Adoptācija

6. novembrī draudzē „Kristus pasaulei” mācītāja Mārča Jencīša
sludinātais vārds uzjundīja īpašu atmosfēru. Svētruna, precīzi pamatota Bībelē un ar uzskatāmiem piemēriem demonstrēta draudzē, neatstāja vienaldzīgu gandrīz nevienu…

Sprediķa sākumā mācītājs atzīstas, ka bijis grūti izdomāt tam nosaukumu, jo vārdam „adoptācija” mūsu sabiedrībā ir negatīva noskaņa, tomēr šis vārds tulkojumā no angļu valodas un arī no krievu valodas nozīmē pieņemšana. „Adoptācija ir, kad cilvēks pieņem cilvēku”, – saka mācītājs. Sabiedrībā parasti ar vārdu „adoptācija” saprot, kad ģimenē tiek pieņemts bērns un viņu audzina vecāki, kuri nav bioloģiskie vecāki. Mēs domājam: „Tie jau nav īstie bērni”, tāpēc ar vārdu adoptācija mēs saprotam kaut ko nepilnīgu un neīstu. Bet, kad Dievs mūs adoptē un pieņem kā Savus bērnus, tad tas ir pavisam citādi, nekā to saprot pasaule un sabiedrība. Jo tad, kad atgriežamies pie sava Tēva caur Jēzu Kristu, tad Viņš mūs patiešām pieņem un mēs kļūstam Viņa īstie bērni!

„Visai kristīgajai mācībai pamatā ir divi baušļi. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu! Dieva ģimenē nav tādas adoptācijas, kā to saprot pasaulē. Ja es pieņemu bērnus, tad viņi arī ir mani īstie bērni, jo man ir Tēva sirds, Dieva sirds, esam Dieva ģimene” – saka mācītājs. „Ja es redzu, ka cilvēki nāk pie Dieva, es kalpoju un redzu izmaiņas pie viņiem. Šie cilvēki patiesi kļūst mani bērni!” – saka mācītājs. „Es mīlu viņus ar to mīlestību, ko Dievs ir ielicis manā sirdī! Es mīlu ne tikai ar prātu, bet arī ar iekšējo cilvēku, arī ar emocijām. Es mīlu savu draudzi!” – viņš saka.

Varam secināt, ka Dievs mīl cilvēkus caur citiem cilvēkiem. Jēzus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Kā cilvēks Viņš nāca uz zemes un sagatavoja divpadsmit mācekļus. Viņš pavadīja kopā ar viņiem laiku un mīlēja viņus ar Tēva mīlestību. Mēs no Bībeles nezinām, vai visiem mācekļiem bija māte un tēvs, bet mēs varam pieļaut, ka kādam arī nebija. Un Jēzus kādā reizē, kad Viņa tuvinieki bija atnākuši, lai Viņu savaldītu, teica: „Lūk, kur mana ģimene, mans tēvs, mana māte, mani brāļi un māsas!” Tā bija Dieva ģimene – Viņa mācekļi. „Šeit ir Dieva ģimene,” – klātesošos uzrunā mācītājs. „Tad, kad mēs nākam pie Dieva, mums ir Tēvs debesīs, neskatoties uz to, ka daudzi esam auguši bez kāda no vecākiem un neesam bērnībā saņēmuši pietiekami daudz mīlestības. Dievs ir izvēlējies mīlēt caur cilvēkiem un tas nav nekas abstrakts”, – saka mācītājs. „Tas nav vienkārši termins: „brālis” vai „māsa”. Visbiežāk cilvēki, kuri viens otru sauc par brāļiem un māsām, ir virspusēji un reliģiozi. Tāpēc es labāk saucu katru no jums vārdā. Mums nevajag ārējas reliģiskas formas, mums vajag patiesi kļūst par brāļiem un māsām šā vārda patiesā nozīmē!” – sauc mācītājs.

Daudzi no mums ir bijuši inkaunterā un zina, ka anketās pats pirmais ir atstumtības gars. Un visbiežāk mēs to iegūstam tāpēc, ka mūsu vecāki nav mūs gaidījuši gribējuši un varējuši mūs pieņemt. Kad bijām mammai vēderā, bieži vien mūsu vecāki ir lēmuši, vai mums būs dzīvot vai ne. Tomēr viņiem nebija tiesību to izlemt, tikai Dievam ir šādas tiesības! „Jau mātes vēderā esot, daudzi no mums ir saņēmuši atstumtības garu” – saka mācītājs. „Bet Dievs dziedina! Pravietis Jesaja raksta: Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis Sev… Jesajas 53:4. Kā Jēzus dziedināja savus mācekļus? Caur attiecībām! Dievs iedibināja attiecības, lai dziedinātu cilvēkus. Kad mēs draudzē kļūstam par patiesiem tēviem un mātēm tiem cilvēkiem, kurus vedam pie Kristus! Es kalpoju cilvēkiem ilgstoši. Šie cilvēki kļūst man kā bērni un es viņiem kļūstu kā tēvs”, – atzīst mācītājs un atgādina, ka tikai mēs paši varam atstumt Dievu. Dievs nekad un nevienu neatstumj!

Kā tad mēs atstumjam Dievu un nepieņemam Viņa Tēva mīlestību?

1. Cilvēki, kuri dzīvo bez Kristus, un nepieņem Viņu kā savu Glābēju, atstumj Dievu, un rezultātā šie cilvēki paši ir atstumti.
2. Cilvēki, kuri pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju un pat atrodas draudzē un mājas grupiņā, taču ignorē to, ko Dievs saka caur savu Vārdu, caur vadītāju, tādā veidā ignorē Viņa mīlestību. Ļoti bieži mēs noraidām Dieva gribu un mīlestību, noraidot vadītāju, kas kalpo mums.

„Pavisam nesen internetā uzdevu jautājumu: „Kas ir G12?” – stāsta mācītājs. „Saņēmu atbildes. Pārvaldes sistēma caur 12. Dieva vadība caur 12. Cilvēki principā atbildēja pareizi. Tomēr tikai divi teica, ka tā ir Dieva mīlestības sistēma, kā patiesi mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu. Ja ieskatāmies Tēva sirdī, tad tas ir Dieva mīlestības veids, kā Viņš adoptē tevi! Kā Viņš pieņem tevi caur cilvēkiem, caur grupām, caur divpadsmit! Un tu neesi kā svešs, pieņemts, tu kļūsti reāli par īstu bērnu!” – skaidro mācītājs. Mācītājs atzīst, ka viņa dzīvē ir bijuši vairāki cilvēki, kas ir bijuši viņam tēva vietā. „Esmu pateicīgs Dievam par saviem iepriekšējiem mācītājiem. Viņi mani ir mīlējuši tā, kā to ir sapratuši un es esmu daudz ko saņēmis no viņiem!” – saka Mārcis Jencītis.

Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!”  Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi, tava māte!” No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis. Jāņa 19: 26 – 27

„Jēzus pie Krusta lēnām mirst un nokārto to, kas Viņam šķiet vissvarīgākais” – uzsver mācītājs un turpina: „Dievs ar vienu vārdu var izjaukt dabisko kārtību, padarot Mariju par māti Jānim un Jāni par dēlu Marijai! Ir pilnīgi izslēgta brāļošanās un māsošanās bez reālām attiecībām ar cilvēkiem grupā, kādas Dievs tās ir iedibinājis caur vadību divpadsmit! Tad, kad tu esi mājas grupiņā, tev ir savs līderis un viņa uzdevums ir būt tēvam un mātei!” – saka mācītājs. „Es to sajūtu sirdī – es mīlu savu draudzi! Es nevaru kalpot katram individuāli, taču es varu kalpot saviem divpadsmit. Es cenšos pieņemt viņus un ceru, ka viņi to novērtē, saprot un tiek dziedināti. Es redzu viņu dzīvēs augļus! Es redzu, ka viņu dzīves mainās. Savukārt viņi dara to pašu ar saviem mācekļiem, savas grupas cilvēkiem. Rūpējies arī tu par cilvēkiem savā grupā, tāpat kā par saviem bērniem!” – aicina mācītājs un atzīmē, ka „Tu esi pareizā vietā!”

„Vakar biju uzaicināts uz Lūgšanu brokastīm. Labs pasākums. Bija daudz dzīvu liecību”, – mācītājs stāsta draudzei par saviem iespaidiem. „Klausījos, ko sludina Franklins Grehems un cilvēku liecības un domāju: – kam gan viss šis pasākums? Lai mūs kā draudzi pieņemtu valsts vara un sabiedrība? Un tad es savā garā sadzirdēju: „Tev nevajag lai viņi tevi pieņemtu – Es jau tevi esmu pieņēmis!!!” Kāpēc tik daudzi cilvēki cenšas pēc atzinības un grib būt pirmie? Ja Tēvs mani ir pieņēmis, man nav vēlēšanās, lai pasaule mani pieņemtu. Es vienkārši mīlestībā kalpoju cilvēkiem un pieņemu viņus un viņi pieņem mani un manu Tēvu caur mani!” – saka mācītājs.

Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!  Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs. 1. Korintiešiem 9: 16–17

„Kāpēc es sludinu, kāpēc es kalpoju? Vai tāpēc, lai izpildītu kādus Dieva principus? – Nē!” – atbild mācītājs. „Es sludinu tāpēc, ka man ir attiecības ar Tēvu! Mana kalpošana nekad nebeigsies. Es kalpoju brīvprātīgi. Ģimenē mēs brīvprātīgi ziedojamies cits par citu. Velna uzdevums ir atstumt tevi no Tēva. Tas var notikt, sabojājot tavas attiecības ar tavu līderi, tāpēc esi uzmanīgs!” – brīdina mācītājs.

Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša, sacīdams: tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto. Ebrejiem 6:13–15

Dievs apsola svētīt un vairot! Tu būsi svētīts visās jomās, taču tur rakstīts arī, ka Abrahāms saņēma ticībā, pacietīgi gaidījis. Dievs ir apsolījis tevi vairot, bet velns grib atstumt tevi no Dieva mīlestības no draudzes un mājas grupas. Ja viņam tas izdodas, tad apstājas vairošanās, tu kļūsti neauglīgs, skābs un nokļūsti depresijā, sliktākajā gadījumā nonāc arī ellē.

Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. Jāņa 6:37

„Varbūt kāds ir lasījis grāmatu vai redzējis filmu „Mazā princesīte”? – jautā mācītājs. „Es uzdāvināju savai meitiņai grāmatu, pēc tam mēs noskatījāmies arī filmu. Mazās princesītes tēvs bija ļoti bagāts, bet kā virsniekam viņam nācās doties uz tālu zemi un viņš savu meitu ielika labā internātskolā. Tēvs piekodināja, lai viņa meitiņai būtu viss, pat kalpone! Taču sirdī šī meitene nebija lepna par to, ka ir tik bagāta. Kad pārējās meitenes un skolotājas uz viņu skatījās ar skaudību, viņa teica, ka viņas tēvs to dara tikai tāpēc, ka viņu ļoti mīl. Cilvēku attieksme mainījās kad viņas tēvs bankrotēja, nomira un šī meitene kļuva nabadzīga. Bet kāda cita meitene teica viņai, ka viņas acīs viņa vienmēr paliks princese. Šī meitene bija princese savā sirdī, viņa bija žēlsirdīga un palīdzēja bērniem, nostājās pret netaisnību. Reiz šajā skolā bija gadījums – maza meitene histēriski kliedza gaitenī, ka viņai nav mammas. Cita lielāka meitene viņai teica, lai apklust un jau atvēzējās, lai sistu. Tad iejaucās Sāra, mazā princesīte, un teica: „Tava mamma ir debesīs!” Bet mazā neuzķērās. Tad Sāra teica: „Es būšu tava mamma un mana lelle Emīlija būs tava māsa!” Un viņas abas aizgāja. Tā viņa kļuva par mammu šai mazajai meitenītei! Filmai ir laimīgas beigas – tēva kompanjons, jau būdams slims, invalīdu ratiņos, uzmeklēja Sāru un prasīja piedošanu. Viņš bija līdzvainīgs viņas tēva bankrotā un arī nāvē. Sāra viņam piedeva un viņš, dziedināts, piecēlās no ratiņiem! Viņš atdeva Sārai visu bagātību, kas viņai bija no tēva novēlēta! Princeses ir princeses, tēvi ir tēvi un mātes ir mātes jebkādos apstākļos, viņi ir tādi no iekšienes!” – apgalvo mācītājs savas svētrunas izskaņā.

Un tāda ir draudze „Kristus Pasaulei”! Lai Tēva mīlestība mūsu vidū izlejas īpaši caur mums un tādā veidā kā Dievs to grib!” – saka mācītājs un aicina pie sevis Agnetu. „Viņai nav tēta”, – saka mācītājs, „Bet es varu viņai būt par tēti un viņa mana meitiņa! Es to saku nopietni!” Tālāk mācītājs uzrunā Artūru no savas komandas un saka, ka var būt viņa tētis! „Tā es daudzus varētu pasaukt šurp šeit”, – saka mācītājs. „Tā nav adopcija, kādu to saprot pasaule. Tas ir reāli, īsti, kad ir reālas attiecības. Jēzus Savu dzīvību atdeva par šādām attiecībām, par saviem mācekļiem, par mums!!”

Svētruna izskan ar mācītāja sirds lūgšanu:

„Paldies Tev, Tēvs, par to mīlestību, ko Tu esi devis mūsu vidū. Paldies, ka Tu dziedini mūsu sirdis. Palīdzi mums katram šo mīlestību paturēt savās sirdīs, lai mēs varam pārdomāt, kā mēs izturamies savas ģimenēs un savās grupās, lai nav nekādu sienu mūsu starpā, dari mūs atvērtus Tavai mīlestībai, lai tā plūst caur mums!”