Pirms kāda laika Jaroslavs daudzas reizes mēģināja atmest dzeršanu, no kuras bija atkarīgs ilgus gadus,
taču tieksme uz alkoholu bija tik nepārvarama, ka roka pati sniedzās pēc pudeles. Sapratis, ka saviem spēkiem atkarību no grādīgajiem dzērieniem uzveikt nespēs, jaunais vīrietis pievērsās Dievam. Kad Jaroslavs internetā sāka klausīties mācītāja Mārča Jencīša svētrunas un pielietot sniegtos padomus dzīvē, viņš kļuva brīvs no alkoholisma. Par to, kā tas notika, viņš stāsta savā liecībā: „Tēvs nomira, kad man bija pieci gadi, bet mamma pēc tam pati sāka sistemātiski lietot alkoholu un vest mājās svešus vīriešus. Skolā vienaudži mani apcēla un izsmēja, jo nebiju tik labi ģērbies kā pārējie. Kopš tiem laikiem manī ienāca atstumtība un liela nedrošība. Biju cilvēks, kurš allaž pakļāvās apkārtējo viedoklim un spiedienam, bezrakstura radījums, bez mērķiem un virziena. Stress skolā un ģimenē, mammas negatīvais piemērs, kā arī vēlme būt atzītam un pieņemtam vienaudžu vidū bija par iemeslu tam, ka sāku smēķēt un lietot alkoholu jau bērnībā. Pirmo reizi tā kārtīgi piedzēros jau 15 gados. Šķita, degvīns sniedz drosmi un pārliecību pašam par sevi. Pēc kāda laika nomira arī mamma un mani pieņēma audžumāte. Kad man palika 20 gadi, es jau pilnībā biju atkarīgs no alkohola. Katru piektdienu bija sarunāti „tusiņi”, bet varēju dzert arī viens pats vairākas dienas nedēļā.

Dzeršanas dēļ bieži kavēju darbu, jo no rītiem bija tādas „pohas”, ka nespēju piecelties no gultas. Šī iemesla dēļ mainīju darbavietas vienu pēc otras kā zeķes. Notiekošajā parasti vainoju cilvēkus, kolēģus un priekšniecību, bet pats sevi nekad kritiski nevērtēju. Nekur un nekad man nebija labi. Tam visam sekoja hronisks naudas trūkums. Tuvinieki un draugi ievēroja, ka es dzeru bieži un daudz, tieši viņi sāka aizrādīt un teikt, ka man vajadzīga palīdzība un nepieciešams kaut ko mainīt savā dzīvē. Taču tobrīd šķita, ka viss ir kārtībā un problēma ir viņos pašos, nevis manī. Domāju, ka draugi un audžumamma no dzīves neko nesaprot.

Mainīju meitenes vienu pēc otras, jo likās, ka sievietēs atradīšu piepildījumu savam tukšumam. Taču starp draudzenēm un pudeles brāļiem, kuri visu laiku bija apkārt, jutos viens. Ar laiku man vairs neinteresēja ne sarunas, ne jautrība šajās ballītēs. To, ka alkoholisms man ir nopietna problēma, sāku saprast pirms kādiem diviem gadiem. Arvien vairāk jutos iztukšots, nemīlēts un nevienam nevajadzīgs.

Kādā rītā pēc smaga „plosta” man bija tik slikti gan fiziski, gan morāli, ka es sapratu – dzeršana ir jāizbeidz. Tomēr tā vienkārši ņemt un pārtraukt es nespēju. Daudzas reizes, zobus sakodis, es kādu laiku turējos, taču man ļoti gribējās iedzert. Ik pa laikam mēģināju cīnīties pret alkohola atkarību saviem spēkiem, taču kritu atpakaļ. Arvien vairāk es skaidri apzinājos, ka pats nespēju to izdarīt.

Meklēju internetā risinājumu savai problēmai. Kā populāri cilvēki Latvijā ar to cīnās? Draudzes „Kristus Pasaulei” mājas lapā atradu liecību, kur kāds vīrs stāstīja, ka vairākus gadus ar ārstu palīdzību spējis noturēties, tomēr visu šo laiku viņam arvien bija šī tieksme pēc alkohola. Taču tad draudzē par viņu lūdza un šī vēlme pazuda. Tas bija tas, ko es meklēju! Kopš tās dienas sāku interesēties par Dievu. Izlasīju mācītāja Mārča Jencīša liecību „Kāpnes debesīs”. Tās beigās bija lūgšana, kā pieņemt Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu. Es lūdzu šos vārdus un Dievs ienāca manā dzīvē un soli pa solim sāka to vadīt. Manā dzīvē notika ievērojamas pārmaiņas.

Sākumā vairākus mēnešus klausījos mācītāja svētrunas internetā un sekoju līdzi arī citiem draudzes notikumiem. Sāku pats ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Kādas svētrunas laikā pieņēmu lēmumu nodot Dievam sevi pilnībā. Tobrīd man uz galda stāvēja cigarešu paciņa. Skaidri apzinājos, ja vēlos sekot Kristum, man ir jāatmet smēķēšana un dzeršana. Izmetu cigaretes miskastē. Pēc neilga laika pamanīju, ka kopā ar cigaretēm ir pazudusi arī vēlme pēc alkohola! Tā, Dieva spēkā, es ieguvu brīvību no desmit gadus ilgas atkarības no grādīgajiem dzērieniem un smēķēšanas, no kurām, cīnoties pats, es netiku vaļā visu šo laiku. Šajos Ziemassvētkos, kad daudzi no maniem paziņām ballējās un, kā allaž, lietoja alkoholu, man vairs to nemaz nevajadzēja.

Tagad esmu pilnīgi brīvs no alkohola un cigaretēm, – man vairs nav ne mazākās vēlmes iedzert un uzsmēķēt. Ja šobrīd blakus būtu vīri, kuri lieto alkoholu, uz mani tas vairs neatstātu nekādu iespaidu un nebūtu vairs patīkami atrasties dzērāju vidē. Esmu neizsakāmi laimīgs ar Dievu! Manī ir liels, patiess iekšējs prieks, un tas nav māksloti, bet pa īstam! Ja agrāk es meklēju dzīves piepildījumu nepareizās attiecībās ar sievietēm, ballītēs un uzdzīvē, tad tagad man vairs nav pat ne mazākās vēlmes pēc lietām, kas agrāk bija tik svarīgas. To tukšumu manā sirdī, ko agrāk aizpildīja alkohols, tagad ir aizņēmis Jēzus Kristus!

Šobrīd man ir labs un stabils darbs, uzlabojusies arī materiālā situācija, jo naudu, kas agrāk aizgāja alkoholam un cigaretēm, varu izmantot daudz lietderīgāk. Regulāri draudzē dodu desmito tiesu, ziedojumus, un arī pēc tam pilnībā pietiek ikvienai paša vajadzībai.

Šeit, draudzē, es veidojos par cilvēku ar raksturu, un man ir mērķi un virziens dzīvē. Arvien vairāk es iekļaujos kristiešu vidē un iesaistos kalpošanā. Regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņu un šie cilvēki ir kļuvuši par maniem vislabākajiem draugiem, padomdevējiem un atbalstu dzīvē. Šeit es atradu savu īsto un patieso ģimeni, kuras man tik ļoti pietrūka bērnībā.

Daudziem cilvēkiem joprojām sirdī ir tukšums, un viņi domā, ka alkohols sniegs viņiem to piepildījumu un dzīves jēgu, pēc kā viņi tik ļoti ilgojas. Ir tāda dziesma: „Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē. Pudelē tās nava!” Ne nauda, cilvēki, karjera nesniedz laimi un piepildījumu! Ja dzīves pamatā nav Jēzus Kristus, tad nekas nespēj šo tukšumu aizpildīt. Vienīgi Viņš spēj tev sniegt patiesu mieru, prieku un piepildījumu! Ja tavas dzīves centrā būs Jēzus Kristus, tu būsi laimīgs jebkuros apstākļos!”

Jaroslava Lazara liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums