Armands jau trīs gadus ir uzticams draudzes “ Kristus Pasaulei” loceklis.
Kopā ar savu sievu viņi kalpo cilvēkiem un arī vada savu mājas grupu Gulbenē. Par pašu būtiskāko savā dzīvē Armands uzskata personīgās attiecības ar Dievu, jo tieši šī draudzē iemācītā vērtība atnesa plaukstošas izmaiņas viņa dzīvē. Turpinājumā viņš pastāstīs par to, kā tas ir noticis.

Armand, kā tu kļuvi ticīgs?

Jau no mazotnes tiku mācīts ticībā, apmeklēju svētdienas skolu un citus kristiešu organizētus pasākumus un mācības.  Reiz ticības mācības skolotājas iedotā Bībele kalpoja par pamatu tam, ka ģimene sāka apmeklēt baznīcu ik svētdienu, jo šo Bībeli bija sācis lasīt arī mans tētis. Jāsaka, ka tagad redzu, ka mani baznīcas apmeklējumi bija vairāk kā tradīcija, jo nepazinu Jēzu personīgi, bet ticības sēkla gan tika iesēta. Vēlāk, kad jau dzīvoju patstāvīgi, baznīcas apmeklēšanu pārtraucu, arī Dievu lūdzu tikai tad, kad bija kāda problēma.

Pastāsti, kā nokļuvi mūsu draudzē?

Par to ir jāpateicas manai tagadējai sieviņai, ar kuru es iepazinos ļoti interesantā veidā, tieši pēc lūgšanas starp citu.  Bija tā, ka man bija diezgan smags emocionāls posms dzīvē. Man bija 19 gadi, redzēju, ka apkārtējiem cilvēkiem ir savas otrās pusītes, un domāju pie sevis – kāda jēga, ka man ir mašīna un dzīvoklis, bet ka nav ar ko tajā dalīties. Tas tiešām ļoti skumdināja manu sirdi. Atceros, ka sēdēju mašīnā pie stūres un no visas sirds lūdzu: ”Dievs, dāvā man dzīvesbiedru, lai ir kāds, kam es rūpu!” Dievs uzklausīja manu lūgšanu. nepagāja pat mēnesis un es satiku savu tagadējo sievu.  Tagad es zinu, ka tā bija “sirds lūgšana”, kā to sauc mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, šāda lūgšana ir īpaša gan Dievam, gan cilvēkam. Mana tagadējā sieviņa vaicāja, ko es saku par to, ka pie manis dzīvoklī varētu notikt kristīgā grupiņa. Tā kā Dieva lietas man nebija svešas, tad, protams, piekritu. Esot mājas grupiņā un apmeklējot dievkalpojumus kopā ar sievu, sapratu, cik svarīgi ir ievērot Dieva principus, lai lūgšanas tiktu uzklausītas un dzīve izmainīta.

Kas tev uzrunāja un liekas svarīgs mūsu draudzē?

Pirmais, kas mani uzrunāja, kad dzirdēju sprediķi, bija mācītāja pieeja Dieva Vārdam – tā  bija brīva, atvērta, pieskaņota reālai dzīvei. Svētrunas ļoti atšķīrās no citur dzirdētām. Mācītājs runā, izsakot savas domas un tiek  minēti  daudzi piemēri  no dzīves, lai mēs labāk uztvertu Bībelē teikto. Tas daudz ko dara saprotamāku un tuvāku. Mums māca, kā Bībeles piemērus pielietot savā dzīvē, ieraudzīt šīs situācijas, kuras ir minētas Bībelē, arī sev visapkārt. Mācītājs māca,  ka viss,  kas ir rakstīts Bībelē, ir rakstīts tieši personīgi man. Ļoti spēcīga un vērtīga mācības daļa ir vīzija, jo savas dzīves plānošana ir panākumu pamats. Šos Bībeles principus gan biju apguvis jau agrāk, tas arī man ļāva kļūt patstāvīgam un noturēties pārbaudījumos,  jo tieši vīzija ir tā, kas tevi notur un dzen uz priekšu. Draudzē es iemācījos,  ka nepietiek tikai palūgt un gaidīt no Dieva, jo Dievs palīdzēs tad, ja es pats strādāšu. Personīgās attiecības ar Dievu es varētu salīdzināt ar algotu darbu. Ja vienu dienu tu strādāsi un vienu dienu gulēsi, tad algu dabūsi tikai par vienu dienu. Tā pat ir ar Dievu – ja vienu dienu lūdzam un otru dienu nelūdzam, tad lūgšanas nenesīs tos augļus uz kuriem mēs ceram. Tam, ka man bija daudz labāks pavadītais laiks ar Dievu, bija tūlītēji rezultāti! Mana dzīve strauji mainījās – parādījās labāks darbs, labāka mašīna,  labāka dzīvesvieta,  to visu mēs  ar sieviņu panācām caur kopīgām lūgšanām.

Varbūt vari dalīties ar kādu spilgtu gadījumu, kā Dievs ir atbildējis uz lūgšanu?

Mūsu vecais dzīvoklītis bija ļoti mazs. Tur bija ļoti neērti uzņemt grupiņu un arī pašiem bija stipri pa šauru un mēs ar sieviņu lūdzam, lai Dievs mums palīdz šajā jautājumā. Tālāk notika ļoti interesantas lietas. Pagalmā remontēju savu mašīnu, pienāca pie manis kaimiņš un pat nesasveicinoties prasa: “Cik tu maksā par dzīvokli? “, es pasaku to summu un viņš  atbild: “Vai tu gribi par tādu pašu summu, tikai divreiz lielāku dzīvokli?” Protams, ka piekritu! Tas notika uzreiz pēc mūsu kopējās lūgšanas. Nu kā man neticēt, ka tas ir no Dieva?

Vai tavā dzīvē ir bijuši arī dramatiski notikumi?

Jā, trīs reizes biju par mata tiesu no nāves un pēdējā reize bija avārija, pēc kuras mašīna izskatījās kā izlaista cauri gaļas mašīnai un pašam tikai skrambas. Tā bija trešā reize, kad Dievs glāba manu dzīvību. Pirmā reize bija agrā bērnībā,  es slīku un tikai brīnumainas sagadīšanās pēc mana mamma mani spēja sataustīt zem ūdens un mani izglābt. Otrā reize bija, kad mēs  ar mammu ziemā gājām pāri upei. Nezinu kāpēc, bet pēkšņi  man sagribējās iet nevis pāri tiltiņam, bet gan pāri ledum. Upes vidū es ielūzu. Nenobijos vispār!  Likās, ka kaut kādā dīvainā veidā biju pats sevi izvilcis un mierīgi nokāpu krastā,. Atceros, ka mamma traki bļāva, un domāju pie sevis – viss ir kārtībā! Šo gadījumu atcerējos salīdzinoši nesen, nespēju to loģiski izskaidrot, kā es tik ātri un viegli tiku ārā no ledainās upes, ne arī to, kāpēc manī bija tāds miers un nebiju nobijies. Pēdējā reize, kad Dievs mani paglāba no drošas nāves, bija šī avārija. Pats biju mašīnai pie stūres. Braucu pa zemes ceļu, mašīna saslīdēja un ietriecās kokā. Spidometrs bija apstājies uz 80.km/h. Koks bija iegājis līdz pašam mašīnas stiklam, mašīna kā samalta, taču mana vienīgā trauma, kā vēlāk uzzināju, bija nodrupis kauliņš no potītes. Mediķi teica, ka vēl milimetri un es būtu bijis invalīds vai arī miris.

Jūs ar sievu vadāt mājas grupiņu. Pastāsti, lūdzu, kas jūs motivē to darīt?

Izveidojās situācija, kad bija nepieciešami vadītāji grupiņai un mēs ar sieviņu uzreiz piekritām. Mēs zinājām, ka to varam un gribam, jutām pienākumu pret Dievu un cilvēkiem. Kā to māca mūsu draudzē, mums ir jāiet  un jādara Dieva darbs un vislabāk to var darīt, kalpojot cilvēkiem un mācot viņiem par Jēzu. Grupiņas vadīšana ir man daudz ko devusi.  Piemēram, esmu kļuvis daudz disciplinētāks, daudz vairāk esmu iemācījies plānot savu dzīvi gan personīgās, gan darba lietās. Tagad tiešām labi spēju saprast cilvēkus, līdz ar to man ir vieglāk viņiem sniegt vajadzīgo atbalstu.

Armand, tavs novēlējums cilvēkiem, kuri nepazīst Jēzu! Ko tu viņiem ieteiktu?

Viņiem ir vērts vismaz pamēģināt. Bībelē ir teikts:” ja tu netici, tad pārbaudi Mani!” To es vienmēr saku cilvēkiem, pārbaudi, palūdz par kādu lietu, kas tiešām ir svarīga, ir vērts pamēģināt, vienkārši lūdz Dievu un skaties, kā viss mainās un tu sapratīsi,  ka Jēzus var mainīt ne tikai to vienu lietiņu, bet visu tavu dzīvi. Tas neko no mums neprasa, vienkārši pamēģini – piesauc Jēzu! Citas pasaulīgas lietas mēs varam mēģināt – alkoholu, narkotikas, bet tik vienkāršu lietu kā lūgt, kaut sēžot mājās aiz bezdarbības, mēs izvairāmies. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši!

Armanda Usina liecību pierakstīja Haralds Austriņš.