Lai nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi kopā ar Dievu un piedzīvotu Viņa svētības,
nepietiek tikai aiziet uz kādu kristīgu pasākumu. Mums ir jāveido attiecības ar Viņu, lai iepazītu Dievu un sāktu izprast Bībeli un tajā atklāto Dieva gribu savai dzīvei. Anita bija atkāpusies no Dieva vairākus gadus tikai tāpēc, ka nezināja svarīgākos principus, kas vajadzīgi, lai spētu pastāvēt savā ticībā. Par savu atgriešanos viņa dalās ar mums.
Anita, pastāsti, kā tu pirmo reizi sastapi Dievu un kāpēc tu vēlāk atkriti?
Manā dzīvē Dievs pa īstam ienāca tikai pirms diviem gadiem. Iepriekš nebija pilnīgas zināšanas par Jēzu un Viņa upuri. Nezināju, cik liels spēks ir lūgšanām, nezināju arī, cik svarīgi ir lasīt Bībeli. Pirmā sastapšanās ar Jēzu man bija 18 gadu vecumā, tas ir nedaudz mazāk kā pirms 30 gadiem. Kolēģe mani uzaicināja uz kristīgo konferenci un es nedomājot aizbraucu līdzi. Toreiz ļoti stipri aizdegos. Tas bija patiess kristiešu pasākums, bija liecības, kur cilvēki stāstīja par Dieva varenību un kā ir izmainītas viņu dzīves, bija slavēšana, kur guvu ļoti pozitīvas emocijas. Šis pasākums atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Biju kā uzlādēta, pasaule man bija kļuvusi labāka, likās, ka zāle ir kļuvusi zaļāka un debesis zilākas. Šeit arī dabūju savu pirmo Bībeli. Sāku kopā ar kolēģi apmeklēt dievkalpojumus. Vēlāk mana darba kolēģe pārcēlās dzīvot citur un es paliku viena, līdz ar to palēnām visas emocijas sāka norimt. Mana ticība bija balstīta uz piedzīvotajām emocijām kristīgajā pasākumā. Man nebija padziļinātas izpratnes par Dievu un tikai tagad saprotu, ka lai saglabātu to uguni sevī, ko piedzīvoju pirmajā sastapšanās brīdī ar Dievu, ir jāveido attiecības ar Jēzu Kristu regulāri. Jālasa Bībele, jālūdz, jābūt spēcīgā draudzē un mājas grupiņā, kur ir apkārt ticīgi cilvēki.
Vai pēc kolēģes pārvākšanās vēl meklēji draudzi?
Iesākumā vēl gāju uz dažādām baznīcām, bet neatradu tajās meklēto. Pamazām sāku dzīvot citu dzīvi, izveidojās attiecības, radās ģimene, piedzima meita, pēc tam atsāku strādāt un Dievs sāka likties kaut kas tāls un neaizsniedzams. Šie nepilnie 30 gadi bez Dieva bija ar dažādiem kāpumiem un kritumiem, kā tas mēdz būt ļoti daudziem. Ar laiku manā dzīvē sākās tāds haoss, kuru nevarēju apturēt. Likās, ka visu laiku kuļos uz vietas, staigāju kā pa labirintu, bet katrreiz atgriežos pie ieejas. Biju iegrimusi mazvērtībā un citās problēmās, kas bija arī par iemeslu mēģinājumiem nokārtot rēķinus ar dzīvi. Visu šo laiku es iekšēji ilgojos pēc Dieva. Vienmēr, ejot garām kādai baznīcai, izjutu vēlmi ieiet iekšā kaut vai nedaudz pasēdēt tur, bet tajā pat laikā ticēju arī, ka man spēku un veiksmi varētu dot rūnu zīmes vai kādi amuleti. Man nebija apkārt ticīgi cilvēki, kas mani uzvestu uz pareizā ceļa. Tikai šobrīd es apzinos, cik tas ir svarīgi.
Kad manai meitai bija tieši tikpat gadu, cik man toreiz, kad pirmo reizi iepazinu Dievu, viņa mani uzaicināja uz kādu neformālo pasākumu, kuru rīkoja kādas draudzes mājas grupiņa. Ticu, ka tā ir daļa no Dieva plāna manā dzīvē, jo meita ir tā, kas man palīdzēja atgriezties pie Jēzus. Es toreiz piekritu aiziet un izjutu ļoti patīkamas sajūtas, kuras man atgādināja manu pirmo sastapšanos ar Dievu. Vēl dažas reizes aizgāju uz grupiņu, un ar to arī viss beidzās. Biju apaugusi ar savām vajadzībām, manu dzīvi ieskāva darbs, personīgās problēmas un citas ikdienišķas lietas. Šad tad arī palasīju Bībeli un lūdzu. Toreiz vēl neizpratu, ka tas ir jādara regulāri, lai pastāvētu.
Kas notika tavā dzīvē tālāk?
Bija pat reizes, kad Dievs atbildēja uz kādu no manām lūgšanām, bet personīgās problēmas neļāva pilnībā atgriezties. Pat tad, kad piedzīvoju mikroinsultu, vēl joprojām nesapratu, ka tas ir manas izvēles – dzīvot bez Dieva, rezultāts. Meita ar vīru bieži aicināja uz draudzi, teica, ka man ir vajadzīgs Dievs, taču es atrunājos, sakot, ka ticu, bet negribu tik dziļi tajā visā iet. Priecājos, redzot, kā Dievs darbojas viņu dzīvē, bet pati izlēmu palikt malā. Varbūt kaut kad citreiz, bet ne tagad.
Es neesmu labākais piemērs, kad vajag atgriezties pie Dieva, jo izdarīju to tikai tad, kad ūdens sāka smelties mutē. Pirms diviem gadiem, kad ārsta kabinetā izdzirdēju vārdus “ļaundabīgs audzējs”, nespēju noticēt, ka tas ir par mani. Tajā pašā nedēļā jau atrados dievkalpojumā. Dievkalpojuma laikā katrs vārds likās kā izteikts tieši man. Vēl šodien ik pa laikam pārlasu pierakstīto. Pēc dievkalpojuma mācītājs aizlūdza par mani. Paralēli visu šo laiku notika dažādi izmeklējumi, tika sastādīts ārstēšanās plāns un bija jau zināms operācijas datums. Vēl tikai vajadzēja veikt izmeklējumu visam vēdera dobumam, lai pārliecinātos, ka nav vēl kāds audzēja perēklis. Pēc dažām dienām ārsts piezvanīja un teica, ka ir izmeklējuma rezultāti. Jautāju, ir labāk vai sliktāk? Ārsts atbildēja – atbrauksiet, tad runāsim. Nojautu, ka nebūs labas ziņas. Izmeklējumu atbildes slēdzienā bija ierakstīta diferenciāldiagnoze – primārs aknu audzējs vai metastātisks process. Ieplānotais operācijas datums tika atcelts. Sapratu, ka man nav lielu izredžu. Ārsts uzrakstīja man nosūtījumu uz PET izmeklējumu. Tobrīd man jau bija vienalga, uz kurieni mani sūta. Gāju tādā kā autopilotā. Naktīs nespēju aizmigt, bija dēmoniski murgi. Es ļoti vēlējos dzīvot.
Kā tu cīnījies pret savu slimību?
Kārtējo nakti, nespējot aizmigt, pēkšņi, nez no kurienes man ienāca prātā pateikt – Jēzus Kristus vārdā, sātan, vācies prom! Pēc šiem izteiktajiem vārdiem iekritu dziļā miegā un nogulēju līdz rītam. Tas man bija kā grūdiens, ka jāsāk lietot Dieva Vārds, jo tas tiešām darbojas. Sāku katru dienu iet uz mežu lūgt Dievu. Apliecināju ka esmu dziedināta. Izgāju Bībeles skolu, kas palīdzēja nostiprināties Dievā, izprast viņa gribu, lietot viņa Vārdu. Pēc dažām dienām, kad bija gatava PET izmeklējumu atbilde, zvanīja ārsts. Ieejot kabinetā, māsiņas sejā pamanīju smaidu. Sapratu, ka viss ir labi. Tā patiešām arī bija. Aknas izrādījās veselas. Varēja atkal ātri sakārtot atlikušo ārstēšanās plānu, kuram bija jāiziet cauri, taču Dievs man deva spēku un man šis posms bija ļoti viegls.
Šobrīd esmu pilnībā dziedināta no audzēja. Pēdējās analīzes uzrāda pilnīgu atveseļošanos. Es ļoti baudu šo visu, esmu vārda tiešajā nozīmē kā no jauna piedzimusi! Vēlos, lai ir pēc iespējas vairāk cilvēki, kas piedzīvo Dievu un Viņa brīnumus savās dzīvēs. Novēlu citiem notiekti pamēģināt un nebūt tik skeptiskiem un ietiepīgiem, kāda biju es. Dievs gaida katru. Viņš ir ļoti pacietīgs, jo mani gaidīja tiešām ilgi. Es atnācu pie Dieva, lai saņemtu dziedināšanu no audzēja, bet Dievs papildus sakārtoja visu manu dzīvi, jo Viņš mani ļoti mīl.
Šobrīd es regulāri lasu Bībeli, lasu arī citu kristīgo literatūru, apmeklēju mājas grupiņu un veicu man uzticētos pienākumus. Baudu Dieva svētības un esmu laimīga! Apzinos, ka lai uzturētu Dieva uguni, ko saņēmu pirms trīsdesmit gadiem, ir jābūt draudzē un attiecībās ar Dievu, un tas neaprakstāmais prieks būs jūtams katru dienu nevis tikai īsu mirkli.
