r laiks garīgai „ēdienreizei”,
laiks „pusdienām”. Daži no mums daudz lūdz Dievu, daudz lasa Bībeli, bet daži ne tik daudz un citi pavisam nedaudz. Varbūt pat kādi to nedara nemaz. Dieva vārdā Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Un Dieva Vārds ir tas, kas ir rakstīts Bībelē – tās ir Dieva domas, kas atklātas cilvēkiem, izteiktas vārdos. Lai mēs uzturētu savu garīgo dzīvību un enerģiju, mums ir nepieciešama garīgā barība. Miesai mums ir nepieciešama fiziskā barība, bet garam – garīgā barība, un tas ir Dieva Vārds. Šodien esmu sagatavojis tev „garšīgu ēdienu” – pirmo, otro un trešo. Vēl pareizāk sakot, mēs esam sagatavojuši. Dievkalpojumi nesastāv tikai no mācītāja sprediķa, bet centrā ir Dieva Vārds. Visā, ko mēs šeit darām, centrālā vieta ir Dievam un Viņa Vārdam.
Es nezinu kā tev, bet man ir svarīgi, ka man apliecina mīlestību. Es nepieprasu ne no viena savu mīlestību. Savā ziņā es vēlos pieprasīt nedaudz mīlestības Dievam. Zini, tādā veidā, ka man ir vajadzīgi Viņa pieskārieni. Tas ir apliecinājums, ka Dievs aizskar. Es viņu sajūtu, un šādā veidā kārtējo reizi es jūtos labi – pieņemts un mīlēts. Citiem ar sajūtām ir tā skopāk, bet citiem bagātāk. Emocionāla cilvēka daba tā nemaz īsti nav Dieva dāvana. Nepriecājies, ka tu vienmēr tā izjūti un piedzīvo, jo līdz ar to tev ir vesela kaudze ar citām emocionālām problēmām. Tieši tāpat, kad tu pārmērīgi nejūti neko, tā arī nav Dieva dāvana. Visam ir jābūt balansā. Ja cilvēks cilvēku mīl, tad apliecina to. Ja vecāki mīl bērnus, viņi apliecina savu mīlestību – viņi audzina viņus pareizi, , noglāsta, samīļo, rūpējas par viņiem, pavada laiku kopā. Mēs Dievam vienmēr būsim bērni. Tad, kad tu slavē Dievu, sarunājies ar Viņu, tu domā par sevi, ka esi pieaudzis un kā gan tu varētu būt bērns? Draugs, Dievam tu vienmēr būsi bērns. Vienmēr. Kaut arī šeit virs zemes tu esi pieaudzis prātā, atziņā, sapratnē, miesā, tomēr Dieva acīs tu tik un tā esi bērns, un tev ir nepieciešama Viņa mīlestība. Tāpēc es nekaunos reizēm paprasīt – Dievs, es gribu redzēt Tavus apliecinājumus, tos piedzīvot, jo šad un tad vajag.
Kur tad ir tā vieta, kur saņemt mīlestību? Vai nav jauki, kad tu ierodies mājās un ir uzklāts galds, kad vecmāmiņa, mamma vai tētis ir sagatavojušies uzņemt tevi? Lūk, te ir uzklāts galds katru svētdienu pulksten 11:00, Rīgā, Elizabetes ielā 2. Tas ir pagaidām, kamēr mēs šeit varam ietilpt. Tāpat arī mums notiek mājas grupiņas, kur mēs arī slavējam un pielūdzam Dievu un ir sadraudzība savā starpā. Cik un jauki un cik mīļi, kad brāļi dzīvo kopā vienprātībā. Tas ir veids, kā Dievs apliecina un aizskar, kad mēs paši nākam pie Viņa. Un tiem, kas mazāk lūdz Dievu, nākas iztikt ar svētdienas dievkalpojumiem. Tas, protams, ir diezgan žēl. Bet fakts, ka tas, kas mazāk pavada laiku mājās ar Debesu Tēvu, tam arī mazāk apliecinājumu nedēļas laikā, un pa nedēļu viņš ir iztukšots. Tu atnāc uz dievkalpojumu, kur tu saņem un kur piedzīvo. Tu dzīvo no svētdienas uz svētdienu. Ir labāk dzīvot tā, nekā vispār nekā. Šī ir pareizā vieta.
Bet kur mācītājs saņem mīlestību? Kur tad es, draugs, to saņemu? Kur ir mans dievkalpojums, kur es saņēmu? Kur ir mans mācītājs, kurš man zvana, par mani rūpējās, uzklausa manas vajadzības un palīdz arī finansiāli, ja tas nepieciešams? Kur Viņš ir? Mans Mācītājs ir lūgšanu kambarī. Man Dievs citu nav devis. Ja būtu devis, es būtu ņēmis, bet nav devis. Es vienmēr esmu gatavs svētdienā šeit kalpot. Kā tas nākas? No kurienes es smeļos? No lūgšanas – lūgšanu kambara. Es pavadu savu laiku divvientulībā ar Dievu regulāri un nevis maz, bet cenšos to darīt daudz. Pretējā gadījumā es nevaru izdzīvot. Katram ir savs līmenis, sava vieta un katrs to dara vairāk vai mazāk, bet mums visiem ir nepieciešama Dieva mīlestība, Dieva pieskāriens, Dieva vadība un ēdiens – garīgā barība. Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Citam vairāk, citam mazāk, bet vajag.
Svētrunas tēma, kuru šodien runāšu, ir sakarā ar pavasari. Tā būs pavasara tēma. Katru gadu, kad tuvojas pavasaris, kas šogad ir agri sācies, es prasu Dievam, ko man būs runāt. Kad tuvojas pavasaris, Dievs man saka, ka ir jārunā tēma par to, ka tuvojas pavasaris. Šodien, atbraucot uz dievkalpojumu, noliku stāvvietā automašīnu, un blakus stāvēja kāda draudzes brāļa automašīna. Bet uz tās bija melns pusaizmidzis runcis, kas sildījās uz mašīnas kapota. Bet, kad šorīt braucām ārā no mājas, tad varēja novērot neparastu kaķu aktivitāti pavasarī. Es redzēju tādu runci, kuru vēl līdz šim nebiju redzējusi – tādu lielu un rūsganu. Tur bija arī mans draudziņš, kurš vienmēr apstaigā katru mašīnu un kaut ko tur arī dara. Un tur bija vairāki šie kaķi, bet tas rūsganais kaķis uzkāpa uz kurmja rakuma un kārtoja savas dabiskās vajadzības. Viņš neaizgāja tā, lai noslēptos kaut kur tālāk, bet viņš uzkāpa tieši uz tā kalniņa, tā lai visi redz. Augstākais skatpunkts. Bet pārēji kaķi tur apkārt dancoja.
Tātad ir kaut kādas neparastas aktivitātes, kas pavasarim nemaz nav tik neparastas. Dzīvnieki mostas un viņiem ir īpašas vēlmes, kuras ir vairāk nekā ziemā. Mostas lāči, un arī cilvēki mostas no ziemas miega. Tas ir labi, ka mēs mostamies, bet līdz ar to saasinās arī dažādas citas problēmas. Es to draudzē dēvēju par „suņu laiku”. Ja cilvēkiem ir kaut kādas seksuālas problēmas, ar kurām viņš cīnās, tad tieši pavasarī tās mēdz saasināties. Ja kāds ilgu laiku ir turējies, tad viņa problēmas izsprāgst ārā tieši pavasarī. Es nezinu, ko ārsti par to saka, bet es pats esmu novērojis, ka cilvēki, kuriem ir šizofrēnija, tieši pavasarī paliek īpaši. Viņiem īpaši parādās neadekvāta rīcība. Tātad pavasarī ir jāievēro piesardzība. Nevis kā dzīvniekiem, jo mēs neesam dzīvnieki, bet cilvēki. Mums ir gars, dvēsele un miesa, bet kaķiem tādas nav un tieši tāpēc viņi sēž uz čupas visiem redzot. Bet Dievs tā nav radījis cilvēku, ka viņš visiem redzot sēdētu uz čupas un kārtotu savas vajadzības.
Šodienas pavasara tēma ir „Apsēstības pazīmes”. Es runāšu ne obligāti par cilvēkiem, kuri tiešām ir apsēsti. Šī tēma attiecas uz katru un uz visiem, jo ir kaut kādas pazīmes, kas ved uz apsēstību. Šī tēma būs divu tipu cilvēkiem:
1. Pazīmes, kuras tiešām parādās pie tevis pilnā formā, jo tavā dzīvē nav Dieva klātbūtnes un Dieva svētības. Izeja ir tikai viena – Jēzus asinis. Ir jāpieņem Jēzus par savu Glābēju. Āmen!
2. Kristieši, kuri pazīst Dievu, bet īpaši tagad, pavasarī, bet ne tikai, viņos parādās kaut kādas novirzes no ticības normām. Tāpēc ir svarīgi tās laicīgi diagnosticēt.
Pie zobārsta ir jāiet tikai tad, kad zobs jau sāp? Jāpārbaudās ir regulāri, lai šo problēmu varētu atrisināt jau laicīgi, kamēr caurumiņš ir mazs, mazs. Tas ir jādara laicīgi, un tad nav nekādu problēmu to visu ārstēt. Bet, ja problēma ir ielaista, tad tā ir liela un sāpīga, it īpaši, ja zobs ir jāizrauj. Tā kā savā ziņā šodien būs diagnostika. Kad automašīnu ved uz servisu, to slēdz pie datora un tad diagnosticē.
Svētais Gars, mēs lūdzam, ka Tu mums atklāj un parādi, un palīdzi izvairīties no liekām nepatikšanām. Āmen!
Rakstu vieta, no kuras runāšu, būs tikai viena un tā atrodama trijos evaņģēlijos – Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos. Tā nav nekāda līdzība, bet reāls stāsts. Šis notikums ir divus tūkstošus gadus vecs, kur galvenais tā varonis ir Jēzus Kristus un otrs ir apsēstais cilvēks Geraziešu zemē. Viņu dēvē par Leģionu, jo šajā cilvēkā leģions ļauno garu bija iemiesojušies. Kad Jēzus jautāja viņam: „Kā tevi sauc”, tad šis cilvēks atbildēja: „Leģions.” Un vienā leģionā ir apmēram pieci tūkstoši romiešu karavīru. Šajā cilvēkā mājoja apmēram pieci tūkstoši ļauno garu. Viņš bija reāli apsēsts cilvēks. Viņš bija nonācis zem pilnīgas dēmoniskas kontroles. Arī viņa uzvedība bija dīvaina un neadekvāta, kas liecināja par apsēstību. Tāpēc tieši no šīs rakstu vietas, Svētais Gars caur vārdiem rādīja man lietas, kas attiecas vai var attiekties uz mums. Tātad ir pazīmes tam, ka cilvēkam sirdī ir tukšums. Ja cilvēka sirdī ir tukšums, kas ir paredzēts tikai un vienīgi Svētajam Garam, cilvēks jebkurā gadījumā meklēs piepildījumu citur. Ja šis tukšums ir aizpildīts, tad cilvēkam nav jāmeklē piepildījums citur, jo viņam tas jau ir. Viņam nav jādzīvo dzīve pārmērībās un nepareizības, jo viņam ir diez gan ar to, ka viņš ir piepildīts ar Svēto Garu. Viņš prot dzīvot normālu, sakarīgu, pilnvērtīgu dzīvi. Un tiem, kam ir šis tukšums, tas ir jāizpilda ar Svēto Garu. Bet tiem, kam šis tukšums nav, ir jāveic diagnostika, lai nepazaudētu Dieva klātbūtni, lai nekas neaizēnotu Dieva tuvumu. Āmen!
Mums ir vajadzīga Dieva mīlestība, Dieva klātbūtne, Dieva pieskāriens un Viņa mīlestības apliecinājumi ik dienas. Bet mūsu pašu nepareizā rīcība aizēno to un tad mēs domājam, ka Dievs mūs nemīl.
Tātad ķeramies klāt pie šī cilvēka. Kādas tad bija šīs pazīmes?
„Un tie pārcēlās uz geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī. Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs. Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: “Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani.” Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi. Tad Jēzus viņam jautāja: “Kā tevi sauc?” Viņš sacīja: “Leģions.” Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši. Tie Viņu lūdza, lai Viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī. Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari Viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās – un Viņš tiem to atļāva. Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka. Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos. Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās. Un arī tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts. Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza Viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ. Bet vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie Viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams: “Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.” (Lūkas 8:26-39)
Bībelē ir teikts, ka šis vīrs tāds bija jau ilgu laiku. Tātad par nopietnu problēmu savā dzīvē var domāt tikai tad, kad tā problēma ir jau ilgu laiku. Ja tu kaut ko dari, domā, rīkojies un tā ir īslaicīga parādība, kas neatkārtojas, tad to nevarētu saukt par problēmu, kam seko apsēstība. Šim cilvēkam problēma bija jau ilgu laiku. Tāpēc, kad lasīsi, klausies Svētajā Garā un paturi prātā, ka par problēmu tavā dzīvē var runāt tikai tad, kad tā ir ieilgusi. Cik ilgam laika posmam ir jābūt, lai teiktu, ka tā ir ieilgusi? Tas ir tavā paša ziņā, to saprast, cik ilgam laikam jāpaiet. Lai saprastu, došu piemēru. Tu vari noliegt, ka tā nav, bet katram cilvēkam, arī man, galvā ienāk negatīvas domas un turklāt vēl regulāri. Un katram ienāk tādas ainas un domas, par kādam ir kauns stāstīt. Protams, ja kāds grib izlikties ļoti svētbijīgs, teiks, ka tā nav. Taču es apgalvoju, ka tieši tev tā ir, jo katram tā ir. Mēs dzīvojam nepārtrauktā informācijas plūsmas vidū. Ir garu pasaule, kas nepārtraukti piespēlē domas. Ir Dievs un ir velns. Mēs esam cilvēku vidū, un ir arī pašu cilvēku domas, un mums viņas ienāk galvā. Tās domas vienkārši parādās vai izskan galvā, taču mēs kontrolējam savu prātu un pieņemam vai nu šīs domas turpināt domāt vai neturpināt domāt. Un Svētā Gara spēkā mēs varam domāt, ko gribam, un nedomāt to, ko mēs negribam. Tātad īslaicīga problēma ir tā, ka šāda doma vispār ienāk galvā. To arī varētu saukt par problēmu. Tev patīk, ka tādas domas atnāk? Pasaki vēl, ka tev tādas nav! Tev patīkami, ka atnāk tādas domas? Un reizēm tās vēl aizkavējas un aizķeras ilgāku laiku, un tu sāc jau cīnīties. Tā ir īslaicīga problēma. Kad tu šo domu pieņem un tā atkārtojas, šis spiediens kļūst tik stiprs, ka tu vairs nespēj cīnīties, un tad tā jau ir problēma, kura ir jārisina.
Tātad šim apsēstajam cilvēkam geraziešu zemē bija problēma jau ilgu laiku. Un šis cilvēks – ir rakstīts, kad Jēzus viņam prasīja: „Kā tevi sauc?”, viņš teica: „Mani sauc leģions.” Šī cilvēka domas, dzīvi noteica ne viņš pats, ne Dievs, bet konkrēti sātans – pieci tūkstoši ļaunu garu kā minimums, kas mājoja viņā. Viņš šo garu domas un vēlmes pieņēma kā savas un par sevi domāja tā, kā to vēlējās ļaunie gari. Viņa dzīvi noteica, nevis viņš, bet velns.
Es atkāpšos nedaudz no tēmas. Pastāstīšu par kādu meiteni. Ja viņa to dzirdēs, tad ļoti labi. Es viņai kaut ko līdzīgu teicu arī vakar pa telefonu. Viņa pati nemaz nesaprata, kāpēc man zvana. Mans telefona numurs visiem nav, bet viņai ir. Viņa nav mūsu draudzē, bet kādreiz bija. Viņa šeit ne pārāk labi uzvedās, bet arī ne pārāk slikti.
Kopš viņa aizgāja no draudzes, pāris gadus atpakaļ, viņa man ir zvanījusi vairākas reizes – īpaši sākumā, kad viņa tika ievietota bērnu namā un pati to arī gribēja. Es viņu personīgi biju pieņēmis, jo redzēju, ka viņai ir vajadzīga tēva mīlestība. Viņa bija bārenis. Tad nu viņa tika nedaudz tuvāk man nekā citi draudzē. Ir kādi cilvēki, par kuriem iežēlojos, un tad es mēģinu kaut kādā veidā kompensēt to. Tāds ir mans pienākums. Viņa brauca arī ciemos pie mums. Kāda draudzes māsas pat pieņēma viņu ģimenē kā savu meitu, bet viņa pēc tam nodeva viņu, piezvanot uz Bāriņtiesu, un šo meiteni izņēma no ģimenes. Viņa sacēlās. Es personīgi zinu, ka viņa ir augusi bez normāliem vecākiem un viņai ir atstumtība un nepiedošana, un tamlīdzīgas problēmas. Un viņa šad un tad meklē mani un arī šo sievieti, kura bija viņu pieņēmusi, un to pašu viņa dara arī citiem cilvēkiem, kuri viņu ir pieņēmuši, darījuši viņai labu. Ir cilvēki, kas ir viņai darījuši labu, un, kaut arī viņa pati ir prom un ir noraidījusi un nodevusi viņus, šī meitene ik pa laikam par sevi atgādina, uzraksta vai arī piezvana. Labākajā gadījumā var tikt pat uz tikšanos ar mani. Bet pie manis nevar, jo mana sirds ir aizslēgta uz tikšanos. Uz zvanu es atbildēju un es jau zināju, ko viņa runās, un viņa tieši to arī runāja. Viņa palielījās ar to, ko viņa ir sasniegusi. Viņa ir cilvēks, kurš dara visu – mācās un piedalās visur. Kur var iestāties, tur viņa iestājās, kur var mācīties, viņa mācās daudz.
Pagājušo svētdien mēs dzirdējām kādas draudzes māsas liecību, kura liecināja, kā viņa lūdza bērnībā par savu opīti, lai viņš nenomirst, bet viņš tik un tā nomira. Pēc tam viņa kļuva dusmīga uz Dievu un sāka ienīst visu, kas saistīts ar Dievu, pretoties un pat karot ar kristiešiem. Un visas tās mācības, kur viņa mācās un viņa ir tik gudra, bija kā apliecinājums – Dievs, redzi, es varu kaut ko sasniegt bez Tevis! Un tajā pašā laikā dziļi sirdī ir tukšums un nepiepildījums.
Runājot par iepriekšējo meiteni, es skaidri zināju, ko viņa teiks un tā arī bija. Viņa izstāstīja, kas tik viņa nav un ko jau ir paspējusi iemācīties, ar ko izšķīrusies. Man pilnībā neinteresēja, ko viņa stāstīja. Es tikai klausījos un gaidīju īso jautājumu. Jau biju ģimenei teicis, ka droši vien būs tas jautājums. Un beigās tas arī atskanēja. Viņa man jautāja: „Vai es tev pietrūkstu? Pasaki godīgi!” Es uz to atbildēju: „Vai tad mēs esam iemīlējušies pārītis, ka man Tevis būtu jāpietrūkst? Vai tad tu esi manas ģimenes loceklis? Ģimenē var pietrūkt kāds, kad viņš nav, bet tu jau neesi manā ģimenē. Tu kādreiz biji mūsu ģimenē. ” Varbūt pirmajā laikā bija žēl un tā tālāk, bet es esmu aizmirsis viņu – viņas nav! Viņa jau nav manā dzīvē. Kāpēc lai man viņa pietrūktu? Man ir tik daudz cilvēku, par ko rūpēties! Kāds jautājums – Vai es Tev pietrūkstu? Zvana tā kā tādam draudziņam, lai parunātos un uzdotu šādu jautājumu. Un tad stāsta, ka tikko pametusi puisi un sirdī ir tukšums.
Un kas viņai pietrūkst? Nu, kristīgie psihologi? Kāpēc viņa man zvana? Kāpēc viņa man tā prasa? Kāpēc viņa tā jautā? Viņa vienmēr saka vienu un to pašu. Divas lietas viņa saka vienmēr: „Cik es daudz bez tevis, esmu izdarījusi,” un no otras puses: „Man tevi vajag.” Es bez tevis ļoti varu, un no otras puses, man tevi ļoti vajag. „Vai es tev pietrūkstu?” Nē, tu man nepietrūksti. Viņa bija ļoti bēdīga. Viņa ļoti noskuma. Es dzirdēju. Raudāt gan neraudāja. Ja viņa raudāja, tad tās bija zirga asaras. Vajag kaut ko paspēlēt, uzspēlēt šķiršanos, bēdas. Vajag paspēlēt spēlītes. Neviens viņai šo piepildījumu nedos. Ne es, ne kāds draugs, nekāda izglītība. Viņai to vajag, viņa kliedz pēc tā visa. Bet viņas sirds ir aizvērta Dievam. Un šo tukšumu neviens neaizpildīs, kā tikai Jēzus Kristus. Tikai Viņš var dziedināt viņas sirdi. Viņa ir atstumta, viņa ir sāpināta, viņa ir nedziedināta. Kad viņa bija šeit, draudzē, viņa nepieņēma Dieva mīlestību. Viņa nepieņēma mīlestību, ko mēs viņai devām. Es nenožēloju, ka viņai veltīju savu laiku. Arī daudzi mūsējie veltīja viņai savu laiku. Es nenožēloju to, es darīju to, kas bija jādara. Bet viņa to nepieņēma, viņa to nenovērtēja, bet joprojām es esmu viņai vajadzīgs. Viņa grib, lai viņa kādam ir vajadzīga. „Un tomēr es tev pietrūkstu?” Es ar tīru sirdi varu teikt, ka nē. Goda vārds – nepietrūksti.
Vai Dievs bez tevis var iztikt? Vai Viņš iztiek bez dažiem cilvēkiem, kuri ir ellē šobrīd? Tu esi Viņam vajadzīgs? Jā! Bet vai iztikt var? Kam vajag Dieva mīlestību vairāk? Viņam tavu vai tev Viņa? Jā, karsta ir Dieva mīlestība. Tikai Viņš var tevi piepildīt. Pirmkārt, tev to vajag, un tā ir tava izvēle. Lūk, tādu Dievs radīja cilvēku, ar brīvu izvēli. Nevis robotu vai dzīvnieku, kurš instinktīvi dara lietas. Mēs esam cilvēki ar brīvu izvēli, mēs paši izvēlamies mīlēt Dievu vai nemīlēt Dievu. Man to vajag. Man vajag Tēva mīlestību un esmu dziedināts. Man nevajag apliecinājumus. Ko es saku dievkalpojuma beigās? „Es jūs mīlu.” Vai es saku tā: „Draudze, pasakiet, ka jūs mani mīlat!” Es tā daru? Bet cilvēks, kas man zvanīja, viņš tieši to saka: „Draudze, jūs mani mīlat?” Ir svarīgi apliecinājuma vārdi, bet tas nav svarīgākais. Es zinu, ka mani mīl. Man ir attiecības ar Dievu, esmu piepildīts. Un, draugi, pavasaris mani nebiedē, pat ne nedaudz. Man ir attiecības ar Dievu, es dzirdu Viņa balsi. Man ir komanda, man ir draudze. Jā, mums ir draudze, komanda, bet tas nav pats svarīgākais. Man ir Dievs, un Viņš mani mīl! Viņa mīlestība ir karsta kā uguns versme. Karsta un tā dedzina. Vitālijs ir emocionāls, viņš vairāk jūt Dieva mīlestību, kā viņu dedzina. Luīze nav tik emocionāla, viņa nejūt tik karsti. Arvis, piemēram, zina, ka viņu mīl.
Nekas cits šo tukšumu sirdī neaizpildīs. Bet tieši šīs „pavasara lietas” ir tās, kas ved soli pa solītim prom no Dieva klātbūtnes. Un, kad Dieva klātbūtne pazūd, tad sirdī atkal šis lielais tukšums nāk virsū. Lūk, tā ir bīstama situācija. Un steidzīgi ir jāievieš korekcijas. Ir jāatgriežas Dieva klātbūtnē. Un par to būs šis sprediķis.
Pirmkārt, problēma apsēstajam cilvēkam bija jau ilgu laiku. Otrkārt, velni noteica, kas bija šis cilvēks. „Mani sauc leģions.” Vai viņš pats runāja? Nē, velni runāja ar viņa muti. Bet vai tad viņu sauc leģions? Mēs patiesībā nezinām, kāds bija viņa vārds. Viņš par sevi teica tā, kā par viņu teica velns. Tātad apsēstības pazīme, signāls diagnostikā – tu par sevi runā negatīvas lietas. Ja, tu par sevi apliecini negatīvo, ja tu par citiem apliecini negatīvo. Ja tu par cilvēkiem, par draudzi saki negatīvas lietas, pretēji tam, ko saka Dieva Vārds, tas norāda uz problēmu. „Mani sauc leģions.” Piemēram, kā sauc Daigu? Daiga ir Daiga. Bet šis cilvēks teica, ka viņu sauc leģions. Ko tu par sevi domā? Pārbaudi, vai pēdējā laikā tu neesi sācis domāt par sevi nevis kā Dieva vārds māca domāt par sevi un teikt, bet kā velns to vēlās. Arī par citiem.
Nākamais – šim cilvēkam bija neadekvāta rīcība. Pavisam noteikti tā bija. Es nolasīšu: ”Jēzum pretī nāca kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts. Ilgu laiku viņš nebija apģērbies.” Vai tā ir adekvāta rīcība? Viņš ilgu laiku nebija drēbes uzvilcis mugurā. Piemēram, ja Ieva šodien ierastos Ievas kostīmā un ķiveri galvā! Ko mēs domātu par to? Vai, kad mācītās atnāktu uz dievkalpojumu ar panka frizūru, sarkanziliem matiem, ādas biksēs ar izgrieztiem caurumiem, ķēdēm nokāries, izkrāsojies, ar varavīksnes karogu un slavēšanas laikā pa priekšu lēkātu un vicinātu varavīksnes krāsas karogu? Kā jūs tādu rīcību nosauktu? Vairāk nekā neadekvātu. Kaut kāda nobīde no normas. Nobīde no ticības dzīves normas kaut ko signalizē. Labi, ja šī nobīde ir uz augšu, nevis uz leju. Ja nobīde ir uz apakšu, tas ir signāls, ka ir jāizdara korekcijas. Jāiet ir atpakaļ tur, kur tu biji, un jāiet ir tālāk.
Neadekvāta rīcība. Piemēram, kāpēc prese tagad kliedz, ka Putins veselu nedēļu nav redzēts? Putins pazudis tagad. Tur ir daudz versijas visiem jau izdomātas. Kur ir palicis Putins? Mūsu prezidents vispār nav redzams. Es nezinu par ko viņi ceļ paniku. Tur ir tikai nedēļa. Putins jau tā visur ir redzams. Uz krekliņiem, viņu reklamē, viņu pielūdz, uz svētbildēm viņu zīmē. Putins ir visur. Viņš ir pazudis, un ziņās ir tik daudz versijas. Pirmās ziņas ir par to, ka Putins ir pazudis: „Viņš ir tur. Nē, viņš ir tur. Nē, tūlīt karš sāksies. Nē, tūlīt uzvilks sarkano karogu.” Daudzas spekulācijas. Kāpēc? Pēkšņi tas, kas bija stabils, tas, uz ko visi skatās kā uz dievu, pēkšņi veselu nedēļu nav. Un tas rada spekulācijām vietu. Nobīde no normas. Ar Putina kungu kaut kas nav kārtībā. Kur viņš ir? Izdomājiet savu versiju un sūtiet uz ziņām.
