Aicinājuma anatomija. 5. daļa

Šodien ir brīnišķīga diena! Šodien mēs turpināsim tēmu “Aicinājuma anatomija”.
Tā būs jau piektā daļa. Savai līderu komandai es vaicāju, vai turpināt sludināt par šo tēmu vai tomēr kaut ko citu? No vairākiem līderiem saņēmu atbildi, ka nepieciešams turpināt sludināt par aicinājuma anatomijas tēmu, jo tieši šie vārdi un tieši šīs svētrunas tēmas sprediķi iededzina cilvēku sirdis un notiek pozitīvas izmaiņas cilvēku dzīvēs, grupās un daudzē.

Jesaja

Šo svētrunu sāksim ar pravieti Jesaju. Jesajas aicinājumā principā ir tikai divi vārdi: SŪTI MANI! Jesaja piedzīvoja Dievu, kad Tas Kungs viņam atklājās iespaidīgā redzējumā. Vecās Derības rakstos mēs varam lasīt par šādiem redzējumiem un vīzijām, kad Dievs aizrauj garā un īpašā veidā atklājas praviešiem. Arī Jesajam Dievs tā atklājās. Dieva godība bija tik spēcīga un liela, ka Jesaja sajutās necienīgs, nesvēsts un nešķīsts Dieva klātbūtnē. Viņš pie sevis nodomāja un teica: “Es esmu redzējis Dievu un piedzīvojis Viņa godību, bet man ir nešķīstas lūpas un es dzīvoju nešķīstas tautas vidū.” Viņš runāja par savu tautu, Izraēlu. Jesaja pēkšņi apzinājās, cik viņš ir nešķīsts, netīrs un nesvēts un ka viņš nevar palikt dzīvs brīdī, kad Dievs viņam tādā veidā bija atklājies. Viņš tā arī teica: “Man jāmirst.” Jesaja pats liecina par šo piedzīvojumu.

“Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!”” (Jesajas grāmata 6:5)

“Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”” (Jesajas grāmata 6:6-8 )

Saki Dievam šos vārdus: “Sūti mani! Redzi, es esmu šeit, sūti mani!” Tas bija ļoti vienkāršs aicinājums, un tā bija ļoti vienkārša atbilde. Pēc Jesajas vēl sekos Ecehiēls, vēl viens Vecās Derības pravietis, un tad sāksies Jaunās Derības ēra, kurā ir Jānis Kristītājs, Jēzus un Viņa mācekļi. Esam izgājuši cauri praktiski visai Bībelei un esam mācījušies, kā Dievs aicina. Esam redzējuši un dzirdējuši, ka šie veidi ir dažādi, un tomēr ir arī kaut kas kopīgs. Viena no kopīgajām iezīmēm bija tāda, ka, saņemot aicinājumu no Dieva, cilvēks jūtas mazvērtīgs un nederīgs. Gan Gideons, gan Mozus, gan Jeremija, gan arī citi pravieši teica: “Sūti citu, es neprotu runāt. Es neesmu cienīgs.” Taču Jesajas gadījums ir pilnīgi cits. Viņš teica: “Še es esmu. Sūti mani!”

Šis aicinājums patiesībā ir arī par mani. Ja es domāju par to, kā saņēmu Dieva aicinājumu, atceros, ka viss bija ļoti vienkārši. Arī es biju tas, kurš teica: ”Te es esmu, sūti mani!” Man nebija jāmokās ar jautājumu – kalpot vai nekalpot? Man nebija jādomā – uzņemties kādu pienākumu vai neuzņemties? Es to vēlējos no pašas pirmās dienas, kopš pazīstu Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju. Jesajas aicinājums ir ļoti vienkāršs, un tas attiecas arī uz tevi: “Te es esmu, sūti mani!” Bet ir kāds svarīgs aspekts. Dieva klātbūtnē Jesaja sajutās necienīgs. Ne par pašu aicinājumu, bet par Dieva klātbūtni. Viņš teica: “Esmu necienīgs, nešķīsts un nesvēts. Esmu grēkojis, turklāt dzīvoju cilvēku vidū, kuri ir nešķīsti un ar nešķīstām lūpām.” Tad eņģelis no altāra ar lūkšām paņēma ogli, aizskāra Jesajas lūpas un teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Draugs, ir kāda ļoti svarīga lieta, un tā ir vissvarīgākā! Nedēļas sākumā es to publicēju kā dienas citātu sociālajos tīklos. Dieva klātbūtnē Jesaja jutās nesvēts un nešķīsts. Lai nāktu pie Dieva, mums nav jāsakārto sava dzīve un jābūt svētiem. Tādēļ cilvēki bieži vien izvēlas nenākt pie Viņa. Mēs nākam pie Dieva, lai sakārtotu savu dzīvi! Mēs nenākam pie Dieva ar sakārtotām dzīvēm, šķīsti un perfekti, kādi mēs nekad nevaram būt. Ir tikai viens Vārds, kurš mums zem debess dots un kurā mums lemta pestīšana, un Viņa Vārds ir Jēzus. Nav grēku piedošanas nevienā citā, ir tikai viens Vārds – Jēzus. Mēs nākam pie Jēzus un ļaujam, lai Viņš maina mūsu sirdis. Mēs ļaujam, lai Viņš dod mums jaunu sirdi. Mēs pieskaņojamies Jēzus prātam un Viņa gribai. Mēs ļaujam, lai Viņš ar Savu Garu, kas mājo mūsos, maina mūs, mūsu sirdis un mūsu paradumus. Ir svarīgi saprast, ka mēs ar pašu spēkiem to nespējam. Bībele saka: “Nav neviena taisna. It neviena.”

“Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23)

Visi cilvēki ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Jesaja Dieva klātbūtnē tieši tā arī sajutās. Taču atbilde ir Jēzus Kristus, mūsu Glābējs. Jēzus Kristus uzņēmās mūsu grēkus Savā miesā pie staba. Viņš mira par mūsu grēkiem, sāpēm, slimībām, kaitēm un sērgām, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Ikviens, kurš tic uz Kristu, ir aprakts un augšāmcelts jaunai dzīvei. Viņa vecā dzīve ir aprakta. Vecais cilvēks ir novilkts un jaunais ir uzvilkts. Tev ir jauna sirds un jauna dzīve! Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Āmen! Tu nekad nebūsi pietiekoši labs. Tu nekad nebūsi ideāls. Arī tad, kad tavi grēki ir piedoti, tu nekad nebūsi pietiekami ideāls. Tā ir slimība, ar kuru cilvēki mokās, sakot: “Es neesmu pietiekami labs, esmu nešķīsts un nesvēts.” Draugs, tu nekad nevarēsi mainīties, ja tu pārstāsi darīt pareizas lietas tikai tāpēc, ka tu kaut ko ne tā paskatījies, ne tā izdarīji, ne tā pateici. Man tev ir laba ziņa! Dieva priekšā tu esi aizskarts un tavi grēki ir piedoti, arī tie, kas vēl būs. Tie, kas bija, ir un būs – visi. Dievs skatās uz tevi kā uz tīru, šķīstu un svētu. Un Dievs ir atradis tevi par cienīgu kalpot Viņam. Āmen! Aleluja!

Tikai Jēzus! Nekad neatstāj lūgšanas! Nekad neatstāj Dieva vārda lasīšanu! Nekad neatstāj savu mājas grupiņu! Nekad neatstāj savu draudzi! Nekad neatstāj savu kalpošanu! Nekad neatstāj savus cilvēkus! Turpini iet tikai uz priekšu! Tu nekad nebūsi ideāls. Jesaja nekad nebija ideāls. Bet tieši Kristus upuris ir tas, kas dara tevi pilnīgu. Draugs, pilnīgi mēs esam tikai un vienīgi caur Kristus upuri. Visas mūsu dzīves uzdevums ir tiekties pēc tiem standartiem, kādus Dievs ir nolicis mūsu dzīvēm. Tikai Jēzus! Es jau no pirmās dienas, kopš pazīstu Kristu, zinu, ka mani grēki ir piedoti. Pastāstīšu, kā tas notika. Tajā dienā, kad Dievs mani uzrunāja, es atrados aukstā un tumšā cietuma kamerā ar apledojušām sienām. Tā bija diena, kad es vairs nevēlējos dzīvot un meklēju veidus, kā izdarīt pašnāvību. Dievs caur Saviem eņģeļiem mani uzrunāja dzirdamā balsī un teica: “Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus.” Es atbildēju: “Kā Viņš mani var glābt? Es jau lūdzu Viņu, bet tad nonācu, lūk, šajā vietā!” Eņģeļi atbildēja: “Lūdz Viņam piedošanu par saviem grēkiem!” Es atbildēju: “Es nemāku lūgt!” Eņģeļi teica: “Skaiti aiz mums!” Un divi eņģeļi skaitīja grēku nožēlas lūgšanu, un es vienkārši aiz viņiem to atkārtoju. Es teicu tādu pašu, elementāru lūgšanu, kādu skaita cilvēki, kuri svētdienās tiek aicināti nākt pie altāra pieņemt Kristu par savu Glābēju. Es lūdzu piedošanu par saviem grēkiem un teicu: “Jēzu, es atzīstu, ka Tu esi vienīgais Kungs un Dievs.” Tajā brīdī man izsprāga asaras, un tā trīs dienas tās nepārtraukti gāzās. Es biju viscaur slapjš asarās. Staigāju savus piecus ar pusi soļus pa kameru uz priekšu un atpakaļu un nepārtraukti raudāju, lūdzu un slavēju Dievu. Pār mani nāca tāda grēka apziņa! Manu grēku bija daudz. Es nesaku, ka esmu tāds vienīgais. Mums visiem ir bijis daudz grēku. Un pēkšņi es sajutu tādu Dieva klātbūtni un godību, kādu nekad vairs neesmu piedzīvojis. Protams, arī šodien es piedzīvoju Dieva godību un klātbūtni. Katrā dievkalpojumā mēs kaut ko piedzīvojam. Taču tas bija tik spēcīgs piedzīvojums, tik spēcīga Dieva godība, ka man šķita, ka debesis uz mani nokritīs. Es pat fiziski biju pieliecies no šīs sajūtas.

Tu varbūt teiksi: “Ai, žēl, ka man nebija tāda piedzīvojuma. Tad es arī būtu kalpojis tāpat kā mācītājs Mārcis Jencītis.” Draugs, ir dažādi aicinājumi. Par tiem mēs arī runāsim. Ir dažādi aicinājumi, un viens no tiem ir šāds piedzīvojums. Bet jebkurš piedzīvojums pēc laika zaudē aktualitāti. Ar laiku tu šo sajūtu aizmirsti, tā izbalē, bet paliek tavi lēmumi. Tas bija spēcīgs piedzīvojums. Šajā Dieva klātbūtnē es apzinājos sevi tik grēcīgu! Bet Dievs dzirdamā balsī man teica: “Tavi grēki tev ir piedoti! Tev ir jauna sirds un jauna dzīve.” Tas bija dialogs ar Dievu dzirdamā balsī. Es teicu: “Dievs, vai arī tas grēks man ir piedots?” Bija arī tādi grēki, par kuriem es pats kaunējos un kuri man bija īpaši pretīgi. Es jautāju Dievam: “Vai arī tas un tas grēks man ir piedots?” Dievs atbildēja: “Jā, arī tie ir piedoti. Visi tavi grēki tev ir piedoti.” Es līdz šai dienai atceros šo dialogu. Tas bija tik spēcīgi! Tāpēc es no pašas pirmās dienas zinu, ka visi mani grēki ir piedoti. Es nejūtos kā Jesaja Dieva klātbūtnē. Kāpēc? Tāpēc, ka es Dieva klātbūtnē nāku nevis perfekts vai ideāls, bet tāds, kāds es esmu, un vēlos, lai Viņš maina mani. Jo Viņš uzņēmās mūsu vainas, vainas izjūtu un sajūtas. Apsūdzētājs ir sātans. Bībelē ir rakstīts, ka apsūdzētājs ir gāzts.

“Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: “Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.”” (Atklāsmes grāmata 12:10)

Velns apsūdz, sakot: “Tu esi vainīgs, tu neesi pilnīgs, tu esi nešķīsts.” Tas ir sātans, kurš apsūdz. Svētais Gars to dara citādi. Viņš norāda uz tavām problēmām. Viņš norāda uz tavām vainām un atklāj tās. Viņš mīl tevi un vēlās, lai tu nāc pie Viņa bez neveselīgas vainas apziņas, tāds, kāds esi, atver savu sirdi Viņam un ļauj, lai Svētais Gars darbojas pie tevis, un maksā pilnu cenu, lai ietu Dieva gribā. Bet, ak vai! Tu esi tikai cilvēks un visu tu nespēj. Bet kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējams. Dievam visas lietas ir iespējamas. Aleluja! Jesajam bija kāda problēma, un tāda problēma ir lielam vairumam kristiešu. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju: nekad neatstāj savu lūgšanu kambari. Citādāk tu nekad netiksi ārā no savām problēmām. Tu nekad neieiesi savā aicinājumā, ja atstāsi savu lūgšanu kambari. Tu nekad neieiesi savā aicinājumā, ja sāksi neregulāri kavēt grupiņas un dievkalpojumus. Pietiek tikai vienu reizi nokavēt. Jā, mēs visi esam cilvēki un visādi mēdz gadīties. Bet pietiek divreiz, trīsreiz kavēt, un tu jau esi tikai un vienīgi kino vai teātra apmeklētājs. Izturies nopietni pret Dieva lietām. Ir lietas, ar kurām tu savā dzīvē nevari tikt galā pats saviem spēkiem. Bet Viņa spēks ir tieši draudzē un pareizās attiecībās ar garīgo vadītāju. Es runāju par garīgo vadītāju, nevis vienkārši līderi.

Dieva spēks ir tavā lūgšanu kambarī, kad tu atver Dieva vārdu, lasi, studē un pārdomā to; kad tu lūdz un izkrati Viņam savu sirdi. Draugs, Dievs ir brīnišķīgs, un neviens tevi nesaprot tā, kā Viņš to dara. Mācītājs arī kaut ko saprot, bet viņš nav Dievs. Man patīk, kā nesen teica kāds bīskaps: “Mēs, mācītāji, esam tādi paši cilvēki kā visi.” Un tomēr mācītājs nav vienkāršs cilvēks. Tādu faktu atzina arī bīskaps: “Mēs neesam Dievs un neesam arī parasti cilvēki.” Un tā arī ir. Ikviens cilvēks, kurš uzņemas aicinājumu, atsaucās aicinājumam, vairs nav parasts cilvēks. Arī tiem cilvēkiem, kuriem viņš kalpo, viņš vairs nav parasts cilvēks. Tāpēc ir svarīgas pareizas attiecības. Ir Dieva principi, kurus mēs varam ievērot. Ir kādas lietas tavā dzīvē, kuras tu nevari izmainīt, bet ir lietas, kuras tu vari izmainīt. Un tas ir elementāri, ka tu, neatkarīgi no tā, kā tu jūties, esi savā kambarī, esi draudzē un esi savā kalpošanā. Un tieši tur Dievs var tevi izmainīt.

Mans tēvs nomira no alkohola. Kad man bija četri gadi, es stāvēju pie sava tēva zārka rūtainā mētelītī un saviebtu sejiņu. Viņš tā vienkārši draudzīgi nodzērās kopā ar saviem kolēģiem. Un es zinu, ka mans tēvs teica: “Es varu dzert un varu nedzert.” Tā katrs alkoholiķis vai narkomāns sākotnēji saka, un citi tā cieti līdz galam apgalvo: “Es varu pats ar saviem spēkiem tikt galā.” Īpaši jau vīrieši, jo vīrieši bieži neatzīst, ka viņi kaut ko nevar un ir ietiepīgi kā buļļi. Ir labi būt ietiepīgam Dieva lietās, bet ir slikti būt ietiepīgam lietās, kuras Dievs tev norāda izmainīt. Un pirmais solis, lai iegūtu brīvību no alkoholisma, ir atzīt savu atkarību. Zini, ko dara anonīmie alkoholiķi? Pirmkārt, viņi saka: “Es esmu alkoholiķis.” Ir svarīgi atzīt, ka tu esi alkoholiķis. Kad es cīnījos ar atkarībām no alkohola un narkotikām, es gāju pie psihiatra. Viņš uz tāfeles uzzīmēja taisni, manu dzīvi, un nogriezni, kad es kļuvu par alkoholiķi, un tā līdz mūža galam man bija lemts būt alkoholiķim. Tad viņš nogrieza to taisni ar vēl vienu nogriezni un teica: “Lūk, te tu vari apstāties, tu vari vairs nedzert, bet alkoholiķis tu būsi līdz mūža galam.” Lūk, ko dara anonīmie alkoholiķi, lūk, cik tālu ir tikusi mūsu zinātne. Ja tu esi alkoholiķis, tu alkoholiķis arī paliksi, bet tu vari atturēties. Tāpēc jau viņus arī sauc par atturībnieku biedrību, jo viņi atturas.

Pirmais solis ir atzīt, ka ir kaut kādas lietas, ar kurām tu saviem spēkiem netiec galā, kuras tu nevari vai negribi paveikt. Simts un viena lieta var traucēt iet aicinājumā, atvērt savu mājas grupu, evaņģelizēt vai būt vadītāja palīgam. Draugs, kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējamas. Un mēs neesam nekāds anonīmo alkoholiķu pulciņš, mēs neesam atturībnieki, jo Dieva vārds saka: “Tu esi Kristus nāvē aprakts, augšāmcelts un jauns radījums.” Tu Jēzū Kristū esi jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, redzi, VISS IR TAPIS JAUNS. Tev ir jauna sirds, un tev nav šis nogrieznis: Lūk, te es biju alkoholiķis jeb grēcinieks, un te es apstājos, un tagad vienkārši atturēšos. Draugs, Jēzū Kristū tev nevajag atturēties vai turēties, TU ESI BRĪVS! Tu esi kā dators, kurš ir pilnībā nonullēts. Viss, kas bija, ir pagājis, tu esi nonullēts, pārstartēts, un vecajam vairs nav varas pār tevi, tu esi jauns cilvēks. Bet tajā pašā laikā Dieva vārds saka: “Atjaunojieties savā sirds prātā, ja arī tevī dzīvo jauns radījums, tu esi jauns cilvēks, kurš vairs negrēko, kurš ir bagāts, kurš ir vesels, kurš vairs neslimo, kurš kalpo.” Tajā pašā laikā mūsu prātam, dvēselei un emocijām joprojām ir vajadzīga dziedināšana, jauna informācija un pārveidošanās. Un tāpēc nepārtraukti ir vajadzīgs šis process – BŪT DIEVA KLĀTBŪTNĒ, un lai nekas tevi no tā nenovirza.

