Svētais Gars, pieskaries katram. Aizskar, lai Tavs svaidījums piepilda mūs.
Lai nāk izmaiņas prātā, dvēselē un sirdī. Lai Tava slava izplatās no šīs vietas katrā pilsētā, katrā ciematā. Lai aiziet tumsa, pandēmija un bezdievība, Jēzus Kristus Vārdā. Lai nāk Tava valstība mūsu zemē, mūsu valstī. Āmen! Šodienas svētrunas tēma ir „Aicinājuma anatomija. 6. daļa”.

Mums ar komandu ir tradīcija katru vasaru izmantot pirmo karsto laiku un doties uz Ventas rumbu. Lai dotos ceļojumā un atpūstos, obligāti nav jābrauc ārpus Latvijas robežām, jo tepat ir ļoti daudz interesantu vietu un ļoti daudz interesantu cilvēku. Šo divu atpūtas dienu laikā mēs iepazināmies ar diviem interesantiem cilvēkiem, un viņiem abiem ir kaut kas kopīgs, un par to es gribu pastāstīt. Kad mēs meklējām nakstmītnes, negribējām palikt viesu namā pie pašas rumbas, un tā nu atradām citu viesu namu 16 km ārpus Kuldīgas. Ilgi braucām pa zemesceļiem, kamēr nonācām meža vidū, kur tas atradās. Tur bija dīķi un pat dažādi Ļeņina pieminekļi, bija pat Kuldīgas Ļeņina piemineklis. Tur bija daba; odi, zivis un meža cūkas. Izskatījās, ka tas bija nevis viesu nams, bet īpašnieka mājas. Iekšā visur bija fotogrāfijas, izbāzeņi, šautenes un binokļi. Mēs iepazināmies ar mājas saimnieku. Kas mani viņā uzrunāja? Viņa pirmie teikumi liecināja par to, ka viņam nav interesanti ne Austrumi, ne Rietumi, bet viņam ir interesanta sava Latvija. Šis ir viņa īpašums, viņa zeme, un šeit viņš dzīvo. Vēl Latvijā ir latvieši, kuri apzinās savu zemi, savu tautu un savu valsti. Tie ir patrioti, kuri neliecas citu valstu priekšā, kuriem ir savi principi. Pēc tam mēs devāmies uz Zanti, kur ir Kurzemes cietokšņa muzejs. Tur satikām cilvēku, kurš vairāk nekā divdesmit gadus vāc eksponātus no Kurzemes cietokšņa. Kas ir Kurzemes cietoksnis? Tāds bija Kurzemē Otrā pasaules kara laikā, kad Vācija kapitulēja, bet joprojām pastāvēja Kurzemes katls, kur mūsu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienības karaspēku. Tā bija vieta, kur latvietis krievu armijā cīnījās pret latvieti vācu armijā, kur tēvs nogalināja dēlu un dēls savu tēvu, un brālis brāli. Mūsu tautieši cīnījās dažādās frontes pusēs, bet fakts ir tāds, ka Kurzeme bija neieņemama. Krievijas karaspēks pat ar milzīgu pārspēku nespēja to ieņemt. Oficiālie dati ir tādi, ka bija 500 000 kritušo, un Kurzeme ir kauliem nosēta, tika iznīcinātas arī tūkstošiem kara tehnikas. Tā nu šis cilvēks vāc kara tehniku un stāsta par mūsu vēsturi. Pēc valodas var pateikt, ka viņš ir skarbs vīrs, bet visā, ko viņš dara un rāda, var redzēt, ka viņš mīl savu Latviju. Viņš apzinās vērtību tam, ko viņš dara, un grib to nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Eksponātu tur ir vairāk nekā Kara muzejā. Tur ir ne tikai kara tehnika, bet arī šis tas arī sievietēm, gan Kuzņecova trauki, gan dažādas interesantas lietas. Viņš mums veltīja laiku vairāk nekā divas stundas. Tā nu mēs satikām vēl vienu cilvēku, kuram nav svarīgs ne kovids, ne Eiropa, ne Krievija, bet sava Latvija. Šajos abos cilvēkos tas ir iekšā, tas ir viņu sirdī, tā ir viņu būtība. Šādi cilvēki joprojām mūsu zemē ir.

Es zinu, ka arī Kristus draudzei ir svarīga sava zeme un sava tauta un savs Dievs! Mūsu himna ir „Dievs, svētī Latviju!” Dieva vārds saka, lai ejam un sludinām evaņģēliju visai radībai; mēs dabūsim spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār mums, un būsim Jēzus liecinieki. Vispirms mēs esam atbildīgi par savu zemi, par saviem cilvēkiem, par savām ģimenēm un par to vietu, kur mēs atrodamies. Mūsu draudzei ir tāda dziesma, kurā skan vārdi: Tā ir mana dzīve, tā es dzīvoju, un it nekas to nemainīs! Tādi mēs esam, un it nekas to vairs nemainīs. Ja tu esi aicināts un tava zeme ir tavā sirdī, un draudzes celtniecība ir tavā sirdī, tad tas nav maināms. Tādi mēs esam, un tādi mēs paliksim. Dievs tādus mūs ir radījis, Viņš mūsos to ir ielicis. Es esmu atsaucies Viņa aicinājumam. Man ir svarīgas personiskas attiecības ar Dievu, tā ir mana dzīve, tā ir daļa no manis, es bez tā nespēju dzīvot. Man ir svarīgi cilvēki apkārt, man ir svarīga Latvija, un nekas to nemainīs. Tā ir mana būtība – aicinājums. Aicinājums ir iekšā! Kad tu esi pieņēmis aicinājumu, tad tas tevī ir iekšā! Tas ir galvenais dzinējspēks visām pārējām lietām. Uz tā bāzes, ka tu ej aicinājumā, Dieva Gars ir tevī, Viņš ir satvēris tevi un tu Viņu, un uz šī pamata visas pārējās lietas tavā dzīvē tiek pieliktas. Pats svarīgākais ir personiskas attiecības ar Dievu un aicinājums. Mums ir Dieva vīzija un mērķi un mēs zinām, ko Dievs spēj pat caur vienu cilvēku, kurš atsaucas aicinājumam. Mēs esam gājuši cauri Bībelei un dažādām personībām; tie bija cilvēki, kurus Dievs aicināja, un viņi aiz sevis ir atstājuši simtiem cilvēku un ir guvuši uzvaras. Es redzu Dieva slavu mūsu tautā. Lai nāk Dieva valstība! Ir svarīgi būt Dieva klātbūtnē. Nekad neizlaid dievkalpojumu, nekad neizlaid slavēšanu un pielūgsmi, jo tur ir spēks! NEKAD NEATSTĀJ SAVAS PERSONISKĀS ATTIECĪBAS AR DIEVU! Jo Dievā ir spēks! Nekad neizlaid nevienu mājas grupiņu, jo tur ir spēks. Jo tad tu vari, kad tu esi tur, kur tu ļauj Dievam pie sevis darboties! Tev nav nekā neiespējama. Dieva vārds saka, ka Viņa žēlastība sniedzas līdz debesīm, tā ir neizmērojama un neizprotama.

Nesen biju bērēs, un pirms tām man bija jāatkārto materiāli par bērēm, kas tajās jādara. Es lasīju par dažādām bēru tradīcijām. Piemēram, čigānu bēres. Kad nomirst čigāns, tad viņi sēž ar mironi istabā un pīpē. Dzert nevar, bet pīpēt var. Pēc tam ir bēres, viņu apglabā, un pēc tam viņi dzer, dejo, priecājas un līksmojas. Čigānu bērēs vienmēr ir līksmība. Es nezinu, par ko viņi priecājas, ko viņi domā, kur nonāk mirušais, jo ir dzīve pēc nāves. Kaut mēs to neesam redzējuši, ir dažādas liecības par dzīvi pēc fiziskās nāves. Ir Dieva vārda liecība. Jēzus saka: ”Kas dzīvo un tic uz Mani, tas nenāk tiesā un dzīvo mūžīgi.” Ir mūžīgā dzīvība. Mūsu uzdevums ir pašiem tajā ieiet un ievest tajā cilvēkus jeb panākt, lai Dieva valstība nāk Latvijā. Pēc idejas, kristiešu bērēs būtu jālīksmojas, jo cilvēks aiziet uz Debesīm. Taču tad, kad ir aizgājis tuvs cilvēks, tad ir skumjas. Šis bija ievads, un, ja tu esi aicināts un esi pieņēmis aicinājumu, tad tas tevī ir iekšā. Uz aicinājuma pamata visas citas lietas tev tiek pieliktas.

Ecehiēls

„Un Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, nostājies uz savām kājām, Es gribu ar tevi runāt.” Viņam tā uz mani runājot, Gars pārņēma mani, tā ka es nostājos uz savām kājām, un es dzirdēju to, kas uz mani runāja. Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, Es sūtu tevi pie Israēla bērniem, pie tās nepakļāvīgās atkritēju tautas, kas sacēlusies pret Mani; viņi un viņu tēvi arvien ir atkāpušies no Manis, līdz pat šai dienai. Arī viņu bērni ir stūrgalvīgi un cietām sirdīm. Pie tiem Es tevi sūtu. Saki tu tiem: tā saka Dievs Tas Kungs! Vai tie klausa vai neklausa, jo tie ir pretestības pilna cilts, tiem jāzina, ka pravietis ir viņu vidū. Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem. Jebšu dadži un ērkšķi ir ap tevi un tu dzīvo pie skorpioniem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un nebaidies no viņu vaiga, jo tie ir pretestības pilna cilts. Bet tu pasludini tiem Manus vārdus, lai tie klausa vai neklausa, jo tie ir nepielaidīgi. Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku. Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts. Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu. Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē. Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas.” (Ecehiēla grāmata, 2. nodaļa)

„Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam.” Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: “Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas.” Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Un Viņš man teica: “Cilvēka bērns, ej pie Israēla un sludini Israēla namam Manus vārdus. Es tevi nesūtu pie tautas, kam sveša valoda un nesaprotama runa, bet pie Israēla nama, nedz arī pie lielām tautām, kam sveša valoda un nesaprotama izteiksme, kuras vārdus tu nesaproti. Taču, ja Es tevi pie tām sūtītu, tās tevi uzklausītu, bet Israēla nams negrib tevi uzklausīt, tie taču neuzklausa arī Mani. Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam. Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts.” Tad Viņš vēl turpināja: “Cilvēka bērns, visus vārdus, ko Es tev runāšu, uzklausies labi ar savām ausīm un ieguldi dziļi savā sirdī. Un ej pie trimdiniekiem, saviem tautiešiem, runā uz tiem un saki: tā saka Dievs Tas Kungs, – vai tie tevi klausa vai neklausa.” Tad Gara spēks pacēla mani, un es izdzirdu aiz sevis ārkārtīgi skaļu un spēcīgu troksni, kad pacēlās no savas vietas Tā Kunga godība, un proti – četru dzīvo tēlu spārnu švīkstoņu, šiem spārniem savā starpā saskaroties, un ratu rīboņu, katram ritenim griežoties līdzās savam tēlam. Kad Gars mani pacēla un aizrāva, es gāju uz priekšu, būdams sava gara satraukumā dziļi nospiests, bet Tā Kunga roka ar varenu spēku turēja mani. Tā es nonācu pie trimdiniekiem Tel-Abibā, kur tie dzīvoja pie Ķebaras upes. Tur es sēdēju septiņas dienas garā noskumis klusībā viņu vidū. Kad septiņas dienas pagāja, pār mani nāca Tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu bezdievi būsi pamācījis un viņš tomēr neatstājas no savas bezdievības un sava ļaunā ceļa, tad viņš nomirs savos grēkos, bet tu izglābsi savu dzīvību. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un Es nostāšos pret viņu, viņš mirs. Kad tu viņu nebūsi pamācījis, viņš nomirs savos grēkos. Viņa taisnību, ko tas darījis, vairs nepieminēs. Bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, kad tu pamācīsi taisno negrēkot un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, tādēļ ka pieņēma pamācību, un tu būsi izglābis savu dzīvību.” Tā Kunga roka nāca tur pār mani, un Viņš man sacīja: “Celies un ej klajumā, tur Es runāšu ar tevi!” Tad es cēlos un aizgāju klajumā, un tur es skatīju Tā Kunga godību, kā es to redzēju pie Ķebaras upes; tad es nokritu uz sava vaiga. Bet Gars nāca pār mani, un es nostājos uz savām kājām. Viņš uzrunāja mani un sacīja: “Ej un ieslēdzies savā namā! Redzi, cilvēka bērns, tev uzliks važas, tu būsi saistīts un nevarēsi iziet viņu vidū. Es likšu tavai mēlei pielipt pie tava žokļa, ka tu paliec mēms un nebūsi tiem vairs par pamācītāju, jo tie ir pretestības pilna cilts. Bet, kad Es runāšu ar tevi, Es atdarīšu tavu muti, un tu saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: kas klausa, lai klausa, kas neklausa, lai neklausa, – jo tie ir pretestības pilna cilts.” (Ecehiēla grāmata, 3. nodaļa)

Ecehiēls tika ievests īpašā stāvoklī, viņš satikās ar Dievu, redzēja garīgo pasauli un Dievs ar viņu runāja caur eņģeļiem, Debesu būtnēm. Šī parādība bija tik spēcīga, ka viņš nespēja nostāvēt kājās. Viņš tika nolikts uz kājām, un Dievs ar viņu runāja. Ecehiēla aicinājumā Dievs saka: vai viņi klausa, vai viņi neklausa, tev ir jārunā, jo, ja tu viņus nebrīdināsi un nerunāsi, tad tu būsi vainīgs. Šī Rakstu vieta ir Bībelē, un tur neko nevar darīt. Tieši tā Dievs runāja uz Ecehiēlu. Dievs teica, ka tauta ir vainīga, viņam ir jāsludina, un tādā veidā viņiem būs iespēja atgriezties. Ja viņi neatgriezīsies, tad Ecehiēls nebūs vainīgs, jo viņš viņiem būs sludinājis. Ja viņi neatgriezīsies un pazudīs un viņš viņus nebūs brīdinājis, tad Ecehiēls būs tikpat vainīgs, cik viņi. Bija tāds radikāls sludinātājs Čārlzs Finnejs. Man atmiņā ir palikuši daži vārdi no viņa: „Draudze ir vainojama šausmīgā noziegumā.” Šie vārdi precīzi atbilst Ecehiēla aicinājumam. Ja tu nesludini, tad tu esi tikpat vainīgs, cik viņi ir vainīgi. Ja tu runā, sludini, liecini, un nav rezultāta, tad tā ir tava atbildība turpināt sludināt, vai viņi klausa vai neklausa. Ja tu esi iesācis mājas grupiņu un tavā mājas grupiņā nenotiek tā, kā tu gribētu, tev neizdodas un jau gribas atmest ar roku, tu domā, ka neesi tam radīts, tev neizdodas, tad Dievs saka, lai tu neapstājies, bet turpini darīt, turpini celt savu grupiņu. Ja tu esi ieķēries kādā cilvēkā, kuru tu vēlies pievest pie Dieva un tev neizdodas, tad Dieva vārds saka, lai tu turpini cīnīties. Ja mēs esam aicināti, tad mēs kalpojam, ejam pie cilvēkiem un ceļam Dieva valstību neatkarīgi no rezultātiem.

Jāsludina neatkarīgi no tā, cik daudz tev šobrīd ir izdevies, vai cilvēki tevi klausa vai neklausa, izsmej vai neizsmej, pieņem vai nepieņem. Ja tu esi ielu evaņģēlists, tu ej uz ielas pie cilvēkiem un lieto šo ļoti labo metodi cilvēku aizsniegšanai. Tie, kuri bieži to dara, zina, ka ir cilvēki, kuri pieņem vēsti, un ir tādi, kuri nepieņem. Kas būtu, ja pirmajā reizē, kad kāds tevi noraidītu, tu teiktu, ka tas nedarbojas? Vai esi dzirdējis, ka daudzi saka: “Viņi mani nedzird, neklausās, nav nekāda jēga iet un sludināt”? Tā runā sliņķi. Salamans saka, ka sliņķi atrunājas, ka uz ielas ir lauva. Kas mums ir uz ielas? Cilvēki kā lauvas. Tomēr ir arī tādi, kuri grib dzirdēt. Esmu pamanījis, ka reizēm tieši tie niknākie ir tie, kuri pirmie salūzt Dieva priekšā. Tie, kuri visam piekrīt un uz visu saka āmen, pēc tam arī tikpat ātri pazūd. Jā, mīļie, pieklājīgie un potenciālie cilvēki visbiežāk uzmet. Tie, kuri sākumā uzbrūk, reizēm pēc pāris dienām saka: “Jā, es nākšu pie Dieva!” Kāds bija Ecehiēla aicinājums? Neatkarīgi no tā, vai viņu klausa vai neklausa, sludināt un kalpot, jo pretējā gadījumā viņš nebūs paklausījis Dievam un atbildība būs uz viņa paša.

“Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē. Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas. Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam.” Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: “Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas.” Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.” (Ecehiēla grāmata 2:9-10; 3:1-3)

Dievs Ecehiēlam lika ēst Bībeli. Viņš lika ēst Rakstu rituli. Tas viss nenotika fiziskā plāksnē, bet gan garīgi, vīzijas iespaidā. Cilvēks nekad nevar ieiet aicinājumā, ja regulāri neēd no Bībeles. Jēzus saka: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4) Dieva vārds! Pravietim, aicinātam cilvēkam, kristietim pats svarīgākais ir baroties no Dieva vārda. Daudziem labāk patīk lūgt Dievu, tomēr nevar tikai lūgt, ir vajadzīgs arī Dieva vārds. Nepietiek arī tikai ar Dieva vārdu, ir arī jālūdz un jārunā ar Dievu. Ja ir jautājums par to, kas ir svarīgāk, vārds vai lūgšana, tad es domāju, ka vārds, jo Bībele saka: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa evaņģēlijs 1:1)

Pirms lūgt Dievu, es parasti cenšos lasīt Dieva vārdu. Ja neesmu pirms lūgšanas lasījis Bībeli, man nav bāzes jeb pamata, uz kā lūgt. Pati Bībeles lasīšana jau ir kā lūgšana. Tu lasi, pārdomā, parunājies ar Dievu, un tā jau ir lūgšana. Es lietoju dažādus palīgmateriālus. Man ir bieza klade, kurā ir izrakstītas Rakstu vietas, piemēram, kāds ir Dievs. Es pats esmu gājis cauri Bībelei un izrakstījis pantus par to, kāds Viņš ir. Tas nav Sergeja Šidlovska saraksts, tas ir manis paša, pats esmu gājis cauri visai Bībelei, un man ir ļoti daudzas lapaspuses ar Rakstu vietām par to, kāds ir Dievs. Es ieeju lūgšanu kambarī, atveru šo kladi, paņemu vienu lapaspusi, izlasu kādu no rakstvietām, pārdomāju, kāds tad Viņš īsti ir, un sāku lūgt tādu Dievu, kāds Viņš Savā vārdā ir attēlots. Tu nekad neieiesi savā aicinājumā, ja kā prioritāti nepaturēsi Dieva vārdu. Lai nevis tikai vienkārši paklausītu Dieva vārdam, bet, pirmkārt, barotos ar Dieva vārdu. Ecehiēls saka, ka viņš apēda Dieva vārdu, un tas viņam šķita salds kā medus. Bībelei ir jābūt mīļai. Šai grāmatai ir jābūt tavai dzīves nepieciešamībai. Tev jāiemīl Dieva vārds, un kristieša normāls stāvoklis ir nevarēt iztikt bez Dieva vārda. Tāpat kā cilvēkam ir dažādas fiziskas un emocionālas vajadzības, tāpat, pirmām kārtām, cilvēkam ir vajadzība pēc Dieva vārda. Tev ir jābūt vilkmei pēc tā, un vilkmei ir jābūt jūtamai. Ja tu nejūti vilkmi pēc Dieva vārda, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā vai arī tu vienkārši esi sliņķis. Lai iemīlētu Bībeli, vispirms ir tā regulāri jāēd. Varbūt sākumā tas var nepatikt, bet tad, kad tu ēd, pārkāp sev pāri, disciplinēti lasi Bībeli, tā tev kļūst mīļa, jo Dievs ar tevi runā. Tieši tur ir atrodama Viņa klātbūtne. Sludināt vai nesludināt ir dzīvības vai nāves jautājums pirmkārt mums pašiem, ne tikai tiem cilvēkiem, kuri pazūd vai iet uz Debesīm. Man patika tas, ko dzirdējām video liecībā, ka brālis apzinās, ka stāstīt par Dievu citiem ir viņa dzīves nepieciešamība; darīt kaut to, lai celtu Dieva valstību. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Vēl par Dieva vārda ēšanu. Mūsu brālis, kurš šodien pirmo reizi runāja par došanu, runāja labi. Vai zini, kāpēc? Varbūt tu domā, ka viņš nemaz nebija nobijies? Viņš bija nobijies, bet savācās. Tu domā, ka viņam ir talants? Nē, viņš to vairākas dienas gatavoja, mācījās no galvas, apēda. Tas, ko viņš runāja, pārsvarā bija no Bībeles skolas, no mūsu draudzes mācības materiāliem. Ko vēl vairāk vajag? To, ko es tagad runāju, esmu apēdis jau kādus divus mēnešus atpakaļ. Es nevis vienkārši lasu Bībeli, bet ņemu šīs Rakstu vietas, lasu un pārlasu, un vēlreiz lasu neskaitāmas reizes. Tāpēc es varu iznākt draudzes priekšā un runāt. Ir cilvēki, kuri domā: “Forši gan mācītājam – iznāk svētdienā priekšā, kaut ko parunā un saņem algu, un brauc ar BMW.” Vai tev nav ienākusi prātā šāda doma? Tas ir ikdienas darbs – apēst šo vārdu, un tad, kad esmu to saēdies, es varu runāt un beigt tikai vakarā, varu daudz runāt, kamēr ir spēks. Tāpat kā cilvēks Kurzemes cietokšņa muzejā teica: “Es runāšu tik ilgi, cik varēšu.” Vai tu domā, ka runāt ir viegli? Nāc un norunā divas stundas no vietas! Tu domā, ka dziedāt ir viegli? Kādreiz slavēšanas vadītāja dziedāja viena pati, un tad bieži bija šķībi un greizi. Kāpēc? Cik daudz gan viens cilvēks var izdziedāt? Tad pievienojās vēl viens dziedātājs, pēc tam vēl un vēl, un tagad viņa var vispār nedziedāt, bet dzied. Tagad viņa var paņemt vienu dziesmu un to apēst. Mūsu otrajai slavēšanas solistei nevajag priekšā vārdus, jo viņa ir paņēmusi un izdziedājusi mājās un pārdomājusi visu dziesmu. Viņa pat dažām dziesmām pati vārdus ir sarakstījusi. “Apēd!” Katram mūziķim viņa mūzika ir iekšā. Kāda runa var būt par muzicēšanu, ja pamatu neesi iemācījies? Nevar būt nekāda muzicēšana, nekāda Dieva slava un klātbūtne, kamēr tu neesi dabūjis savas notis iekšā. Ja sprediķis nav iekšā, tas nav sprediķis. Ecehiēlam Dievs lika apēst Rakstu rituli, un tad, kad viņš ēda, tas viņam likās salds kā medus. Nevari tikt galā ar kādām problēmām? Sāc vairāk lasīt Dieva vārdu. Nevari izlauzties kalpošanā? Sāc vairāk baroties ar Dieva vārdu, jo tieši tur Viņš atklājas un runā ar tevi.

Jēzus mācekļi

Nākamie ir Jēzus mācekļi. Mēs ieejam Jaunajā Derībā. Kad tu lasi Dieva vārdu, tu tur lasi ļoti vienkāršu aicinājumu. Piemēram, Mateja evaņģēlija 4. nodaļā Jēzus sludina un aicina:

“Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.” (Mateja evaņģēlijs 4:18-20)

Te ir rakstīts, ka viņi tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. Andrejs bija Pētera jaunākais brālis. Aicinājuma jēga ir: Es darīšu tevi par cilvēku zvejnieku. Kad tu nožēlo grēkus un pieņem Jēzu par savu Kungu, no pašas pirmās dienas Dievs tev saka: “Es tikšu ar tevi galā un darīšu par cilvēku zvejnieku.” Aicinājuma jēga ir būt par cilvēku zvejnieku. Tas ir augstākais punkts. Kad tu lasi Dieva vārdu, Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa evaņģēlijus, tu redzi, ka Jēzus iet garām, aicina, un cilvēki tūdaļ atstāj savus tīklus, atstāj visu, ceļas un seko Jēzum. Vai tiešām tā ir? Vai tiešām Dievs aicina un visi uzreiz seko? Bībele jālasa kontekstā. Piemēram:

“Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!” (Marka evaņģēlijs 2:14)

Izklausās ļoti vienkārši. Jēzus pats atnāca, aicināja cilvēkus, viņi tūlīt piecēlās un sekoja Viņam. Vai tiešām tā notiek? Lai labāk saprastu, ieskatīsimies Jāņa evaņģēlijā.

“Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Dieva Jērs!” Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum.” (Jāņa evaņģēlijs 1:35-37)

Jānis Kristītājs bija kopā ar saviem mācekļiem, no kuriem viens bija Jānis un otrs Andrejs, Pētera jaunākais brālis. Un viņi abi bija Jāņa Kristītāja mācekļi. Jēzus uzcēla Savu draudzi no citas draudzes dalībniekiem? Gluži tā nav, to es pateicu tikai intrigai. Jāņa Kristītāja sūtība bija nākt un sagatavot ceļu Jēzum.

“Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.”” (Jāņa evaņģēlijs 1:23)

Jānis Kristītājs sagatavoja Jēzum cilvēkus. Draudzē ir kāda mūsu māsa. Viņai labi izdodas sagatavot līderus. Man nesen radās ideja par vēl vienu jauno līderu grupu, un, kad tika sastādīts saraksts ar iespējamiem kandidātiem, tad gandrīz visi bija no viņas grupas. Ja es viņus paņemšu savā jaunajā komandā, viņa būs kā Jānis Kristītājs, sāks visu no jauna un atkal sagatavos līderus. Nebūs gluži tā, es to minēju kā ilustrāciju. Ja es redzu kādu ļoti potenciālu cilvēku, tad es viņu izvēlos un ņemu savā komandā. Tas laiks, kad es cilvēkus izvēlējos no pasaules, ir pagājis. Es izvēlos no draudzes tos, kuri sevi jau kaut kādā mērā ir pierādījuši. Brāli, kurš runāja par došanu, arī kāds ir sagatavojis – viņa grupiņas vadītāja. Jānim Kristītājam bija uzdevums sagatavot ceļu Jēzum.

Kā sākās šī draudze? Biķernieku slimnīcas kapelā es kopā ar dažiem cilvēkiem novadīju pirmo mājas grupiņu Rīgā. Šie cilvēki bija saistīti ar manu iepriekšējo evaņģēlista kalpošanu. Kādi no viņiem vairs nav draudzē. Viesnīcā “Maritim” notika pirmais dievkalpojums. Es iespiedu flaijerus, kāds cilvēks no malas no saviem līdzekļiem apņēmās tos izplatīt. Šis cilvēks gan aizgāja prom, bet izpildīja savu misiju. Parādījās arī kādi man nepazīstami biznesa cilvēki, kuri iedeva lielas naudas summas. Piemēram, bungas tika nopirktas par kāda cilvēka ziedotu naudu. Šo cilvēku es vēl līdz šai dienai nepazīstu, bet bungas joprojām tiek lietotas un skan. Viņš vienkārši atnāca un nopirka mums bungas. Atnāca kāds cits un sponsorēja CD un DVD disku izplatīšanu. Uz pirmo dievkalpojumu atnāca 40 cilvēki. Atnāca arī tādi, kuri šodien šeit sēž un ir uzticami kalpotāji. Viņi bija bijuši pie sava Jāņa Kristītāja. Es viņus neesmu no pasaules izglābis, neesmu viņus meklējis pa pažobelēm un narkomānu vietām. Viņi vienkārši paši atnāca. Pirms tam viņi bija kādā citā draudzē, un viņu mācītāji, pirms es atvēru draudzi, atlaida savu draudzi, sakot, lai meklē citu draudzi. Kādi bija depresijā, vairākus mēnešus klīda un meklēja draudzi, līdz atnāca uz šejieni. Katrs no viņiem savā veidā saprata, ka šeit ir viņa mājas. Kādai māsai pat sapnī Dievs parādīja, ka šeit ir viņas mājas. Viņa atnāca uz dievkalpojumu, kas nebija līdzīgs viņas iepriekšējās draudzes dievkalpojumiem. Viņas iepriekšējā draudze nebija liela, kaut arī viņi tur daudz strādāja. Viņa atnāca uz manu dievkalpojumu kopā ar citu draudzes māsu, un mācītājs uz tāfeles sāka zīmēt kaut kādas shēmas par vīziju, struktūru, kā te viss būs. Tas bija pirms 12 gadiem. Viņām tas bija kaut kas svešs, kosmoss un murgs. Tajā vietā, kur viņas bija iepriekš, bija tieši pretēji, kā Gars vada, viss notika pēc izpausmēm. Viņas sēdēja un domāja, ka šī nebūs tā vieta, un pazuda uz pāris nedēļām. Kādā dienā abas atkal parādījās. Kas izmainījās? Dievs atnāca sapnī un pateica, ka šīs būs viņu mājas un šis būs viņu mācītājs. Šie 40 cilvēki, kuri bija sākuši apmeklēt dievkalpojumus, bija sveši cilvēki no ielas, no flaijeriem, no citām draudzēm, rūgti, sadumpojušies, arī ar dažādām izpausmēm, protams, arī normāli cilvēki. Ko darīja mācītājs? Viņam bija vīzija celt grupu draudzi un vadītājus. Es skatījos uz visiem un domāju, kuri varētu būt tie potenciālākie kandidāti, un ieraudzīju mūsu draudzes māsu. Sākotnēji man palīdzēja iesākt draudzi arī kāds Bauskas mācītājs, vēlāk viņš aizgāja savos ceļos. Viņš bija pirmais un draudzes māsa bija otrā, kuri vadīja pirmās mājas grupiņas. Visiem draudzes cilvēkiem es teicu, lai iet uz grupiņām, pēc tam pievienojās vēl cilvēki, un tā grupiņas auga. Man nekad nav bijusi atvērtā mājas grupa, es vienmēr sapulcēju vairākus cilvēkus un no viņiem izvēlējos grupiņu vadītājus. Mācīju viņus, pavadījām kopā laiku, lūdzām, un visi cilvēki, kuri nāca uz dievkalpojumiem, nonāca viņu grupās. Tā soli pa solim arī viņi paši sāka celt savus vadītājus, un tā mēs esam izauguši lielā skaitā. Esam auguši tādā laika posmā, kurā faktiski vairāk vai mazāk draudzēs ir stagnācija. Mēs esam auguši un augsim!

Kad Jēzus aicināja Savus mācekļus, ar Jāni kopā bija Andrejs, viņi bija pie Jāņa Kristītāja, un viņš teica: “Redziet, kur Jēzus.” Viņi sekoja Jēzum, staigāja pakaļ un vaicāja: “Rabi, kur Tu mājo?” “Nāc un redzi,” Viņš atbildēja. Viņi gāja pie Jēzus uz mājām, pavadīja kopā laiku un secināja, ka Viņš ir Mesija, Dieva Dēls. Viņi iepazina Kristu personīgi. Vairāki Jēzus mācekļi nāca no Jāņa Kristītāja, un arī mūsu draudzes pamata cilvēki nāk no citiem Jāņiem Kristītājiem, tas nozīmē, ka pašā pamatā mūsu draudzē ir cilvēki, kuri jau ir bijuši sagatavoti citā vietā. Tās ir līdz galam neizskaidrojamas lietas, un tomēr tas ir mūsu draudzes iesākums. Bet pamatā mūsu draudze tiek celta no jauniem cilvēkiem, mēs esam kategoriski pret cilvēku aicināšanu no citām draudzēm. Ja viņš ir citur, bet bez Dieva, tā ir cita lieta, bet raut ārā no citas draudzes, draugs, tas ir ļoti nepareizi. Katrs cilvēks ir savā vietā. Caur Jāni Kristītāju atnāca Jānis un Andrejs, un Andrejam bija brālis Pēteris.

“Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: svaidītais). Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris – klints). Otrā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrod Filipu un viņam saka: “Seko Man!” Bet Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrod Nātānaēlu un saka viņam: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:41-45)

Jēzus mācekļi cits citu ataicināja, un tas bija Andrejs, kurš uzreiz atbildēja Jēzus aicinājumam un pasauca līdzi savu jaunāko brāli Pēteri. Zini, kāpēc es esmu ar Dievu? Jo mans jaunākais brālis bija pirmais mūsu ģimenē, kurš iepazina Dievu, kamēr es vēl biju ar savām narkotikām un alkoholu. Mans brālis gāja svētdienas skolā Limbažu baptistu draudzē. Pēc tam viņam sekoja mana mamma, tad māsa. Pirmais bija mans jaunākais brālis, kuru es pats personīgi apglabāju. Jaunākais atveda vecāko, un viss nav vienmēr tā, kā izskatās Bībelē. Kad mēs iedziļināmies, redzam, ka Dieva ceļi ir ļoti interesanti. Bija sieviete, kura viena no pirmajām kopā ar mani sāka kalpot draudzē, un caur viņu atnāca draudzes māsas. Taču šī sieviete pati mūsu draudzē sen vairs nav, viņa savu misiju ir izpildījusi. Viņa sabuntojās, mēģināja dabūt cilvēkus no draudzes ārā, bet izdevās paņemt tikai vienu. Iedomājies, kā Dievs darbojas pat caur cilvēkiem, kuri ir sacēlušies pret Dievu, mācītāju un cilvēkiem. Dievs viņus lieto. Viņi atved cilvēkus, šie cilvēki paliek, bet viņi paši aiziet. Ir tādi cilvēki, kaut mums tādu ir maz. Ir tādi garīgie līderi, kuri māca citus, vāc kādu grupiņu kopā, taču paši nepieder ne pie vienas draudzes. Viņi izdomā aiziet uz kādu draudzi, atnāk, pasēž un aiziet. Citā svētdienā viņi aiziet uz citu draudzi, pasēž un aiziet. Šis līderis sāk runāt, ka nav tā, kā runā mācītājs, ir tā, kā saka viņš. Un viņi aiziet atkal uz citu draudzi. Tā cilvēki seko tādam aklam vadītājam, kamēr vairs nav nekur. Šis cilvēks bija līdzīgs, jo atnāca ar savu grupiņu, pasēdēja, bet aizgāja viens pats. Tu esi stiprāks! Tas nozīmē, ka draudzes māsas pašas ieraudzīja, satvēra vīziju un palika, bet šis cilvēks nesatvēra un aizgāja. Draugs, bet Dievs to visu lietoja! Tu domā, ka tavā mājas grupiņā ir šausmīga problēma? Draugs, Dievs to visu vērsīs par labu. Tu domā, ka tavā dzīvē ir tāda putra, kuru nevari izstrēbt? Draugs, Dievs vērsīs to putru par labu tev, jo Dieva ceļi ir neizdibināmi. Viss labākais tev vēl ir priekšā!

Lūk, kā Dievs darbojas. Nav tā, ka mēs vienkārši izlasām, ka Jēzus pasauca, Pēteris atstāja tīklus un sekoja. Vispirms bija jaunākais brālis, pēc tam nāca Pēteris. Jēzus ieraudzīja Pēteri un teica: “Tu esi Sīmanis, tu esi niedre, bet tu būsi klints.” Viss, ko mēs lasām Dieva vārdā, ir tāds kodolīgs un īss, bez sīkumiem. Tomēr bieži viss ir nedaudz citādāk, ja iedziļināmies un papētam plašāk. Dievs interesanti aicina. Jēzus atrada Filipu un teica, lai seko Viņam, bet Jānis sekoja, jo viņam to pateica mācekļi. Jānis Kristītājs pateica: “Rekur ir Dieva Jērs, seko Viņam.” Andrejs pasauca Pēteri. Jēzus aicināja tieši un caur Saviem mācekļiem. Kā tu nokļuvi draudzē? Lielākoties būs tā, ka kāds no mūsu draudzes cilvēkiem būs par tevi lūdzis un uzaicinājis. Ir gadījumi, kad Dievs runā tieši. Dievs uzrunāja mani, lai es sāktu draudzi “Kristus Pasaulei”, un tas notika pateicoties Dieva vārdam, lūgšanām, kalpošanai un iešanai aicinājumā. Tāpat Viņš mani uzrunāja un teica, lai es sāku Tautas lūgšanas sapulci; tās ir īpašas reizes, īpaši piedzīvojumi, kad Dievs uzrunā tieši. To man nepateica cilvēks, to pateica pats Dievs personīgi. Pēc tam, protams, cilvēki to vērtēja, kādi bija par, kādi pret, un tomēr rezultāti liecina, ka tas bija no Dieva.

Vēl viena svarīga lieta par Jēzus mācekļiem. Viņi staigāja Jēzum pakaļ un uzprasījās ciemos pie Jēzus. Viņi bija jaunieši. Jānis bija Jēzus mīlulis. Jēzus bija ne tikai Dievs, bet arī cilvēks. Pārējie mācekļi prasīja, lai Jānis pajautā Jēzum, ko viņi vēlējās uzzināt.

“Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Dieva Jērs!” Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet, tad redzēsit.” Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa evaņģēlijs 1:35-39)

Tad mācekļi atzina, ka ir atraduši Mesiju un sekos Viņam. Caur ko Dievs aicināja? Caur Jāni un Andreju. Caur sadraudzību un ciemošanos cilvēki ienāk draudzē. Mācekļiem bija sadraudzība ar Jēzu. Katru vasaru Jāņu laikā mēs dodamies sadraudzībā pavadīt brīvdienas un būt kopā. Mēs neesam izklaides klubs, ja arī kāda spēle nepatīk, bet mēs zinām, kur ir jābūt šajā laikā – sadraudzībā! Jo tieši tā ir vieta, kur darbojas Dievs, arī tad, kad atpūšamies. Mums tur viss ir ļoti brīvi, gribi – piedalies atrakcijās, negribi – esi vienkārši kopā. Tas ir draudzes sadraudzības pasākums savā starpā, un arī vieta, kur mēs atrodam Kristu. Ja mēs nevēlamies būt tur, bet svinēt pagānu svētkus, tad kaut kas nav kārtībā.

Jēzus teica Pēterim, ka viņu sauks Pēteris-klints, jo Jēzus redzēja Sīmani citādāk, nekā viņš pats redzēja sevi. Tu esi vietā, kur mainās dzīves, kur tevi redz citādāk, nekā tu pats sevi redzi. Tu esi vietā, kur tevi redz labāku, nekā tu patiesībā redzi pats sevi. Vietā, kur tevi redz stiprāku, nekā tu pats redzi sevi. Tevi redz mīlošāku un piedodošāku, nekā tu sevi pats redzi. Tu esi vietā, kur tevi redz mazliet citadāk, nekā tu esi iedomājies pats par sevi. Draudze tev var palīdzēt atrast tavu īsto vietu, jo, kamēr mēs neesam savā vietā, pazemībā pret Dievu un citiem cilvēkiem, Dievs nevar mūs svētīt. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā, un īstajā draudzē! Tevi te redz citādāk, un tu kļūsi par to, kā tevi Dievs redz. Dievam tev ir plāns, ideāls plāns tavai dzīvei, un Dievs tevi ir ielicis labā vietā, ar labiem vadītājiem un līderiem, kurus Dievs lieto, lai tu kļūtu par tādu, kādu Dievs tevi grib redzēt. Arī visai mūsu draudzei ir lielisks plāns šeit Latvijā un arī aiz Latvijas robežām. Dievs lietos mūsu draudzi, lietos tevi, un Dieva slava izies pa šo zemi, un Dievs svētīs Latviju! Tāda ir mūsu ticība, tā mēs dzīvojam un tā turpināsim ticēt. Mēs vēl redzēsim lielas lietas.

“Nātānaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm.”” (Jāņa evaņģēlijs 1:49-50)

Tu redzēsi vēl lielākas lietas par šīm! Mums ir jāmāca, jāceļ un jāsludina arī tad, ja mūs nepieņem, pretējā gadījumā mēs paši kļūsim vainīgi. Mēs mācāmies par to, ka Dieva vārds ir jaēd, jābarojas no tā, un tikai tad mēs varam iet aicinājumā un saņemt no Dieva.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Aicinājuma anatomija. 6. daļa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija