Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu

Šīs nedēļas svētrunas tēma būs ļoti laba, un man personīgi tā patīk.
Sarežģīta, bet laba. Tēmas nosaukums – “Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu”. Šī svētruna vairāk būs kā mācība. Mācīsimies no Pāvila dzīves, uzzināsim, kāds bija Pāvils, un sapratīsim, kādas bija viņa svētību un spēka atslēgas, un, ja mēs tās pielietosim paši savā dzīvē un kalpošanā, tad tāds pats spēks un svaidījums, kāds bija Pāvilam, būs arī mums. Un tādā pašā veidā, kā Dievs lietoja Pāvilu, Viņš lietos arī tevi. Pāvils bija īpašs cilvēks. Lai mēs saprastu vairāk par Pāvila ceļojumu uz Romu (tas ir tikai viens viņa dzīves etaps, par kuru runāšu), mēs ieskatīsimies viņa biogrāfijā, sākot no dzimšanas līdz nāves dienai. Ir ļoti vērtīgi to visu zināt un vēl vērtīgāk būs tas, ja pielietosi to, ko uzzināsi, savā dzīvē. Tas, ko tu šodien dzirdēsi, būs no vēstures. Gatavojot šo svētrunu, šis viss mani ļoti uzrunāja. Ja tu esi ar Dievu tikai neilgu laiku, varbūt būs sarežģītāk, tomēr mēģini ieklausīties un saprast.

Bībelē mēs lasām, ka Jēzus Pēteri atstāja kā vecāko, kā savu vietnieku. Katoļu draudze tā arī uzskata. Uz Pētera kapa ir uzcelta Pētera bazilika Romā, Vatikānā. Viņi uzskata, ka tur ir Pētera pīšļi un ka pāvests ir Pētera pēctecis. Ieskatoties Dieva vārdā, secinu, ka Pāvils ir tas cilvēks, kuram mums būtu jālīdzinās visvairāk. Es negribu tā ļoti salīdzināt apustuļus savā starpā, kurš bija lielāks un kurš mazāks, tomēr man šķiet, ka mums būtu jālīdzinās tieši viņam. Piemēram, Mārtiņš Luters par vissvarīgāko Jaunajā Derībā uzskatīja Pāvila vēstuli romiešiem. Pāvils bija reformators, kurš izveda kristiešus un vispār cilvēkus ārā no lielas stagnācijas un maldiem, ievedot atpakaļ attiecībās ar Dievu un žēlastībā. Dievs ir žēlastība. Mēs netiekam glābti caur labiem darbiem, bet žēlastībā, un, kad mēs tiekam glābti žēlastībā, tad arī vēlamies darīt labus darbus. Ja skatāmies uz Pāvilu un Pēteri, tad mums jāsaprot, ko viņi pārstāvēja. Pāvilu dēvē par pagānu apustuli. Tas bija cilvēks, kurš gāja pie pagānu tautām, kas dzīvoja ārpus Izraēla, kas nebija ebreji. Pēteris, savukārt, vairāk kalpoja jūdiem un vadīja Jeruzālemes draudzi. Jeruzālemes draudze nav tas labākais piemērs, kam mums līdzināties. Ja mēs sekotu burtam un skatītos uz to, kāda bija pirmā kristīgā draudze, tad zini, ka pirmā draudze (Jeruzālemes draudze) mums nav nekāds ideālais piemērs. Kāpēc? Es domāju, kāds pat varētu nojaust. Kā piemēru varam ņemt Pāvila tikšanos ar Pēteri, kurš bija ieradies ciemos pie Pāvila. Jeruzālemes draudzē viņš pret cilvēkiem izturējās vienā veidā, bet, atbraucot pie Pāvila, viņa izturēšanās bija citādāka. Pēteris liekuļoja. Viņa Jeuzālemes draudze bija saaugusi ar jūdaismu. Tajā bija jaunatgriezti jūdi, kas nekādi nevarēja atteikties no savām vecajām tradīcijām, nozīmīgajām dienām, sabatiem, gavēņa, ēšanas un neēšanas un dažādu likumu ievērošanas. Draudzē bija strīdi un viltus mācības. Kad Pēteris atbrauca uz to draudžu teritoriju, kurā darbojās Pāvils, viņš liekuļoja. Te viņš ēda maizi ar konkrētiem cilvēkiem, te neēda ar viņiem, te viņš bija ar šiem cilvēkiem kopā, te nebija. Pāvils nostājās pret Pēteri ļoti krasi un asi.

Bija atšķirības starp Pāvilu un Pēteri, un bija atšķirības arī starp viņu draudzēm. Jeruzālemes draudzei bija ļoti stiprs jūdaisma piejaukums. Kad Pāvils ieradās Jeruzālemē, viņu nekavējoties arestēja, un ar to arī sākās viņa ceļojums uz Romu. Savukārt, kad Pēteris ieradās Pāvila teritorijā, neviens viņu nearestēja, tur bija cita atmosfēra. Ja mēs skatāmies uz apustuļiem, tad Pāvilu var saukt par žēlastības apustuli, viņš sludināja tīru evaņģēliju. Pāvils nebija personīgi ticies ar Jēzu miesā, vismaz Bībelē tam nav pierādījumu, taču abi dzīvoja vienā laikā. Pāvils ir dzimis aptuveni 5. gadā mūsu ērā jeb pēc Kristus dzimšanas. Viņu abu ceļi mierīgi varēja krustoties, taču Bībelē šāds notikums nav minēts. Tomēr Bībelē ir pierādījumi tam, ka viņš satikās ar augšāmcelto Kristu uz Damaskas ceļa. Pāvils vienā mirklī tika pārradīts par jaunu cilvēku, un no draudzes vajātāja viņš kļuva par evaņģēlija sludinātāju un, manuprāt, par dižāko apustuli. Pāvils bija liels apustulis, no kura, manuprāt, mums būtu visvairāk jāmācās. Viņš vairāk lika uzsvaru uz mācību par patiesu, dzīvu evaņģēliju. Pāvils bija cieši pieķēries Kristum. Jēzus saka, ka svētīgāki ir tie, kas neredz un tic. Pēteris ar Jēzu bija kopā dienu dienā, un arī viņiem bija problēmas. Es to nevaru pierādīt, bet man ir aizdomas, iepazīstoties ar Pāvila raksturu un viņa attiecībām ar Dievu, ja Pāvils būtu bijis Pētera situācijā, kurā viņš trīs reizes noliedza, ka pazīst Kristu, tad, manuprāt, Pāvils ietu un nomirtu nevis noliegtu Kristu. Tā man šķiet. Šāda situācija gan nenotika, tāpēc man ir grūti spriest. Pāvils satikās ar Kristu tieši tādā pašā veidā, kā tu esi saticies ar Viņu, neredzot Viņu miesā. Tā ir satikšanās ar augšāmcelto Kristu, kad tu esi piedzimis no augšienes, ticot uz Kristus upuri. Pāvils mums ir paraugs ciešām attiecībām ar Kristu. Pāvils ir žēlastības un tīra evaņģēlija nesēja paraugs. Pāvils nostājās pretī jebkādām jūdu pasakām. Viņš bija apustulis, kurš sāka savu kalpošanu un atvēra draudzes, neatkarīgi no Jeruzālemes draudzes. Kad Pēteris un Pāvils satikās, viņi kopā pavadīja vien divas nedēļas. Pāvilam apustuļi nebija nekādi lielie draugi, jo viņš savu kristīgo ticību būvēja uz personīgām attiecībām ar Dievu un uz Rakstiem. No maldu mācītājiem bija sūdzības par Pāvila mācību, norādot, ka cilvēki Antiohijas draudzē, kurā bija Pāvils, neapgraizās, netur sabatu utt. Tika sūtīti pārstāvji uz Jeruzālemi pie apustuļiem. Apustuļu konsilijs nolēma, ka Pāvila mācība atbilst apustuļu mācībai. Manā skatījumā Pāvila mācība bija tīrāka.

Bībelē rakstīts, ka Pāvila pirmais vārds bija Sauls. Savu otro vārdu viņš ieguva vēlāk.

“Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien.” (Apustuļu darbi 22:3)

Šie ir Pāvila vārdi. Sauls tulkojumā nozīmē ‘izlūgtais’. Vārds Sauls bija arī pirmajam Izraēla ķēniņam. Un tieši šādu vārdu Saulam (Pāvilam) iedeva vecāki, kas dzīvoja Tarsā. Pāvils piedzima kā Romas pilsonis. Pat Romas virsnieks, kurš arestēja Pāvilu, bija izbrīnīts un daļēji skaudīgs par to, jo viņam pašam nebija nedz Romas pilsonības, nedz privilēģiju, kuras saņem tās pilsoņi. Pāvila vecāki bija Romas pilsoņi, kas baudīja īpašas privilēģijas. Tas nozīmē, ka Pāvils, visticamāk, bija aristokrāts. Viņš nebija vienkāršs zvejnieks kā Pēteris, kā Cebedeja dēli. Bībelē ir rakstīts, ka Pāvils mācījās pie tā laika labākā skolotāja, Gamaliēla, jūdu zinības un bauslību. Bet, ņemot vērā Pāvila grieķu valodas zināšanas, rakstīšanas stilu un viņa izcelsmi, no Bībeles un vēsturiskiem avotiem var spriest, ka viņš bija mācījies arī laicīgās skolās. Reizēm, kad lasu viņa rakstus, piemēram, to pašu vēstuli romiešiem, es reizēm ar Pāvilu domās pastrīdos, sakot pie sevis: “Pāvil, šim es nepiekrītu. Tu vienkārši filozofē, un es tur neko nevaru saprast. Tas ir pārāk filozofiski. Varēji to pateikt vienkāršākiem vārdiem.” Varbūt arī tu esi pamanījis, ka viņa vēstulēm ir filozofiska pieskaņa. Viņš apspēlē dažādas domas tā, ka reizēm jāmēģina saprast, ko Pāvils ar to ir domājis.

Mēs secinām, ka Pāvils bija aristokrāts un bija izglītots. Viņš nebija parasts cilvēks, turklāt arī jūdu zinībās viņš bija izglītots. Kā Pāvils pats par sevi saka: “Farizejs no farizejiem.” Bībelē ir Rakstu vieta par kristiešu vajāšanām. Tajā ir teikts, ka Sauls nodeva savu balsi. Par kādu balsi ir runa? Par balsi Sinedrijā. Tas nozīmē, ka viņš, jau esot jauns, bija Sinedrija loceklis. Sinedrijs bija jūdu valdība. Izraēla Jūdejā bija Romas impērijas vasaļvalsts. Pāvils jeb Sauls bija dedzīgs jūdaisma piekritējs (tajā brīdī). Viņš uzskatīja, ka kristīgā mācība un kristieši kā tādi ir drauds pašam Izraēlam, viņu ticībai un uzskatiem. Viņš bija ļoti dedzīgs kristiešu vajātājs. Viņš viņus zaimoja un lika cietumos. Arī tad, kad Sauls tika sūtīts uz Sīriju, tas bija “nemiera cēlāju kristiešu dēļ”. Kāpēc vispār viņš turp tika sūtīts vajāt kristiešus? Esot ceļā, viņš atgriezās pie Dieva, – tas notika uz Damaskas ceļa, un Sauls pēkšņi mainīja savas dzīves virzienu. Acīmredzot Sauls un viņam līdzīgie Jeruzālemē bija tā pastrādājuši, ka tur vairs nebija atlicis neviens kristietis un vairs nebija ko vajāt, spundēt un sodīt. Tie, kas bija, izbrauca, izklīda un dibināja draudzes citos reģionos. Tie, kas dzīvoja Jeruzālemē, bija dziļi pagrīdē, bet Sīrijā, Damaskā bija liela jūdu kopiena, kuri arī bija pievērsušies kristietībai, un uz turieni tad arī tika nosūtīts Sauls.

Tātad, Sauls bija aktīvs politiķis, Sinedrija loceklis, pārliecināts jūds un farizejs, aristokrāts ar ietekmi, jauns un dedzīgs. Tāds bija Sauls, tulkojumā ‘izlūgtais’, un tas kaut ko norāda arī uz vecākiem. Ja dēlam lika ķēniņa vārdu, tas norādīja uz viņa dižciltību, kā arī ‘izlūgtais’ nozīmē, ka viņš bija, visticamāk, gribēts, gaidīts un labi audzināts bērns, kurš tika sūtīts labākajās skolās. Reti kurš jūds varēja baudīt romiešu pilsoņa privilēģijas. Ļoti interesanti fakti par Pāvilu, vai ne? Varbūt tu tagad sēdi un pie sevis domā: “Kas tad es tāds? Ne es labākajās skolās mācījos, ne pie Gamaliēla kājām, ne apguvu grieķu filozofiju.” Atceries, ka bija arī citi apustuļi, kuriem nebija nekādas dižās izglītības. Apustuļi bija dažādi. Vēlāk Saula vārds tika papildināts ar vārdu Pāvils, kas tulkojumā nozīmē ‘mazais’. Ja ņem vērā viņa vārdus, ka viņš ir mazākais no visiem apustuļiem, tad, visticamāk, viņš šādu vārdu arī ir vēlējies – būt mazākais. Aptuveni no 2. gs. ir saglabājies viņa izskata apraksts. Kā tev šķiet, kādam būtu jāizskatās dižam apustulim, cilvēkam, kuru Dievs spēja tā lietot un kurš spēja tā paklausīt, ka izmainīja miljardiem cilvēku dzīves un ka par viņu runā un viņa vārdu sludina pat pie mums? Šeit māca par viņu, apbrīno viņu, lai gan pagājuši jau 2000 gadi. Nekad un nevienam nav bijusi tāda ietekme, kāda joprojām ir Kristum un Viņa apustuļiem, un īpaši Pāvilam. Un ir atstāts vārdisks Pāvila izskata raksturojums, kam var ticēt, varbūt ne simtprocentīgi, bet var. Viņa raksturojumā ir minētas vairākas lietas. Viena no tām ir: žēlastības pilns. Lūk, te viņš nāk, un viņā ir redzama žēlastība. Otrs: viņam ir bijusi redzama stāja. Bet ‘mazais’ Pāvils nozīmē to, ka viņš bija maza auguma. Mazs cinītis gāž lielu vezumu, un neskati vīru pēc cepures. Kad reiz kāda maza meitenīte ēda lielu cukurvati, viņai jautāja “Kā tu to visu vari apēst?” Viņa atbildēja: “Es no iekšpuses esmu lielāka, nekā tev šķiet.” Aprakstā rakstīts arī tas, ka Pāvilam bija līks deguns. Es domāju, ka deguns nebija lauzts, bet vienkārši kaut kādā veidā līks. Varbūt tas bija tāds īsts ebreju deguns. Tas vēl nav viss. Apraksts vēstī, ka Pāvils bija plikpaurains. Kā beidzamā Pāvilam raksturīgā nianse ir minētas līkas kājas. Tas ir Pāvila raksturojums, kas atrodams vēstures avotos – maza auguma, līkām kājām, līku degunu, pliku galvu, ar stāju un ar žēlastību acīs. Kāds mākslinieks ir pat izveidojis viņa zīmējumu, ņemot par paraugu tieši šo aprakstu.

Šis cilvēks izmainīja pasauli, un viņš ir ietekmīgāks par jebkuru cilvēku, kas ir dzīvojis virs zemes. Pāvilam bija īpaša Dieva svētība. Pie Pāvila var redzēt un vērot arī to, ka viņam bija īpaša, reāla un fiziska Dieva apsardzība. Reiz, kad viņš ar Sīlu slavēja cietumā Dievu, važas nokrita un durvis atvērās tā, ka pat cietuma pamati sašūpojās. Tas ir īpašs Dieva brīnums un īpaša Dieva apsardzība. Pāvilam piemita īpaša Dieva vadība. Viņš bija īpaši Dieva vadīts. Viņš saņēma Dieva norādījumus, kuriem paklausot, viņš trāpīja mērķos. Pāvils bija tas, kurš sasniedza tos mērķus, kurus nosprauda. Ejot uz mērķiem, viņš tos arī sasniedza. Pāvilam bija arī īpaša Dieva finansiāla apgādība. Pāvilam bija apgādība, apsardzība un vadība. Un tiem cilvēkiem, kas bija ap Pāvilu un kopā ar viņu, arī bija tās pašas svētības. Pāvilam bija spēja staigāt pāri čūskām un skorpioniem un ikvienam ienaidnieka spēkam. Viņam reāli bija šāda spēja. Pāvilam bija reāla vara un spēks pār velnu un viņa dēmoniem. Viņam bija spēks un vara tos patiešām sakaut un uzvarēt. Pāvils bija īpašs un īpaši svaidīts. Bet kāpēc viņš tāds bija?

Kādas ir atslēgas tam, kāpēc Dievs viņu tā varēja svētīt un lietot? Pirmais iemesls, kāpēc tas tā notika, ir jaunpiedzimšana. Šis cilvēks bija jaunpiedzimis. Viņš bija konkrēta persona, kas ir satikusies ar Kristu. Viņš bija pieņēmis Kristu par savu Glābēju un Kungu. “Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns.” Jauna sirds, jauna dzīve. Pats pirmais ir jaunpiedzimšana. Otrs iemesls ir spēcīgas, stipras personīgās attiecības ar Dievu. Es redzu, ka Pāvils saka: “Es vairāk par jums visiem lūdzu mēlēs.” Un vēl ir citas Rakstu vietas, kas norāda uz to, ka viņam bija spēcīgas, stipras personīgās attiecības ar Dievu. Pāvils bija centrēts uz Kristu. Viņš ļoti daudz runā par Kristu. Viņš teica: “Visu to es uzskatu par mēsliem. Visu, ko neesmu ieguvis Jēzū Kristū, es uzskatu par mēsliem, ieskaitot savu izglītību, ieskaitot visu to, kas ir bijis pirms tam.” Visticamāk, viņa ģimene no viņa novērsās. Es teiktu tā: 99% notika tā, ka ģimene no viņa novērsās. Viņš zaudēja savu statusu, savu darbavietu, to visu viņš zaudēja Kristus dēļ. Viena satikšanās ar Dievu! Pāvils nāca no Benjamīna cilts, no tās pašas cilts, no kuras nāca Sauls. No mazās Benjamīna cilts nāk vairāki Bībeles varoņi, arī negatīvi varoņi. Kas vēl bija Pāvilam, ka Dievs tā īpaši varēja būt ar viņu? Pāvils uzkāpa uz kuģa kā arestants, lai tiktu nogādāts Romā un stātos imperatora tiesas priekšā kā Romas pilsonis. Viņš bija piesaucis ķeizara tiesu un bija pārsūdzējis vietējās tiesas lēmumu, tādēļ tika pārvests uz Romu. Un ir rakstīts, ka ar viņu kopā bija Aristarhs un arī ārsts Lūka, kurš arī ir uzrakstījis Apustuļu darbus.

Trešais iemesls – Pāvilam bija komanda. Viņam bija uzticama komanda, kas bija gatava iet ar viņu kopā cietumā. Ja Pēteris teica: “Es nemūžam tevi nenodošu, es esmu gatavs iet ar tevi cietumā un nāvē,” tad par Pāvilu nemaz nerunāsim. Viņa mācekļi, viņa komanda bija tāda, kas bija gatava iet kopā cietumā un nāvē ar savu vadītāju, ar savu autoritāti, ar savu draugu. Tāds bija Lūka un tāds bija Aristarhs. Lūk, komanda: viens par visiem un visi par vienu! Lūk, kur ir spēks! Draugi, mēs vieni paši par sevi neesam nekas. Komandā ir spēks! Personīgas attiecības ar Dievu, jaunpiedzimšana un komanda – draudze. Draudze “Kristus Pasaulei” ir tava komanda. Tava mājas grupa ir tava komanda, tavs mācītājs ir tava komanda, līderi ir komanda, mēs esam komanda. Mums ir jābūt gataviem vienam otra labā uzupurēties! Ja viens miesas loceklis cieš, visi pārējie cieš līdzi un atbalsta arī tad, ja varbūt šis cilvēks ne gluži pareizi pats ir rīkojies. Tik un tā mums ir jāiestājas par saviem cilvēkiem. Mums nav jāmeklē kaut kādas niecīgas lietas, kas neatbilst ideālam darbības veidam vai rīcībai. Tie ir mūsu cilvēki, tie esam mēs, tā ir mūsu ģimene, tā ir mūsu komanda. Draugi, ja mēs turamies kopā, tad ar mums ir Dievs tā, kā Viņš bija ar Pāvilu. Visiem cilvēkiem, kas bija kopā ar viņu, bija tas pats svaidījums un spēks, kas bija Pāvilam. Turpināsim par ceļojumu uz Romu, bet, pirms mēs sākam ceļot, mums atlika vēl kāda svarīga īpašība. Es nosaucu jaunpiedzimšanu, personīgas attiecības ar Dievu un komandu, bet Pāvilam bija vēl kāda īpašība. Ceturtais iemesls bija vīzija. Pāvila vīzija bija Kristus lielā pavēle, nevis kāda personīga vīzija, kas neatbilst Dieva gribai.

“(..) lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.” (Apustuļu darbi 22:15)

Pāvils atgriezās pie Dieva, “lai kļūtu Viņa liecinieks”. Kad viņš, spožas gaismas apžilbināts, uz Damaskas ceļa nokrita pie zemes un izdzirdēja balsi: “Saul, Saul, kādēļ tu Mani vajā,” viņš jautāja: “Kas tu esi?” Balss atbildēja: “Es esmu Kristus, kuru tu vajā.” Tas bija pagrieziena punkts, Pāvils piedzima no augšienes un sāka iet citā virzienā. Un viņam tika pateikts iemesls: “Lai tu būtu Mans liecinieks!”

“Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Apustuļu darbi 22:21)

Sākot no jaunpiedzimšanas brīža, Pāvilam bija vīzija: “Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” Katram vienam no mums ir vīzija kopš jaunpiedzimšanas brīža:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Ja tev ir vīzija kā Pāvilam, ja man ir vīzija kā Pāvilam, tad man ir arī visas pārējās daļas, par kurām mēs runājām. Pāvils bija tas, kurš sasniedza mērķus. Pāvils bija tas, kuram Dievs palīdzēja sasniegt mērķus arī tad, kad Pāvils vairs neticēja. Pāvils apstaigāja savus draugus, saaicināja vecos, un teica: “Jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jo Svētais Gars katrā pilsētā man saka: ja es došos uz Jeruzālemi, mani gaida važas un cietumā nāve.” Vai Pāvils vienmēr dzirdēja Dieva balsi? Pāvils vienmēr nedzirdēja Dieva balsi. Pāvils ne vienmēr pilnībā izprata Dieva balsi. Mēs cilvēki ne vienmēr perfekti izprotam Dieva balsi. Tie ir Pāvila vārdi: “Jūs mani vairs neredzēsiet!” Tomēr, studējot Dieva vārdu, var saprast, ka viņi redzēja gan viņu vēlreiz. Pāvils bija padevies un teica: “Es miršu,” bet Dievs domāja citādāk. Jo Pāvilam bija mērķi, viņam bija vīzija un vēl viena lieta – viņam bija grūtības. Piektā atslēga, kāpēc Dievs viņu lietoja, bija grūtības. Viņš pats par sevi teica: “Esmu vairākas reizes dabūjis rīkstes, četrdesmit bez vienas.” Tu pats lasīji Apustuļu darbus un vēstules, kad viņš teica: “Bezmiega naktis, cilvēku pieplūdums, visa šī aprūpe, slimībās un bēdās, briesmās uz jūras, briesmās uz zemes, viltus brāļu vidū, sitienos un ciešanās, aukstumā un badā, karstumā, neziņā.” Viņš teica: “Mēs tiekam turēti ne par ko.” Lūk, tāds bija Pāvils, mazais Pāvils, lūk tāda bija viņa godība. Draugi, kad mēs esam mazi, kad mēs ejam cauri grūtībām, kad mēs pieņemam izsmieklu, īpaši šajos laikos, kad arvien ļaunāka kļūst pasaule, mēs ciešam to pašu ko Pāvils. Pāvils teica, ka viņš bija grūtībās un gāja cauri grūtībām. Draugs, tu esi gatavs iet cauri grūtībām, cauri vajāšanām? Jēzus saka, visi kas grib svētbijīgi dzīvot, arī tiks vajāti, bet, kas pastāvēs līdz galam, taps izglābts.

“Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ; bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Marka evaņģēlijs 13:13)

Tas, kurš pastāv līdz galam, taps izglābts. Arī es izjūtu lielu spiedienu, nepārtraukti ir spiediens, bet guļu ļoti labi. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu pieradis pie tā, kā kara laukā. Sāku pierast, jo karavīri pierod un guļ pat tranšejās, ziemā un sniegā viņi var gulēt, viņi ir noguruši.

Mēs noskaidrojām Pāvila īpašības un noskaidrojām, ka viņš bija īpašs un svaidīts cilvēks. Tagad tiešām nonākam pie viņa ceļojuma uz Romu. Pāvils Efezā nodibināja draudzi, un tur sākās reāla atmoda. Pēc tam ir rakstīts, ka Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju, Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.”

“Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.” (Apustuļu darbi 19:21)

Pāvils garā apņēmās doties uz Jeruzālemi. Šeit nav rakstīts: “Man Dievs teica iet uz Jeruzālemi,” šeit teikts: “Es garā apņēmos.” Nevis ‘Garā’ ar lielo burtu, bet savā garā viņš apņēmās iet uz Jeruzālemi. “Un pēc tam, kad būšu bijis Jeruzālemē, man jāredz arī Roma.”

“Kad došos uz Spāniju, tad es ceru, ka ceļā uz turieni redzēšu jūs, un jūs mani vadīsit tālāk uz turieni, kad būšu papriekš daudzmaz baudījis prieku jūsu vidū.” (Romiešiem 15:24)

Tas notika pirms ceļojuma uz Jeruzālemi un Romu.

“Kad nu šo darbu būšu pabeidzis un šo dāvanu būšu nodevis viņu rokās es došos uz Spāniju, ceļā iegriezdamies pie jums.” (Romiešiem 15:28)

Romā vēl nebija draudzes, kuru Pāvils būtu dibinājis, bet Pāvils tur bija autoritāte un viņu tur gaidīja. Pāvilam bija vīzija. Viņam bija mērķi – Jeruzāleme, Roma, Spānija. Cik ceļojumi bija Pāvilam? Trīs. Tomēr mēs šodien Bībeli papildināsim ar vēstures faktiem. Pāvilam bija ceturtais misijas ceļojums, un pēc baznīcas tradīcijas diezgan pamatoti to visu var atrast dažādos materiālos, arī Bībelē. Piemēram, šeit ir teikts: “Došos uz Spāniju.” Es tev vēlos pateikt vienu ļoti interesantu lietu, kas attiecas uz tevi, uz mani, uz jebkuru. Kā jau es minēju, Dievs viņam neteica skaļā balsī: “Brauc uz Jeruzālemi.” Pāvilam bija bijušas kaut kādas konflikta situācijas. Lai satuvinātu jūdu draudzes, Pāvils bija nolēmis savākt savās draudzēs ziedojumus Jeruzālemes draudzei, kura bija grūtībās. Viņš vāca ziedojumus no savām pagānu draudzēm, lai vestu uz Jeruzālemi. Tad kopā ar pārstāvjiem viņš pats personīgi vēlējās un garā apņēmās aizbraukt uz Jeruzālemi un nodot ziedojumu. Pēc tam viņš vēl gribēja uz Romu un tad uz Spāniju. Viņš gribēja, lai Romas draudze viņu finansiāli atbalsta, un tālāk doties misijas ceļojumā uz Spāniju. Pāvilam bija plāni kā mājas. Draugs, kamēr tev ir plāni kā mājas, tikmēr ar tevi ir Dievs. Kad tev vairs nav vīzijas, tev vairs nav jēgas dzīvot. Un nevis parasta vīzija, bet iet un darīt par mācekļiem visas tautas. Pirmkārt, šī vīzija.

Lūk, Pāvils garā apņēmās doties uz Jeruzālemi. Viņš apciemoja savas draudzes, un visur viņam pravieši teica: “Nedodies uz Jeruzālemi, tev tur būs arests, tev tur būs nāve, tev tur būs ciešanas, tu par Romu varēsi aizmirst, tu par Spāniju varēsi aizmirst.” Citiem vārdiem, izskatās, ka Dievs viņam teica: “Ej apkārt Jeruzālemei vispirms uz Romu un tad uz Spāniju. Ej apkārt tiem nenormālajiem jūdiem, viņi tevi nolinčos, nerādies tur. Brauc uz Romu un kalpo pagāniem, ko tu lien tur pie tiem visiem jūdiem?” Pāvils izdarīja politisku gājienu un savāca ziedojumus. Zini, tas ir kaut kādā mērā līdzīgi mums, kad mēs sarīkojām Tautas lūgšanu sapulci. Mēs ar to parādījām, ka mēs esam viens. Tam ir jēga un tas ir labi, bet tas nevar būt svarīgākais un tā nevar būt prioritāte. Nest ziedojumus un palīdzēt brāļiem ir labi, bet tā nav prioritāte. Prioritāte ir iet un darīt par mācekļiem. Runājot par Romu, vēlāk Dievs runāja uz Pāvilu: “Tev jāredz arī Roma.” Kad Pāvils jau bija problēmās, Dievs teica: “Tev jāredz arī Roma.” Es nekur neredzu, ka ir rakstīts: “Tev ir jāredz Jeruzāleme.” Nē, Dievs teica: “Tev Romā noteikti ir jābūt.” Mēs paši izvēlamies iet kādā virzienā, un tur mūs Dievs svētī. Bet ir virzieni, kurus pats Dievs tev pasaka. Ir virzieni, kuri mums ir jāsaprot, ka tieši tur Dievs īpaši svētīs. Dievs brīdināja Pāvilu caur praviešiem.

“Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.” (Apustuļu darbi 20:22)

Redzi, viņš grib doties prom uz Jeruzālemi, Romu un Spāniju, viņš tiešā ceļā skrien iekšā vilkam rīklē, jo viņš ir garā apņēmies un cer, ka Dievs viņu svētīs.

“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.” (Apustuļu darbi 20:24-25)

Viņš pat ir pārliecināts, ka Dievs saka, ka viņu vairs neredzēs, bet plāns ir Roma un Spānija. Interesanti, vai ne? Ir ko pārdomāt un padomāt, un ir ko secināt, kāda bija Dieva vadība. Un Pāvilam bija Dieva vadība. Šajā gadījumā mans skatījums ir, ka Dievs viņu vadīja, brīdinot nedoties uz Jeruzālemi. Pāvils pats garā apņēmās: “Es došos tālāk.” Tā nav Pāvila kritika. Bet kas notika? Viņš tiešām devās uz Jeruzālemi. Viņu arestēja tūlīt, kad viņš ieradās templī. Viņu tūlīt apsūdzēja, ka viņš ir ienācis pagānu templī. Jūdi viņu gandrīz tūlīt nolinčoja, bet iejaucās romiešu armijas daļa un arestēja viņu, viņa paša drošības labā. Jeruzālemē viņš nokļuva cietumā, un tur viņš pavadīja kādu laiku. Viņš stājās vietējo ķēniņu priekšā. Tur bija Agripa, tur bija Fēsts, un viņš par Pāvilu teica:

“Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku! Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” (Apustuļu darbi 26:24,28)

Tā kā viņš bija Romas pilsonis, viņš pārsūdzēja tiesas lēmumus un stājās ķeizara priekšā Romā. Vietējās tiesas, Fēsts un Agripa, viņu attaisnoja, bet tā kā viņš bija piesaucis ķeizara tiesu, viņam nācās doties kā arestantam uz Romu. Tad nu kuģī kopā ar vēl 276 cilvēkiem, starp kuriem bija arī citi cietumnieki, romiešu virsnieks Jūlijs viņu veda uz Romu. Un mana tēma ir “Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu”. Tuvojās rudens, un tas bija laiks, kad kuģot vairs nevarēja, jo bija bīstami. Esot Krētā, Pāvils teica tā:

“Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. (Apustuļu darbi 27:10-11)

Šodien daudz cilvēku piesauc zinātni un grib balstīties uz zinātni. Un šeit ir kaut kas līdzīgs. Te ir profesionāls stūrmanim un profesionāls kapteinim. Bet Pāvils saka: “Es zinu, ka kuģis iet bojā. Mums nevajag braukt ārā no šīs ostas un vajag palikt šeit pārziemot.” Taču virsnieks uzticējās kapteinim un devās tālāk, un kuģis nokļuva vētrā. Un vētra bija spēcīga.

Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. (Apustuļu darbi 27:20)

Viņiem zuda pēdējā cerība. Ko nozīmē, ka nav vairs redzamas zvaigznes? Tajā laikā nebrauca pēc kompasa, bet pēc zvaigznēm. Tas nozīmēja pilnīgu dezorientāciju. Un jebkāda pēdējā cerība bija zudusi. Viņi visi jau cits no cita atvadījās. Pēkšņi Pāvils izcēlās tieši vētrā.

“Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.” (Apustuļi darbi 27:22-26)

Un viņš saka: ”Ēdiet mierīgi šodien, man Dievs pateica, ka kuģis ies bojā, bet jūs paliksiet dzīvi – mūs izmetīs kādā salā. Un jums vajadzēja klausīt mani nevis kapteini un virsnieku.” Jums vajadzēja mani klausīt, ne tos zinātniekus un virsniekus. Šajā jautājumā vajadzēja klausīt Pāvilu. Kāpēc? Jo viņam bija jābūt Romā. Labi, viņš aizšāva uz Jeruzālemi, tāpēc attapās jūrā kā Jona, bet viņam tik un tā bija jādodas tālāk. Kamēr tev ir vīzija būt Romā, ne jau ceļojumā uz Romu, bet kamēr tev ir vīzija par mājas grupu, par cilvēkiem, par draudzes izaugsmi, par evaņģēliju, par Dieva valstības celšanu, Dievs tevi izvedīs no visām vētrām. Nevis ziedojumu vākšana, nevis politika. Visam ir savs laiks un visam ir sava vieta. Mums arī ir jāiestājas, bet visam ir savs laiks un ir jāizprot Dieva vadība. Jo ir Dieva vadība, un Pāvilam bija īpaša Dieva vadība. Un, kaut arī viņš šur tur nogriezās ne tur, kad visiem bija zudusi pēdējā cerība, Pāvils teica: “Nav problēmu. Man jābūt Romā. Ar mums nekas nevar notikt.” Ja tu lido lidmašīnā, un lidmašīnā ir Dieva vīrs, tad tu esi drošībā. Ja tev ir sapnis par savu grupiņu, ja tev ir sapnis par glābtiem cilvēkiem, ja tu esi komandā, ja tu esi draudzē, tev nav par ko bīties. Kamēr tev ir vīzija, tikmēr tu esi drošībā. Grūtībās, bet drošībā. Un Dievs visus tev dāvās līdzi.

Kas notika pēc tam? Pēc tam kuģa kapteinis un virsnieks klausīja Pāvilu. Iedomājies, viņš ir arestants, līkām kājām, pliku paurīti, līku degunu, žēlastības pilnām acīm un ar stāju, ar autoritāti. Un kuģa kapteinis un virsnieks viņu klausīja. Kad viņi nonāca pie kārtējās problēmas, kādi vēlējās kuģi pamest. Viņi ņēma glābšanas laivu un gribēja aizbēgt no kuģa, bet Pāvils teica: “Ja viņi aizbēgs, tad jūs visi aiziesiet bojā.” Viņi paklausīja Pāvilam un pārcirta tauvas, ar kurām laiva bija piestiprināta, palaida laivu prom, un neviens nepameta kuģi. Pēc tam, kad kuģis tika uznests uz sēkļa un pakaļgals tika sašķaidīts, viņi gribēja glābties peldus, un karavīriem radās nodoms nogalināt cietumniekus, lai viņi neaizbēgtu. Bet virsnieks teica: “Nē!” Kāpēc? Viņš klausīja Pāvilam. Romiešu virsnieks nebija ticīgs cilvēks, bet klausīja Pāvilam. Tikai tāpēc, ka viņi klausīja viņam, viņi izglābās. Kad nebija nekādas cerības, Pāvils piecēlās un teica: ”Man jābūt Romā. Kādas problēmas? Es būšu Romā! Un, ja es būšu Romā, tad tas nozīmē, ka jūs arī kopā ar mani. Ja ne Romā, tad vismaz kaut kur drošībā.” Vīzija, Dieva vadība, personīgas attiecības ar Dievu, komanda. Uz kuģa bija arī Lūka un Aristarhs. Un, kad viņi pietuvojās Romai, pie viņiem atnāca brāļi, un Pāvilam radās drosme.

Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15)

Pāvilam radās drosme. Kad tu atnāc uz dievkalpojumu, kad tu atnāc uz grupiņu, tevī rodas drosme turpināt iet cauri grūtībām, turpināt uzvarēt. Pāvils ar komandu nonāca uz salas, vieni uzskata, ka tā bija Maltas sala, citi uzskata, ka tā bija Mljetas sala Horvātija. Un vietējie iedzīvotāji viņus uzņēma, sasildīja, apģērba. Un tur notika tāds interesants gadījums, kad Pavils bija iekūris ugunskuru.

Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: “Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.” (Apustuļu darbi 28:3-4)

Uz tevi arī skatās acis, uz mums kā uz draudzi skatās žurnālisti, policisti, nelabvēļi, radinieki un visādi ļauni cilvēki, vēro un gaida, kad tu uztūksi, nokritīsi un nomirsi. Viņi vēro, kad tu nolaidīsi rokas un padosies, kad tu mainīsi savu virzienu. Bet, ja tev ir komanda un attiecības ar Dievu, tu izdarīsi kā Pāvils. Pāvils nokratīja čūsku ugunī. Izdari tā – nokrati čūsku ugunī, – slimības, ciešanas, aprunāšanas, ļaunos cilvēkus un dēmonus, kas tev apkārt danco. Jēzus Vārdā, mēs nokratām. Jūs nesagaidīsiet, ka mēs padosimies! Nesagaidīsiet!

Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma. Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs. (Apustuļu darbi 28:5-6)

Uz tevi arī skatās, velni skatās, cilvēki skatās. Ir problēmas, tas un šitas. “Pietūks tūliņ, nokritīs, pēkšņi nokritīs, kaut kas notiks…” Palūgsies, palādēs tevi vēl, bet nekas nenotiks. Iezemieši beigās mainīja savas domas – Pāvils ir dievs. Un tiešām, Pāvils staigāja pa visu salu, dziedināja cilvēkus un sludināja evaņģēliju. Un galu galā viņi tur pārziemoja, ieziemieši sagādāja viņiem pārtiku, sagādāja drēbes, svētīja viņus un nosūtīja tālāk ceļojumā uz Romu. Apgādība, svētība un aizsardzība būs arī tad, ja tu ne tur iepeldēsi. Nebaidies kļūdīties, bet labāk ir Jeruzālemei apkārt braukt. Un mums arī jāizvērtē, piemēram, kas ir politika, cik tālu iet politikā un kas ir svarīgāk. Savs laiks iestāties, runāt konkrētas lietas un darboties, bet neaizmirst prioritātes. Visam savs laiks un sava vieta. Un mūsu prioritāte, ja mēs gribam Pāvila svētību, ir tas, ko darīja Pāvils. Misija – jaunas draudzes, jaunas grupiņas, jauni cilvēki, atvesti pie Kristus, Dieva slavai. Un, protams, nevar aizmirst arī par visām pārējām lietām un mūsu pienākumu pret valsti.

Kā Pāvilam viss beidzās? Kā es minēju, mēs Bībelē lasām par Pāvila trīs misijas ceļojumiem, bet tomēr bija četri ceļojumi. Tikai ceturtais Bībelē nav konkrēti aprakstīts, jo apustuļu darbi beidzas pie trešā ceļojumu.

Noteikuši viņam dienu, daudzi nāca uz viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram. (Apustuļu darbi 28:23)

Apustuļu darbi beidzas ar Rakstu vietām, kad Pāvils ir īrētā dzīvoklī, mājas arestā, un pie viņa ir karavīrs, kurš viņu sargā. Un viņš brīvi pieņem cilvēkus un kalpo viņiem. Divus gadus viņš dzīvo savā īrētā dzīvoklī un brīvi pieņem cilvēkus. Un uz tādas nots viss beidzas.

Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca, sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu. (Apustuļu darbi 28:30-31)

Ceturtās misijas vairs nav. Tās ir Apustuļu darbu beigas, nav vairs tur tālāk nekā. Un kā beidzās tiesa? Par to var atrast šādas tādas norādes vēstulēs un citos avotos. Pāvils stājās Nērona tiesas priekšā. Šo divu gadu laikā viņš bija paspējis pievest pie Dieva Nērona galma ļaudis, pat viņa radiniekus. Nērons Pāvilu atbrīvoja. Pēc tam sekoja ceturtais Pāvila ceļojums. Viņš devās atpakaļ uz savām Austrumu draudzēm (Efezas, Korintas u.c.), iecēla Titu par bīskapu Krētā, iecēla Timoteju par bīskapu Efezā, nokārtoja dažādas lietas un atgriezās Romā. Un pēc Romas viņš devās misijas ceļojumā uz Spāniju. Efezieši tomēr redzēja Pāvilu vēlreiz. Pāvils teica, ka viņi viņu vairs neredzēs, bet Dievs bija lēmis citādi. Kāpēc? Jo Pāvilam bija vīzija būt arī Romā un būt arī Spānijā, un tāpēc efezieši nekur nevarēja no Pāvila likties. Kamēr tev ir vīzija, tikmēr neviens nekur nevar no tevis likties. Kamēr tev ir PAD, kamēr tev ir draudze, tu esi drošībā. Tev būs grūtības, tev būs vajāšanas, tev būs izsmiekls, bet tu būsi drošībā. Dievs tevi lietos un Dievs tevi svētīs.

[..] Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. (Mateja evaņģēlijs 10:22)

Mēs uzvarēsim. Mums ir Dieva vadība, mums ir Dieva gudrība.

[..] tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. (Mateja evaņģēlijs 10:16)

Mēs ne tikai izdzīvosim, mēs dzīvosim. Mēs dzīvosim, un mēs labi dzīvosim.

Aptuveni 58. gadā Pāvils uzrakstīja vēstuli romiešiem. 60. gadā Pāvils ieradās Romā un dzīvoja savā dzīvoklī. Plāns doties uz Romu jau bija stipri iepriekš. Pāvils iecēla Timoteju Efezā un Titu Krētā aptuveni 65. gadā. Un no Romas uz Spāniju viņš devās 66. gadā. No Spānijas viņš atgriezās Romā 67. gadā, un Pāvila nāves gads ir 68. gads. Katoļu baznīca atzīmē gan Pētera, gan Pāvila nāves dienu. Katoļi – 29. jūnijā, bet pareizticīgie – 12. jūlijā. Es tā arī neatradu informāciju, vai tiešām viņi ir nomiruši vienā dienā, bet pavisam noteikti viņi abi bija Romā. Pēteris darbojās Romā, un Pāvils darbojās Romā. Un draudzes fakti vēsta, kad 64. gadā notika Romas dedzināšana, kurā tika apvainoti kristiešu un vajāti. Un 67. gadā, kad Pēteris devās ārā no pilsētas, prom no vajāšanām, viņš esot saticis ceļā Kristu. Un viņš jautājis Jēzum, jo Jēzus gāja uz pilsētu, tur, kur kristiešus izbaroja suņiem un zvēriem: “Kur Tu ej?” Un Jēzus atbildēja: “Es eju, lai Mani atkal sit krustā.” Un Pēteris bija pagriezies un devies atpakaļ, lai nomirtu kopā ar saviem brāļiem un māsām. Tā ir versija. Viņš ir lūdzis, lai viņu sit krustā ar galvu uz leju. To nevar pierādīt, bet apmēram vienā laika viņi abi ir miruši. Pāvils tajā laikā jau bija apcietināts, kad Pēteris vēl staigāja un slapstījās. Nērons nevarēja viņam piedot to, ka Pāvila ietekme bija pat viņa galmā. Iedomājies, Nērona galma cilvēki apmeklēja draudzi. Pāvils tika arestēts, un viņam kā Romas pilsonim bez mocībām vienkārši nocirta galvu.

Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. (Apustuļu darbi 20:24)

Tajā vietā, kur apglabāja Pāvilu, Romas imperators Konstantīns uzcēla baziliku. Romā Pēterim ir sava bazilika, Pāvilam sava. Pāvila baziliku sauc San Paolo Fuori le Mura (Svētā Pāvila katedrāle). Un tur esot Pāvila pīšļi, un svētceļnieki no visas pasaules brauc viņu pieminēt. Vai tiešām tie ir Pāvila pīšļi? To es nezinu. Vai jāpieskarās Pāvila pīšļiem, lai būtu svētīts? Noteikti nē. Vai mums jāgodina šis cilvēks? Noteikti jā. Viņi ir jāpiemin, par viņiem ir jārunā, no viņiem ir jāmācās un viņiem ir jāseko.

Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum! (1. Korintiešiem 11:1)

Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. (Filipiešiem 3:8)

Jāpiebilst, ka visi apustuļi gāja bojā mocekļu nāvē. Visi apustuļi, izņemot Jāni. Jānis nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Viņš bija arī visjaunākais apustulis. Un par viņu klīst leģenda, ka viņš esot iegremdēts verdošā eļļā, bet ir noticis brīnums un viņš izdzīvoja. Viņš gan bija izsūtījumā, bet nomira dabīgā nāvē. Pārējie – nē, ieskaitot Pāvilu. Pēteri piesita ar galvu uz leju pie krusta. Pēteris laikam līdz mūža galam atcerējās, ka viņš nodeva Kristu. Un galu galā viņš izlēma, ka šoreiz to izdarīs – aizies un nomirs Jēzus dēļ. Un viņš aizgāja un nomira labprātīgi. Tādi cilvēki kā Pāvils man aizkustina sirdi. Es kaut ko izlasu, es kaut ko redzu viņa raksturā. Mēs esam Dieva lauvas. Un kā inkautera solījumā mēs rakstām un sakām: es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam, un neviens mūs neapturēs. Neviens tevi neapturēs. Neviens, nekas, nekādi apstākļi mani neapturēs. Un Dievs ir ar mums. Esi svētīts!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Apustuļa Pāvila ceļojums uz Romu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija