Sofija ir radoša personība, kura redz un uztver pasauli krietni savādāk nekā lielākais vairums.
Ilgu laiku viņai šķita, ka dzīvē viss ir kārtībā un par Dievu interesējās vairāk, lai atrastu atbildes uz daudzajiem filozofiskajiem jautājumiem, kas nepārtraukti grozījās viņas prātā. Tomēr, esot kopā ar Dievu, arī viņa atzīst, ka ir piedzīvojusi reālas izmaiņas.
Sofija stāsta par savu dzīvi pirms iepazina Dievu: “Esmu piedzimusi labā ģimenē, kurā vecāki vienmēr par mani gādāja un rūpējās. Viņi bija arī saprotoši laikā, kad pusaudžu gados man veidojās brīvdomātāja daba un nerāja, kad darīju visādas trakulības. Es nēsāju dredus, klaiņoju pa pilsētu kopā ar saviem draugiem, klausoties skaļu mūziku. Bez iepriekšēja brīdinājuma varēju doties uz Reiva festivālu kaimiņu valstī un tur nakšņot uz ielas. Protams, šādi tusiņi gāja kopā ar alkohola dzeršanu, cigaretēm un dažreiz arī zālītes smēķēšanu. Nevaru teikt, ka man būtu bijusi drausmīga atkarība, bet, izklaidējoties kopā ar draugiem, tā bija neatņemama sastāvdaļa. Pēc tādām trakulīgām ballītēm jutos gan fiziski, gan emocionāli slikti, jo sapratu, ka tas, ko daru, nav pareizi. Dažreiz mocījos ar vainas apziņu, tāpēc klusībā lūdzos, lai šāda rīcība neatnes ļaunas sekas manā vai vecāku dzīvēs, jo dziļi sirdsapziņā apzinājos, ka tas nav labi.
Tāpat, pirms iepazinu Dievu, manī slēpās lepnums un pārākuma sajūta, kura dēļ bieži mēdzu slikti domāt un tiesāt apkārtējos. Piemēram, vērojot cilvēkus, pie sevis prātoju, ka tie ir neglīti, nesmuki ģērbušies un neveiksmīgi. Veikalā, skatoties uz pārdevēju, domāju, vai tiešām šīs sievietes sapnis bija nožēlojamais kasieres darbs? Kāpēc viņa nav sasniegusi kaut ko vairāk? Taču bija brīži, kad man nepatika arī sava dzīve. Lai gan pārsvarā esmu priecīgs cilvēks, pāris reizes esmu piedzīvojusi epizodes, kad bez jebkāda loģiska pamatojuma, biju pārliecināta, ka pēc dažām nedēļām man jāmirst. Tas tā varēja ilgt apmēram divas līdz trīs dienas. Šīs domas par nāvi bija ļoti nomācošas un pilnīgi pārņēma mani savā varā, liekot visam izskatīties niecīgam un bezjēdzīgam. Regulāri mocījos ar trauksmes sajūtu, it kā kaut ko kavētu vai nebūtu izdarījusi. Šajās reizēs un arī ikdienā manā prātā rosījās milzum daudz neatrisinātu jautājumu. Kāpēc pasaulē viss notiek tā un ne savādāk? Kāda nozīme ir tam, ko mēs darām? Es domāju par Dievu, kāds Viņš ir un kur varētu Viņu atrast?
Jau no mazotnes man bija interese par Dievu, taču ilgu laiku es vienkārši ignorēju vēlmi Viņu pa īstam iepazīt. Līdz sešpadsmit gadu vecumam es Viņu uzskatīju par kādu abstraktu, augstāku spēku bez vārda un rakstura. Dievs man asociējās ar svecītēm baznīcā, ikonām, reliģiskiem rituāliem, ar kaut ko mistisku un nezināmu. Vienu laiku pat pievērsos austrumu reliģijām, jo tās šķita saistošākas un interesantākas, nekā kristietība, taču dziļi sirdī nojautu, ka patiesais risinājums tomēr slēpjas Jēzū Kristū un vienreiz es Viņu atradīšu.
Pāris gadus atpakaļ, vēl pat tagad atceros konkrētu datumu, no rīta pamostoties sapratu, ka ilgāk tā vairs nespēju un man par katru cenu jānoskaidro patiesība. Vai nu Dieva nav un tie ir vislielākie cilvēces meli, vai arī Viņš ir reāls, liels un varens. Tādā gadījumā es vēlos veltīt Viņam savu dzīvi un tas būs to vērts! Skaidrs bija viens, vidusceļa nav. Es sāku lasīt Bībeli, apmeklēju dažādas draudzes, runāju ar cilvēkiem un klausījos viņu liecībās. Piedalījos vairākās kristiešu nometnēs un arī pati mēdzu lūgt Dievu un redzēju, ka Viņš patiešām atbild. Tas deva man pārliecību, ka Dievs tomēr ir reāls un darbojas vēl šodien. Man bija skaidrs, ka tikai Jēzū Kristū ir pilnība un tikai Viņš ir ceļš un patiesība.
Lai arī šajā laikā, biju apmeklējusi vairākas baznīcas, es brīžiem jutos viena pārējo kristiešu starpā. Tāpēc es ļoti priecājos, kad kāda no paziņām mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” sadraudzības pasākumu. Tā kā zaudēt nebija ko, nolēmu aiziet, turklāt man bija arī pavisam savtīgs mērķis. Cerēju, ka atradīšu kādu, kas varētu man palīdzēt pārtulkot tekstu par Dievu un Viņa simboliem mākslā. Taču tur atradu ne tikai palīdzību skolas uzdevumiem, bet arī lieliskus cilvēkus, kuri ir no sirds nodevušies Dievam. Man ļoti patika šīs pasākums, un pēc tā es nolēmu regulāri apmeklēt arī mājas grupiņu un draudzes dievkalpojumus. Tur man izskaidroja, kā veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kas palīdzēja man atbrīvoties no daudziem maldīgiem priekšstatiem.
Agrāk es skatījos uz stipriem kristiešiem un redzēju brīnumus un dziedināšanas viņu dzīvēs, taču domāju, ka šī lietas uz mani neattiecas un Dievs mani nemīl tikpat stipri kā tos “izredzētos, īpašos kristiešus”. Taču, vairāk iepazīstot Dievu, sapratu, ka esmu kļūdījusies un varu tikt svētīta tikpat lielā mērā, kā jebkurš cits kristietis. Iedziļinoties Dieva vārdā, esmu saņēmusi ilgi meklētās atbildes uz jautājumiem, kas nelika mieru un nepārtraukti nodarbināja manu prātu. Tagad zinu, kāda nozīme ir manai dzīvei, kāpēc pasaulē viss notiek tā un ne savādāk. Esmu iepazinusi Dievu! Līdz ar to ir pazudusi arī mokošā bezjēdzības sajūta un nemitīgā trauksme un nemiers. Sen vairs nav atkārtojušās epizodes, kad šķiet, ka drīz būs jāmirst. Dievs manai dzīvei ir devis jaunu mērķi un piepildījumu, kurā nav vietas nolemtības sajūtai. Tāpat esmu pilnīgi atteikusies no tusiņiem, alkohola lietošanas, cigaretēm un zālītes smēķēšanas. Tā vietā es labprāt apmeklēju mājas grupiņas pasākumus, kuros varu labi pavadīt laiku arī bez apreibinošām vielām, pēc kurām iepriekš biju jutusies tik slikti. Tur es esmu pieņemta un mīlēta gan no mājas grupas dalībnieku, gan vadītājas puses, kura vienmēr mani atbalsta. Dievs man arī ir palīdzējis tikt vaļā no lepnuma, apkārtējo cilvēku nosodīšanas un tiesāšanas. Tagad saprotu, ka ikviens mēs esam ļoti svarīgi Dieva acīs, un es vēlos no visas sirds palīdzēt cilvēkiem, stāstot tiem par Jēzu Kristu un iedrošinot spert pirmos ticības soļus. Tas man ir aizraujošs piedzīvojums. Zinu, ka Jēzus Kristus ir vienīgā pareizā izvēle, ja runa iet par dvēseles glābšanu, un arī atbilde uz visiem jautājumiem, lai cik daudzsološas un interesantas šķistu citas reliģijas. Novēlu ikvienam atklāt šo patiesību, pieņemt Jēzu Kristu kā savas dzīves Glābēju un izveidot tuvas, personīgas attiecības ar Dievu!
Sofijas Šabuņevičas liecību pierakstīja Līga Paņina