Dievs Jesajam jautāja: “Ko lai Es sūtu?” Un Jesaja mierīgi atbildēja: “Te es esmu, sūti mani!” Draugs, tas ir par mani. Tas ir mans aicinājums, precīzi, lūk, tāds tas bija. Es izstāstīšu, kā es kļuvu par mācītāju. To, ka es gribu kalpot, es jau pats zināju. Man bija pilnīgi skaidrs, ka es uz vietas nesēdēšu, es gribu vairāk, tikai uz priekšu un gribu kalpot. To, kādā veidā ir jākalpo, kā tam visam ir jāizskatās, es sapratu miglaini, un tomēr es zināju – TIKAI UZ PRIEKŠU. Es neesmu radīts, lai vienkārši berzētu baznīcas solu. Draugs, man nav interesanta vienkārša draudzes apmeklēšana. Mana galvenā interese ir kalpot Viņam. Tā vienmēr ir bijis. Tas bija Limbažos, kad es ar Dievu jau biju kādus divus ar pusi vai trīs gadus. Limbažos uz ielas atradām dzeltenu flaijerīti. Toreiz Vasarsvētku draudžu mācītājs, šobrīd jau bīskaps, bija nolēmis uzsākt draudzi Limbažos un vēl kaut kur. Viņš brauca arī uz Cēsīm. Man šķiet, ka mana mamma vai māsa atrada to flaijeri, un mēs nolēmām aiziet uz dievkalpojumu. Aizgājām uz turieni, un tur bija daži cilvēki, divi, trīs, varbūt pieci, ļoti maz. Bija bungas, daži mūziķi, un viņi tik skaļi sita bungas, ka nevarēja normāli pat Dievu paslavēt. Pēc tam es gāju pie mācītāja un teicu: “Tās bungas ir par skaļu.” Ir tādi cilvēki, kuri kaut ko aizrāda, bet tās patiešām bija par skaļu. Bet, neskatoties uz to, es sapratu: “Lūk, te ir tā vieta, kur man ir jābūt.” Tur nebija cilvēku, tur vispār nebija cilvēku, un tie cilvēki, kuri atnāca, pēc tam aizgāja, un, faktiski, paliku tikai es un mani radinieki. Kur es, tur bija visi mani radinieki. Tā tam būs būt – tur, kur esi tu, tur ir jābūt arī tavai ģimenei. Bībele skaidri saka: “Tiksi izglābts tu un viss tavs nams.” Un nav svarīgi, kāds tev pūpēdis mājās sēž, īpaši vīrieši, jo visgrūtāk ir ar viņiem. Arī viņi nāks pie Kristus, jo tiksi izglābts tu un viss tavs nams! Tur kur esi tu, tur būs visi tavi radinieki. Tu tam tici?

Tā es pievienojos jauniesāktajai draudzei Limbažos. Apmēram pusgads vai gads bija pagājis, un draudzē nāca kādi pieci līdz astoņi cilvēki, un tur bija tādi, kuri mācījās Bībeles skolā, braukāja uz Kristīgās kalpošanas skolu Jelgavā un mācījās. Tur bija ģimenes. Tad es sapratu, ka mācītājs meklē cilvēku, kurš paliks viņa vietā un vadīs draudzi Limbažos. Sajūta bija tāda, ka uz mani noteikti neviens neskatās. Es tikko biju izkļuvis no apšaubāma dzīvesveida, un vispār es biju tāds traks – padod tik kalpot! Ja man nedeva kalpot, es pats meklēju kalpošanas. Braucu uz laukiem, spēlēju ģitāru, slavēju Dievu un lūdzu par cilvēkiem, alkoholiķiem, jebkādiem cilvēkiem. Visur liecināju, visur sludināju. Un pēkšņi mācītājs sāka sludināt par aicinājumu. Viņš runāja vienu svētdienu, un Dievs uz mani runāja, ka tas esmu es. Te es esmu, sūti mani! Mācītājs skaļi to nebija izteicis, bet caur sprediķi es sapratu, ka viņš meklē cilvēku, kurš paliks Limbažos par mācītāju. Mūsu gadījumā mēs šādu cilvēku sauktu par mājas grupas vadītāju, bet tajā gadījumā tas uzreiz bija mācītājs. Es uzreiz kļuvu par mācītāju. Un es pie sevis domāju: “Te es esmu, sūti mani, nav nekādu problēmu, es to darīšu!” Man vienmēr bija kāda liecība. Un es mācītājam teicu: “Man ir liecība.” Viņš teica: “Labi, vari liecināt.” Un es viņam teicu: “Bet tagad man ir liecība un vēl Dieva vārds.” Un viņš teica: “Nu, runā.” Un tā es sāku runāt. Bet man šķiet, ka viņš absolūti uz mani neskatījās kā uz tādu, kurš varētu būt piemērotākais kandidāts. Es domāju, ka viņam bija pieredze ar tādiem cilvēkiem, kuri nāk no tādām vietām.

Mācītājs sludināja par aicinājumu vairākas svētdienas, un es skatījos uz citiem cilvēkiem. Tur bija viens tumšiem matiem, tāds foršs čalis, izskatījās jau kā mācītājs, tāpat kā Sauls, galvas tiesu pārāks. Es domāju, re, kur mācītājs, mācās skolā, viss kārtībā. Bet viņš sēdēja, klusēja un neatsaucās. Otrs bija ar pliku galvas virsu, izliets mācītājs, ģimene ir, viss ir, īsts paraugs. Bet viņš sēdēja un neatsaucās. Es nezinu, Dievs uz viņiem runāja vai nerunāja, tā arī nesapratu, bet uz mani Dievs runāja, un es domāju: “Te es esmu, sūti mani!” Un tā bija kāda otrā vai trešā reize, kad mācītājs atkal runāja to pašu tēmu, tieši tāpat kā tagad ir “Aicinājuma 5. daļa”. Un es domāju, kāda starpība, mani paņems vai nepaņems, esmu piemērots vai nē, jo iekšā ir. Es gāju pie mācītāja un teicu: “Mācītāj, es varu to darīt, es gribu to darīt.” Viņš teica: “Labi, es parunāšu ar bīskapu.” Tas bija brīnums! Viņš parunāja ar bīskapu, tagad jau goda bīskapu, atbrauca nākamajā nedēļā un teica: “Okei, bīskaps atļāva.” Tas bija 2003. gada 27. aprīlis, kad man uzlika rokas un svaidīja par mācītāju Limbažos visu cilvēku priekšā. Viss bija ļoti vienkārši. Še es esmu, sūti mani! Tajā nebija nekā pārdabiska, pārdabisks bija mans atgriešanās stāsts. Tas bija tiešām pārdabisks, ar nereālām emocijām un piedzīvojumu, bet mana atsaukšanās aicinājumam bija ļoti vienkārša. Mācītājs par to sludināja, Dievs runāja caur mācītāju, un es biju gatavs un to vēlējos. Man bija ļoti liela vēlme pēc daudz glābtiem cilvēkiem.

Man bija vēlme savā pilsētā rīkot evaņģelizācijas dievkalpojumu, tas man bija kaut kas īpašs. Un es to sarīkoju. Es saaicināju dažādus pazīstamus kriminālos cilvēkus, tas nozīmēja tādus, kuri jau ir nākuši pie Dieva, atgriezušies pie Dieva, arī tādus, kuri nāca no mafijas struktūrām. Es viņus saaicināju, piecus līdz astoņus cilvēkus. Uztaisījām, izprintējām un sagriezām flaijerīšus un izmetām pa visiem Limbažiem, ka bijušie noziedznieki un cietumnieki stāstīs par to, ko Dievs darījis viņu dzīvēs. Kultūras nama vadītāja jau bija sazinājusies ar policiju, un pie dievkalpojuma norises vietas tika norīkota apsardze. Visa pilsēta bija tāda uzvilkta gaidāmā notikuma priekšā. Patiešām tā bija. Taču es neuzdrošinājos teikt, ka es gribu sludināt šajā evaņģelizācijas dievkalpojumā. Toreiz bija jārunā Vasarsvētku bīskapam. Es to visu pilnībā noorganizēju. Saaicināju dažādus kalpotājus, slavēšanu un tā tālāk, un visi atbrauca. Bija ieplānota kultūras nama mazā zāle, bet tā bija stāvgrūdām piebāzta, tur bija vairāk par 200 cilvēkiem. Limbažos tas ir daudz. Tu mazā ģerevņā esi redzējis tik daudz cilvēku? Aizbrauc uz Limbažiem un paskaties, ka pulksten 19.00 uz ielas nav gandrīz neviena cilvēka. Šī evaņģelizācija pagāja ļoti veiksmīgi, tiešām ļoti veiksmīgi.

Toreiz man nebija tādas saprašanas, ka cilvēki īpaši jāaprūpē. Es domāju, ka viņi iznāk priekšā, pieņem Jēzu un viss. Es domāju, ka Dievs viņiem pieskarsies tāpat kā man, un variantu man nebija. Bet Dievs visiem nepieskaras vienādi. Cilvēki tā vienkārši uzreiz nenāca uz draudzi. Bet toreiz es visvairāk gribēju tieši sludināt. Pagāja kaut kāds laiciņš, un es devos pie sava mācītāja un teicu: “Mācītāj, es vēlos atkal rīkot evaņģelizāciju,” bet to, ka pats gribu sludināt, vēl neteicu. Viņš teica: “Labi.” Man bija jāsaņēmās, lai pēc tam pateiktu: “Bet es pats gribu tur sludināt.” “Labi.” Es apbrīnoju savu mācītāju, kurš man ļāva darīt visu, ko es gribu, jo viss, ko es gribēju, bija no Dieva un labi. Es nezinu, vai es pats šodien tā ļautu darīt. Ir ļoti, ļoti labi jāpazīst cilvēks, lai viņu laistu sludināt. Tā nu es sarīkoju kārtējo evaņģelizāciju, saaicināju dejotājus, saaicināju slavētājus, vairākas grupas. Kultūras namā atkal bija daudz cilvēku, šoreiz jau lielajā zālē. Sludināju Dieva vārdu, iznāca priekšā daudz cilvēku, aizlūdzu par viņiem un viss notika. Draudze lēnām sāka augt. Šeit es esmu, sūti mani! Tāds bija Jesajas aicinājums, un tas ir arī par mani. Es vienkārši atsaucos aicinājumam. Rezultātā, šodien evaņģēlisko kristiešu draudze “Kristus Pasaulei” laikā, kad Latvijā ir vispārēja stagnācija, ir augusi un aug. Bet viss sākās ar vienu mācītāju, kurš atbrauca speciāli manis dēļ. Es viņam esmu to teicis: “Tu tur atbrauci tikai manis dēļ.” Jo tur nekā nebija, tikai divi līdz pieci cilvēki, un es nezinu, kur viņi ir šobrīd.

Tāds bija sākums. Tā ir utopija domāt, ka kāds mācītājs katru nedēļu brauca uz Limbažiem speciāli manis dēļ, turklāt divas reizes nedēļā, ceturtdienās un svētdienās. Un tomēr, ja es redzu, kā Dievs darbojas konkrēti mūsu gadījumā, es zinu, ka Viņš pateica mācītājam braukt uz Limbažiem manis dēļ. Utopija, un tomēr tā ir patiesība. Viss, ko vajadzēja – pacelt tikai vienu cilvēku. Vienu cilvēku, kurš ir gatavs teikt: “Sūti mani!” Jo Dievs redzēja, ka tur ir cilvēks, kurš teiks jā. Dievs zināja, Viņš redz sirdi, Viņš zināja, ka Limbažos ir cilvēks, kurš citādāk nemūžam nerealizēsies. Viņš sūtīja Savu kalpu, jo zināja, ka tur esmu es. Un šobrīd šeit ir cilvēki, kuriem ir aicinājums un kuri Dievam var teikt jā. Un Dievs ir ielicis mani šeit, lai tev to pateiktu: DIEVS TEVI IR AICINĀJIS!

Es esmu lasījis stāstus par ielu evaņģēlistiem, kuri bezjēdzīgi sludina uz ielām, nevienu neaprūpē, vienkārši sludina. Viņi neko citu nezina, kā tikai sludināt. Un tikai pēc kādiem simts gadiem parādās liecība, ka viens no šiem cilvēkiem, kuram tika sludināts, ir kļuvis par mācītāju Austrālijā un vada megadraudzi. Aicinājums nesaistās tikai ar sludināšanu. Mateja evaņģēlija 28. nodaļā ir skaidrs norādījums: Ejiet un dariet par mācekļiem, sludiniet, izdzeniet ļaunus garus, dziediniet slimos, svaidiet ar eļlu, māciet, mīliet un celiet par vadītājiem. Celiet un vediet cilvēkus aicinājumā! Kāds cilvēks var pacelties viena kalpotāja dēļ, tam var nepiekrist, bet es esmu par to pārliecināts. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tātad, kad mēs nākam pie Jēzus, nevis vispirms sakārtojam savu dzīvi un kļūstam svēti, bet tieši otrādi, mēs nākam tādi, kādi esam, un ļaujam, lai Dievs sakārto.

Jānis Kristītājs

Reiz dzīvoja, kāds laulāts pāris, Caharija un Elizabete. Caharija bija priesteris un pildīja savus priestera pienākumus. Un ir rakstīts, ka viņi abi jau bija labi gados, tajos gados, kad bērni vairs nedzimst. Elizabete bija neauglīga, un es jau esmu minējis, ko nozīmē būt neauglīgam Vecās Derības laikmetā. Tajā laikā vienīgais veids, kā Izraēla tauta kā Dieva tauta varēja vairoties, nebija caur evaņģēlija sludināšanu, bet bioloģisko vairošanos. Tā bija viņu problēma, un ir rakstīts, ka viņi lūdza par to Dievu. Un kādu dienu, kad Caharija pildīja savus priestera pienākumus svētajā vietā, pēkšņi viņam atklājās Dieva sūtīts eņģelis un teica: “Caharija, tava lūgšana ir uzklausīta.” Un, kamēr viņš nesa upurus templī, cilvēki ārpus šīs vietas lūdza Dievu, tātad pamatā bija lūgšanas. Cilvēki lūdza, un Caharija un Elizabete bija lūguši par savas dzimtas turpinātāju, lai piedzimst dēls.

“Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: “Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.”” (Lūkas evaņģēlijs 1:5-17)

Jānis Kristītājs bija cilvēks, kuru Dievs sūtīja pirms Jēzu. Tas bija cilvēks, kuram obligāti bija jānāk. Es iepriekšējās tēmās esmu pieminējis, ka Dieva aicinājums var būt arī neizbēgams, kad konkrētā laikā nāk konkrēts cilvēks. Viņš noteikti nāks un noteikti būs. Piemēram, Jēzus tika apsolīts, un Jēzus atnāca. Tāpat arī Jānis Kristītājs tika apsolīts Rakstos, un viņš atnāca. Viņam bija jāatnāk. Ir vakance, un Dievs skatās pēc cilvēka, kurš lūdz un ir gatavs pieņemt aicinājumu. Dievs meklē cilvēku, kurš teiks: “Še es esmu, sūti mani!” Un ir rakstīts, ka Elizabete un Caharija lūdza pēc dēla. Viņiem bija vīzija, viņi gribēja vairoties, viņi gribēja nest slavu Dievam. Tieši tur atnāca Dievs un piedzima Jānis Kristītājs. Es domāju, ka viņš varēja piedzimt jebkurā citā ģimenē, kura bija gatava teikt: še es esmu. Tajā pašā laikā šis cilvēks bija nolemts, pilns ar Svēto Garo no mātes miesām, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzēra un gāja Ēlijas garā.

Kad Elizabete bija stāvoklī jau pusgadu, Dieva eņģelis tika sūtīts pie Marijas, Jēzus mātes. Ko tu teiktu, ja pie tevis atnāktu eņģelis un pateiktu, ka tev piedzims bērns bez vīrieša līdzdalības? Tur jābūt ļoti “smagai blondīnei”. “Blondīne” šajā gadījumā nav domāta matu krāsa, bet sirds stāvoklis. Tu zini, ka internetā klīst anekdotes par blondīnēm. Ar blondīnēm viss ir kārtībā, es runāju par sirds stāvokli. Marija bija tieši tāda. Pie viņas atnāca eņģelis un teica: “Tava radiniece Elizabete ir jau sestajā mēnesī, un arī tev būs bērns. Nebīsties, Marija, Dieva žēlastība ir pār tevi. Tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi Viņu Jēzus, Glābējs, apsolītais Mesija. Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs Viņam dos Dāvida troni. Un Viņš valdīs par Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala. Elizabetei, kuru dēvē par neauglīgu, brīnums ir noticis un viņai būs dēls, un tev arī būs dēls, Dieva dēls, kuru visi gaida un nevar sagaidīt.” Marija atbildēja: “Kā tas var būt, jo es esmu tikai saderināta un vīra neapzinos? “Svētais Gars nāks par tevi un tevi apēnos.” “Labi, Dievs, lai notiek pēc Tava prāta.” Un notika, kā Dieva teica, un viņa dzemdēja dēlu, kuru sauc Jēzus, un mēs Viņu pazīstam kā Dievu, kurš radījis debesis un zemi, kurš vienlaicīgi ir Cilvēks un Dievs, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, mira par mums pie krusta un augšāmcēlās. Un Viņš nāks otru reizi tiesāt dzīvus un mirušus, un visas mēles atzīs un visi ceļi locīsies Viņa priekšā. Visi saņems, ko pelnījuši, bet ticīgie tiesā nenāks.

Acīmredzot Dievs grib kaut ko mums pateikt. Kā Dievs aicināja Samuēlu? “Samuēl! Samuēl!” Un tā vairākas reizes. Kur viņš skrēja? Pie Ēļa. Un tad viņš teica Dievam: “Še es esmu, runā, Kungs.” Un tad Dievs runāja. Acīmredzot ir lietas, kuras Dievs vairākkārtīgi mums grib pateikt. Gan Jānis Kristītājs, gan Jēzus Kristus bija cilvēki, kuriem bija jānāk un kuri nāktu jebkurā gadījumā. Bet pie kā viņi atnāca? Pie “blondīnes” un pie tiem, kuri bija vecumā, bet bija lūguši par dēlu un kuriem bija sirdī Dieva vīzija par Izraēlu. Kad ir vakance, tad Dievs meklē, kurš to aizpildīts. Ir rakstīts, kad zeme bija neiztaisīta un tukša, Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem jeb bija vakance, un tad Dievs teica, un tapa. Dievs meklēja sirdis, kuras ir gatavas teikt: “Te es esmu, sūti mani!” Jānis Kristītājs bija cilvēks, kurš sagatavoja mācekļus Kristum.

Šodien mēs tikām galā ar Jesaju, Jāni Kristītāju un Jēzus aicinājumu. Jānis Kristītājs bija cilvēks, kurš sagatavoja mācekļus Kristum – par to mēs mācīsimies nākamajā svētdienā vai līderu sapulcē. Ir atlikuši Ecehiēls, Barnaba un Sauls, Pāvils, Stefans, Filips un Matijs. Še es esmu, sūti mani! Dievs meklē sirdis, Dievs meklē cilvēkus, neatkarīgi no viņu stāvokļa vai dzimuma, tos cilvēkus, kuri ir gatavi atsaukties un teikt: Še es esmu, sūti mani! Kuri ir gatavi iet, kuri ir tik naivi kā Marija, kuri ir tik atvērti kā Elizabete un Caharija, kuri ir kā Jesaja: “Še es esmu, sūti mani, Kungs!”

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 5. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija