Anna draudzi „Kristus Pasaulei” Saldū apmeklē apmēram pusotru gadu. 
Šajā laikā Dievs ir mainījis gan viņas raksturu un attiecības ģimenē, gan attieksmi pret saviem kā sievas un mammas pienākumiem. Ja agrāk Annas mīļākā nodarbe bija gulēt gultā un visu dienu slinkot, cenšoties izvairīties no jebkādiem darbiem, tad tagad viņa strādā un rūpējas par savu ģimeni.
„Pirms es iepazinu Dievu, mana ikdiena bija bezjēdzīga, jo lielākoties es pavadīju laiku, guļot gultā, skatoties seriālus un neko nedarot. Mani trīs bērni skraidīja „savā vaļā” un drīkstēja darīt visu, kas ienāk prātā. Es īsti nerūpējos un viņus neaudzināju. Labi bija, kad viņi palika pa nakti pie draugiem vai pie manas mammas, jo tad bija vismaz miers. Sliktākajā gadījumā apsēdināju bērnus pie datora vai televizora, lai skatās Simpsonus. Un, kad dienas beigās vīrs atgriezās no darba, es nevis pagatavoju viņam vakariņas, bet gan uzstāju, lai viņš pasniedz ēdienu man un bērniem, kas pa dienu neko daudz nebija ēduši. Biju tik slinka, ka pat dažus metrus līdz veikalam braucu ar auto, jo negribēju nest smagos iepirkumu maisus.
Ik pa laikam man ienāca prātā doma, ka es tomēr varētu ar kaut ko nodarboties. Tādos brīžos vīrs izdabāja katrai manai kaprīzei, jo cerēja, ka mainīšos. Tā kā mums ir privātmāja un zeme, sāku vīram prasīt, lai nopērk man govi, jo gribēju savu saimniecību. Lai gan man bija bailes no mājdzīvniekiem, vīrs brauca un to man nopirka. Pēc mēneša mana vēlme noplaka, un tad govi vajadzēja pārdot, bet protams par daudz zemāku cenu, nekā iegādājāmies. Nākamais, ko izdomāju – man vajag datoru, tāpēc piespiedu vīru pārdot traktoru un man to nopirkt. Taču arī tad man vēl nebija gana – mēģināju pierunāt pārdot arī māju, mežu un zemi, lai būtu vairākas naudas manu iegribu izpildīšanai. Tur gan ar vīru bija bišķi jāpacīnās, jo viņš spītīgi turējās pretī, bet galu galā nonācām pie tā, ka zemi pārdosim, un māja ar mežu paliks pašiem. Tad biju iedomājusies, ka jāsāk jauna dzīve pilsētā, kur samainīju kādus septiņus dzīvokļus, taču visos kaut kas bija ne tā. Šķita, nu ir jauns dzīvoklis, te sākšu visu no jauna: vairs negulēšu, neslinkošu, būšu laba mamma un sieva, bet nekā – divas dienas un pēc tam viss atkal pa vecam.” tā savu dzīvi atceras Anna.
Lai sevi kaut kā izklaidētu, Anna aicināja ciemos draugus, tāpēc viņas mājās bieži vien notika tusiņi. Kamēr nebija beigusies par pārdoto zemi saņemtā nauda, sieviete vīru uz darbu nelaida, jo viņai taču pa dienu vienai pašai bija garlaicīgi.
Kādu dienu Anna tika ielūgta uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Saldū un, lai arī negribīgi, sieviete aizgāja. Tur viņai iepatikās draudzes slavēšanas mūzika, tāpēc Anna sāka dievkalpojumus apmeklēt katru nedēļu. Uz dievkalpojumiem sāka nākt arī Annas vīrs – sākumā, lai pārbaudītu, vai sieva atkal nav uzsākusi kaut ko aiz garlaicības, taču pēc tam jau, lai pats iepazītu Dievu. Tagad visa Annas ģimene regulāri apmeklē draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņas. „Tuvojoties Dievam, pavadot laiku lūgšanā un lasot Bībeli, mans raksturs un dzīve pamazām sāka mainīties. Labs piemērs bija mājas grupas vadītāja, kura ir ļoti mērķtiecīga sieviete un dzīvo veiksmīgu dzīvi, sasniedzot visu, ko vēlas, tāpēc gribēju viņai līdzināties. Redzēju, ka draudzes cilvēkiem kopā ar Dievu nekas nav neiespējams, tādēļ arī es noticēju, ka varu pārvarēt slinkumu un nolēmu meklēt darbu, lai pati apgādātu savu ģimeni. Man ļoti palīdzēja mājas grupiņas vadītājas atbalsts, lūgšanas un mācītāja svētrunas, kur dzirdēju, kā ar Dieva palīdzību izmainīt savu raksturu un attieksmi. Tagad manas dienas nepaiet bezjēdzīgi, skatoties seriālus. Es negribu vairs meklēt laiku pa laikam, ar ko nodarboties, jo man ir, ko darīt. Es daru tās lietas, ko man ir uzticējis Dievs –audzinu savus bērnus un vadu mājas grupiņu. Mani bērni vairs neskatās truli televizorā un nepavada laiku, bezmērķīgi klīstot pa lauku un nakšņojot svešās mājās. Brīvajā laikā ejam pastaigāties vai rušināmies pa dārzu. Es audzinu bērnus pēc Dieva prāta, rūpējos par viņiem un ņemu līdzi uz draudzes pasākumiem. Mana meitiņa ir sākusi pati lasīt Bībeli un lūgt. Esam atraduši mājvietu, kur ģimenei ir ērti, un vairs nepārceļamies manu iegribu dēļ. Mums vairs nav auto, jo tas nav nepieciešams – esmu sapratusi, ka nav jātērē nauda, lai brauktu dažus metrus uz veikalu, un es pārsvarā visur eju kājām. Tagad es vairs neesmu slinkā un iegribu pārņemtā sieva, kas savam vīram sagādā rūpes, bet gan cenšos viņu respektēt un ieklausīties vīra viedoklī par to, kas būtu labākais mūsu ģimenei. Man patīk rūpēties par ģimeni un strādāt. Es vēlos arī kalpot citiem un palīdzēt viņiem sasniegt savā dzīvē vairāk. Esmu pateicīga Dievam, ka vairs nedzīvoju tik bezjēdzīgi, kā iepriekš. Dievs patiešām ir izmainījis manu dzīvi! Novēlu visiem slinkuma un bezmērķības nomāktajiem cilvēkiem iepazīt Dievu caur Bībeli un lūgšanu, kā arī apmeklēt dzīvu draudzi. Tad redzēsiet, kā mainīsies jūsu raksturs un nekas nebūs neiespējams!”, tā novēl Anna.
Annas Pagudas liecību pierakstīja Laura Gruševa
Your Content Goes Here
