt, māca sapņot. Jēzus atnāca uz zemes ar noteiktu vīziju un mērķi. Jēzus bija Dieva plānā, un tu esi Viņa plānā. Un Viņa plāns šeit uz zemes ir atkarīgs no tā, ko tu redzi, ko tu sapņo, kas ir tavu acu priekšā, ko tu apliecini, ko tu runā un kurā virzienā tu dodies. Dievs ir ļoti labs. Ļoti labs.

Šodien ir īpašs dievkalpojums. Vai arī tu šodien vairāk piedzīvoji Dievu, vai tikai es? Esmu lasījis, kad uznāk lielais piedzīvojums un lielā Dieva klātbūtne, ne vienmēr visi draudzē to jūt. Ja tu domā, ka visiem tas ir, tu vari stāvēt un kaut kur lidināties, bet pārējie vienkārši sēž un garlaikojas. Vai arī tu izjuti īpašu Dieva klātbūtni? Debesu Tēvs, palīdzi mums redzēt, palīdzi mums sapņot, redzēt Tavā vārdā, kāda ir Tava griba, Tavs plāns mūsu dzīvei. Palīdzi saskatīt Tavu plānu konkrēti draudzei, konkrēti Latvijai, Kungs. Un sapņot, un redzēt, izjust, veltīt tam laiku. Domāt pozitīvas domas. Kungs, es lūdzu, ka Tu nāc uz šīm domām, šo vīziju uz šīs ticības pamata, ka Tu sūti Savus eņģeļus, ka Tu nāc ar Savu Garu un to realizē. Dievs teica, un tapa. Tu saki, Tu esi mūsu sirdīs un lieto mūs, ka tas top mūsu dzīvēs, ka tas top katrā mājas grupiņā, ka tas top draudzē ”Kristus Pasaulei”, ka tas top visās Latvijas draudzēs, ka tas top visā Latvijā pie mūsu cilvēkiem, mūsu tautā. Un Tu tiešām dari Latviju par drošības saliņu. Mēs redzam Latviju kā drošu vietu. Mēs redzam Latviju dažādu lielvaru ielenktu un tajā pašā laikā droši pasargātu. Mēs lūdzam par Tavu svētību, par Tavu draudzi, kas vairojas un augļojas bez kovidiem, bez nabadzības, Jēzus Vārdā! Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par svētītu Latviju, mēs redzam svētītu Latviju. Mēs redzam svētītu Latviju, mēs izjūtam svētītu Latviju, mēs jau dzīvojam svētītā Latvijā, Jēzus Vārdā, āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vīzijas spēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija