Šodienas svētrunas tēma – „Lielās pavēles trīs daļas”.
„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)
Pirms Jēzus pēc Savas augšāmcelšanās uzbrauca Debesīs, 40 dienas virs zemes Viņš darbojās Savā augšāmceltajā miesā, sapulcēdams Savus mācekļus. Viņš deva tiem pēdējos norādījumus. Lielā pavēle ir Dieva griba katram vienam, kurš ir pieņēmis Kristu kā savu Glābēju, katram vienam, kas ir attiecībās ar Viņu. Tas ir uzdevums katram individuāli un arī draudzei kopumā. Tas nav ieteikums, tā ir pavēle. Tas ir kaut kas tāds, kam pat nav vajadzīga pavēle, un tomēr tā tiek dēvēta par pavēli. Tas ir kaut kas, kas tiek dots kopā ar cilvēka jaunpiedzimšanu.
Un, pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Sīmaņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Marka evaņģēlijs 1:16-17)
Jēzus, pie Galilejas jūras staigādams, redzēja Sīmani un viņa brāli tīklus jūrā izmetam, un Viņš viņus aicināja, lai iet Viņam līdzi un Viņš viņus darīs par cilvēku zvejniekiem. Kāpēc zivs tik bieži pieminēta kristietībā? Tāpēc, ka pirmie mācekļi bija zvejnieki. Jēzus viņus uzrunāja saprotamā valodā. Tādā valodā, kāda viņiem bija labi saprotama. Viņi zināja, ko nozīmē ķert zivis, un aicinot Viņš teica, ka darīs viņus par cilvēku zvejniekiem. „Sekojiet Man, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tas attiecas uz katru vienu no mums, kas ir piedzimis no augšienes, kas ir Dieva aicināts, kas ir sadzirdējis Dieva balsi, pieņēmis Viņu kā savu Glābēju. Kad tu Viņu pieņēmi, tu lūdzi: „Jēzu, piedod man manus grēkus, nāc manā sirdī.” Tajā brīdī tu atvēri savu sirdi Viņam, un Viņš ar Savu Garu iemājoja tevī. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Viņš izņem no tavām krūtīm akmens sirdi un iedod miesas sirdi, jaunu dzīvi, arī mūžīgo dzīvību pēc šīs dzīves uz zemes, arī jaunu tavu būtību. Tavā jaunajā dabā ir kods – būt cilvēku zvejniekam. Tas tur ir. Kad Jēzus aicināja pimos mācekļus, Viņš skaidri teica, lai seko Viņam un Viņš darīs par cilvēku zvejniekiem. Lielā pavēle ir Dieva griba, ka mēs ejam pie cilvēkiem un glābjam viņus. Tā nav tikai pavēle, tas ir tevī, tā ir daļa no tevis, tā ir tava būtība. Vai tu ej pie cilvēkiem, vai tu izpildi šo pavēli vai nē, norāda uz to, kam tu patiesībā piederi. Tas nav kaut kas tāds, kam ir tikai jāpaklausa, tas ir kaut kas tāds, kas mājo tevī.
„Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas evaņģēlijs 19:10)
Kāda cita Rakstu vieta saka, ka Viņš Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka nomiris par mums, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki.
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Abās šajās Rakstu vietās ir par Dieva mīlestību, kā Dievs mīl un kā tas izpaužas.
Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam. (Filipiešiem 2:5-6)
Jēzus pazemojās, Viņš ieņēma cilvēka veidolu, izcieta pazemojumu un cilvēka miesā mira pie krusta, Viņš pazemojās līdz pat krusta nāvei. Kāpēc Jēzus to darīja? Kāpēc Dievs to darīja? Mīlestībā, lai atjaunotu attiecības ar tevi! Lai tevi atvestu atpakaļ mājās. Lai piešķirtu tev mūžīgo dzīvību. Viņš tevi tik ļoti mīlēja, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, dzīvoja cilvēka dzīvi (būdams Dievs), un ne jau to labāko dzīvi, ja ņem vērā, kādā nāvē Viņš mira un kā pret Viņu šeit virs zemes izturējās. Tātad Dievs mīl ar to, ka Viņš maksā cenu, jo cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. Viņš samaksāja pilnu cenu, lai glābtu pazudušo. Tāda ir Dieva mīlestība. Kā Dievs mīl? Mums pašiem nav jāfilozofē, pašiem jāizdomā, kā Viņš mīl. Viņš mīl ar to, ka tev ir sagatavojis ceļu, devis Savu Dēlu Kristu, lai tu tiktu glābts. Tā ir Dieva mīlestība!
Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. (1. Timotejam 2:4)
Šo nesaka Jēzus, bet šo saka Pāvils. Pāvils ir pieņēmis Dieva mīlestību, Viņš zina, kas tas ir, un viņš apzinās, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Mēs zinām, ka ir divi svarīgākie baušļi.
Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9)
Pirmais bauslis ir mīlēt Dievu no visas sirds, spēka, dvēseles un prāta. Otrais bauslis – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ja mēs gribam saprast, kā tad mīlēt savu tuvāko, tad mums jāskatās, kas Jēzum bija svarīgākais. Viņš saka, ka Viņš ir atnācis, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo. Vispirms evaņģēlija vēsts ir svarīga cilvēkiem. Ja es skatos uz Kristu, kā Viņš mīlēja cilvēkus, tad, ja es gribu mīlēt Viņu un cilvēkus, tad es eju pie viņiem ar evaņģēlija vēsti. Lūk, lielā pavēle – ejiet un dariem par mācekļiem visas tautas. Tā ir Dieva mīlestība, un tā ir arī mūsu mīlestība pret cilvēkiem. Lielajai pavēlei ir trīs daļas. Protams, mēs varam izdomāt vēl citus aspektus, bet šodien es gribu runāt par trīs nopietnām daļām, kas mums ir jāizprot.
1. Vienkārša evaņģēlija sludināšana.
Ja es mīlu Dievu, ja es mīlu cilvēkus, tad es pildu lielo pavēli, tas ir manī. Šī vēlme ir ielikta manī, man ir skaidra Dieva griba, es zinu, kas man ir jādara. Es eju un sludinu evaņģēliju. Es eju pie cilvēkiem un sludinu evaņģēliju, vai viņi pieņem vai nepieņem, vai viņi klausās vai neklausās. Tas ir ļoti vienkārši. Jēzus tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei.
Tas bija apmēram 1992., 1993. gads, kad biju Jelgavas cietumā, un tajā laikā mana mamma apmeklēja baptistu draudzi, ticēja Dievam un lūdza par mani Dievu. Viņa atbrauca ciemos pie manis un uzdāvināja uzlīmīti, kurai virsū bija dzeltens smaidiņš un uzrakstīts „Jēzus tevi mīl”. Tas bija laiks, kad uzlīmītes bija kaut kas īpašs. Tagad reklāmas nolūkos tev sviež pakaļ dažādas uzlīmes, tu varbūt atsakies un tās neņem. Bet tajā laikā uzlīmes bija kaut kas īpašs. Es to paņēmu, un man nebija ne mazākās sajēgas, ko nozīmē: Jēzus tevi mīl. Es šo uzlīmīti pielīmēju pie sava skapīša. Es no rīta cēlos, un man bija priekšā smaidiņš „Jēzus tevi mīl”, gāju gulēt, un man priekšā atkal bijas tas pats smaidiņš. Un es šad tad padomāju par to, ka Jēzus mani mīl, kaut man tas viss tā jocīgi skanēja. Bija arī viens mūzikas skolas skolotājs, kurš man stāstīja par Jēzu. Man nebija ne izjūtas, ne sapratnes, kā Jēzus mani mīl. Draugs, Jēzus mīlestība izpaužas ar to, ka Viņš atnāca pie tevis un nomira par tevi, pienesa upuri. Mūsu mīlestība pret Dievu un pret cilvēkiem izpaužas tad, kad mēs labo vēsti darām viņiem zināmu. Jēzus tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei!
Mēs tikko klausījāmies liecību, kurā meitene liecināja. Pēc tam šī liecība tiks publicēta Facebook, Youtube, kur to skatīsies un klausīsies. Katru liecību noskatās vairākus tūkstošus reižu. Šī meitene un citi, kuri liecina, sludina evaņģēliju. “Jēzus izmainīja manu dzīvi,” – tā ir tava liecība. “Jēzus tevi mīl, un Viņam ir plāns tavai dzīvei!” Arī manai dzīvei. Es pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju, un mana dzīve izmainījās. Tā ir liecība. Kad mēs filmējam un rādām liecības, tad tās izskan un aiziet, tiek sēts vārds. Jēzus saka par Dieva vārdu, ka sējējs izgāja sēt. Cita sēkla krita ceļmalā, kur putni nāca un to apēda, cita krita uz akmenāja, tūdaļ uzdīga, bet tai nebija dziļu sakņu un tā nokalta. Trešā krita starp ērkšķiem, tā uzauga, bet nezāles to nomāca. Ceturtā sēkla krita labā zemē, tā uzdīga un atnesa 30, 60 un 100-kārtīgus augļus. Draugs, vārds, ko mēs sludinām, tas, ko mēs runājam un stāstām cilvēkiem par Dievu, visbiežāk nedod tūlītēju atbildi, augļus vai reakciju. Tas ir process, kad vārds tiek iesēts un tad uzdīgst. Atceries, ka nekad nav veltīgi tas, ka tu esi kādam uz ielas stāstījis par Kristu un viņš tevi ir pasūtījis. Kaut vai veselu dienu tu esi staigājis pa ielu un stāstījis cilvēkiem par Kristu un visi tevi ir pasūtījuši, atceries, tas nav bijis veltīgi. Tu sēj dārgu sēklu, tu sēj evaņģēlija sēklu. Tā ir sludināšana, un tā ir pirmā daļa no lielās pavēles.
Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka evaņģēlijs 16:15)
Ejiet un sludiniet visām tautām. Pirmā daļa ir vienkārši sludināt, vienkārši runāt, vienkārši teikt par Kristu. Nevajag tikai sprediķus par to, ka tev vēl ir cerība. Tas arī ir vajadzīgs, tomēr tas nebūs būtiskākais. Mums nevajag tikai iedrošinājumu izdzīvot. Mums ir vajadzīgs iedrošinājums nākt pie Jēzus un celt Dieva valstību, neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Evaņģēlija spēks un nozīme nav mazinājusies tikai tāpēc, ka kāds kaut kur citādi rīkojas vai izdod citādus likumus, vai arī mēs kā draudzes un sabiedrība esam citā fāzē. Tam nav nekādas nozīmes, jo evaņģēlijs paliek evaņģēlijs visos laikos. Jēzus Kristus vakar un šodien, tas pats mūžīgi. Evaņgēlija vēstī ir spēks. Konkrēti es pie Dieva neesmu atnācis uzreiz, pēc vienas liecības, tas ir bijis process. Man ir viens cilvēks stāstījis par Dievu, otrs stāstījis par Dievu, trešais ir lūdzis par mani Dievu, ceturtais atkal ir stāstījis par Dievu, piektais arī ir stāstījis par Dievu. Pats esmu kaut kur kaut ko redzējis, kaut ko lasījis. Tas ir bijis process. Pat tad, kad biju mazs, Doma baznīcā mani izbrīnīja maza skulptūriņa, Jēzus krustā sists. Es apstājos pie tās un skatījos, prasīju mammai, kas tas ir, un viņa nespēja paskaidrot. Kas tas par cilvēku? Tā bija sēkla. Pat caur mākslu, caur krucifiksu es tiku uzrunāts. Tu varbūt domā, ka tu runāji, stāstīji un liecināji, un nav rezultāta. Tāpēc vien, ka tu to esi darījis, iesējis sēklu, tas nav bijis veltīgi, jo tu esi bijis paklausīgs Dieva vārdam. Jo pirmā Jēzus pavēles daļa ir sludināt evaņģēliju. Mēs noskaidrojām, kas ir Dieva mīlestība. Tas ir, ka Viņš vispār dod iespēju atgriezties, Viņa upuris. Mēs noskaidrojām, ka mūsu mīlestība pret Dievu un pret cilvēkiem ir dot evaņģēlija vēsti. Dzirdēt, pieņemt un parādīt viņiem mīlestību, lūk, šādā veidā. Tā ir Dieva mīlestība, un tā ir mūsu mīlestība pret cilvēkiem.
Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti! Bet ne visi pieņēmuši evaņģēliju, kā jau Jesaja saka: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles. (Romiešiem 10:13-17)
Dievam ir tīkami un patīkami tie cilvēki, kas pauž labo vēsti. Tā nav tikai pavēle, tā mājo tevī. Šī vēlme, šis kods mājo tevī un norāda uz to, kam tu piederi. Nav iespējams ticēt, ja nav, kas sludina.
2. Draudzes celšana.
Sludināt kristiešiem kopumā vēl ir labi, arī šeit Latvijā es to redzu. Iet pa ielām, sludina, nofilmē, kā sludina. Tev nav jārāda, ka tu sludini, tev vienkārši ir jāsludina. Ja tu gribu, tu vari rādīt. Ir tādi, kas rāda un kaut kādā mērā grib citus iedrošināt un parādīt, ka viņi sludina. Sludināšana vien nav visas lielās pavēles būtība. Lielās pavēles būtība ir ne tikai sludināt, bet arī celt draudzi. Mēs Tēvreizē lūdzam, lai nāk Dieva valstība un Viņa prāts lai notiek. Viņa Valstība nāk caur draudzi. Par Pēteri teica, ka viņu sauks Pēteris-klints, un uz tās Dievs cels Savu draudzi.
„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )
Kad Dievs aicināja Pēteri, Viņš teica: “Pirmkārt, Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku. Otrkārt, Es tevi darīšu ne tikai par cilvēku zvejnieku, bet uz tevis Es celšu Savu draudzi.” Tas ir ielikts arī tevī – celt draudzi. Ar pirmo uzdevumu Latvijā kristieši vēl kaut cik tiek galā, bet ar otro praktiski nē. Ja cilvēki regulāri nenāk pie Kristus, nav draudzes izaugsmes. Jebkādu izaugsmi var izmērīt. Ja draudze stagnē, stāv uz vietas un neaug, tad tā netiek celta. Mūsu uzdevums ir ne tikai sludināt, bet arī rūpēties par māceklību, lai tiek celta draudze. Ar šo uzdevumu Latvijas kristietim ir grūti tikt galā. Es nezinu, kur vēl cilvēki regulāri pieņem Kristu kā savu Glābēju. Šodien tā ir reta parādība Latvijā, tomēr tā ir lielās pavēles daļa.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera 2:5)
Uzceliet no sevis pašiem garīgu namu. Tu esi dzīvs akmens Dieva namā. Vecās Derības laikā tika uzcelts templis, īpaša vieta Dieva tautas Izraēla vidū, kur tika pielūgts Dievs, un no turienes izgāja visa svētība. Šodienas Dieva nams ir draudze – kā Jēzus saka, ka Viņš ir galva, mēs esam miesa. Jūs esat Dieva nams. Lielā pavēle nozīmē sludināt un celt Dieva namu katram ar savām dāvanām un spējām. Ja Dieva nams tiek celts, mēs to varam izmērīt.
Daudziem no mums ir Samsung telefons. Man pašam ir Samsung Note. Pāris mēnešus atpakaļ uz putekļaina ceļa pazuda mana telefona pildspalviņa, ar ko var rakstīt, švīkāt, pasvītrot. Pagāja kāds laiks, un man kļuva neinteresanti darboties telefonā, sāku visu vajadzīgo darīt datorā. Tomēr reizēm ir pieejams tikai telefons, un man bija problēma. Note tāpēc ir Note, lai to lietotu kopā ar pildspalvu. Savam patēvam uzdāvināju normālu skārienjūtīgu telefonu, bet viņš to uzdāvināja saviem mazbērniem un tā vietā iegādājās tādu kārtīgu kluci ar lielām pogām. Ja tava vajadzība ir lielas pogas, tad tu pērc telefonu ar lielām pogām, bet, ja tev ir citas vajadzības, tu pērc Note, kurā var švīkāt, normāli rakstīt utt. Man nebija pildspalvas, un telefons vairs nepildīja savas funkcijas. Ebay atradu pildspalviņu par 11 eiro un pasūtīju. Priecīgs braucu uz pastu pēc pildspalvas, bet, kad to dabūju un sāku rakstīt, vairs nebiju priecīgs. Bija jāsit, jādauza ekrāns ar pildspalvu, lai kaut ko uzrakstītu. Tā nebija laba, normāli nestrādāja. Tā gadās ar pakaļdarinājumiem. Atkal bija problēma. Pagājušajā nedēļu pie manis pienāca draudzes cilvēks un uzdāvināja pildspalviņu, un es pat varēju izvēlēties vienu no divām. Tagad man ir zelta krāsas pildspalviņa. Tie, kuri ir man tuvāk, zina, ka es rādu un priecājos: “Cik forši, ka man ir pildspalviņa!” Viss ir atgriezies savās vietās. Telefonam ir vairāki komponenti, un viens no tiem ir pildspalva. Tas nepilda savas funkcijas, ja nav pildspalvas. Tāpat ir ar lielās pavēles trīs daļām: sludināšana, draudzes celtniecība un vide. Pie tā mēs vēl nonāksim. Runājot vēl par draudzes celtniecību, viss ir ļoti vienkārši – Dieva vadība caur divpadsmit (G12) – “Kristus Pasaulei”. Bībele saka:
Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem. (Mateja evaņģēlijs 26:20)
Jēzum bija Sava mājas grupiņa. Viņš sludināja, dziedināja, izdzina ļaunus garus, bet ne tikai. Viņš arī veidoja mācekļus, cēla draudzi, izvēlējās Pēteri, vēl citus, pavadīja ar viņiem laiku un visu, kas Viņam bija, ielika mācekļos. Savukārt viņi turpināja to darbu, ko Jēzus bija iesācis. Tieši tāds ir arī mūsu uzdevums – celt draudzi caur divpadsmit. Lai katram vienam augstākais ideāls ir vadīt grupiņu, kurā ir divpadsmit mācekļi. Kamēr pašam nav, tikmēr palīdzi vadītājam ar to, ko vari un saproti. Celt cilvēkus nozīmē celt draudzi.
3. Vides radīšana.
Vai tev patīk mūsu draudzes telpa? Īpaši tagad, kad tā ir paplašināta. Pateicoties tam, ka tai ir liela kvadratūra, mēs joprojām varam pulcēties. Šajās telpās ir daudz ieguldīts, daudzi šeit strādāja. Bija arī tie, kuri deva savu naudu, kas arī tika ieguldīta darbā. Pateicoties tam visam mums ir savas telpas. Ja arī nav gluži personīgās, tomēr mūsu pašu izbūvētas. Mēs kā draudze esam radījuši savu vidi. Cita ilustrācija. Tu esi piedzimis no augšienes. Līdz šim tu esi dzīvojis kā bomzis – nemazgāti trauki, grīda, viss smirdīgs. Bet nu tu esi kļuvis jauns radījums un sācis dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Tu mainies un maini apkārtējo vidi. Tu sāc savest kārtībā savu istabu, savu māju, savus matus, apģērbu un savu dzīvi. Un arī to, kas notiek apkārt. Tu saved kārtībā attiecības ar cilvēkiem. Kad es nācu pie Kristus, kādiem cilvēkiem biju parādā naudu. Tās nebija kosmiskas summas, bet man tās bija lielas. Es atdevu, un tur, kur nevarēju atdot, man pat piedeva. Biju gatavs atdot, tikai teicu, ka šobrīd man nav, maksāšu pa daļām. Kāpēc es to darīju? Jauna dzīve, jauna domāšana, un, izrietot no jaunās domāšanas, es savedu kārtībā savu dzīvi. Es savedu kārtībā ne tikai savu dzīvi, bet arī apstākļus sev apkārt. Ja cilvēks, kurš no augšas piedzimst, turpina sekot Kristum, viņš mainās.
Un jāatjaunojas savā sirdsprātā. (Efeziešiem 4:23)
Tas nozīmē – savā domāšanā, vārdos un darbībā.
“Un esiet Man svēti, jo Es, Tas Kungs, esmu svēts un Es esmu jūs izraudzījis no tautām, lai jūs Man piederat.” (3. Mozus 20:26)
Tas nozīmē dzīvot tā, ka tas ir gaismas cienīgi. Ja cilvēks saved sevi kārtībā, sāk kārtīgi strādāt, viss viņam apkārt izmainās. Tieši tāpat arī draudze rada sev apkārt vidi, savu valsti, labvēlīgu vidi, veidotu pēc Dieva principiem. Tu viens pats nevari to izmainīt, bet draudze to spēj. Tieši tāpat kā Note bez pildspalviņas ir nepilnīga, tieši tāpat lielā pavēle jeb evaņģēlijs ir nepilnīgs, pilnā mērā nedarbojas vai pat vispār nedarbojas, ja kāds no šiem aspektiem tiek ignorēts. Kā jau es teicu, ir ļoti labi, ja kāda draudze ir iemācījusies sludināt, ka ne tikai mācītājs sludina, bet arī draudzes cilvēki evaņģelizē un iet pie cilvēkiem. Tas jau ir VAU. Kaut ko tādu var sastapt Latvijā. Draudzes celšana ir retāk sastopama. Tas, ka kristieši ceļ valsti, ir ļoti reti sastopams. Sekas mēs šodien varam redzēt. Draudze nav rūpējusies par vidi, kurā tā dzīvo. Neviens taču nespļauj akā, no kuras pats dzer. Neviens nepiegāna valsti, kurā dzīvo. Izrādās, ka kristieši, ja arī nepiegāna, kā minimums uzskata, ka Dievs pats parūpēsies par vidi, kurā mēs dzīvojam. Lūk, bezdievības sekas, cerību sekas, ka Dievs pats sūtīs atmodu, pats iecels prezidentus. Mūsu prezidentus nav iecēlis Dievs. Draudzes uzdevums ir rūpēties par to, lai likumi tiek pieņemti un vide tiek sakārtota atbilstoši tam, kādi ir Dieva principi. Mēs paši te dzīvojam. Ja es aiziešu uz tavu māju, ieiešu tavā tualetē un paskatīšos, kā tu dzīvo, es redzēšu, kāds esi tu. Tas, kā tu dzīvo un kā ož tava tualete, norāda uz to, kas tevī ir iekšā. Ja iekšā dzīvo cūka, tad cūcība parādās arī dzīvoklī, visur parādās cūcība, jo tāds tu esi. Un tad kristieši brīnās, kāpēc mums ir jācieš, un izdomā, ka tas ir tāpēc, ka Jēzus teica, ka būs jācieš. Rakstīts, ka antikrists nāks, un tur neko nevar darīt. Jēzus mums māca lūgt:
“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)
Lai nāk ne jau antikrista valstība, bet Dieva Valstība. Viņš māca ne tikai lūgt, bet saka arī:
“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Radi vidi! No Bībeles pierādīšu, kāda ir mūsu eksistences jēga šeit virs zemes:
Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:26-28 )
Kāpēc mums ir tāda valdība kā pašlaik? Tādēļ, ka draudze savā laikā nav rūpējusies par vidi, kurā dzīvo. Ir laiks pagājis, un tagad iespēju ir mazāk. Trešā lielās pavēles daļa ir vide. Ja mēs nevairosimies, tad savairosies čūskas un skorpioni, baktērijas un vīrusi tādā daudzumā, ka neko vairs nevarēs izdarīt. Tad draudzei nāksies iet pagrīdē, kur varēs runāt tikai čukstus. Tāds nav Dieva plāns un tāda nav Dieva griba. Viņa griba ir, ka mēs veidojam attiecīgu vidi. Viņš ielika Ādamu un Ievu, lai viņi valdītu. Ir rakstīts:
Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28 )
Dievs radīja debesis un zemi, faunu un floru, un radīja cilvēku kā tādu, kurš visu pārvaldīs un izpildīs dievišķo gribu virs zemes, un sargās dievišķo vidi. Dievs ir radošs, tāpēc cilvēku radīja pēc Savas līdzības – radošu. Viņš nolika Ādamu un Ievu sargāt šo zemi un rūpēties, lai virs zemes viss notiek tā, kā Dievs grib. Ir rakstīts, ka visa radība nopūšas un cieš no grēku smaguma. Ir veca filma “Transformācija” par dažādām atmodām. Bija kāds Kanādas ciemats, kurā notika pašnāvība pēc pašnāvības, cilvēki klausījās smago roku, bija vardarbības, izvarošanas. Šī pilsētiņa bija briesmīga vieta. Bēres bēru galā. Viņi nodarbojās ar medniecību, bet pat dzīvnieki bija no turienes aizgājuši prom un nebija ko medīt, un ogas, kas bija augušas, vairs neauga. Cilvēka grēka dēļ pat ogas vairs neaug un dzīvnieki aiziet. Šodien Latvijā cilvēki grēko. Dievs mūs ir ielicis tajā vidē, ko Viņš ir radījis, sargāt šo vidi, lai tā ir tāda, kas atbilst Dieva prātam. Ja runa ir individuāli par tevi, tad tu pats par sevi rūpējies, kā tu dzīvo un kas tev ir apkārt. Ja runa ir par draudzi, tad draudze rūpējas par savām pilsētām un savu valsti.
Debesu Tēvs, lai nāk Tava valstība mūsu zemē. Lai nāk Tava valstība, Tavi principi, Tavs prāts! Lai cilvēki piedzimst no augšienes, dzird evaņģēlija vēsti. Lai draudzes ir aktīvas, sākot ar mūsu un visām citām draudzēm. Lai visi tie cilvēki, kuriem ir svarīgas kristīgas vērtības, ir aktīvi, lai viņi cīnās un ceļās un dara to, kas ir pareizi, lai radītu vidi sev apkārt. Jēzus Vārdā, mēs lūdzam par Latviju, par savu valsti. Dievs, svētī Latviju, kur latvju dēli dzied un kur latvju meitas zied. Ļauj mums tur laimē diet, šai zemē, šai tautā, kurā mēs esam. Dievs, palīdzi mums! Lai mēs radām vidi, kurā TU vari mūs svētīt. Lai visa bezdievība tur muti. Sātan, mēs stājamies tev pretī, Jēzus Kristus Vārdā. Vācies prom no mūsu politiķiem, no mūsu valsts. Vācies projām no draudzes, Jēzus Vārdā. Dievs, mēs pateicamies par Tavu apsardzību, spēku, svaidījumu, ko Tu mums esi piešķīris, lai sagrautu mūrus un pārvarētu vaļņus. Jēzus Vārdā, āmen!
Lielās pavēles trīs daļas – sludināšana, draudzes celtniecība un vides radīšana. Ar to pašu Samsung Note telefona pildspalviņu var Facebook dažus labus izteicienus. Piemēram, pēdējais: cilvēki ir pārstājuši baidīties, viņi vairs kovidu neuztver nopietni. Šādā veidā viņi atklāj savu sākotnējo mērķi. Ir parādījušies radikāļi, kuri ir skaļāki nekā valsts balss. Visi, redz, pārstājuši baidīties, kur ir palikušas bailes? Es domāju, ka bailes joprojām ir, bet ir arvien vairāk cilvēku, kuri vairs nebaidās. Es domāju, ka šo deviņu mēnešu laikā ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri ir sākuši vairāk domāt, saprast un vairs nebaidās. Šo deviņu mēnešu laikā vajadzētu saprast, ka nav jābaidās. Ir cilvēki, kuri visu laiku tādi būs, apprecās vai neapprecās, nekas viņu nemainīs. Viņi kaut nāks piecus gadus draudzē, dzirdēs veselīgu mācību, bet tik un tā nemainīsies. Valstij šādi cilvēki ir pa prātam. Man tā šķiet, ka viņiem tur augšā nedaudz ir iestājusies panika.
Piemēram, tāds gigants kā Facebook strādā demokrātu un sociālistu labā, notiek milzīga cenzūra. Tā nav maza cenzūra. Milzīga cenzūra! Facebook strādā pie tā, lai radītu vidi, labvēlīgu vidi sociālistiem, kur skan tikai viedoklis, kas izdevīgs sociālistiem. Kovidam tur, protams, visā tajā ir svarīga vieta. Es uztaisīju kontus sociālajos portālos, kas ir alternatīvi Facebook. Viens ir Telegram, otrs Parler. Tie ir jauni sociālie tīkli, un cilvēki masveidā pāriet uz turieni, jo tur necenzē. Es jau tur kaut kādā mērā esmu pārvācies, pagaidām neko nepublicēju, bet lēnām sāku iepazīt. Es tur esmu pieejams. Tā kā mierīgi taisiet savus kontus Parler un Telegram. Ar visu to, kur mēs esam un ko mēs rakstām, arī sociālajos tīklos, mēs radām vidi. Patiesība ir jāšēro, patiesība ir jālaiko, patiesība ir jāizplata, un ir jārada vide, kurā mēs paši varam normāli dzīvot! Āmen!
Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes (Marka evaņģēlijs 8:16)
Reiz, kad Jēzus bija laivā kopā ar mācekļiem, viņš mācīja viņiem par to, ka ir jāuzmanās no farizeju rauga. Viņš runāja par farizeju mācību. Bet mācekļi nodomāja, ka Jēzus tā runā tāpēc, ka viņi bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi. Kad Jēzus pamanīja, ka viņi domā, ka viņiem nav maizes, Viņš teica tā: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Jūs nemanāt, jūs nesaprotat? Jums sirds ir apcietināta. Jums ir acis, bet jūs neredzat. Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat. Vai jūs neatceraties, ka Es tās piecas maizes un divas zivis lauzu tiem pieciem tūkstošiem? Cik vēl pāri palika?” Draugs, tu esi tas, kurš pilda lielo pavēli, tu esi tas, kurš ir aicināts un ir zvejnieks! Zvejnieki ir tie, kas sludina evaņģēliju, tie, kas ceļ draudzi, tie, kas rada vidi. Draugs, tu esi kopā ar Jēzu vienā laiviņā. Tas norāda uz tavu piederību, un tev ir Dieva svētība. Ja tu esi kopā ar Jēzu vienā laivā, tev vienmēr būs maize! Lai kāda nebūtu tava šodienas situācija, finansiāli vai citādāk, Dievs parūpēsies par tevi! “Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7) Tu iziesi no šīm grūtībām stiprāks nekā biji iepriekš. Tu neizdzīvosi, bet gan uzvarēsi!
Un mums kā draudzei tieši šis sprediķis šodien bija vajadzīgs! Mums nav nepārtraukti jādomā tikai par to, kā izdzīvot. Mums nav jādomā par to, ka tikai vēl kāda cerība palikusi. Draugs, mums ir jāturpina dzīvot tieši tajā vidē, kurā esam! Mums ir jāturpina pildīt lielo pavēli! Jo evaņģēlija vēsts nav mainījusies. Tā ir tā pati sēkla, ko Jēzus sēja divus tūkstošus gadu atpakaļ, kas izmainīja pasauli. Tas pats evaņģēlijs! Arī tajā laikā Jēzus tika vajāts. Apustuļi tika vajāti, bet evaņģēlijs un draudzes auga. Vide veidojās, līdz 300. gadā visa Romas impērija pieņēma kristietību kā oficiālo reliģiju. Bībele saka: “Jēzus Kristus vakar un šodien, tas pats un mūžīgi!” Nekas nav mainījies. Lai kas arī nenotiktu, mēs turpinām pildīt lielo pavēli un augt! Un tu esi drošībā. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Lielās pavēles trīs daļas” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija