Šodienas svētrunas tēma ir „Ar sāli sālīts upuris”. 
Es mācīšu Dieva Vārdu.
Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu māci caur mani, caur Savu Vārdu. Māci starp vārdiem, starp rindiņām, ka Tu uzrunā katru vienu personīgi, lai katrs paceļas pāri viduvējībai un kļūst par augstākās proves cilvēku – Tev līdzīgu, Dievs. Āmen!
„Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.”(Jāņa 10:10)
Zaglis šajā gadījumā ir domāts velns. Jēzus atnāca, lai tev būtu dzīvība un pārpilnība. Es ticu Dievam, kurš ir pārpilnības Dievs. Mūsu Dievs ir auglības un pārpilnības Dievs, un Viņa griba ir izteikta šajā rakstu vietā. Jēzus ir nācis, lai tavā dzīvē būtu pārpilnība – garīga, dvēseliska un fiziska.
Garīga pārpilnība – daudz Dieva klātbūtnes tavā dzīvē, un lai debesu logi ir atvērti pār tavu dzīvi, ka tev ir pārpilnam – pārpilnībā attiecības, ka tu esi piesātināts ar Dieva mīlestību un Viņa klātbūtni.
Dvēseliska pārpilnība. Dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Kad tu emocionāli esi pārpilnībā – prieks, miers, stabilitāte pārpilnībā. Draugi, mūsu Dievs ir pārpilnības Dievs! Viņš ir nācis, lai tev būtu dzīvība pārpilnībā.
Fiziska pārpilnība ietver tavu veselību, arī finansiālo stāvokli. Dievs ir pārpilnības Dievs. Dieva perfektā griba ir pārpilnība, kas ietver visas tavas dzīves sfēras. Tādēļ Jēzus Kristus ir atnācis – Viņš mira pie krusta, augšāmcēlās, un ikvienam, kurš tic Viņam, ir mūžīgā dzīvība un dzīvības pārpilnība jau šeit virs zemes.
„Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši.” (Jāņa 6:10)
Jēzus pabaroja piecus tūkstošus cilvēkus ar piecām maizēm un divām zivīm, kas piederēja kādam zēnam. Faktiski mācekļi deva to, kas viņiem bija, un Viņš pavairoja šīs maizes un zivis, un tas bija brīnums, kuru neviens nekur un nekad nav atkārtojis.
„Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!”Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.” (Jāņa 6:11)
Pārdabiskā veidā Jēzus pavairoja šīs maizes un pabaroja piecus tūkstošus. Viņš deva mācekļiem, un mācekļi deva ļaudīm. Ir rakstīts, ka pāri palika divpadsmit grozi. Jēzus teica, lai mācekļi salasa druskas, lai nekas neaiziet bojā.
Par pašu šo procesu ir minēts konkrēti Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā 11. pantā – „Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.”
Cik Viņš izdalīja? No kā bija atkarīgs tas, cik daudz būs pārtikas? Cik liels brīnums un cik ielā mērā notika pie šiem cilvēkiem? Tik, cik viņiem gribējās. Jēzus izdalīja tik, cik viņiem gribējās un tā, ka palika arī pāri. Pārpilnības Dievs. Kad Jēzus atnāk tavā dzīvē, tev nemaz neliksies, ka tas ir kaut kas neliels. Kad Dievs svētī, tad Viņš svētī pārpilnībā. Dodiet, tad jums taps dots – teikts Bībelē. Pilnu, sakratītu, saspaidītu, pārpārēm ejošu mēru iedos jūsu klēpi, jo ar kādu mēru tu mēro, ar tādu tev arī atmēros. Āmen! Pāri pārēm ejošs mērs, sakratīts, saspaidīts. Viņš ir pārpilnības Dievs, un Viņa griba ir pārpilnība itin visā.
Svētības mērs tiešā mērā ir atkarīgs no paša konkrētā cilvēka – konkrēti no tevis. Dieva griba ir tevi pārpilnībā svētīt. Ja tu neredzi pārpilnību, neviens nav jāvaino – ne Dievs, ne cilvēki, jo tās ir tavas attiecības ar Dievu. Es atkārtošu rakstu vietu.
„Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūkas 6:38)
Tātad kādā mērā Dievs svētī? Tādā mērā, kādā tu Viņam paklausi, kā tu Viņam ļauj darboties savā dzīvē. Dievs ir labs!
Dot nozīmē upurēt, un upuris nozīmē došanu. Vecajā Derībā bija noteikta upurēšanas kārtība, un viss notika caur upurēšanu. Par katru grēku bija jāpienes upuris ar pateicību. Viss kaut ko maksāja. Ja tu gribēji dot Dievam pateicību, tu nesi dzīvnieku par savu naudu, savu īpašumu. Tu nesi dzīvnieku, to nokāva un tā asinis slacīja uz altāra. Priesterim arī tika kāda daļa un arī pats katrs ēda no šī upura. Tas bija tavs īpašums, kas kaut ko no tevis prasīja – tavs upuris. Arī kad mēs ziedojam, mēs to saucam par upuri. Īsāk sakot, mana dzīve, mans laiks, manas pūles, mani lēmumi un šo lēmumu pildīšana ir upuris.
Ir trīs viedu upuri un tātad trīs grupu cilvēki, kas pienes šos upurus. Tas, kā cilvēks upurē, nosaka to, pie kuras grupas viņš pieder. Pirmais upuris ir nepilnīgs upuris, otrais – nesālīts upuris. Kad kaut kas ir par dārgu, tad mēdz teikt, ka tas ir „ļoti sālīti”. Un trešā grupa ir sālīts upuris.
Šajās trīs grupās var iedalīt visus cilvēkus. Iedali vienā no šīm grupām arī sevi, bet es negribētu, ka tu piederētu pie pirmajām divām. Bet par nožēlu jāsaka, ka tu piederi kādā no viņām – daži pie pirmās, daži pie otrās un daži pie trešās grupas. Šī sprediķa mērķis ir, lai tu piederētu pie trešās grupas.
Runājot par upuriem, tad uz nepilnīgo upuri Dievs nedarbojas – Dieva svētības nav un vispār tur nemaz nevar būt, jo upuris ir nepilnīgs. Otrais veids ir nesālīts upuris, kad Dievs darbojas, bet ierobežoti. Trešais veids ir sālīts upuris, kad Dievs darbojas pilnā mērā. Trīs veidu upuri un trīs veidu cilvēki.
Ja piederi pie pirmās grupas, kas pienes nepilnīgu upuri, tad Dievs tavā dzīvē vispār nedarbojas. Tev nav Dieva svētības, neskatoties uz to, ka tev pat iespējams ir daudz naudas. Jēzus Atklāsmes grāmatā saka: „Tu esi bagāts un tev netrūkst ne nieka, bet tu nezini, ka tu esi akls, nožēlojams, kails un nabags.” Tas, ka tu kaut kādā vienā dzīves sfērā esi izsities, nebūt nenozīmē, ka uz tavas dzīves ir Dieva svētība.
Otra grupa – nesālīts upuris. Dievs darbojas, bet darbojas ļoti ierobežoti. Viņš tevi svētī, un tu pazīsti Dievu, bet tas ir bīstams upuris. Tu vari būt ar Dievu, vari kaut ko saņemt, vari būt svētīts, bet, ja ilgu laiku tā turpināsi un nesāksi sālīt savu upuri, tad drīz vien nonāksi pirmajā grupā.
Trešais upuris ir ar sāli sālīts. Dievs darbojas pilnā mērā, un tu saņem pilnu mēru svētības.
Trīs upuru veidu un trīs cilvēku, grupas, kas pie tiem pieder:
1. Nepilnīgs upuris.
Kas ir nepilnīgs upuris un kāpēc, pienesot to, Dievs nesvētī un nedarbojas tavā dzīvē?
„Ja tas ir akls vai ar salauztiem locekļiem, vai sakropļots, vai ar strutu pilniem augoņiem, vai aplipis ar kraupi, vai ar ļaunām ēdēm, tad tādus dzīvniekus jums nebūs pienest Tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs Tam Kungam likt uz altāra uguns upuri.” (3. Mozus 22:22)
Tā ir upurēšanas kārtība Vecajā Derībā. Dievs nepieņēma upurus, kuri bija klibi un greizi. Maleahijas grāmatā ir rakstīts: „Nolādēts ir tas cilvēks, kuram ganāmpulkā ir vesels dzīvnieks, bet uz Templi viņš nes klibu vai nevērtīgu.”
„Nē, lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams Tam Kungam solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks, saka Tas Kungs Cebaots, un Mans Vārds ir bijājams tautu vidū!”(Maleahijas 1:14)
Draugi, tas ir ļoti vienkārši! Ja tiek runāts par naudu, kas izsaka mūsu attieksmi pret cilvēkiem. Tas, kur es lietoju savu naudu, norāda uz to, ko es vairāk mīlu. Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Tātad vienkāršs ziedojumu trauks un vienkāršs cilvēks no zāles. Tu nāc un ziedo. Bet, ko tu ziedo – pārpalikumu vai to, kas tiešām no tevis kaut ko prasa? Lūk, arī vienkāršs jautājums, kā tu vari pārbaudīt pats sevi. Ja ziedojumu grozā nonāk tikai kapeikas, bet makā ir lielākas eiro zīmes, tas norāda uz to, kam pieder tava sirds. Un nevajag sevi mānīt un stāstīt pasakas, ka tu pazīsti Dievu, ka tu baigi upurē, un Dievs tevi bagātīgi svētī. Dievs nevar tevi svētīt. Tavs naudas izlietojums parāda, kam pieder tava sirds – šajā gadījumā pasaulei un tavām vajadzībām, ne Dievam. Āmen! Lūk, Tam Kungam tev nebūs likt uz altāra kaut kādu otršķirīgu dzīvnieku, otršķirīgu upuri.
„Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem.” (Maleahijas 3:8)
Tu jau zini, ka Izraēls bija ārkārtīgi grēcīgs. Tauta un tās iedzīvotāji, kuriem atklājās Dievs, caur kuru Dievs atklājās pasaulei, arī mums, paši bija ļaunāki par pagāniem. Viņi pastāvīgi atkrita no Dieva, un viņiem bija mūžīgie jautājumi: „Dievs mūs nemīl, mēs dzīvojam pareizi, mēs nekrāpjam.” Un, tiklīdz kāds kaut kur sludināja patiesību, viņš tika novākts. Praviešus nomētāja akmeņiem un Jēzu Kristu piesita krustā.
Un, vai ir pareizi, ka cilvēki krāpj Dievu? Izraēls pats jautā: „Kā tad mēs Tevi krāpjam?” Es zinu, ka ir cilvēki, kuri atkārto visu laiku vienu un to pašu. Ja es viņiem pasaku, kur ir viņu problēma un viņi visu laiku dara to pašu, tad es turpmāk izvairos ielaisties ar viņiem sarunā. Es viņiem pasaku viņu problēmu un man neinteresē viņu kladzināšana par vienu un to pašu, un punkts. Tu vari to stāstīt vecmammai, bet ne Dievam vai man. Es jau trīspadsmit gadus esmu mācītājs un mani neapmānīt. Es pazīstu Dievu un ne jau manās interesēs tas viss ir, bet tavās – lai tavā dzīvē Dieva svētība darbotos pilnā mērā. Āmen! Aleluja!
Tev nebūs upurēt mazvērtīgu dzīvnieku. Dievs nedarbojas ar šādiem upuriem. Mēs tikko pieskārāmies tikai naudai, bet tas attiecināms arī kalpošanā, lūgšanās, paklausībā Dievam un itin visā. Kā tu upurē, kā tu kalpo, kā tu dod.
„(..) Jūs tad sakāt: kā tad mēs Tevi krāpjam? – ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti, tā ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Maleahijas 3:8-9)
Dievs skaidri saka – jūs nedodat desmito tiesu pilnā apmērā. Nevis nedodat, bet nedodat pilnā apmērā. Kas vispār ir desmitā tiesa? Cik tas ir no taviem ienākumiem un no kādiem ienākumiem? Desmitā tiesa ir no pirmajiem ienākumiem – no algas uz papīra. Lūk, pilnā mērā desmitā tiesa! Un tu domā, kāpēc tas postītājkukainis ir iemeties tavā makā un tev nekad nepietiek? Zini, pasaulē pirmais miljardieris Rokfellers (Rockefeller), deva desmito tiesu savā baptistu draudzē jau no sava pirmā nopelnītā dolāra. Kāpēc Dievs viņu tā ir svētījis? Tāpēc, ka viņš deva desmito tiesu pilnā apmērā. Āmen! Un viņš deva ne tikai desmito tiesu, bet ir ziedojis ļoti lielus līdzekļus un devis Dieva darbam. Viņam bija problēmas ar kuņģi, un viņš nevarēja normāli paēst un baudīt. Iedomājies – nauda viņam ir, bet nevar pat normāli paēst. Kāda jēga no tiem miljoniem? Un tad viņš sāka vairāk dot Dievam un labdarībai un tika dziedināts. Dieva griba ir svētība pilnā apmērā. Viņš ir pārpilnības Dievs, bet Viņš nevar svētīt pilnā apmērā, ja tu nekalpo Viņam pilnā apmērā un nedari pareizas lietas. Šie principi, par ko es runāju, darbojas arī pasaulē, bet kādā noteiktā sfērā tie ir Dieva principi, kurus lieto pasaule. Mēs esam Dieva radība. Bet tas viss darbojas tikai kādās noteiktās sfērās – kādam finansēs, kādam kaut kur citur, bet ne kopumā. Katrā ziņā tas neietver attiecības ar Dievu un mūžīgo dzīvību. Tas ietver ierobežotu svētību.
Es sludinu tev Dieva Vārdu. Kādam varbūt rodas jautājums – kāpēc ticīgie ļoti bieži ir šādi tādi, it nekādi? Mēs jau nākam iekšā pa durvīm un mums tur viens ticīgais vienmēr sagaida: „Čau! Kā iet?” Viņš nemaz nav mūsu draudzē, bet ir šāds tāds it nekāds. Viņam vienmēr vajag arī samīļoties, bet pēc tam viņš var tevi arī nolamāt. Kāpēc mēs tādi esam? Kāpēc cilvēki pasaulē izskatās daudz labāk nekā daudzi ticīgie? Tāpēc, ka es mācu Dieva Vārdu, kuru tev vajadzētu pielietot! Ir kā minimums divas cilvēku grupas: vieni, kuri Dieva Vārdu klausās un domā – „Vai, cik šodien bija labs sprediķis! Tas bija balzāms manai dvēselei. Vai, kā Dieva Vārds darbojas!” Tev nav jāvērtē, cik sprediķis bija labs, bet tev tas ir jāpielieto! Kāda starpība, cik tas bija labs un kā mācītājs tur kliedza, lēkāja vai sludināja. Man pilnīgi vienalga, vai tev patīk vai nepatīk, jo man ir svarīgi, ka tu pielieto Dieva Vārdu. Otra grupa ir tie, kuri dzirdēto Dieva vārdu pielieto. Tu dari Dieva vārdu, dzīvo Dieva Vārdā. Dieva griba ir un arī mana griba ir, lai tavā dzīvē ir pārpilnība. Es novēlu tev pārpilnību it visās lietās tavā dzīvē! Garīgu, dvēselisku un arī fizisku pārpilnību! Es novēlu tev veselību, bagātību, tuvas, tuvas attiecības ar Dievu, augošu grupiņu, daudz cilvēkus, kuri tiek izglābti un izmainīti! Laimi ģimenē un itin visā! Emocionālo stāvokli pārpilnībā! Aleluja!
Dievs atbildēja Israēlam, ka viņi krāpj Dievu ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Labprātīgie upuri ir tie, kurus tu vari dot un vari arī nedot.
„Es esmu jūs mīlējis,” saka Tas Kungs, “un tad jūs prasāt: kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? – Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? – saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu.” (Maleahijas 1:2)
Izraēls jautā, kā tad Dievs ir parādījis savu mīlestību, ja viņi ir apspiesti. Viņi gaudās. Latvieši arī var mierīgi gausties – kāpēc mums tā vai citādāk, kāpēc mums tik liela kaimiņvalsts un viņi spiež uz mums, un kāpēc mums pašiem nekā nav, kāpēc ar vagoniem mūs ir veduši ārā – gan cilvēkus, gan mūsu mantu, to izlaupīdami? Latviju gadu simtos izlaupa. Un tad viņi domā, kāpēc mēs tādi, kāpēc Dievs mūs nesvētī. Un izraēlieši teica: „Kā tad Tu, Dievs, parādi Savu mīlestību? Mēs labāk pagānismā dzīvojam.” Un Dievs atbildēja.
„Un, kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad tas nav ļaunums, un, ja jūs nesat ziedam ko klibu vai neveselu, vai arī tas nav ļaunums? Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai tad viņam būs prieks par to, un vai tad viņš tevi laipni uzlūkos? – tā saka Tas Kungs Cebaots.” (Maleahijas 1:8)
Nevajag upurēt aklus dzīvniekus un tad gausties, kāpēc notiek tā vai citādāk.
Redzēsim kas būs, kad tev kādu kukuli kaut kur jāiedod. Pasargi, Dievs, mūs no korupcijas! Bet ja kaut kur kaut kas jāuzdāvina augstāk stāvošai personai, aiznes kaut ko aklu, tizlu, nošmulētu, šķību, un šis cilvēks būs ļoti laipns pret tevi un izpildīs visas tavas vēlmes, cik vien gribēsies. Un tad tu varēsi „peldēties pārpilnībā” cik vēlies, no šī sava aklā upura. Iedomājies, ka tu 8. martā sievietei, kura sēž augstā amata, izdomā aiznest ziedus. Tu nolauz kaut kādu zaru, ievelies kabinetā un uzdāvini to sieviešu dienā. Es domāju, ka viņa izsauks policiju, jo skaidrā prātā neko tādu nevar izdarīt. Bet kā ar Dievu? Viņam tā vari izdarīt, jo Viņš jau uzreiz neizsauc policiju un sekas nav tūlīt šajā dienā uz karstām pēdām, bet tās parādās tikai vēlāk. Dievs saka, ka tas ir ļaunums.
„Kaut jel kāds no jums būtu tūliņ aizslēdzis Tempļa durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz Mana altāra! Man nav nekādas patikas pret jums, saka Tas Kungs Cebaots, un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas!”(Maleahijas 1:10)
Parunāsim par desmito tiesu. Parasti mēs nonākam pie naudas, jo tas ir visuzskatāmākais, visjūtamākais, ko var minēt tūlīt un tagad. Tātad tu dod desmito tiesu, bet tikai tāpēc, lai vadītājs vai kāds cits tev kaut ko atļautu, piemēram, nokristīties. Tu dod desmito tiesu, jo draudzes locekļi ir tie, kas dod desmito tiesu un tu arī dod, bet neizproti to, ka dod Dievam un Dieva dēļ. Zini, Dievs saka, ka šāds upuris no jūsu rokām Viņam nav pieņemams. Nedod tikai tāpēc, lai kaut kur kādam tas kaut ko nozīmētu. Tev pašam ir jāizprot. Tām ir jābūt tavām paša personīgajām attiecībām ar Dievu. Kad tu kaut ko dari, tad tās ir tavas paša personīgās attiecības ar Dievu, tu to redzi Dieva Vārdā, esi pieņēmis lēmumu ticēt tam un dari. Tikai tad tu vari sagaidīt svētību.
„Nē, lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams Tam Kungam solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks, saka Tas Kungs Cebaots, un Mans Vārds ir bijājams tautu vidū!” (Maleahijas 1:14)
Parunāšu par pamatu šai pirmajai grupai. Kas šodien ir par dienu – kāda svētdiena? Pūpolsvētdiena.
Ja tu atvērsi ziņu portālus, tu ieraudzīsi, ka tā ir pūpolsvētdiena. Un tu ieraudzīsi mistrojumu, kas ir jādara pūpolsvētdienā. Tā ir palmu svētdiena, kad Jēzus iegāja Jeruzalemē. Tur vēl kaut kas un vēl šis tas. Protams, portālā draugiem.lv pūpolsvētdienās un Jāņos pūpolus un vainagus sūta. Un pēc tam seko pamācības, kādus pantiņus ir jāskaita, perot ar pūpoliem. Lūk, viens no šiem. Ņem pūpolus, noper savu vīru, sievu, bērnus (bērnus nedrīkst) un saki: „Apaļš kā pūpols, slimība ārā, veselība iekšā.” Un tādus pantiņus var daudz savākt. Drīz būs klāt Lieldienas un visi šūposies, un dzenās odus, lai vasarā odi nekož. Baznīca ir sajaukta kopā ar pagāniskiem rituāliem. Ar Lieldienu zaķiem, eglēm un tā tālāk. Nav nekā kopīga ar dzīvo Dievu. Pūpolsvētdiena. Tu zini, kas tas ir? Tā ir reliģija. Reliģija. Un tagad es pateikšu kaut ko tādu, ko es nevarēju teikt, kad es kalpoju Kristīgajā radio. Es atļāvos to sludināt. Man tūlīt bija zvans. Pirmo reizi brīdināja. Otro reizi nebrīdināja, jo es tur vairs nekalpoju. Jau kādi desmit gadi pagājuši. Es teicu tā: „Tā pretīgā, riebīgā, smirdīgā reliģija!” Es ienīstu reliģiju, tā ir pretīga. Reliģiozi cilvēki sita Jēzu Kristu krustā. Tā novērš cilvēkus no pārpilnības Dieva, no mūžīgās dzīvības.
Lieldienas, pūpoli un Lieldienu rituāli cilvēkiem ir bez maz vai svēti. Cilvēkiem Jēzus šajās baznīcās, pūpolu baznīcās, bluķu baznīcās, pelnu baznīcās, svētā ūdens baznīcās, bārdu baznīcās, talāru baznīcās, rituālu baznīcās, augstajās baznīcās, reliģiskajās baznīcās, neeksistē. Jēzum tur nav vietas. Jēzus šajās baznīcās ir tika viens no dieviem. Jēzum šāds upuris nav pieņemams. Es godāšu naudu, es godāšu pūpolus, es godāšu Svēto Antonu, svēto Luciferu, es iešu pie burvjiem, ekstrasensiem, es iešu uz jogām, es arī atļaušos iedzert uz svētkiem, labākajā gadījumā, sliktākā, regulāri nodarbošos ar alkoholismu. Es varu šo un to, man ir daudz dievu un Jēzus arī, protams, un pasarg´ Dievs, bez pūpoliem iztikt! Un pasarg´ Dievs, neatnākt Lieldienās uz baznīcu. Pasarg´ Dievs svēto ūdeni nedabūt. Kristīts, svētīts, laulāts baznīcā. Šitie teksti tik daudz ir runāti, bet es atkal un atkal sastopos ar cilvēkiem, un viņi tieši to saka. Kristīts, laulāts, svētīts baznīcā, bet šiem cilvēkiem tādi vārdi nāk no mutes, ka mati ceļas stāvus. Tas ir nepilnīgs upuris, klibs, akls, tizls upuris. Man ir pūpoli, arī Jēzus. Draugi, Dievs saka, ka tieši tādēļ jūs esat nolādēti, ka jums ir papildu ceļi pie Dieva. Es tev neiesaku pastaigāt, bet, ja tu kādās ekskursijās esi, ieej kādās baznīcās, – jo lielāka, jo labāka, – un pajautā, parunā un paskaties. Tajās visās ir daudzi ceļi pie Dieva, ne tikai Jēzus Kristus. Svētais Antons, Svētā Marija – daudzi ceļi. Kas tik tev nav jādara, vari arī naudu samaksāt, izpirkt grēkus, par savu vecomammu vari samaksāt, un arī viņa būs debesīs. Tur ir visādas jaukas metodes. Nepilnīgs upuris.
Īss stāsts par kādu ticīgu cilvēku. Viņa dēli gribēja skatīties filmu. Šajā filmā ir ainas, nav daudz, bet tādas, kuras nevajag bērniem redzēt, bet bērniem šī filma patīk, un skolā vienaudži teikuši, ka šī filma ir jāredz. Un viņi tētim nāk virsū, prasa: „Tēti, mēs šo filmu gribam redzēt ļoti, ļoti. Tēti, tur tikai nedaudz ir tās ainas, mēs aiztaisīsim acis ciet. Bet tajā filmā ir labs aktieru sastāvs un laba tā doma iekšā.” Tēvs nākamajā dienā izcep cepumus. Tādus cepumus, kurus tikai pa svētkiem cep. Puikas ir priecīgi, jo tie ir viņu mīļākie cepumi. Viņi grib tos cepumus, viņi ēdīs tos. Un tēvs pie galda paziņo: „Es izcepu šos garšīgos cepumus, bet šoreiz es pavisam nedaudz pievienoju klāt suņu kakas.” Protams, jūs varat saprast, cepumi palika ēsti.
Tāpat mums vajag pūpolus, rituālus, citus dievus turēt priekšā un Jēzu arī, protams. Es varu sēdēt baznīcā un teikt: „Cik labs sprediķis šodien bija.” Bet, aizejot mājās, turpināt dzīvot kā līdz šim un neko nemainīt savā dzīvē. Tāds upuris Dievam nav pieņemams, un cepumi paliks neēsti. Dievam nav pieņemams nepilnīgs upuris, un Dieva svētības nav. Tieši otrādi, Bībele saka, ka ir lāsts. Kas ir lāsts? Nošķirtība no Dieva. Nav Dieva svētības, nost no svētības. Svētība ir tad, kad Dievs ir labvēlīgs tev. Svētīts, nodalīts Dievam, svēts.
2. Nesālīts upuris.
Ķersimies pie otrās grupas. Es ceru, ka neviens nav pie pirmās grupas. Ja ir, pārcelies pie otrās grupas, vismaz pie otrās. Otrais upuris bija bez sāls. No 3. Mozus grāmatas rakstu vietas arī tapa šis sprediķis. 3. Mozus grāmata visa runā par upurēšanas kārtību. Visi Izraēla likumi, tik sīki, vispār tīrās šausmas, bet principi ir mūžīgi.
„Visi Tavi ēdamie upuri tev ar sāli jāsāla.” Bija dzīvnieku upuri un bija ēdamie upuri. Daļa tika Dievam, daļa priesterim. Dievs saka – kad tu nes ēdamo upuri, tev tas ar sāli jāsāla, un lai nekad netrūktu pie tava ēdamā upura tava Dieva derības sāls, lai nekad netrūkst Dieva derības sāls. Nesot savus upurus, tev tos būs upurēt ar sāli.
Nav jau grūti iedomāties – ēdiens ar sāli vai ēdiens bez sāls. Ēdiens ar garšvielām vai ēdiens bez garšvielām. Ir atšķirība? Ir ļoti būtiska atšķirība. Sāls. Un šeit ir runa par cilvēku grupu, kurai ir Dieva svētības, bet ierobežotas. Ļoti ierobežota Dieva svētība, jo Dievam pienestais upuris ir bez sāls. Pie cik grādiem vārās ūdens? Pie 100º C. Tieši tāpat Dieva svētība pilnā mērā ir pie 100% atdeves.
Skatījos ierakstu no pagājušā dievkalpojuma. Pagājušais dievkalpojums bija svētku dievkalpojums, zāle bija pilna ar cilvēkiem. Un es skatos, ka pirmā rinda slavē Dievu, paceļ rokas, dejo, priecājas, bet augšējās rindās, arī tie, kas citreiz iespējams slavē, bija arī ciemiņi, iespējams, nokaunējušies stāvēja un nekustējās. Ko Dieva Vārds saka? „Nāciet Manos pagalmos ar slavu un pateicību, un, kas Manis dēļ kaunas cilvēka priekšā, tā dēļ arī Es kaunēšos Tēva priekšā.” Ja tu nevari pacelt rokas slavēšanā, tavs upuris nav pilnīgs un tev nav pilnas svētības dzīvē. Ja tu vēl neesi iemācījies priecāties Dieva priekšā dievkalpojuma laikā, mājas grupiņā, ja tu nevari padziedāt normāli Dievam, rokas nevari pacelt – tev ir smagas problēmas. Vairāk pat, ka tu stūrē uz to pirmo grupu. Bet, ja pirmās grupas cilvēks ienākt otrā grupā, bet ilgu laiku viņš nevar rokas pacelt, ir problēma. „Priecājieties!” saka Dieva Vārds. Slavējiet To Kungu, Viņš ir cienīgs!!!
Ir tādas reizes, es skatos, ka es te viens pats lēkāju pa priekšu. Slavēšana reizēm jau no skatuves neslavē, un mēs gaidām, ka zāle slavēs. Es runāju ļoti elementāras lietas, neizdomāju pasakas, lai tagad nebūtu ilūzijas, ka tev ir baigā Dieva svētība. Un kāpēc Dievs mani nemīl, nesvētī? Ļoti elementāras lietas. Skaties uz sevi. Kā tu ziedo, kā tu slavē? Kāds ir tavs lūgšanu laiks? Cik regulāri un cik nopietni tu lūdz Dievu, slavē? Kā tu Bībeli studē? Lielie biznesmeņi mums draudzē ir. Tik lieli biznesmeņi, ka pat nevienu grāmatu nav izlasījuši par biznesu. „Es dodu desmito tiesu, bet kāpēc Dievs mani nesvētī un nedod lielo biznesu?” No kurienes Viņš tev iedos to biznesu? Nometīs, uzburs no zila gaisa? Jāsāk ir ar grāmatām, vismaz ar grāmatu „Kā kļūt bagātam”. Jāklausās, jālasa. Kāpēc tev nesanāk tavs bizness? Tāpēc, ka tava galva ir tukša. Tukša un stulba. Cilvēkam, kurš nelasa grāmatas, galva ir stulba. Galvā ir skaidas. Galvā ir putra, vakuums. Viduvējība ir šāds cilvēks.
Pirmās grupas cilvēki ir neveiksminieki. Otrā grupa ir viduvējības. Trešā grupa ir augstākās proves cilvēki, kam nekas nav neiespējams. Trīs upuri – trīs grupas cilvēku. Neveiksminieki, viduvējības, augstākās proves cilvēki. Kas tu gribi būt? Tas ir atkarīgs no taviem lēmumiem un tavas domāšanas. Es stūrēju uz augstāko provi. Es gribu kaut ko sasniegt. Es gribu kaut ko izdarīt. Es gribu pilnā mērā Dieva svētības savā dzīvē. Un tu? Tad parādi to savos darbos.
Bizness. Es zinu, kāda ir problēma ar tiem biznesiem. Kristīne ienāca manā komandā pirms dažiem mēnešiem. Viņa bija vergs. Naktīs viņa negulēja. Viņa strādāja pilnu darba dienu pie darba devēja. Franču valodā tulkoja, lika reklāmas. Darbs bija normāls, priekšnieks bija normāls, bet par kalpošanu vai par kaut ko citu runa nebija. Viņa bija neizgulējusies un bieži vien neefektīga šī iemesla dēļ. Viņa dzīvo viena pati, un viņai arī dzīvoklis ir jānoīrē, viņai nav Amerikā vectētiņš, kas par viņu gādā. Un sākt savu biznesu, savu nodarbi, nozīmē riskēt un jārēķinās, ka tev kādu laiku nebūs naudas, bet īre arī jāmaksā. Un, lūk, šeit arī mēs uzkaramies. Tev nav ticības. Tev nav pareizas domāšanas. Tev vienkārši ir skaidas galvā. Nav biznesa. Es nezinu, ko lai dara. Viņa vienkārši aizgāja no sava darba un sāka savu lietu. Viss ir ļoti vienkārši. Ielika reklāmas, gāja, prasīja. Kristīne mums tagad ir gids. Ir jau pirmie klienti no Francijas. Un pati laimīga, jo viņa dara to, kas viņai patīk. Gids – krievu valodā, franču valodā, angļu valodā. Viņa pati gāja uz okupācijas muzeju, piedāvāja savus pakalpojumus. Lika reklāmas franču saitos. Cilvēks strādā, dara kaut ko. Un dzīvoklis ir samaksāts, ir normāli apģērbta un beidzot guļ. Kristīne beidzot guļ. Iepriekš viņa gulēja 5-6 stundas, tagad normāli var gulēt. Zini, cik viņai ir gadu? 23 gadi. Cik jums ir gadiņi? Vēl pēc pāris gadiem Kristīne būs nostabilizējusies savā biznesā. Kur ir tava problēma? Es jau teicu – galvā. Vai ne? Tavs upuris ir tāds – jā, es gribu, lai Dievs mani svētī, vairāk naudas, lai grupiņa aug, gribu būt laimīgs. Bet kāds ir tavs upuris? Kāda ir atdeve? Lēmumi? Bez sāls. Nu, kaut ko pamēģināšu, ja sanāks, tad sanāks, ja nesanāks, tad nesanāks. Nē, sanāks. Ja sanāks, tad sanāks, ja nesanāks, tad nesanāks, ja dari, tad dari, lai sanāktu. Nesālīts upuris – ierobežota Dieva darbība. Kaut kāda svētība ir, bet ne pilnā mērā. Ja gribi būt vergs, tad turpini tā.
Emocijas. Pētījumi rāda, ka draudzes, kurās ir uzsvars uz piedzīvojumiem, piedzīvo krahu. Viņas vienkārši izbeidzas. Viņas izjūk, izbeidzas, viņas nevar pastāvēt. Tāpat arī cilvēki, kas balstās uz emocijām, nevis uz veselo saprātu un paklausību Dievam, savās dzīvēs izgāžas, piedzīvo krahu. Tikai Jēzus! Domā ar galvu. Neatstāj smadzenes mājās. Nesālīts upuris. Problēmas ar emocijām, tas pamatā arī kavē izdarīt pareizus lēmumus. Tu balsties uz emocijām, nevis uz to, ko es sludinu šajā brīdī.
Kāds pazīstams Dieva vīrs, jau labā vecumā, meklēja mājās kādu gleznu. Atrada. Nezinu, kas viņam bija ienācis galvā. Tā glezna tika zīmēta tajā laikā, kad viņš mācījās Bībeles skolā. Kopā ar viņu mācījās vēl daudz cilvēku. Un, atrodot šo gleznu, viņš pēkšņi atcerējās, ka 45 cilvēki, ar kuriem viņš mācījās kopā, ir jau miruši, bet pieci no tiem, kurā skaitā arī ir viņš, ir dzīvi. Un šie pieci, kas ir dzīvi, ir tie, kas Bībeles skolu uztvēra nopietni. Pārējie kļuva par advokātiem, metinātājiem un tā tālāk, bet šie pieci kļuva par kalpotājiem. Viņi Bībeles skolā izcēlās ar labām atzīmēm, ar kalpošanas spējām. Viņi izcēlās ar to, ka viņiem bija nopietns lēmums. Pārējie vienkārši mācījās. Tas ir upuris bez sāls. Rezultāts ir tāds – 5 dzīvo un 45 ir miruši. Tu gribi ilgi dzīvot? Droši vien, ka daži nemaz negrib, pēc šitā sprediķa vairs negrib. Ilgs mūžs ir pie Viņa labās rokas, tā ir rakstīts. Un tā ir svētība pilnā mērā. Vai tu gribi, lai Dievs ņem tevi ātrāk pie Sevis? Kamēr tev ir uzdevums, kamēr tu esi nodevies, tavs mērķis nav izpildīts, tev nav laiks uz turieni.
Pirmais bija nepilnīgs upuris. Otrais bija upuris bez sāls. Trešais – ar sāli sālīts upuris, kur Dievs darbojas pilnā mērā. Cilvēku grupas: pirmā – neveiksminieki, otrā – viduvējības, trešā – augstākās proves cilvēki. Kas tu gribi būt? Es zinu, ko daudzi domāja – es palikšu viduvējība. Es jūtu to garā. Daudzi pie sevis iekšēji nodomāja – es labāk palikšu viduvējība. Tas ir līdzīgi, kad ir mirkļa kārība – apēst to konfekti, izdzert to glāzīti, pārkāpt to laulību. Mirkļa kārība, kas maksā visu dzīvi pēc tam. Es labāk palikšu un nedarīšu neko. Tas ir tavā ziņā. Bet citi padomāja – es būšu spītīgs. Pārsla padomāja – augstākās proves cilvēks. Ir tāda tendence – padoties. Nekad nepadodies! Vienmēr stūrē uz augstāko pilotāžu. Dievs ir pārpilnības Dievs. Un Viņa griba ir pārpilnība tavai dzīvei. Un autors šai pārpilnībai ir Dievs, bet tikai caur tevi. Caur tavu upuru lielumu – nepilnīgs upuris, nesālīts upuris, ar sāli sālīts upuris.
„Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Maleahijas 3:10)
Atnes 10. tiesu pilnā vērtībā Dieva klētī. Un nav runa tikai par naudu. Runa ir par visiem taviem lēmumiem visās lietās pilnā mērā. „Tad pārbaudiet Mani šajā ziņā, vai Es neatvēršu debesu logus un nelikšu svētībām pa tiem pārpilnībā nolīt.” Pilnā mērā atnes, tad Viņš pilnā mērā nolies svētības. Dievs ir labs! Es ticu Dievam! Es neticu reliģiskam Dievam, es neticu nabagu Dievam. Es ticu bagātam Dievam. Tam, Kurš svētī pārpilnībā, visā.
Pieķersimies pie mājas grupiņām. Draudzē no šīs nedēļas ir jau 50 mājas grupiņas. Katrai mājas grupai ir savs vadītājs. Daži vada vairākas grupas.
Citas grupiņas aug, citas neaug. Un, ja tā pavisam godīgi runā, tad mūsu draudze aug, pateicoties tikai dažiem cilvēkiem. Vairums ir viduvējības. Tas nozīmē to, ka viņu grupas stāv uz vietas, tās nevairojas un mazākas arī nepaliek. Bet citiem grupiņas paliek mazākas un izjūk pilnībā. Un draudze aug uz dažu līderu rēķina, un jau mūsu komandā starp līderiem iezīmējās, pie kuras komandas cilvēks pieder un uz kurieni viņš iet, un kur tiecās.
Man bija telefona saruna ar diviem vai trijiem līderiem, un es teicu: „Klausies, tev nav mājas grupiņā tik daudz cilvēku, kā tu vēlētos, nav izglābti, nav nostiprināti, nav līderi pacelti? Pasaki man, ja tu katru dienu vienu stundu dienā ietu uz ielām un evaņģelizētu, ar mērķi obligāti dabūt cilvēkus, triju mēnešu garumā veltītu šo laiku evaņģelizācijai, nevis pastaigai, pat ja tu sāktu to darīt no nulles, tev pēc triju mēnešu darba būtu grupiņā piecpadsmit cilvēku? Simts procenti būtu!”
Ir divi veidi kā evaņģelizēt:
a. Iziet pastaigāties, domāt – iešu klāt vai neiešu klāt, varbūt pie viena pieiešu, bet varbūt tomēr nepieiešu.
b. Ar karstu domu: „Man vajag cilvēkus, es ceļu savu grupiņu, ceļu Dieva valstību.” Tu ej un dari. Tev būs!!!
Iedomājies, uz grupiņu atnāk viens, divi vai trīs cilvēki, viņiem vēl draugi ir, viņš viens jau var veselu kompāniju atvest tev. Kad mēs Limbažos taisījām draudzi, atnāca viens čigāns, un nākamajā svētdienā atnāca jau septiņi. Pagāja kādi trīs mēneši, tas viens pazuda, un nākamajā svētdienā visi pārējie arī pazuda.
Lūk, vēl viens piemērs. 2002. gada olimpiskās spēles. Es zinu, ka tu nezināsi neko par šo tēmu, ja tev patīk daiļslidošana, varbūt tu arī zināsi dažus vārdus, kurus minēšu. Sarah Hughes, 2002. gadā viņai bija 16 gadi un viņa startēja daiļslidošanā olimpiskajās spēlēs, neviens viņai pat tuvu neprognozēja kādas godalgas, jo visu favorīte bija Mišela Kvāna (MichelleKwan). Un šī sešpadsmitgadīgā meitene nolēma: „Kas būs, būs, bet es izdarīšu visu, cik vien labi varu.” Viņa nodejoja, kā jau es mīlu stāstīt, ar zvērojošām acīm, karsti, harizmātiski, viņa tik labi uzstājās, tik brīvi, ticībā, ka tā olimpiskā čempione, kurai visi prognozēja uzvaru, nobijās un nolēma, ka viņai sava deja jānodejo tā, lai viņa nekļūdās. Ievēroji atšķirību? Viena dejoja, lai izdarītu visu, kas viņas spēkos, kas būs, būs, es vienkārši darīšu, bet otra darīja, lai nekļūdītos, un tā otrā nokrita, viņa kļūdījās un dabūja tikai trešo vietu, bet tā jaunā meitene dabūja zelta medaļu.
Bailes ir pretstats ticībai. Vairāki cilvēki var darīt vienu un to pašu lietu, vienam veiksies, otram nē, atšķirība ir ļoti vienkārša, ticībā. Viens tic, otrs dara tikai tāpēc, lai nekļūdītos, ka tik mācītājs kārtējo atskaiti nepaprasa, vai arī, lai man ir ko pateikt, es taču biju uz ielas, evaņģelizēju, pastaigājos, es pastaigājos un pat parunājos ar dažiem cilvēkiem par Dievu. Tev nav jāparunājas par Dievu, tev ir jāpieved pie Dieva cilvēki, tev ir jāatgriež pie Kristus viņi, jādziedina, jāieved debesu valstībā. Viss, kas cilvēkiem ir vajadzīgs – Jēzus. Viņš ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība.
Kāds grib iesākt kaut ko savu, savu biznesu, tie, kuri grib, tie arī iesāk un ne jau mēnešos, bet dažās dienās. Ja man tagad vajadzētu atrast darbu, es jau šodien būtu atradis piecus darbus. „Man nav darba jau trīs mēnešus.” Zini, tad „lūzeris” tu esi, tev galvā ir „skaidas”, tu nedzirdi, ko es runāju no kanceles. Kā – nav darbs? Galva ir, rokas ir, bet kā – nav darbs? Normālus pakalpojumus šodien pat dabūt nevar, to, ko man vajag, es nevaru dabūt, nu kā tas var būt, ka nav darbs? Piedāvā cilvēkiem to, ko viņiem vajag. Kad mana sieva pārvācās no Ainažu ciemata uz Limbažiem, viņai nebija nekā, viņa izlīmēja visā pilsētā sludinājumu: „Mīļa auklīte pieskatīs jūsu bērnu.” Un viņa dabūja darbu uzreiz. Viņa gāja katrā kafejnīcā iekšā un dabūja darbu. Tāda lieta kā darbs vispār nav problēma un nekad nav bijusi problēma. Samaksa – tā jau ir cita lieta, bet tam tev, lūk, galva ir dota.
Līderība. Ja tu nelasi grāmatas par līderību, neklausies mācītāja mācību par līderību, tu nevari augt un tu nevari būt labs līderis. Ko tu iekšā liec, tas tev arī ir.
„Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.” (Mateja evaņģēlijs 13:12)
Kam ir un kas lieto to, ko viņš var šodien, un strādā, tas ir augstākās proves cilvēks. Un ja viņš tāds neizskatās šodien, viņš tāds ir iekšēji, un viņam viss būs. Bet, kas nelieto, tam atņems to, kas tam ir. Un ilgtermiņā, lai, lūk, šādu sālītu upuri pienestu, lai ilgtermiņā izturētu, tev nepārtraukti ir jābaro savs gars ar Dieva Vārdu. Ir jālasa pareizās grāmatas, un tas ir jādara daudz.
Tu zini, kā es sāku savu līderību? Ar veiksmīgu cilvēku biogrāfijām. Es vienkārši izlasīju grāmatā, ka, lasot biogrāfijas, tu atradīsi kopsaucēju šiem cilvēkiem, kuri kaut ko ir sasnieguši, tu darīsi tāpat un arī kaut ko sasniegsi. Es sāku lasīt Dieva vīru biogrāfijas. Un ne tikai. Tā es sāku veidoties par līderi. Nebūtu es lasījis, nebūtu es vadītājs, mēs šodien šeit nebūtu. Es ietu Baptistu draudzē un dziedātu dziesmas pēc numuriem. Šodien 123., 119. dziesma, strādātu par celtnieku, pelnītu kaut kādu naudiņu, dzīvotu vienistabas dzīvoklītī ar sieviņu. Mēs būtu laimīgi, bet tādi ļoti indīgi farizeji, fui, es negribu tur būt. Es negribu tā dzīvot, es gribu pilna mēra svētību.
Es izstāstīšu tev notikumu par veco Eskimo. Saldējums ir ēsts „Eskimo”, bet izrādās, ka bija arī tāds cilvēks, varbūt to cilvēku ir kāds izdomājis. Vecais Eskimo dzīvoja tur kaut kur sniegos, kur ar suņu pajūgiem brauc. Un vecais Eskimo rīkoja šovu, viņš ar saviem suņiem, tūristiem un visiem šiem cilvēkiem rīkoja suņu skriešanās sacensības. No cilvēkiem tiek iekasēta kaut kāda naudiņa par piedalīšanos, un Eskimo vienmēr zina, kurš suns uzvarēs. Jau gadi iet, bet tas šovs nenoveco, cilvēki brauc un skatās, un Eskimo vienmēr ir taisnība, viņš vienmēr zina, kurš suns atskries pirmais. Viņš var uzlikt likmi uz pareizā suņa un nopelnīt naudu. Un kāds ciemata iedzīvotājs pēc daudz gadiem uzdrošinās tomēr pajautāt Eskimo, kur ir viņa noslēpums, kā viņš vienmēr zina, kurš suns uzvarēs. Un Eskimo atbild: „Nu ļoti vienkārši – tas, kuru es baroju.”
Kurš uzvarēs, kurš būs augstākās proves cilvēks? Tas, kurš baro savu garu un savu prātu ar garīgu barību un intelektuāli pareizu barību. Nevis kaut ko, kaut kādus žurnālus, kaut kādas muļķības tu salasies un pēc tam brīnies, ka tev dzīvē parādās kaut kādas negatīvas tendences. Baro savu garu ar pozitīvo, ar Dieva Vārdu, ar pareizām grāmatām, biogrāfijām, klausies mācītāja sprediķus, klausies mācītāja līderu skolas, dari to, vairāk lasi un kļūsti līderis un baudi pārpilnību. Un bez paklausības Svētajam Garam, kas uz tevi runā, nekas tavā dzīvē nemainīsies. Tu varbūt domā: „Nē, man labi izdosies.” Bet ir kāds notikums ar kuģi.
„Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja, sacīdams: “Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem. Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairākums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinīkā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem. Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu. Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni. Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti. Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu. To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem. Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas. Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties. Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.”” (Apustuļu darbi 27:9-26)
Pāvils apcietinājumā tika vests uz Romu ar kuģi. 286 dvēseles bija uz kuģa. Toreiz bija īpaši mēneši pēc gavēņa beigām, kad kuģošana vispār bija aizliegta šajos apvidos. Precīzais datums vēl nebija pienācis, bet šis posms, kurā viņi brauca ar kuģi, bija jau bīstamais laiks, bet vēl atļauts. Bet Pāvils teica, ka, redz, priekšā būs gaidāmas grūtības un lielas briesmas draud ne tikai kravai, bet arī viņu dzīvībai. Taču kapteinis un virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim, nevis Pāvila vārdiem. Nu, kas ir kapteinis, kas ir virsnieks un kas ir Pāvils? Pāvils nav kuģa kapteinis, viņš nepārzina kuģniecību.
Es arī nepārzinu visas tās sfēras, kur tu strādā, ar ko tu nodarbojies. Bet es zinu ko es sludinu – Dieva Vārdu. Un Svētais Gars runā, un tu vari uzticēties maniem vārdiem vai arī pats savām iedomām, vai citiem cilvēkiem, ārstam, skolotājam, darba devējam.
Pāvils teica, ka draud briesmas, un tā arī notika. Kuģis nokļuva neapskaužamā situācijā. Dienvidu vējiem lēni pūšot, viņiem šķita, ka viņu nodoms izdosies. Un tu tagad sēdi un klausies, nekas īpašs jau nav noticis, nekas jau nenokrita no debesīm, nekas nenotika, tev šķiet, ka tev izdosies turpināt tāpat kā līdz šim, bet es tev saku, ka neizdosies. Pienāks tava diena, tavs liktenis stāv aiz stūra ar beisbola nūju. Vai nu uz priekšu, vai nu atpakaļ, vai nu augšā, vai nu lejā, vai nu tu esi uzvarētājs, vai arī zaudētājs, nav citu ceļu, melns un balts.
Viņiem šķita, ka nodoms izdosies, bet sākās vētra, vairākas dienas nebija redzama ne saule, ne zvaigznes, liela vētra trakoja, un viņiem zuda pēdējā cerība izglābties. Pienāca brīdis, kad cerība jau sāka zust šiem cilvēkiem, bet Pāvils lūdza Dievu, un Dievs atklājās viņam un teica: „Kuģis neies bojā tevis dēļ, jo tev ir jābūt Romā. Un līdz ar tevi Es tev dāvinu visus šos cilvēkus, neviens neaizies bojā, tikai kuģis.” Pāvils to pateica kapteinim, pateica virsniekam, un šoreiz viņi klausīja viņam. Pēkšņi Pāvils kļūst par līderi uz kuģa. Kuģis aizgāja bojā, bet visi cilvēki kopā ar Pāvilu izglābās.
Tātad, mācība tev – tu vari laist gar ausīm kādu laiku visu, ko es šeit saku, bet tas brīdis jau pienāks, sākumā tev liksies, ka labi viss izdodas, tāpat kā līdz šim, nevajag to sāli, bez sāls arī var ēst, bet šausmīgi negaršīgi, nu, ja tu neesi pieradis ēst ar sāli, tad varbūt tev garšo arī tā, bet tas, kurš ēd ēdienu ar sāli, pēc tam bez sāls nevar nemaz ieēst. Nevajag to sāli, gan jau paspēsim to sāli piekaisīt. Un tad tu nonāc līdz situācijai, ka nu ir ziepes, ūdens smeļas mutē. Zini, kas tevi glābs? Paliec uz kuģa un sāc klausīt Dieva vīru. Sāc ņemt vērā ko viņš sludina un runā.
Mājas grupiņās ir līderi, viņi lūdz Dievu, viņi ir nomodā par tavu dvēseli, nu, ieklausies, ko tev tur saka. Protams, ka svarīgākais ir Bībele, pats meklē Dieva vaigu, bet ieklausies, ko saka tev vadītājs, viņš ir Dieva iecelts cilvēks.
Dzirdējāt, ka lidmašīna atkal nokrita, vācu laikam, nav jau nekas īpašs, ik pa laikam kāda nokrīt. Bet kas ir īpašs, ko ziņās raksta, ka tas pilots bija cietis no depresijas un vēl citu veidu problēmas viņam ir bijušas, bija pat izteicis savai bijušajai draudzene frāzi: „Drīz tu par mani dzirdēsi.” Un mēs tagad dzirdam par viņu. Cilvēks bija slims. Iedomājies, ka tu pieņem darbā slimu cilvēku un domā, ka nekas nebūs, bet viņš tur ir, tā problēma tur ir. Un, ja sāls netiek kaisīts upurim, tā problēma jau ir, agri vai vēlu viņa parādīsies. Ko tas vīrietis izdarīja? Ietriecās kalnos.
„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Dāgs Hevards Mills (Dag Heward-Mills) savā grāmatā raksta, ka redzēja vīziju par kādu cilvēku, kurš sēž krēslā, viņu satver aiz apkakles un izceļ ārā, bet Dāgu paceļ un ieliek iekšā viņa vietā. Un viņš nobijās. Un, zināt, par ko viņš nobijās? Viņš saprata, ko Dievs viņam rāda, ka kāds kalpotājs tiek atcelts no kalpošanas un viņš tiek ielikts iekšā, ka tik viņu tā kādreiz neizņem laukā. Nav neaizvietojamu cilvēku, Dievs izņem, un cilvēki var pat to nezināt. Piemēram, Sauls pazaudēja svaidījumu, un Dāvidu ielika viņa vietā. Estere un ķēniņiene Vašti. Ķēniņiene Vašti nepaklausīja savam ķēniņam, vīram, tas notika publiski, viņu izņēma ārā, un Estere atnāca vietā.
Risinājums ir tikai viens – lai paliktu savā vietā, jābūt ar sāli sālītam upurim. Visu, ko jūs darāt, dariet Dievam par godu. Ēdiet vai dzeriet, dariet Dievam par godu, un esiet tajā kategorijā, kur ir augstākās klases cilvēki, esiet no augstākās proves cilvēkiem.
Tātad ir trīs veidu upuri, trīs veidu cilvēki un trīs veidu rezultāti. Trīs veidu upuri – nepilnīgs upuris, nesālīts upuris, sālīts upuris. Pirmajā variantā – Dievs nedarbojas, otrajā – ierobežoti darbojas, trešajā – pilnā mērā darbojas, un tāda ir Dieva griba katra cilvēka dzīvē, pilnā mērā. Un ir trīs veidu cilvēki, pirmajā gadījumā ir cilvēks neveiksminieks, otrajā gadījumā cilvēks ir viduvējība un trešajā gadījumā ir augstākās proves cilvēks, un tādi esam mēs. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska, Ingūna Kazāka un Daila Lielbārde