Šis cilvēks noteikti nebija adekvāts. Viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs. Vai to varētu nosaukt par adekvātu rīcību – dzīvot kapos? Vai arī kādā bedrē, zem kāda pieminekļa. Viņš dzīvoja kapos. Viņš tiešām bija apsēsts cilvēks. Ieraudzījis Jēzu, viņš iebrēcās, nometās ceļos un sacīja: „Ko tu gribi no manis, Jēzu?” Viņš pats nāk pie Jēzus: ”Ko Tu gribi?” Iedomājies tagad, ka Pārsla pēkšņi skrien pie mācītāja un nometās ceļos viņa priekšā: „Ko tu gribi, mācītāj?” Tas būtu adekvāti? Tātad ir neadekvāta rīcība. No Dieva puses es saku – nemoki mani. Jēzus bija pavēlējis šim garam atstāt šo cilvēku. Tas bieži bija viņu mocījis. Bet cilvēki bija šo cilvēku sējuši ar važām, ar ķēdēm, turējuši zem uzraudzības, bet tas tik un tā bija važās sarāvis. Ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi. Pēc tam Jēzus jautā, kā viņu sauc, viņš atbild: „Leģions.” Jēzus viņu atbrīvo, un šis cilvēks lūdz palikt kopā ar Jēzu Kristu. Bet Jēzus viņu sūta uz savu pilsētu sludināt evaņģēliju, kur viņš arī dodas.
Tad nu, lūk, ķeramies pie punktiem.
Šim cilvēkam bija ģērbšanās problēma. Acīm redzama ģērbšanās problēma. Pareizāk sakot, neģērbšanās problēma. Cilvēki, kas piedalās geju praidos. Tie, kas tajā centrā visā ir. Viņiem acīm redzami ir ģērbšanās problēma. Nobīde no normas. Protams, mēs katrs varam izpaust sevi kā vēlamies. Arī homoseksuāļi var izpaust sevi kā viņi vēlas, bet tā ir nobīde no normas. Kāpēc tieši viņi tā uzvedas? Kāpēc tieši viņš, ja viņam ir homoseksuāla novirze, kāpēc tieši viņš tik jocīgi ģērbjas, izceļ dažādas vietas? Tā ir ģērbšanās problēma.
Man pusaudžu gados, kā jau to esmu mācījis un runājis, attiecības ģimenē nebija tādas, kādas tām ir jābūt, piemēram, ar manu patēvu. Man bija tāds periods, kad es dīvaini ģērbos. Es nezināju, kāpēc es dīvaini ģērbjos. Es nesapratu, tagad es zinu. Es balināju matus. Tajos laikos, padomju laikos, matus nebalināja. Tas bija īpašs, kas to darīja, tas bija „papagailis”. Matus visus gaisā, ar cukurūdeni, ar frotē dvieli . Man teica toreiz: ”Tagad jau nekas, bet pēc tam būs sekas.” Un ir jau arī. Tā tos matus sapiņķēju, visus gaisā, strīpas kaut kādas, gari mati vēl aizmugurē. Bikses man mamma bija normālas nopirkusi. Nē, man jāiet pie drauga pāršūt – sānos jāiešuj ķīlis, citā krāsā. Paši sev sašuvām tādas trakāsdrēbes, tādas spīdīgas. Un draugi man tādi paši, un mēs tā gājām pa ielu. Mēs izlikāmies tādi kautrīgi un nemanāmi, bet patiesībā kliedzām: „Re, kur mēs esam! Mūs neviens nemīl. Ievērojiet mūs!” Mēs bijām atstumti. Visi mēs dzērām, pīpējām, tabletes rijām. Un visiem ģimenēs nebija kaut kas kārtībā. Pēc elementāras ģērbšanās var pateikt, ka ir cilvēkam ir garīga problēma. Pēc elementārām nobīdēm ģērbšanās stilā var pateikt, ka ir garīga problēma. Tam ir sakne. Ja pēkšņi tavs brālis vai māsa sāk dīvaini ģērbties, padomā, vai tam nav kāds slēpts motīvs. Uzvilku, ko pats pagatavoju, biju baigais mākslinieks. Es pats mācēju krekliņus pagatavot ar smukiem uzrakstiem. Melns krekls, virsū fašistu ērglis. Tajā laikā par to varēja nosist vai uz koloniju aizsūtīt. Fašistu ērglis uz krūtīm, un es eju kā ērglis. Ārā vēl pavasaris, bet es tikai krekliņā eju. Kā brauca milicijas mašīna garām, kā ieraudzīja mani, tā izleca no mašīnas milicija – saplēsa uz ielas man kreklu. Labi, ka vēl mani nepaņēma līdzi uz miliciju, tad es tur būtu kārtīgi dabūjis pa ķobi. Es tāds puspliks dabūju iet uz mājām. Dabūju vismaz uzmanību.
Leģionam bija ģērbšanās problēmas. Un par viņu ir rakstīts, ka viņš bija apsēsts un viņā mājoja ļaunie gari. Novirzes no normas un konkrēti ģērbšanās stilā.
Problēma ir arī tad, ja cilvēks ģērbjas pārāk nabadzīgi. Arī tā ir problēma. Ja cilvēks nemāk gaumīgi saģērbties, ja galīgi nav sava stila, viņam ir problēma ar domāšanu. Ja vajag, lūk, konsultācija pie Indras. Viņa ļoti labi māk izvēlēties drēbes. Evita arī ir stilists. Pajautā viņām, kas tev piestāv. Nesaki, ka nav naudas. Arī par mazām naudām var pieklājīgi saģērbties. Vai ir jāģērbjas ļoti, ļoti pieklājīgi? Nē, tā jau atkal ir problēma. Tieši tā pat ir, ja pārāk pārmērīgi, uzkrītoši ģērbjas. Labi ir labi ģērbties, un es gribu, lai mēs visi labi ģērbjamies. Stilīgi, moderni un kruti ir jāģērbjas. Bet svarīgs ir motīvs, kāpēc tu to dari? Kam tu to dari? Sev, lai labi izskatītos. Dieva priekšā. Arī cilvēkiem ir jāpatīk. Bet tomēr. Apsēstajam cilvēkam bija problēma ar atkailināšanos. Tātad ir labs apģērbs, bet, ja tas vairāk atkailina, nekā apģērbj, tā jau ir garīga problēma. Ja pēkšņi meitene, kas ir bijusi pieklājīga, draudzē ierodas ar mini svārkiem, augstpapēžu kurpēs un groza dibenu, acīmredzami kaut kas ir noticis meitenei. Kā mēs to vēl nenovērtējam. Liekas, kas tas ir nieks, – kā gribu tā ģērbjos. Bet man ir trenēta acs uz to. Es jau problēmu diagnosticēju pa gabalu. Es pa gabalu redzu problēmu. Un tagad arī tu varēsi redzēt, pēc šī sprediķa. Jāģērbjas ir stilīgi, moderni un labi. Tajā pašā laikā pieklājīgi un neizaicinoši. Ja ziemas laikā miņukos staigā – meitenei ir problēma. Un ne tikai ar galvu, bet būs problēma arī ar sieviešu orgāniem. Kāpēc? Tāpēc, ka vējš pūš apakšā. Un es domāju, ka kāda to jau ir piedzīvojusi.
Un pa vīriešiem nerunāsim? Runāsim. Par mašīnām runāsim. Vai ir īstais laiks likt vasaras riteņus? Motīvs? Vēl var būt sniegs, putenis. Atceries pagājušo gadu, uz Lieldienām tā saputināja? Man jau bija vasaras riepas uzliktas. Bet man motīvs gan nebija tāds. Tur bija cita problēma. Gan vasaras, gan ziemas riepas bija vienādas. Bet beigās izrādījās, labāk būtu bijis tās ziemas atstāt. Es skatos, ka daudzas mašīnas uzlikušas lielos diskus, vasaras riepas jau ir virsū. Skatos – BMW pagalmā stāv, riepām maza gumija, tā kā zirgu ratiem. Ja cilvēks agrā pavasarī savai mašīnai uzliek 22 collu diskus, kur ir nedaudz gumijas un pārējais ir disks, kāds ir motīvs? Tas taču ir nenormāli neērti, dārgi. Katra bedre ir jūtama, un tas disks ir metināms. Nekur normāli tu nevari braukt ar tādiem diskiem. Tie ir „zirga rati”. Cilvēks nopērk dārgu BMW un brauc kā ar zirga ratiem. Nekādas baudas tur nav, sviests tas ir. Lielie diski, 22 collu diski, tas ir nenormāli, mašīna ir pilnīgi cieta, visa ritošā daļa lūst. Tas nav normāli, ko tādu likt, bet ja tikai to un neko citu, jau agrā pavasarī – tā jau ir vīru „ģērbšanās problēma”. Tā ir problēma. Ko vēl dara cilvēki? Viņš brauc ar dīzeli. Piemēram, BMW 2 litru dīzelis. Viņš paņem, nopērk cipariņus. BMW aizmugurē ir niķelēti cipariņi 540 BMW, tas nozīmē 4 litru motors, bet viņam 2 litru turbo ar melniem dūmiem. Ko viņš dara? Viņš nopērk 550 un MK, tas vispār ir kosmoss, ļoti dārgas mašīnas. Vēl pieliek izpūtējus aizmugurē, nevis īstos, bet spēļu. Vienā pusē ieskrūvē divus, otrā pusē ieskrūvē divus. 550, četri izpūtēji un tad, kad uzgāzē, tad nosmirdpēc dīzeļa. Es atgādinu, ka mēs šajā brīdī veicam diagnostiku. Tā ir diagnostika, kas liecina par problēmu. Es nesaku, ka tā ir ļoti briesmīga problēma, bet cilvēkiem, kas ir stipri ticībā un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, šādi signāli var kaut ko nozīmēt. Kāpēc sagribas zīmēties? Brauc ar „zirga ratiem”, bet tikai, lai visi redz, kāda man mašīna ir. Kas man pa motoru. Jā, man pašam tādas idejas ir bijušas. Pieskrūvēt kaut ko. Es kaut kā esmu noturējies, nelieku neko klāt. Kaut es varu pielikt, man motors attiecīgi atbilst. Mašīna atbilst tam visam, bet man nav tie cipariņi. Doma bija, ka jāpieliek, ka visi redz. Bet motīvs ir kāds? No kurienes šīs domas? Šāda problēma bija šim cilvēkam, kas dzīvoja kapos. Viņš dzīvoja kapos, un viņš ilgu laiku nebija normāli apģērbies. Staigāja pa kapiem un baidīja cilvēkus. Tur kapos nevarēja normāli bēres uztaisīt. Tur cilvēki baidījās garām iet, tā jau cilvēkiem no kapiem bail ir. Un tur vēl viens trakais dzīvo.
Indra iet uz sporta zāli. Un viņa aiziet un skatās, ka tur notiek „modes skate”. Viņa nevar saprast, vai tie cilvēki ir atnākuši trenēties, vai zīmēties, kuram krutāks sporta tērps. Bet Rokijs vecā kreklā trenējās un uzvarēja! Atceries Rokiju? Noskrandis. Lūk, kā jāiet uz sporta zāli. Nē, es domāju Rokijam arī bija problēma. Un problēma bija vienkārši nabadzība. Pavasaris, visi skrien. Kur bija visi tie cilvēki, kuri tagad sāk skriet? Kur viņi bija ziemā? Pavasarī parasti cilvēki sāk skriet, sportot, savelk baigās botas, baigos treniņa tērpus. Baigi skrien. Siguldā tagad visi baigi skrien, turp, atpakaļ.
Es skatos, man žēl to čali, jo viņš nemāk skriet. Viņš pirmo reizi ticis ārā no mājām, viņš treniņtērpu nopircis un skrien, cik vien spēks ir. Jautājums – kas ar viņu būs no rīta? Un kas pēc nedēļas būs ar viņu? Viņš vispār nevarēs paskriet. Iesācējiem jāsāk skriet pakāpeniski. Es zinu, ko nozīmē izlikt savus spēkus skriešanā, un pēc tam vairs negribēt skriet. Tie, kuri ir skrējēji, to dara normāli, pareizi, to var redzēt, viņi skrien sevis dēļ, nevis citu dēļ. Nāk pavasaris, un fiksi, fiksi ir jāatbrīvojas no punča, lai pludmalē var visu priekšā pazīmēties ar sava ķermeņa aprisēm. Un, kad tu apgulsies sauļoties, tad noteikti izmeklē tādu vietu, kur tevi labi ievēros, tu jau tagad izdomā pozu, kurā tu labāk izskatīsies. Tu varbūt nodomāji pie sevis: „Nē, man tādu problēmu nav.” Zināmā mērā mums visiem vairāk vai mazāk kaut kas tāds ir. Bet ko mēs ar to visu darām? Vai mēs to attīstām tālāk vai ierobežojam? Ir jāsporto, bet kāpēc tas ir jādara? Ir labi jāizskatās, arī pludmalē ir labi jāizskatās, bet kāda tam visam motivācija?
Piemēram, pārmērīga vēlme precēties – tā ir tāda pati ģērbšanās problēma, tas pats vien ir. Vēlme precēties ir norma, bet pārmērīga vēlme precēties nav normāla. Kad zūd visam citam jēga un tikai precības ir galvā. Tā ir pavasara problēma.
Kā ir jāģērbjas? Moderni, stilīgi, ja nauda ir, pērc dārgas drēbes, lutini sevi, bet tajā pašā laikā izskaties pieklājīgi, un tavam izskatam ir jābūt ar pareizu motīvu. Lai nav tev caurspīdīgas drēbes un nav uz „dibena” caurums. Mums Limbažos vienā mājas grupiņā bija kāda sieviete, viss bija normāli, regulāri lasīja Bībeli, visu saprata, viss forši, bet kādu dienu viņa atnāca uz mājas grupiņu caurspīdīgā blūzītē, uzvedās arī ļoti dīvaini. Viņai tika sameklēta žakete, lai apslēptu viņas kailumu, no tās reizes šī sieviete arī sāka dīvaini uzvesties un pēc tam arī aizgāja no Dieva. Un pēc kāda laika atklājās, ka viņa bija sākusi lietot narkotikas. Seksuālas izvirtības bija galvā. Bet patiesība tam visam ir tāda, ka viņa šādā veidā gribēja pievērst sev uzmanību.
Norobežošanās no cilvēkiem. Mēs šodien runājam par apsēstības pazīmēm jeb tām pazīmēm, kuras ved uz to pusi. Diagnostika, šis apsēstais cilvēks neuzturējās mājās, viņš dzīvoja kapos, gāja kalnos, tuksnešainās vietās, prom no cilvēkiem. Apsēstais dzīvoja kapenēs, kalnos un tuksnesī, viņš norobežojās no cilvēkiem, viņš regulāri sabojāja attiecības ar cilvēkiem un tā ir problēma, ja pēkšņi parādās tāda novirze kā regulāra attiecību bojāšana. Tu nevari normāli komunicēt, vienmēr aizsvilsties, vienmēr sacelies, ģimenē, darbavietā, visur ir problēmas ar autoritātēm vai problēmas ar cilvēkiem vispārīgi, vienmēr tu ar kādu sakasies, tad tā ir ļoti liela problēma, kas tevi var pazudināt, ja tu to neatrisināsi. Ja tu dabūsi sirdsmieru savās attiecībās ar Dievu, tad tev būs pareizas attiecības ar cilvēkiem. Izveido vispirms pareizas attiecības ar Dievu un tad arī ar cilvēkiem tās būs pareizas.
Klaiņošana. Kad cilvēks sāk staigāt no vienas draudzes uz otru. Vienīgais iemesls, kāpēc var mainīt draudzi, ir tad, kad tu ej prom no draudzes, kura mazāk izprot Dieva vārdu uz draudzi, kura to pareizāk un vairāk izprot, tuvāk Dievam. Bet, ja tu staigā pa līdzvērtīgām draudzēm, tad tā ir garīga rakstura problēma. Vai arī tu skaties un klausies visus mācītājus pēc kārtas, tad tu piederi pie tiem cilvēkiem, kuri nekad neuzturas mājās.
Piemēram, nopirku telefona turētāju, kuru pieliek automašīnām pie stikla, lai varētu ieslēgt navigācijas aplikāciju telefonā. Nopirku neoriģinālo, precīzāk, man to uzdāvināja un tas nestrādāja, nepildīja savas funkcijas tā, kā tam būtu jābūt, neskatoties uz to, ka normāli arī maksāja. Nopirku oriģinālo, un pēc tam viss darbojās ideāli. Secinājums – tikai savā draudzē, savās mājās viss oriģināli ir paredzēts tieši tev, nekas cits tev neder. Tev neder citas ģimenes kārtība. Tu nevari iet citā ģimenē ar savu kārtību. Un, ja bērnam gribas uz citu ģimeni, tad tur kaut kas nav kārtībā vai nu ar to ģimeni, vai ar pašu bērnu. Tāpat arī draudzes neregulāra apmeklēšana vai mājas grupiņas neregulāra apmeklēšana – tā ir tā pati klaiņošana. Šim cilvēkam nav mājas. Jo Leģions ilgu laiku neuzturējās mājās.
Piemēram, personīgās attiecības ar Dievu, – tu izlaid un neuzturi regulāras attiecības ar Dievu, tas ir tieši tas pats, kā apsēstais cilvēks neuzturējās mājās. Tāpat arī draudzē, tev sagribas mājas grupiņas mainīt, tagad gribu tajā grupiņā, jo tur, kur esmu, man nav labi, pēc laika jau gribu uz citu grupu, jo iepriekšējā arī nebija labi, tā ir pazīme, kad tevī pašā ir kāda problēma. Ir izņēmuma gadījumi, kad ir jāmaina grupiņa. Bet kad tu vienu maini, otru un trešo, tad problēma ir pašā cilvēkā.
Tevi sāk vilkt uz tādām vietām, kur ir augsta dēmoniskā aktivitāte. Kapi, šis cilvēks uzturējās kapos. Kapi ir ne tikai vientuļa vieta, bet tā ir vieta ar ļoti augstu dēmonisko aktivitāti, visi tie ļaunie gari, kuri mājo tajā cilvēkā, ne visi viņi atrod mājvietu citos cilvēkos, viņi koncentrējas kapos. Ne par velti cilvēkiem ir bail staigāt gar kapiem naktī. Tur ir dēmoniskā aktivitāte; šis cilvēks uzturējās tieši kapos. Kāpēc? Jo viņā bija dēmoni un viņu vilka uz šādām vietām. Tevi arī var aizvilkt, ja tu tā ļaujies.
Sevis savainošana. Marka evaņģēlijā ir rakstīts, ka šis cilvēks sita sevi ar akmeņiem, brēca, savainoja sevi. Tā izteikti skaidri mēs zinām cilvēkus, kuriem ir tieksme uz pašnāvību, kuri graiza sev vēnas, zīmējās, pašnāvības tēlo. Man tikko stāstīja gadījumu, – mans dēls aizbrauca pie māsas dēla, viņi dzīvo pie upītes Limbažos, un abi puikas dzirdēja ārā kliedzienus, padomāja, ka dzīvnieks kaut kāds vai kaut kas muļķojas, bet no rīta uzzināja, ka 80 gadīga tante piesēja auklu sev pie kājām, otru auklas galu piesēja pie tilta apakšas un ielēkusi iekšā. Tāds ekstravagants pašnāvības veids, nav brīnums, ka karājās tur un kliedza. Šis bija apsēsts cilvēks, kuru velni iegrūda tajā postā un pašnāvībā. Iespējams, ka viņa nedomāja sev izdarīt galu, sazin ko viņa tur domāja savā galvā. Bet tad, kad viņa tur ielēca, bija jau par vēlu.
Sevis savainošana vieglākā formā izpaužas kā pārmetumi sev. „Man tas nesanāca, es to nevarēju, es esmu tāds vai šitāds.” Tā arī ir sevis savainošana un sevis mocīšana. Šis cilvēks mocīja sevi, velni viņu mocīja, viņš mocījās. Pārmešana sev var novest pie sevis mocīšanas, pie dvēseles mokām, kuras var iedzīt cilvēku tur pat, kur bija Leģions.
Hroniska neapmierinātība ar sevi. Tas nav nenormāli, ka es esmu neapmierināts ar kaut kādām lietām, es gribu labāk, bet tās ir divas atšķirīgas lietas – es pēc kaut kā tiecos labāk izdarīt, vai arī es vienkārši mokos no tā, ka es kaut ko nevaru, pārmetu sev un nepiedodu sev. Tāds bija Leģions, viņš sita sevi ar akmeņiem.
Problēmas ar likumu. Šo cilvēku dažādas varas iestādes centās saistīt, valdīt, arestēt, ieslodzīt psihiatriskajā slimnīcā, bet viņš ķēdes un važas bija sarāvis un joprojām atradās brīvībā. Šim cilvēkam bija problēmas ar likumu. Piemēram, pavasarī šoferiem ir kārdinājums ātri braukt, bet ir valsts likums, un hroniska braukšanas ātruma pārsniegšana ir problēma. Es nesaku, ka reizēm nevar uzspiest, es nesaku, ka es nekad neuzspiežu, bet pamatā es regulāri braucu ar normālu, pieļaujamo ātrumu. Es nepārsniedzu ātrumu, ja jābrauc uz 90, es braucu uz 100, plus mīnus desmit kilometri, kā visi to dara, ja brauc naktī, var nedaudz ātrāk braukt, kad viss tukšs ir.
Leģionam bija pārdabisks spēks. Viņš sarāva visas važas, ķēdes un vienmēr atbrīvojās. Cilvēkiem tas raksturojas ar pēkšņu vēlmi kaut ko sasniegt. Tas ir normāli, ka cilvēks vēlas kaut ko sasniegt, bet ko, par kādu cenu un kāda tam visam motivācija? Kaut kur iestāties, kaut kur mācīties, bet kāds ir motīvs tam visam, kāpēc tu to gribi? Es jums stāstīju piemēru par to meiteni, kura mācījās visu un visur, riktīgs profesors, bet kur tu liksi to visu? Mācīties ir labi, bet kāds ir motīvs? Ja tu būtu kristiete, tu to darītu ar motīvu, lai palīdzētu cilvēkiem. Bet kāds bija tavs motīvs? „Dievs, es bez Tevis varu izdarīt, man neviena nevajag,” un Dievs parādīja tev tavu vietu. Nekas tu patiesībā neesi, nekas mēs neesam Dieva priekšā. Dievs saka, ka tautas ir kā piliens pie spaiņa un ka visa zeme ir kā puteklis Viņa priekšā. Tāds ir Dievs. Un tajā pašā laikā Viņš noliecas pie mums, Viņš ir mīlestība.
Šis cilvēks nerunāja no sevis, bet viņš runāja to, ko velns gribēja runāt. Velns runāja caur viņa muti. Tikko inkaunterā man teica, dzenot velnu ārā, kāds cilvēks čukstēja, ka grib čurāt, un tā nebija vienīgā reize. Un pēc aizlūgšanas cilvēks neatceras, ka viņš būtu kaut ko tādu teicis. Velns runāja caur viņa muti. Velnu dzen ārā no cilvēka, bet velns iedveš cilvēka prātā, ka viņš grib čurāt, un velns lieto šī cilvēka muti runājot. Ko tik mēs neesam dzirdējuši un redzējuši, ko tik velni nedara, viņi smīdina citreiz. Tu dzen velnu ārā no cilvēka un tas cilvēks tik muļķīgi sāk uz tevi skatīties, tu uzliec rokas un saki: „Jēzus Vārdā, izej ārā!” un cilvēks skatās uz tevi jocīgi, sāk gorīties, visādas sejas izteiksmes rādīt, tev nāk smiekli, bet tu nedrīksti smieties, jo tad viņš būs savu mērķi sasniedzis.
Mūsu mājai ir sētniece, un, kad sētniece strādā, to var dzirdēt, jo viņa rej, runā, rūc. Kad mēs pārvācāmies dzīvot uz turieni, bija zvans pie durvīm, viņa stāv durvīs un saka: „Palīdziet man, velni runā ar manu muti.” Viņa atnāca pāris reizes uz mūsu draudzi, bet nenāk vairāk. Dzer kā traka, staigā zeķēs pa pagalmu citreiz. Un tad, kad viņa tīra, paklājiņus nekad nenoliek vietā. Viņa uzliek paklājiņus uz margām, un tie tur tā arī paliek. Mēs nākam mājās, un paklājiņi ir atkal pa margām sakarināti. Es neko viņai nesaku, jo nav vērts, nav jau problēma, bet viņas rūkšanu un riešanu var dzirdēt jau pa gabalu. Kaut kas visu laiku ar viņas muti tur runā.
Kas ir tad, kad gribas lamāties? Kas tas ir, kad cilvēks noraujas un sāk lamāties? Apsēstības pazīme. Leģionam bija tāda problēma, caur viņa muti nāca tas, kam nebija jānāk. Tie nemaz nebija Dieva iedvesmoti vārdi. Jēzus prasīja viņam nosaukt savu vārdu, un velns viņa vietā atbildēja: „Leģions.”
Kontrole. Šis apsēstais cilvēks kontrolēja citus cilvēkus. Cilvēki baidījās iet tajā apgabalā, viņš kontrolēja šo apgabalu. Velns caur šo cilvēku kontrolēja citus cilvēkus. Ja mājas grupiņā izskan tāds teksts: „Tikai nesakiet mācītājam,” tu vari būt pārliecināts, ka tavas mājas grupiņas vadītājs kontrolē visu grupu, vismaz grib to darīt. Ja grupas vadītājs saka kaut kādas lietas, lai jūs darāt, bet tikai mācītājs lai to nezina, tad būs baigās ziepes. Tā ir kontrole pār grupiņu. Tāpat, ja jums grupiņā kaut kādas sarunas ir savā starpā: „Tikai nesaki Veltai, jo viņa vienmēr ir mācītāja tuvumā, visu izstāstīs,” vari būt pārliecināts, šis cilvēks grib tevi kontrolēt. Apsēstais cilvēks kontrolēja veselu apgabalu. Draudzes, kurās nav izteikta līderība un kārtība, Dievs nevada, un mācītājs arī ne tik, to dara atsevišķi cilvēki, kuri ir savērpuši savas intrigas, un no tādas draudzes ir tiešām jāņem kājas pār pleciem. Un tad kad tādi cilvēki-kontrolētāji atnāk pie mums, viņi ātri tiek atmaskoti. Un tad viņi saka: „Jums nav mīlestības, jums ir kontrole!” Viņi saka to, kas ir viņiem pašiem. Kontrole ir arī tad, kad sieva savu vīru zāģē: „Tev ir jānāk uz dievkalpojumu, ja tu nenāksi, es tev nedarīšu to un šito.” Tur jau ir uz robežas ar kontroli. Tam vīram pašam ir jāizvēlas nākt vai nenākt. Nu, var jau zāģēt, citi jau to māk un izzāģē arī, bet jābūt uzmanīgiem, ka tu nesāc kontrolēt cilvēku. Ja kāds cilvēks tev nosaka nākt uz draudzi vai nenākt uz draudzi, viņš tevi kontrolē. Tu pats nosaki, kur tev nākt un kur tev nenākt. Ja tu šādam cilvēkam paklausi, viņš tevi kontrolē. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Āmen.
Un neviens Leģionu nevarēja savaldīt ar cilvēcīgām metodēm. Šīs problēmas, kuras es minēju, pilnībā atrisināt nevar. Ja tu nepazīsti Jēzu Kristu kā savu Glābēju, tad šīs bija pazīmes, kas ved tevi pazušanā, kas kropļo tavu dzīvi un neļauj izpausties, neļauj sasniegt un realizēt savu potenciālu. Pieņem Jēzu par savu Glābēju un veido attiecības ar Viņu, gūsti mieru Viņā. Tiem, kuri jau pazīst Dievu, – ja jūs pamanījāt kādas pazīmes sev, viss, kas jums ir jādara, pārdomā tās, pieņem lēmumu un neļauj nekādām velna viltībām jeb domām bojāt tavas attiecības ar Dievu. Tas, ko es runāju, tas nav tikai jums, arī man tas viss ir. Arī man ir jāseko sev līdzi, es to pašu visu daru. Un šis bija labs atgādinājums. Pazīmes, kuras piemīt apsēstam cilvēkam.
Debesu Tēvs, svētī mūs, Dievs, ka mēs turam savu galvu un prātu tīru, ka mēs ņemam nopietni visas tās pazīmes, ko Tu atklāj Savā vārdā. Ka mēs dzīvojam tīru un svētu dzīvi Tevī, un neviens mūs nekur neaizvedīs, mēs iesim Tavās pēdās, Kungs. Un mēs veidosim attiecības ar Tevi, Jēzu Kristu. Mēs esam un būsim piepildīti ar Tavu mīlestību, Svētais Gars. Aleluja.
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska, Ingūna Kazāka un Daila Lielbārde
