Nevienam nav noslēpums, ka, apmeklējot skolu,  daudzi bērni cieš vardarbību no saviem vienaudžiem. Tāpat arī Beāte ir piedzīvojusi pret sevi ļaunu attieksmi, kas atstāja paliekošas sekas uz meitenes dzīvi. Viņa kļuva noslēgta, jutās mazvērtīga un atstumta pārējo klasesbiedru vidū. Vēlāk šīs sajūtas pārauga naidā pret citiem bērniem, un, tikai sākot apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un iepazīstot Dievu, Beāte ir saņēmusi dziedināšanu no nepareizajām emocijām un domām.

„Es uzaugu labā ģimenē, starp mīlošiem vecākiem, taču, salīdzinot ar citiem vienaudžiem, biju nedaudz klusāka un bailīgāka. Sakne tam visam meklējama sagatavošanas skolā, kur mani bieži pazemoja kāda vecākas grupas audzēkne, kura bija fiziski pārāka par mani. Spilgti atceros gadījumu, kad viņa izmantoja iespēju mani iekaustīt spēlējot spēli “ja tu ieelposi, es tev sitīšu”. Es centos par to pastāstīt pieaugušajiem, taču man neviens neticēja, jo šī meitene bija paraugbērns savā grupā.

Pēc piedzīvotās agresijas un sava rakstura īpatnību dēļ es jutos neinteresanta citiem bērniem un domāju, ka neviens nevēlas ar mani spēlēties, tāpēc lielākoties nolīdu maliņā un dzīvoju savā domu pasaulītē. Tas bija kā apburtais loks, – jo vairāk es baidījos komunicēt ar citiem bērniem, jo vairāk tiku atstumta un nepieņemta. Esot divatā ar kādu, biju nedaudz atvērtāka, taču jau nelielā kompānijā es jutos lieka. Vieglāk komunicēt bija tikai starp tikpat kautrīgiem cilvēkiem kā es. Vēlāk parādījās vientulības sajūta, jo ievēroju, ka vienaudži sāk izvairīties ar mani runāt. Baidījos komunicēt, arī zvanīt pa telefonu, jo ļoti satraucos, ko citi par mani padomās. Situācijās, kad gāju ar savām draudzenēm pa ielu, es noteikti vilkos dažus metrus aiz viņām, jo biju pārliecināta, ka nevaru būt labs sarunu biedrs. Atceros kādas draudzenes izteiktu frāzi: “Beāte, izaudz un izdomā kaut ko interesantāku, par ko runāt!” Pamazām sāku noslēgties sevī un daudz raudāju, bieži vien tas notika, esot ciemos pie draudzenēm. Es tēloju, ka guļu, seju paslēpusi spilvenā. Šīs izjūtas pārauga naidā pret apkārtējiem.

Pamatskolā es sāku pret klasesbiedriem izrādīt fizisku pārākumu, izmantojot spēku un nodarot otram sāpes. Mēdzu savu ļaunumu vērst uz konkrētu cilvēku, kurš man nepatika. Es savācu domubiedrus, aprunāju, un, kā vien spēju, kaitināju, līdz brīdim, kad viņš sāka raudāt vai man uzbruka. Tādos gadījumos sitot es izrādīju savu fizisko pārākumu. Es trenējos arī distanču slēpošanā, kur neņēmu vērā treneri un terorizēju citus bērnus. Mēdzu lietot lamuvārdus gandrīz katrā teikumā, bet, kad mani centās sodīt, uzliekot papildus slodzi, es to paveicu bez jebkādām grūtībām un turpināju darīt tāpat kā pirms tam. Tur bija kāda meitene, kuru es nepārtraukti apcēlu, iekaustīju, sakūdīju citus biedrus pret viņu, līdz mamma to uzzināja un grasījās zvanīt policijai. Kādu mēnesi norimu, bet atkal jutos emocionāli tukša un atsāku savas izdarības. Vardarbība pret citiem cēla manu pašapziņu un ļāva justies svarīgai.

Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad pirmo reizi atnācu uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu 2014. gada februārī, uz kuru mūs ar mammu bija uzaicinājusi viņas draudzene. Es ierados nerunīga, nobijusies un man šķita, ka ikviens zinās visus manus grēkus un pārmetīs man. Bet es biju ļoti pārsteigta par jauko atmosfēru un draudzīgajiem cilvēkiem. Sāku apmeklēt mājas grupiņu un devos arī uz trīs dienu lūgšanu semināru – inkaunteru. Tas bija labākais, kas manā dzīvē noticis – es sastapos ar Dievu un sapratu, ka man ir jāpiedod meitenei, kura bija man situsi un nodarījusi pāri pirms desmit gadiem sagatavošanas skoliņā. Tāpat es sapratu, ka man ir jānožēlo izdarītais citiem cilvēkiem. Pēc inkauntera es internetā uzmeklēju lielu daļu to, kurus biju sāpinājusi un atvainojos. 

Šobrīd es ikdienas regulāri veidoju personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli, lūdzot un arī kalpoju slavēšanas grupā. Tas palīdz mainīties manām emocijām un domām. Draudzē un mājas grupiņā es pirmo reizi mūžā jūtos pieņemta un neesmu vairs liekā. Tur ir cilvēki, kuri ar interesi manī klausās un es labprāt iesaistos diskusijās. Tagad nedomāju, ka esmu slikts sarunu biedrs un nenolienu maliņā, bet gan ar prieku iesaistos visās aktivitātēs. Pats galvenais caur šiem cilvēkiem – es jūtu, ka Dievs mani mīl. Tagad zinu, ka esmu Dievam ļoti īpaša un svarīga. Ja kādreiz es ar bailēm centos uzsākt sarunu vai piezvanīt, tad tagad tas man nesagādā nekādas grūtības. Vairs nesatraucos, ko cilvēki par mani padomās. Dievs piepilda mani ar mīlestību, paņemot prom mazvērtību, atstumtību, vientulības sajūtu un naidu. Es jau sen vairs neesmu raudājusi spilvenā vientulības dēļ. Dievs man ir devis līdzās vislabākos draugus, kuri vienmēr sniedz atbalstu īstajā brīdī. Ievēroju, ka mana dzīve virzās uz augšu un redzu pozitīvas izmaiņas. Mājas grupiņā es mācos pieņemt autoritātes, nerunāt pretī. Šobrīd es rupji nelamājos un neterorizēju savus vienaudžus. Dievs ceļ manu pašapziņu un piepilda nepanesamo tukšumu, kuru iepriekš aizpildīju ar vardarbību pret citiem. Agresijas vietā es cenšos izrādīt uzmanību un palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams.

Ikvienam iesaku vispirms meklēt Dievu, jo Viņš ir Tas, kurš dod dzīvei jēgu un dziedina sirdi, emocijas un domas! Jāņa evaņģēlijā 3:16 ir teikts: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kurš tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Sauciet uz Viņu un Dievs jūs vienā mirklī piepildīs ar tādu mīlestību, ko neviens nespēj dot visas dzīves garumā!”

Beāte Meirāne un Līga Paņina