Diez vai kādam varētu ienākt prātā, ka vēl pirms nedaudziem gadiem šodien tik dzīvespriecīga un komunikabla meitene kā Alīna bija noslēgta, ierāvusies sevī un mācījās skolā, kas paredzēta garīgi atpalikušiem bērniem. Taču, ienākot draudzē “Kristus Pasaulei” un atdodot savu dzīvi Dievam, Alīna soli pa solim atraisījās no saviem kompleksiem, mazvērtības un dvēseles problēmām. Šodien viņa ir aktīva un atjautīga jauniete, kura dedzīgi kalpo Dievam, dejojot draudzē slavēšanā.

Par savu grūto bērnību un ceļu uz brīvību Alīna stāsta: “Manu mammu jaunībā izvaroja, es piedzimu šī nozieguma rezultātā, tāpēc nebiju ne gaidīta, ne mīlēta. Viņa mani pameta pavisam maziņu, un es paliku ar vecmāmiņu un vectētiņu, kuri mani audzināja un rūpējās, bet ar mammu attiecības veidojās sliktas, jo viņa mani nemīlēja. Bijām nabadzīga ģimene, dzīvojām sociālajā mājā, un man bieži nācās vilkt mugurā vecas un novalkātas drēbes, tāpēc vienaudži mani saukāja par “bomzieni”. Jau tad biju kompleksains un sevī ierāvies bērns. Reiz mūsu mājā ievācās ģimene, no kuras kāda meitene ar mani gribēja iedraudzēties, taču, kad viņa pienāca klāt un vēlējās runāt, es vienkārši aizbēgu.

Sākot mācīties skolā, jau pirmajā klasē sākās problēmas. Veselu gadu nevarēju iemācīties ne lasīt, ne rakstīt. Skatījos uz mācību grāmatu, bet neko tajā nesapratu. Man bija grūta galva un mācībās netiku līdzi pārējiem bērniem, tāpēc mani atstāja pirmajā klasē uz otru gadu, taču mācībās arvien biju nesekmīga. Beidzot otro klasi, audzinātāja saprata, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un uzrakstīja ziņojumu pedagoģiski medicīniskajai komisijai. Mani pārbaudīja dažādi speciālisti, veica testus un pārrunas, lika lasīt un rēķināt komisijas klātbūtnē. Beigās psihologi deva slēdzienu – vidējas pakāpes garīga atpalicība, un mani nosūtīja uz speciālu internātskolu, domātu bērniem ar uztveres traucējumiem.

Šādā skolā nomācījos no trešās līdz vienpadsmitajai klasei, bet arī šeit manas sekmes bija atbilstošas pašam vājākajam, C līmenim. Man bija grūti uztvert jaunu informāciju un es visu uztvēru ļoti lēni. Cilvēki bija ievērojuši, ka man, lai saprastu kādu domu vai izteiktu priekšlikumu, bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, reizēm pat stunda.

Visu laiku mani mocīja apziņa, ka esmu sliktāka un dumjāka nekā pārējie bērni. Vienaudži nevēlējās ar mani draudzēties, arī pati nemācēju kontaktēties ar citiem. Bērnību un pusaudža gadus pavadīju diezgan vientuļi, ierāvusies sevī, kā arī mokoties mazvērtības sajūtā un pārmetumos. Mazliet vēlāk, lai atraisītos un spētu iejusties kompānijā, sāku smēķēt un lietot alkoholu, taču arī tas nedeva to brīvību, ko vēlējos.

Pirms četriem gadiem draudzene mani uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Kaut kādas zināšanas un interese par Dievu man bija, tāpēc labprāt atnācu līdzi uz dievkalpojumu. Mani pārsteidza prieks, kas šeit valdīja. Cilvēki bija atvērti un draudzīgi, nāca klāt un izrādīja par mani interesi. Tieši šeit pirmo reizi es sajutos pieņemta, vajadzīga un novērtēta.

Pievienojoties draudzei “Kristus Pasaulei”, es nodevu savu sirdi un dzīvi Kristum, sāku apmeklēt mājas grupiņu, katru rītu lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Arvien vairāk iesaistījos visos draudzes pasākumos, tie mani uzmundrināja un deva prieku. Ieklausoties mācītāja sludinātajā un arī vadītājas sacītājā, pati sevi ieraudzīju ar citām acīm. Dieva vārdā atklāju, ka es Viņam esmu vērtība un ka Viņš mani neuzlūko ne kā niecību, ne kā dumju. Man ir visas spējas un talanti, un es visu varu Tā spēkā, kas mani dara stipru! 

Grupiņā daudz lūdzām par to, lai manas komunikācijas spējas ar cilvēkiem un arī uztvere uzlabotos. Vairākas reizes biju draudzes seminārā – inkaunterā, kur kalpotāji par mani aizlūdza. Šajās reizēs, piedzīvojot Dieva tuvumu, raudāju, un pēc tam jutos piepildīta un garīgi atjaunota.

Noticēju, ka Kristū es esmu pilnīgi normāla un pilnvērtīga meitene, un tas arī sāka piepildīties manā dzīvē! Ievēroju, ka spēju daudz vieglāk uztvert jaunu informāciju, saprast un pielietot to. Man ļoti daudz palīdzēja grupiņas vadītāja, kas mani grūtos brīžos uzmundrināja un palīdzēja ticēt! Pamazām es pati atraisījos un vēlējos draudzēties, grupiņā iemācījos komunicēt ar citiem. Neskatoties uz to, ka agrāk mans sekmju līmenis atbilda pašam vājākajam C līmenim, es pabeidzu konditorejas skolu un sāku strādāt par konditora palīdzi. Un es zinu, ka tas ir Dieva brīnums! Viegli uztveru uzdevumus un rīkojumus, kas man ir jāizpilda. Tagad man ir viegli iekļauties kolektīvā un saprasties ar cilvēkiem gan savā darbā, gan arī kalpošanā draudzē, tas sanāk viegli un dabiski. Man ir daudz draugu un komunikācija vairs nesagādā nekādas grūtības! Kopā ar savu grupas vadītāju mēs bieži stāstām cilvēkiem par Jēzu un to, ko Dievs ir darījis cilvēku dzīvēs. Man nav problēmu uz ielas vai sabiedriskā vietā pieiet un uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, ko es agrāk nekad nevarētu.

Arī ar mammu attiecības ir uzlabojušās, laiku pa laikam es aizbraucu pie viņas ciemos uz divām trim dienām un no kādreizējās atstumtības un naida vairs nav ne vēsts.

Tiem, kuriem šodien ir grūtības komunicēt ar cilvēkiem, saprast jaunas lietas vai kuriem ārsts uzstādījis diagnozi – garīga atpalicība, līdzīgi, kā savulaik man, novēlu – meklēt pirmkārt Dievu un uzticēt Viņam savu dzīvi. Paklausi un seko Viņam! Kad tu ieliec sevi Dieva rokās, Viņš labo un pārveido tavu likteni!”

Alīnas Jaskejevičas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums