Mēs patiešām esam pareizā laikā un vietā! Svētrunas tēma – “Augšanas telpa”.
Tu izcēli vīnakoku no Ēģiptes, aizdzini tautas un to iedēstīji. Tu viņam sagatavoji augšanas telpu, ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi. Viņa ēna apsedza kalnus un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus. Tas izstiepa savas vītnes līdz jūrai un savas atvases līdz pat Eifratas upei. Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to, ka visi ceļa gājēji to plūkā? (Psalms 80:9-13)
Šajā Bībeles rakstvietā ir runa par Israēlu, tautu, kas iegāja apsolītajā zemē. Augšanas telpa – tā ir vieta, kur piens un medus tek, apsolītā zeme. Draudze, kurā tu atrodies, ir augšanas telpa. Tā ir augsne, vide un vieta, kurā tu vari augt. Tāpat arī jebkuram augam ir nepieciešama zeme, auglīga augsne un pareiza pieeja, lai to sagatavotu. Lauksaimnieki īpaši labi zina, kas izaug labā augsnē un kas izaug vai vispār neizaug sliktā augsnē. Tieši tāpat arī cilvēkam ir vajadzīga vide, kurā augt. Svarīgi ir tas, kādā valstī cilvēks piedzimis, mēs paši to neizvēlamies. Vai esi ievērojis, ka latviešu mentalitāte atšķiras no lietuviešu mentalitātes, lai gan esam no vienas cilts? Gan lietuvieši, gan latvieši ir cēlušies no baltu cilts. Latvijas iedzīvotājus veido lībieši, baltu ciltis un somugri. Tomēr Lietuvai un Latvijai ir atšķirīga vēsture. Tajā laikā, kad latvietis pakļāvās krustnešu varai, lietuvietis nepakļāvās. Laikā, kad mēs bijām vergi paši savā zemē, lietuviešiem bija sava valsts vairāku simtu gadu garumā. Tā bija milzīga teritorija, milzīga Lietuvas impērija, kas ietvēra Baltkrieviju, Ukrainu un Poliju. Šodien situācija ir cita. Vēstures notikumu pēdas mūsdienās var redzēt cilvēkos, kuri ir dzimuši konkrētajā valstī un caur gēniem mantojuši kādas īpašības no saviem tēviem. Ņemot vērā atšķirīgu valstu vēsturi, šodien mēs redzam dažādus cilvēkus. Lietuvietis atšķiras no latvieša, viņš ir uzņēmīgāks. Tu vari to noliegt, bet fakti runā par labu lietuvietim. Kādos veikalos tu ikdienā iepērcies? Viena no biežākajām atbildēm būs veikals “Maxima”. Tieši tā! Tas nav “Elvi” veikals Lietuvā, kurā iepērkas lietuvieši, bet tu, latvieti, iepērcies lietuviešu veikalos un ne tikai. Tāpat apkārt redzam skandināvu veikalus un bankas. Vide, kurā ir piedzimis lietuvietis un latvietis, atšķiras. Tāpat, pastaigājot pa Rīgu, tu redzēsi dažādus cilvēkus, un ir diezgan viegli atšķirt ārzemniekus no latviešiem. Ārzemnieki vairāk smaida, viņi ir dullāki un brīvāki. Tas ir fakts. Tāpat ukrainis atšķirsies no krieva, krievs no latvieša utt. Vai tev ir viegli iztēloties krievu, kuru var apcelt un kurš par visu klusē un samierinās? Kā parasti notiek veikalā? Kurš iesprauksies rindā pa priekšu – latvietis vai krievs? Cilvēkiem ir dažāda mentalitāte, atkarībā no vides, no kuras šis cilvēks nāk. Tā ir augšanas telpa. Tāpat ietekmi atstāj tas, kādā ģimenē mēs esam auguši. Ģimeni, kurā piedzimt, mēs neizvēlamies, bet tas, kāda ir ģimene, vecāki un kopējā atmosfēra, ietekmē to, kāds tu izaudz. Kāda ir zeme, tādi arī izaug augi. Arī lopkopībā mēs skaidri to redzam. Kādā vidē tiek turēti lopi, tādi viņi arī aug. Vide ietekmē pat dzīvniekus.
Lai mēs spētu pilnvērtīgi augt Kristū, ir nepieciešama augšanas telpa. Pirmais un vienīgais, ko es vēlos tev šodien pateikt: šajā augšanas telpā nav vietas bailēm. Ja augšanas telpā ir baiļu atmosfēra, tu nevari attīstīties un normāli, pilnvērtīgi augt. Bailes atnes stagnāciju un postu. Daudzi ir dzirdējuši stāstu, redzējuši filmu vai lasījuši par trīs simtiem spartiešu. Kad pirms diviem gadiem bijām ceļojumā uz Grieķiju, mani šis stāsts ļoti uzrunāja un lika aizdomāties. Filmā “300” bija uzsvērts kāds īpašs moments. Kad Spartas ķēniņš Leonīds ar saviem trīs simtiem spartiešu stājās pretī līdz pat miljons (dažādos avotos skaits atšķiras) cilvēku lielai Persijas ķēniņa Kserksa armijai, šie trīs simti spartiešu teica Kserksam: “Mēs esam brīvie, bet tev ir vergu valsts.” Šajā filmā spartieši skaidri novelk robežu, sakot: “Mēs esam brīvie un mēs cīnāmies par savu brīvību, bet jūsu armijā ir vergi, kas nav spējīgi cīnīties, jo viņiem nav idejas, viņi to dara tikai baiļu dēļ.” Te der piemērs par Padomju Savienību. Tā bija ļoti atpalikusi un stagnējoša valsts visās jomās. Viss, kas tai bija – ļoti spēcīgs kontroles un represīvais mehānisms, spēcīga armija, un tas viss pastāvēja tikai un vienīgi uz baiļu pamata. Kādi cilvēki auga šajā baiļu atmosfērā? Kāda bija valsts šajā baiļu atmosfērā? Tā bija vāja valsts ar vājiem cilvēkiem. Ārēji tā var izskatīties stipra, spēcīga un represīva, bet tā ir vāja valsts ar vājiem cilvēkiem. Lūk, kas mūs ir formējusi – padomju valsts. Mūs, kas esam dzīvojuši tajā laikā, tas ir ietekmējis. Mēs esam bijuši pelēkā masa. Viss tika veidots pēc šablona – oktobrēns, pionieris, komjaunietis, darbs, mājas… Nesen dzirdēju, ka mūsu premjerministrs uzstājās un deva norādījumus tam, kā mums šodien jādzīvo. Viņš minēja konkrētus punktus, sakot, ka šajā situācijā mums ir trīs lietas: mājas, darbs un svaigs gaiss, un vairāk nekā cita. Vietas, kurās mums jāuzturās: mājas, pie televizora, darbs, pa ceļam uz darbu svaigs gaiss, un atpakaļ uz mājām. Ļoti daudzsološi, vai ne? Līdzīgi mēs dzīvojām bijušajā Padomju Savienībā. Bija šablons tam, kādiem mums visiem jābūt, pat skolā formas visiem bija vienādas. Es nesaku, ka skolas formas būtu sliktas, taču šajā kopējā komunistiskās valsts gaisotnē tas labi iederējās – visur viss bija vienāds.
Augšanas telpa. Ja telpā, kurā tu audz, valda bailes, ir ielaista baiļu atmosfēra, tas tev neļauj veselīgi augt. Šodien mēs runāsim par to, kā tikt galā ar bailēm. Līdz četru gadu vecumam man bija miesīgais tētis. Tā kā viņam bija ļoti smagas problēmas ar alkoholu, viņš nomira, kad man bija četri gadi. Manā dzīvē ienāca patēvs. Mūsu attiecības bija abpusēji sliktas, un ģimene nebija tā vieta, kur man patika uzturēties. Ģimenē nebija labvēlīga vide. Varbūt tu domā, ka nelabvēlīgas ģimenes ir tikai tās, kurās vecāki lieto alkoholu, narkotikas un nerūpējas par bērniem, un kuriem galīgi nav naudas. Nē. Nelabvēlīga vide ir arī ģimenē, kurā valda bailes. Arī manā situācijā tā bija. Man bija bail no sava patēva. Tās nebija normālas attiecības, bet attiecības uz baiļu pamata. Es no sava patēva baidījos un ienīdu viņu. Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka patēvs arī baidījās. Toreiz es skaitīju pie sevis pantiņu: “Kaut tu nomirtu, kaut tu nomirtu!” Kādam naidam ir jābūt mazā bērnā, lai tā teiktu! Taču tam, acīmredzot, bija pamats. Šādā vidē nevar izaugt vesels, normāls, pilnvērtīgs cilvēks. Tieši tā notika ar mani. Es kļuvu par narkomānu, alkoholiķi un likumpārkāpēju. Ja nebūtu bijuši cilvēki, kuri par mani lūdza Dievu, ja nebūtu bijusi normāla draudze, kas saprotamā valodā spēja man pateikt, ka Dievs ir dzīvs, Viņš mani mīl un var man palīdzēt, un ja es nebūtu atvēris savu sirdi Jēzum un ielaidis Viņu savā sirdī, tad šodien es nestāvētu ne šeit, ne kaut kur citur. Visticamāk, es būtu Limbažu kapos, un arī tādā gadījumā, ja mani kāds vispār būtu atradis. Narkomāni dzīvo aptuveni trīsdesmit gadus. Reiz tika izdarīts eksperiments ar haizivi. Šo haizivi ievietoja akvārijā, un tā izauga līdz tiem apmēriem, līdz kuriem izaugt ļāva akvārija izmērs. Ja akvārijs bija mazs, viņa izauga maza, ja akvārijs bija liels – viņa izauga lielāka. Vide ietekmē to, cik lieli mēs spējam augt.
Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. (Lūkas evaņģēlijs 19:20-21)
Tā ir līdzība par talentiem. Jēzus dod cilvēkiem talentus – vienam vienu, otram divus, trešam piecus, – un liek viņiem sapelnīt vēl, līdz Viņš atgriezīsies. Kad Jēzus atgriezās, cilvēks, kuram tika iedoti pieci talenti, bija sapelnījis vēl piecus, un tas, kuram bija divi, bija sapelnījis vēl divus, bet tas, kuram tika iedots viens talents, atbildēja: “Es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.” Mēs zinām, ka šis cilvēks, kurš baidījās, neiegāja Debesu valstībā, bet pārējie divi iegāja. Viņš baidījās lietot to, ko Dievs viņam bija uzticējis. Kas apturēja šo cilvēku? Bailes. Kas aptur mūs darīt pareizas lietas? Elementāras bailes. Ja mēs augam baiļu atmosfērā, mēs neaugam pilnvērtīgi.
Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, Israēls nonāca līdz punktam, kad viņiem bija jāiet un jāpaņem tas, ko Dievs bija apsolījis. Viņiem bija jāiet ar spēku, jāieņem un jāiekaro Kānaāna zeme. Mozus uz apsolīto zemi izsūtīja divpadsmit izlūkus. Tie bija Kālebs, Jozua un vēl desmit citi. Tie visi bija cilšu vadoņi, vadītāji. Tāds bija Dieva un Mozus noteikums – ka visi šie izlūki ir līderi, lai pēc tam viņi spētu redzēto nodot tautai un to iedvesmot, palīdzēt ieraudzīt, cik tā zeme ir laba, palīdzēt noticēt Dieva apsolījumiem un iet, paņemt šo zemi. Taču pēc četrdesmit dienu prombūtnes viņi atgriezās un teica: “Jā, tur tiešām piens un medus tek, tiešām varen laba ir šī zeme.” Tam sekoja “bet”. Šie izlūki teica: “Tur ir ļoti liela auguma cilvēki, bet mēs viņu acīs likāmies kā siseņi, tur ir ļoti nocietinātas pilsētas, un mēs nespēsim tās ieņemt.” Tikai Kālebs un Jozua viņus apklusināja un teica citādāk.
Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” (4. Mozus 13:30)
Vai tu zini, kāda bija cilvēku reakcija pēc Kāleba un Jozua paziņojuma? Tauta teica: “Viņus ar akmeņiem vajag nomētāt! Viņi grib, lai mūsu bērni iet bojā. Celsim sev jaunu līderi un dosimies atpakaļ uz Ēģipti! Labāk tur dzīvosim kā vergi, nekā šodien iesim pret šo tautu, kas stiprāka par mums un ļausim sevi paverdzināt un nogalināt. Labāk lai ir tā dzīve, kas mums bija iepriekš.” Taču tajā pašā laikā Mozus teica Dieva vārdus: “Tā ir tā zeme, ko Es jums dodu.” Baiļu rezultātā cilvēki nedevās tur, kur Dievs viņus sūtīja. Baiļu dēļ viņi negāja paņemt apsolījumus un svētības. Rezultātā visi, kas neiegāja Dieva apsolītajā zemē, četrdesmit gadu laikā izmira tuksnesī. Diemžēl arī Kālebs un Jozua šos četrdesmit gadus kopā ar viņiem klejoja tuksnesī, taču viņi izdzīvoja. Pārējie izmira. To cilvēku bērni, kuri teica: “Mēs baidāmies savu bērnu dēļ,” pēc četrdesmit gadiem iegāja apsolītajā zemē. Kas lika nomirt tik milzīgam cilvēku skaitam Israēlā? Viens vārds – bailes. Dievs deva viņiem apsolījumu. Dievs dod augšanas telpu. Viņš deva Mozu, līderus, saiešanas telti, baušļus. Viņš deva visu un teica: “Lūk, tur ir tā zeme, kurā piens un medus tek!” Baiļu dēļ viņi tur neiegāja un iznīka.
Es runāšu par tādu elementāru lietu kā personīgas attiecības ar Dievu. Kas ir pretstats bailēm? Dieva vārds saka: “Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” Ko mēs varam likt pretī bailēm? Kas rada vidi jeb augsni, kurā nav baiļu? Tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Personīgas attiecības ar Dievu rada veselīgu augsni, kurā tu spēj būt drosmīgs un uzvarēt. Bet personīgas attiecības ar Dievu mēdz būt dažādas. Es nerunāšu par vienkāršiem principiem. Varbūt kāds domā, ka personīgas attiecības jebkurā gadījumā ir laba augsne un ka tāpat arī draudze jebkurā gadījumā ir laba augsne. Nē. Var būt dažādas draudzes un dažādi mācītāji. Ja draudzē ir baiļu piejaukums, tu nevari tur veselīgi augt. Ja tavās personīgajās attiecībās ar Dievu ir baiļu piejaukums, tu nevari veselīgi augt, tā nav veselīga augsne.
Sāksim visu pēc kārtas. Ko mēs varam likt pretī bailēm?
1. Kristus upuris.
Ādams un Ieva sagrēkoja. Pēc grēkā krišanas Dievs viņus meklēja.
Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” (1. Mozus 3:10)
Caur viņu nepaklausību Dievam jeb grēku Ādama un Ievas prātā, sirdī un dzīvē ienāca bailes. Tāpat tas ir noticis visai cilvēcei. Tā šīs bailes tiek mantotas no paaudzes uz paaudzēm. Bailes ir reāla parādība ikviena cilvēka dzīve, ikviens cilvēks no kaut kā baidās.
Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā. (Ebrejiem 2:14-15)
Kristus upuris atbrīvo no verdzības bailēm. Pasaulīgs cilvēks nevar būt pilnīgi brīvs no bailēm, taču ticīgs cilvēks var būt pilnīgi brīvs no bailēm. Tas nenozīmē, ka kristietim nebūs emocionāla baiļu sajūta, bet tas nozīmē, ka viņš kā jauns radījums Jēzū Kristū, jauns cilvēks spēs Dieva spēkā pārvarēt šo sajūtu, viņš spēs veselīgi, sakarīgi domāt, rīkoties pēc Dieva prāta, neskatoties uz bailēm. Lūk, to var paveikt tikai Kristus upuris. Vēl cita Rakstu vieta:
Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2. Timotejam 1:7)
Caur Jēzus Kristus upura pieņemšanu Dieva Gars iemājo tevī. Par garu, kas mīt tevī, ir rakstīts, ka tas nav baiļu gars, bet spēka, mīlestības un paškontroles gars. Tu spēj kontrolēt jebkādas sajūtas. Tu spēj ar prātu un gribu kontrolēt jebkādas aizdomas un pareizi rīkoties. Tu spēj izšķirt, kas ir labs un ļauns. Tu spēj izšķirt, kad ir pamats baidīties. Ir bailes, kuras ir normālas, piemēram, bailes no augstuma. Bailes no augstuma var būt pamatotas un var būt nepamatotas. Ja tev ir lēciens ar gumiju no Siguldas vagoniņa un tavas kājas ir piesietas pie gumijas, tad bailes ir nepamatotas. Bet, ja tavas kājas nav piesietas pie gumijas, tad tavas bailes ir pamatotas. Gan vienam, gan otram cilvēkam, kad viņš stāv vagoniņā pirms lēciena, vai nu tur būtu gumija vai nebūtu, bailes būs līdzīgas. Bailes no augstuma, bailes no uguns ir dabisks, normāls pašsaglabāšanās instinkts, kuru Dievs ir ielicis. Un tajā pašā laikā uguns – vai tā nav laba lieta? Tikai caur Kristus upuri cilvēks spēj veselīgi saprast, no kā baidīties un no kā nē. Tikai caur Kristus upuri mēs spējam savākt sevi. Paškontroles gars ir tevī, paškontroles gars ir manī – spēka, mīlestības un savaldības gars.
Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! (Romiešiem 8:15)
Tas ir gars, kas neliek baidīties no Dieva kā no uguns, bet kas liek saukt: “Es mīlu tevi, Tēvs, Aba, Tēvs!” Mums ir veselīga bijība pret Dievu, bet ne bailes Dieva priekšā. Augšanas telpa.
Pirms iesim tālāk, parunāsim par bailēm. Es vakar iegāju veikalā. Pārdevējs bija sejas maskā, un viņa brilles bija aizsvīdušas. Tur bija divi cilvēki. Vienam pārdevējam bija maska zem deguna, otram sejas maska bija virs deguna un vēl brilles. Viņš noteikti nevarēja mani kārtīgi saskatīt, jo tiešām brilles bija aizsvīdušas. Es ienācu veikalā pa parādes durvīm, un tur stāvēja pārdevējs. Viņš ieraudzīja mani un atkāpās. Viņš atkāpās, jo droši vien gribēja ieturēt distanci. Viņa acīs es laikam biju dīvains cilvēks, kurš nav jaunajā “formā” jeb sejas maskā. Viņš saistībā ar pirkumu skatījās burtnīcā un rakstīja. Es teicu: “Tu manis dēļ to masku vari nelikt.” Viņš teica: “Nē, nē, atnāks kāds pārbaudīt, un tad būs cauri.” Viņš baidījās no soda. Es gan nezinu, cik pamatotas bija viņa bailes no soda, vai tiešām tāds vispār var sekot, bet katrā ziņā viņam bija bailes. Varbūt ne no vīrusa, bet no soda noteikti. Draugs, šodien sabiedrība dzīvo bailēs. Visapkārt ir bailes. Šodien, braucot uz dievkalpojumu, kaut kur Vangažos veca, salīkusi tantiņa gāja uz autobusa pieturu. Līdz pieturai vēl bija kādi 70 metri, bet viņa jau bija maskā. Tas nozīmē, ka viņa bija izgājusi no mājas maskā. Cilvēciņš, kurš knapi elpo, cilvēciņš, kurš iet svaigā gaisā! Apkārt nav neviena cilvēka! Un nav tādas prasības vai pat likuma, ka svaigā gaisā ir jānēsā maska, vienam pašam pastaigājoties. Bet, lūk, šī vecā sieviņa ar salīkušo muguriņu tipināja ar kruķīti maskā uz pieturu, tā kārtīgi masku uzvilkusi. Man to vecomammu bija žēl. Kas viņai liek tā rīkoties? Bailes. Bailes nomirt. Tik veciem cilvēkiem jau tāpat bez piecām minūtēm jau ir jāmirst, ar kovidu vai bez kovida. Tur jau vairs nav nekādas starpības, tāpat drīz jāmirst. Bet ir bailes nomirt. Tieši veciem cilvēkiem nepārtraukti skalo smadzenes, ka viņi ir riska grupa, tieši viņiem būs vistrakāk. Lūk, tā ir tā riska grupa, lūk, tie ir cilvēki, kuri neko citu neredz, kā tikai LTV1, tie ir cilvēki, kuriem nav interneta. Tie ir cilvēki, kuri skatās tikai “Panorāmu”. Un šodien tur ir tikai viena tēma. Mediji un vispār valsts šodien nodarbojas ar iebiedēšanu. Mēs šodien dzīvojam baiļu atmosfērā. Lūk, kādā vidē mēs šodien esam. Mēs dzīvojam baiļu atmosfēras vidē, un šādā vidē nevar augt normāli cilvēki. Šādā vidē nevar dzimt labas idejas. Šāda vide nes tikai un vienīgi postu.
Bailes. Kādam ir bailes no vīrusa, kādam ir bailes no soda, kādam ir bailes no kaimiņa, kurš var nostučīt. Arī pašnodarbinātiem cilvēkiem tagad ir bailes. Ja viņš nopelna mēnesī 100 eiro, viņam ir jāsamaksā 170 eiro valstij. Tur ir pamats baidīties par to, kā izdzīvot, vai ne? Valsts rekets pie durvīm klauvēs. Ir pamats baidīties no ierēdņiem, no VID, no pārbaudēm, no sūdzībām. Nav pamata? Tu nopelni 100 eiro mēnesī, bet tev jāsamaksā 170 eiro nodokļos, bez izņēmuma. Ja negribi maksāt, tad ej uz sociālo dienestu pēc pabalsta, jo tu esi maznodrošinātais. Tas skaršot vienu trešdaļu Latvijas iedzīvotāju. Vai šai trešdaļai nav jābīstas? Bet vai tiem cilvēkiem, kuri ir valdībā, nav jābīstas par to, ko viņi dara? Vai tur speciāli ieliek cilvēkus bez smadzenēm, tādus, kuri ir bez izglītības, kuri nemāk domāt? Varbūt speciāli tur ieliek tādus, kuriem ne no kā nav bail? No latviešu tautas atriebības jau nav jābaidās. Latviešu tauta vienmēr visu pacieš. No kristiešiem arī nav jābaidās. Bet ja būtu runa par islāmu? Pasarg’ Dievs kaut ko pateikt pret islāmu. Tie ir cilvēki, kuri par sevi pastāv. Deputāti tikko pieņēma likumu par sodu līdz 50 eiro par masku nenēsāšanu. Tas stāsies spēkā no 20. novembra, bet tajā pašā reizē tika virzīts vēl cits likums. Šo likumu ierosināja un virzīja trīs deputāti, un tas nosaka, ka uzņēmējiem, arī draudžu vadītājiem ir jākontrolē masku nēsāšana organizācijā. Ja viņi to nedara, tad var uzlikt līdz 5000 eiro lielu naudas sodu. 5000 eiro sodu uzlikt tiem, kuri nespēj samaksāt pat 170 eiro!? Un kas to izdomāja? Kurš ir vainīgs? Pie visa vainīga Eiropa, pie visa vainīga Krievija, Putins? Draugs, vainīgi ir mūsu pašu kangari. Vainīgi esam mēs paši, esot panikā no bailēm – no kovida, no sodiem, par nākotni, saprotot, ka viss ir uz sabrukuma sliekšņa, no sankcijām. Šajā baiļu atmosfērā cilvēki vairs nezina, ko dara. Mums vēl vajag samaksāt 5000 eiro naudas sodu? Tāda normāla summa, vai ne? Un kas to virzīja? Mūsu pašu deputāti. Paldies Dievam, ka komisija to noraidīja. Neviens cits nav vainojams mūsu nelaimēs, kā tikai mēs paši un mūsu pašu tauta. Tu vari tam piekrist?
Un lai kā arī negribētos to atzīt, bet pašos pamatos draudze ir atbildīga par to darbu, ko tā nav izdarījusi. Par to, ka tā nav augusi, tā nav izpletusies. Draudze nav ietekmējusi politiku, lai tā pieņemtu kristietībai jeb veselīgai morālei atbilstošus pareizus likumus, kas ir veselīgi valstij, tautai un cilvēkiem, lai cilvēki ir paēduši, lai cilvēki nedzīvo baiļu atmosfērā, lai cilvēki netiek apspiesti. Dievam ļoti nepatīk apspiešana. Pat Bībelē ir teikts, ka Viņš ir atraitņu, bāreņu un nabago Dievs. Tā arī mūs dažreiz sauc. Dievs neieredz apspiedējus un apspiešanu, un draudze ir atbildīga pie tā. Es domāju, ka draudze “Kristus Pasaulei” nav pie tā atbildīga, vai ne? Mēs no savas puses visu esam izdarījuši? Bet kā Aigars Grāvers savā pēdējā hītā dziedāja, norādot ar pirkstu: “Ko sirdsapziņa saka tev?” Ko sirdsapziņa saka TEV? Vai mēs joprojām skatāmies uz Eiropu vai uz kādu citu savas zemes, savas tautas neveiksmes iemeslu? Bet iemesls, draugs, esam mēs paši, un šobrīd tas ir ļoti saasināti. Cilvēki tiešām pieņem absolūti nepareizus lēmumus baiļu iespaidā. Ļauj mums tur laimē diet, kur latvju dēli dzied, kur latvju meitas zied. Ļauj mums tur laimē diet, mūs’ Latvijā – tā ir Dieva griba un mūsu lūgšana. Mums ir sava Satversme, demokrātiska valsts iekārta, kur tiešām ir radīta laba vide augšanai. Mēs esam izcīnījuši savu valsti, esam pārdzīvojuši dažādus interesantus posmus un esam atguvuši neatkarību un nodibinājuši demokrātisku iekārtu. Mēs esam izveidojuši labu vidi, lai šī valsts un cilvēki varētu augt gan sociāli, gan ekonomiski, garīgi plaukt un zelt. Lai Dievs tiešām var būt par sargu un svētīt mūsu Latviju. Visa šī vide tiešām tika sagādāta. Bet kāpēc mēs to neesam izmantojuši? Tieši tāpat kā izraēlieši.
Tu viņam sagatavoji augšanas telpu, ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi. Viņa ēna apsedza kalnus un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus. Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to, ka visi ceļa gājēji to plūkā? (Psalms 80:10-11,13)
Dievs iedēstīja Izraēlu labā vidē, tomēr viņi to nepaturēja. Latvijā ir tik labvēlīga vide, labvēlīga valsts iekārta, kur tiešām draudzē katram ir iespēja. Tad kāpēc veselais saprāts ir zaudējis, kāpēc Dieva prāts ir zaudējis? Kāpēc? Tāpēc, ka bailes pašā saknē nāk no elles. Tāpēc, ka bailes jau pašā saknē nāk no Ēdenes dārza, un atbrīvot no tām var tikai Kristus upuris. Jebkurā valsts sistēmā agri vai vēlu bailes padarīs savu darbu. Lai cik pilnīga būtu valsts iekārta, agri vai vēlu tā atkārtoti piedzīvos neizdošanos. Pasaulei ir vajadzīgs Jēzus. Pasaulei ir vajadzīga piedošana. Mūsu valdībai, valsts iekārtai, cilvēkiem ir vajadzīga piedošana, mūsu tautai ir vajadzīga piedošana un dievatziņa. Bez dievatziņas mēs esam nāves baiļu verdzībā. Bībele saka, ka visu mūžu cilvēki bez Kristus ir nāves baiļu verdzībā. Viņi ir verdzībā nāves baiļu dēļ. Šīs bailes izraisa verdzību. Kāpēc šajā situācijā ārsti klusē, kāpēc nerunā patiesību? Jā, es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem tiešām nav skaidrs, kuriem ir vienvirziena domāšana. Bet kuram domājošam cilvēkam nav skaidrs, ka esošais vīruss ir tikai viens no vīrusiem? Kāpēc 8 mēnešus ir jāierobežo Francija? Šobrīd Francijā ir pat komandantstunda. Kāpēc tas ir jādara? Vai tas ir loģiski? Un tas tiek plānots vairākus gadus uz priekšu! Ja ikviens domājošs cilvēks to saprot, tad kāpēc ārsti, kāpēc cilvēki, kāpēc deputāti par to nerunā? Nu, ir tādi, kas runā. Šie cilvēki pasaka patiesību un arī ietekmē pozitīvi, bet vai tādu ir daudz? Zini, kāpēc klusē? Viens vārds – BAILES! Bailes, ka izsmies medijos. Bailes, ka parādīs ziņās kā tautas nodevēju. Par mums taču tā darīja. Bailes no tā, ka atlaidīs no darba. Es daudz dzirdu par to, ka priekšnieki darbiniekiem pasaka un rakstiski liek parakstīt: Nebūs maska – no darba ārā! Es tikko uzzināju, ka kādā darbavietā liek nodot cilvēkus, kuri neievēro noteikumus. Iestādē, kurā ir daudz darbinieku, rakstiski ir jānodod savējais. Mēs paši radām baiļu atmosfēru, tādu kā Staļina laikā. Ja tu diendienā 12 stundas nēsā sejas masku, vai ir forši? Es tikko dzirdēju, ka pie visa pierodot. Pierod gan. Nē, es nepropagandēju nēsāt maskas. To es šobrīd nedaru. Un to es nesaku aiz bailēm, jo es jau esmu visu pateicis, un ar to pietiek. Mums apkārt viss notiek aiz bailēm. No medijiem nepārtraukti, kā no rupora skan: “Nāves, nāves, nāves, nāves!” Ir tikai viena slimība. “Slimība, slimība, kovids, kovids, nāve, nāve!” Cilvēki ir pārbijušies! Un tas nav smieklīgi, viņi reāli ir pārbijušies. No šīm bailēm cilvēki patiešām nomirs. Piemetīsies kaut kādas iesnas: “Oi, kovids, nāve!” Kāds iekleposies, viss – NĀVE! Tieši vecie cilvēki, kuri ir riska grupā un kuriem nav interneta, baidās visvairāk.
Kāds ir masku mērķis? Ja masku uzliek slims cilvēks, un, ja patiešām kovids izplatās caur gaisa pilieniem, tad maska var palīdzēt, lai no slimā cilvēka pilieni neaizsniedz citus cilvēkus. Tas var palīdzēt un to es saprotu, ka tam ir kaut kāda jēga. Bet vai tiešām visiem jānēsā sejas maska? Kāda tam ir jēga? No medijiem grūž vienu un to pašu, no valsts lēmumiem grūž vienu un to pašu, tātad droši vien arī masku nēsāšanai ir viena un tā pati nozīme. Kāda? Visur, kur tu ej, visur redzi – nāve, nāve, slimība, slimība, nāve, slimība, bailes. Tātad, valsts un pasaule šobrīd dzīvo bailēs, un šīs bailes izraisa verdzību un katastrofālas sekas. Daži mirušie no kovida ir absolūts piliens jūrā, salīdzinot ar to ļaunumu, ko izraisa bailes. Ko mēs liksim pretī bailēm?
2. Personīgas attiecības ar Dievu.
Kā tu domā, vai personīgas attiecības ar Dievu tiešām simtprocentīgi garantē tavu brīvību no bailēm? Draugs, attiecības ar Dievu var būt dažādas. Piemēram, tu vari nākt kambarī un nepārtraukti žēloties: “Man ir bail, man ir bail, man ir bail. Dievs, tu redzi, es esmu saslimis, tu redzi, mani izsmies.” Ir dažādas personīgās attiecības ar Dievu. Dāvids nāca pie Dieva un žēlojās: “Mani nikni suņi ir aplenkuši, beigas ir,” bet galu galā viņš teica: “Paldies Tev, Dievs, ka tomēr man būs uzvara.” Esmu dzirdējis, cilvēki saka, ka viņi nāk pie Dieva un visas savas sāpes pasaka Dievam, visu savu sirdi izkrata Dievam. Nu, es domāju, ko tad viņi tur izkrata, – viņi žēlojās, viņi žēlojās par dzīvi, viņi žēlojās par visu. Vai tiešām šādas personiskās attiecības ar Dievu būs pretstats bailēm? Vai šādās personiskajās attiecībās ar Dievu nav baiļu klātbūtne, baiļu atmosfēra? Pat personiskas attiecības ar Dievu, pat lūgšanas var būt piesātinātas ar bailēm. Un kā šādas lūgšanas tev var palīdzēt? Tu nevari veselīgi augt šādā atmosfērā. Nav nepareizi pažēloties Dievam, bet vajag kaut kādu balansu ieturēt tajā visā. Es personīgi nekad nežēlojos, ļoti, ļoti reti par kaut ko pasūdzos. Pārsvarā es apliecinu pozitīvo. Attiecībās ar Dievu ir nepieciešams pozitīvs apliecinājums. “Man ir bail, man ir bail.” Nevis tev ir bail, tu mirsti nost, bet ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts.
Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. (Psalms 91:7)
Ir nepieciešams klātesošs, pozitīvs apliecinājums personīgās attiecībās ar Dievu.
Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mateja evaņģēlijs 26:42)
Kad Jēzus bija Ģetzemanes dārzā, Viņš lūdza tā: “Dievs, ja tas var būt, lai tas iet Man garām.” Viņš lūdza Dievu, lai krusta nāve iet Viņam garām. Tātad, savā ziņā, kaut kādā mērā Viņš žēlojās. “Dievs, Es negribu mirt pie krusta, Dievs, ja tā var, lai tas iet garām.” Viņš baiļojās, Viņš trīcēja, Viņa sviedri kā asins lāses pilēja zemē. Viņam bija reālas bailes. Bailes ir normāla parādība. Bet tās ir jāuzveic, un caur Kristus upuri un caur personīgām attiecībām ar Dievu tās ir uzveicamas. Ar pozitīvām attiecībām ar Dievu, ar pozitīvu apliecinājumu tās ir uzvaramas. “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, tad lai notiek Tavs prāts.” Jēzus lūdzu, lai notiek Dieva prāts. “Es pārvaru bailes, Es daru tā, kā Tu gribi, lai notiek Tavs prāts.” Nevis tikai žēlošanās, bet: lai notiek Tavs prāts, Kungs. Kā Jēzus mācīja mūs lūgt? Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava Valstība un notiek Tavs prāts. Viņa Valstība nav nepātrauktas žēlabas. Viņa Valstība nav sāpes un nabadzība, slimības, kovids un bailes. Viņa Valstība ir prieks, mīlestība, spēks, uzvara, saticība, uzplaukums.
Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm. (Ebrejiem 5:7)
Šeit ir runa par Jēzu. Viņš daudz karstu lūgšanu raidīja pie Dieva, un Dievs atbrīvoja Viņu no bailēm. Viņš aizgāja un izdarīja to, kas Viņam bija jāizdara. Es tev saku: nebīsties. Nebīsties! Ja tu uztraucies par nodokļu smagumu, nebīsties, Dievs dos tev gudrību un tev būs vairāk nekā iepriekš, vairāk klientu, vairāk līdzekļu. Tu vairāk nevari aizbraukt atpūsties, nevari izbraukt uz ārzemēm? Nebīsties, Latvijā ir daudz brīnišķīgu vietu, kur tu vēl labāk atpūtīsies nekā citur. Piemēram, Līgatne. Pie Līgatnes gar Amatu līdz Zvārtes iezim ir pasakaini skaista taka. Es braucu tieši uz turieni un pavadu laiku ar Dievu. Ļoti skaista, ar klintīm, ar strauju upi. Kamēr Jēzus lūdza Dievu Ģetzemanes dārzā, kamēr Jēzus teica, ja tas var būt, lai tas iet Viņam garām, Pēteris ar mācekļiem gulēja, un Jēzus trīs reizes nāca pie viņiem un teica: “Pēteri, tu vēl guli? Tu pat vienu stundu nevari būt nomodā?” Un pēc dažām dienām Pēteris nodeva Jēzu, trīs reizes aizliedza. Kāpēc Pēteris nodeva Jēzu? Viņš tā gribēja, viņš par to sapņoja, viņš plānoja, ka pienāks tā diena? Jūda gan plānoja, bet Pēteris neplānoja. Viens vārdiņš – bailes. Viņš baidījās par savu dzīvību. Un Jēzus viņu pazina, Jēzus zināja, ka viņš pietiekami nelūdza Dievu. Bez personiskām attiecībām ar Dievu un pozitīva apliecinājuma Pēteris nespēja izdarīt pareizus lēmumus. Ja tu pareizi apliecini, ja tu regulāri lūdz pēc Dieva prāta, Dieva prāts tavā dzīvē notiks. Ja nav normālas personiskās attiecības ar Dievu, nav normālas dzīves. Tev nebūs normāla dzīve bez normālām, veselīgām, pozitīvām personiskām attiecībām ar Dievu.
Tātad, pirmais ir Kristus upuris. Tikai caur Kristus upuri tu tiec atbrīvots no baiļu varas un spēj tās savaldīt, tu saņem Svēto Garu, tev ir paškontroles gars. Tu tiec atbrīvots arī no baiļu verdzības. Otrais ir personiskas attiecības ar Dievu ar pozitīvu apliecinājumu. Nav tā, ka tu vispār nevari pažēloties, bet neaizmirsti par otru pusi. Neaizmirsti beigās pateikt: “Dievs, Tavs prāts lai notiek.” 95% no manām lūgšanām ir pozitīvs apliecinājums. Man cita nemaz nav iekšā. Kāpēc man jāiet pret savu sirdsapziņu? Man negribās žēloties, lai ko man būtu nodarījis kāds cilvēks. Es vispār nežēlojos. Es apliecinu pozitīvu iznākumu. Es apliecinu vīziju, ko es redzu, kā visam jābūt. Es nesaku, ko man viņš izdarīja, kā viņš tā varēja, vai, kā man sāp, vai, vai, vai. Vai tu ej pie Dieva ar vai, vai, vai, ai, ai, ai? No šīs dienas būs labāk, sāksim apliecināt pozitīvo, ne tikai negatīvo. “Dievs, Tu redzi, viņš man pateica to un viņš izdarīja to.” Ko dod tāda lūgšana? Vai Dievs teiks: “Vai, kāds tu nabadziņš, ai, ai, ai, traki ar tevi ir”? Ko Dievs grib no tevis? Lai tu piecelies un saki vētrai: “Klusu, mierā!” Viņš sagaida no tevis tavu ticību, tavu apliecinājumu. “Ja kāds kalnam sacīs: celies un meties jūrā, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, tad viņam tas notiks.” Lūk, par ko ir runa! Ja ir problēma, apliecini, ka tu to pieveiksi. “Man ir spēks, man ir Dievs, man ir personiskas attiecības ar Dievu, man ir draudze, man ir vīzija, es neesmu viens un nebūšu viens, un mēs uzvarēsim.
3. Draudze.
Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15)
Kad Pāvilam radās drosme? Kad viņš satikās ar brāļiem. Tad, kad tu esi draudzes vidū, tevī rodas drosme. Labvēlīga vide augšanai ir draudze, kuras vidū nav baiļu atmosfēras. Es jau teicu, ka tu vari būt arī draudzē, kurā tevi nepārtraukti baida ar elli. Tu vari būt arī tādas draudzes vidū, kurā nepātraukti cilvēki baidās no visa, kas notiek apkārt, sēž skafandros, gāzmaskās, baidās no sava brāļa, no savas māsas. Es zinu cilvēkus, savus tuvākos cilvēkus, kuriem viņu vecāki ir pateikuši, lai nebrauc pie viņiem. Bet viņi var nomirt pa to laiku. Cik ilgi tas kovids vēl turpināsies? Atbrauksi vai neatbrauksi, tāpat var nomirt. Ja būs atbraucis, vismaz būs pēdējais skatiens un pēdējie vārdi. Savus tuvos vismaz redzēsi. Iedomājies, mamma un vecāmamma saka, lai nebrauc pie viņām. Tētis saka, lai nebrauc pie viņa. Vai nav nežēlīgi? Mums ir vajadzīga draudze ar veselīgu vidi bez bailēm. Es runāja elementāras lietas, un dažs domā: “Es jau visu zinu.” Neko tu nezini un tava dzīve ir nejēdzīga. Viena iemesla dēļ – tu nesaproti, cik svarīgi būt draudzē, cik svarīgi dzirdēt Dieva vārdu. Lai cik reizes tu būtu dzirdējis Dieva vārdu, ir vēl jādzird! Lai cik reizes tu būtu Bībeli izlasījis, ir vēl jālasa! Lai cik reizes tu būtu pozitīvo apliecinājis, ir vēl jāapliecina! Lai cik reizes tu būtu paspiedis roku brālim, māsai, iedrošinājis viņu, tev vēl ir jāiedrošina!
Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:31)
Kad draudze sanāca kopā un lūdza Dievu, Dieva Gars tos iedrošināja un tie drosmīgi kalpoja Dievam. Apustuļu darbu 21. nodaļā Pāvils saaicināja mācekļus un tos drošināja, tad atvadījās un devās uz Maķedoniju. Pāvils iedrošināja cilvēkus. Un ko es tagad daru? Es tevi iedrošinu. Ja tev nav interesanti klausīties, tev nav iedrošinājuma. Tu to nevērtē. To cilvēku, kurus Dievs ir ielicis kā vadītājus, uzdevums ir dot cerību, iedrošināt. Un, ja tu klausies sprediķi, tas tevi drošina. Dievs caur to darbojas. Kad tu esi draudzē, mēs visi kopā, Dievs tur darbojās. Dievam ir Savi mehānismi, kā Viņš uztur tavu drosmi.
4. Vīzija.
Vīzija dod drosmi. Bija pagājuši četrdesmit gadu, visa nobijusies paaudze bija izmirusi. Bet Jozua un Kālebs izdzīvoja. Un Kālebs bija astoņdesmit piecus gadus vecs. Četrdesmit gadu laikā visi viņa vienaudži nomira, bet viņš bija dzīvs. Un kāpēc? Viņam bija vīzija. Viņš saka tā:
Un tu tagad redzi: Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un ir pagājuši četrdesmit pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls gāja pa tuksnesi; un nu, redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs. Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis. (Jozua grāmata 14:10-12)
Kālebam bija vīzija. Viņš nebija viens no tiem citiem izlūkiem, kuri kurnēja: mēs nespējam, mēs nevarēsim. Viņš nebija viens no tiem, kas ļāvās baiļu varai. Viņš bija viens no tiem, kas cieši turējās pie Dieva dotās vīzijas. Es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam. Ir Dieva dota vīzija par to, kāda būs Latvija, Dieva dota vīzija, kāda būs tava dzīve, kāds būs tavs dzīves gals. Ir vīzija par to, kā var padarīt šo pasauli labāku. Dieva vadība caur divpadsmit ir veids, kā šo vīziju aizsniegt. Zini, kuram ir mājās draudzes kalendārs, tas arī ir draudzes cilvēks, tas arī ir tas, kurš ir draudzes vīzijā. Kam nav, es domāju, ka viņam vīzija klibo. Jo draudzes patriots noteikti liks pie sienas draudzes kalendāru. Tam ir trīs daļas, un es vienmēr plēšu nost lieko; esošais mēnesis ir augšā, divi nākamie – apakšā. Citiem esošais mēnesi ir apakšā un divi vecie augšā. Saproti, ko es ar to domāju? Kāda ir doma? Es kalendāru plēšu tā, lai es varētu redzēt maksimāli uz priekšu – datumus, svētdienas, visus svētkus. Tas saistīts ar manu vīziju. Es plānoju, es redzu uz priekšu, kas notiks, ko mēs rīkosim, kā mēs augsim, kā mēs vairosimies. Zini, es gatavoju šo sprediķi un pamanīju, ka man novembris bija apakšā un iepriekšējie mēneši augšā. Tas nozīmē, ka es ilgāku laiku nebiju noplēsis kalendāru. Kāpēc? Kāda vīzija šajā baiļu atmosfērā? Cilvēki ir pārstājuši plānot. Kā tu vari kaut ko ieplānot? Tu vairs nevari uz pieciem gadiem ieplānot kaut ko uz priekšu, jo nezini, kas notiks. Es pie sevis piefiksēju – ar vīziju kaut kas nav kārtībā. Es negaidu, ka būs problēmas, jo tiklīdz kādus sīkumus pamatu, es cenšos tos risināt. Es tūlīt sakārtoju savu kalendāru pareizā secībā. Novembris ir tur, kur tam jābūt. Mums joprojām ir jāplāno uz priekšu. Neatkarīgi no tā, ko saka bailes, ko valdība saka, ko ārsti saka vai kāds cits saka, ko VID saka, kas vispār notiek pasaulē, ko mediji saka. Mums ir jāplāno uz priekšu sava dzīve. Mums ir jāplāno saskaņā ar to vīziju, ko Dievs mums kā draudzei ir uzticējis. Par ķēniņu Hiskiju ir teikts:
Un viņš iecēla karapulkiem drosmīgus karavadoņus, sapulcināja viņus pie sevis klajumā aiz pilsētas vārtiem un viņiem piekodināja, sacīdams: “Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asīrijas ķēniņa, nedz visu to lielo karapulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus!” Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem. (2. Laiku grāmata 32:6-8 )
Ķēniņš Hiskija bija dievbijīgs ķēniņš. Un viņš zināja, kas ir pats svarīgākais līderiem, kuri kalpoja viņa padotībā, – drosme. Katram vadītājam, katram kristietim ir jāizceļas ar to, ka viņš ir dromīgs. Jo Dievs tev nav devis bailības garu, bet spēku, mīlestību un savaldību. Ābrahamam Dievs teica: “Nebīsties, Ābram, Es esmu tavs vairogs.” Ābrahamam bija nepieciešams, ka Dievs konkrēti pasaka: nebaidies. Īzakam Dievs teica: “Nebīsties, jo Es esmu ar Tevi. Es tevi svētīšu.” Mozum Dievs teica: “Nebīsties no viņa, Es nodošu viņu tavās rokās.” Jozua Dievs teica: “Esmu tev pavēlējis būt stipram un drošam, nebīties un nebaiļoties. Jo Tas Kungs, tavs Dievs ir visur ar tevi, kur vien tu iesi.” Jēzus mācekļiem teica: “Turiet drošu prātu, Es esmu pasauli uzvarējis.” Pāvilam Dievs teica: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu.” Un Pāvils teica saviem sekotājiem un saka arī mums: “Nezaudējiet savu drosmi, nebīsties, saka Tas Kungs, Es esmu ar tevi.”
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Augšanas telpa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
