Šodienas svētrunas tēma ir Rakstu vieta no Bībeles, no Hagaja grāmatas.
[..] Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību. (Hagaja 2:19)
Kurš gan nevēlas būt Dieva svētīts? Ikviens, kas lasa Dieva vārdu, zina, cik daudz apsolījumu priekš mūsu dzīves ir Dieva vārdā. To tiešām ir daudz, un tie skar visas mūsu dzīves sfēras, pirmkārt, jau tavu garīgo atdzimšanu un to, kur tu pavadīsi mūžību. Paldies Dievam par mūžīgās dzīvības apsolījumu. Paldies Dievam par apsolījumu, ka Viņš mājo mūsos un mēs Viņā, ka Viņš būs ar mums līdz galam. Paldies Dievam par dziedināšanu, par finansiālu labklājību, par spēku, par svaidījumu, ko Viņš mums ir piešķīris, lai risinātu gan savas mazās problēmas, gan arī citu problēmas, lai celtu Dieva valstību un Dieva valstība ietu plašumā, lai spēks un svaidījums ir uz mūsu draudzes un lai Latvijā nāktu Dieva valstība – Dieva svētīta Latvija. Dieva apsolījumi.
Dieva vārds saka, ka, sākot ar šo dienu, Viņš grib piešķirt mums svētību. Par kādu dienu tiek runāts? Tie nav tukši vārdi. Nebūtu pareizi teikt, ka gadījumā, ja tu lasi šos vārdus, tad pār tevi nāks svētība. Nav gluži tā, tāpēc es nedaudz jūs iepazīstināšu ar kontekstu šai Rakstu vietai. Bībeli nevar lasīt, izraujot vienu rakstvietu ārpus konteksta. Lai vai cik žēlsirdīgs cilvēkiem nešķistu Dievs, Vecās Derības raksti nav atcelti. Rituālie, sabiedriskās kārtības un kriminālie likumi, kas bija Vecās Derības laikā, neattiecas uz tagadējiem laikiem. Jā, mēs kaut ko varam mācīties. Taču tie neattiecas uz šodienu, bet principi ir tie paši. Tas pats Dievs ir Vecajā Derībā, tas pats Dievs ir Jaunajā Derībā. Ir rakstīts: “[..] Mīliet savus ienaidniekus.” (Mateja evaņģēlijs 5:44) Tie ir Jēzus vārdi. Bet tas pats Dievs saka: “[..] Aci pret aci, zobu pret zobu.” (2.Mozus 21:24) Vai tas nav tas pats Dievs? Pie šīs tēmas mēs vēlāk vēl pieskarsimies. Konteksts rakstvietai: “[..] Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību.” (Hagaja 2:19) Mēs meklējam Bībelē apsolījumus, ņemam tos priekš sevis, apliecinām tos un ticam, ka, tos apliecinot, Dievs mūs svētīs. Tas nav nekas nepareizs, un tomēr, ja mēs skatāmies kontekstu, tas ir nedaudz cits.
538. gadā p.m.ē. Izraēls bija pavadījis trimdā jeb Bābeles gūstā vidēji 70 gadus. Tāda bija Dieva griba. Tā bija spītīga tauta, tie bija cilvēki, kas nevēlējās pakļauties Dieva prātam, kas atstūma Dieva mīlestību. Galu galā viss beidzās ar to, ka nāca tauta – kaldeji, babilonieši, un izpostīja gan templi, gan Jeruzālemi un aizveda tautu vairākos etapos gūstā. Tālāk politiski mainījās vara, pēc Bābeles impērijas nāca mēdieši, pēc tam persieši, Persijas, Mēdijas impērija. Persijas ķēniņš Kīrs deva pavēli par brīvlaišanu – atlaida izraēliešus. Bija pagājuši 70 gadi pēc Dieva gribas. Dievs lietoja ķēniņus. Dievs lietoja Persijas ķēniņu Kīru. Viņš pasludināja, ka izraēlieši varēja atgriezties savā dzimtenē, un, ne tikai vienkārši atgriezties, viņš pat piešķīra tiesības un līdzekļus. Apkārtējiem iedzīvotājiem bija jāmaksā nodoklis, lai atjaunotu templi. Kaut kādā mērā Persijas ķēniņš godāja arī Izraēla Dievu Jahvi. Tas nebija viens vienīgais Dievs, kam viņš ticēja, ko viņš godāja, bet tomēr. Izraēlieši atgriezās, bet viņi sastapās ar grūtībām, pirmkārt, ar politisko spiedienu. Politika vienmēr ir visās tautās, visās valstīs. Arī šajā gadījumā, neskatoties uz to, ka ķēniņš Kīrs bija izdevis pavēli, bija kādi citi, kas domāja citādi. Ar intrigu palīdzību, ar politiski netīru spēļu palīdzību viņam izdevās apturēt tempļa celtniecības darbus. Tas bija viens iemesls, kāpēc šie pamati templim tika ielikti, bet darbi tika apturēti. Otrs iemesls bija parastas eksistenciālas problēmas. Izraēliešiem bija eksistenciālas problēmas. Viņiem bija vajadzīgs darbs.
Tas ir līdzīgi kā cilvēks, kurš ir atnācis un iepazinis Kristu, mājas grupiņā par viņu lūdz Dievu. Ļoti bieži cilvēki atnāk nekādi, depresijā, slimībās, nabadzībā, tad nu grupiņa ir lūgusi Dievu, lai šim cilvēkam būtu darbs. Cilvēki, kas no nulles iesāk atkal dzīvi, bieži vien ir bez darba, pat izglītoti cilvēki, kuri nespēj normāli nopelnīt. Cilvēki nemāk dzīvot. Cilvēks ienāk draudzē, grupiņā, dzird motivējošus sprediķus, viņam ir atbalsts, un pēkšņi viņam patrāpās labs darbs. Šo darbu dod Dievs, caur šo darba devēju dod Dievs, vai labākajā gadījumā viņš pats sāk savu biznesu, viņš kļūst pašnodarbināts, viņš pats grib piedāvāt savus pakalpojumus. Vairāk tas attiecas uz cilvēku, kurš pie kāda strādā, tur ir tāds darba laiks, kādu piedāvā. Šis darba laiks sakrīt ar grupiņas laiku, ar to vietu, kur ir Dieva klātbūtne, ar vietu, kur viņš ir dabūjis arī savu darbu. Viņš bija nekas, un tagad viņš ir kaut kas – viņam ir darbs. Cilvēks nedaudz ir pacēlies, dabūjis darbu, viņš jau kļūst lepns un viņam vairs nevajag avotu, no kurienes šī svētība nāk. Izlaižot vienu, divas grupiņas, praktiski šādā veidā viņš atgriežas vecajās sliedēs.
Tas ir līdzīgi tempļa celtniecībai, jo Dieva vārds saka: “[..] Jūs esat Dieva nams.” (1.Korintiešiem 3:16) Tu esi Dieva nams. Vēl Dieva vārds saka: “[..] Uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu.” (1.Pētera 2:5) Runa ir par tevi kā personību – tu cel savu garīgumu, tu cel savas morālās īpašības, savu raksturu. Otrs, tu cel arī draudzi. Tu cel sevi un cel Dieva valstību. Tu iepazīstini cilvēkus ar Kristu. Mēs kā draudze nesam izmaiņas arī valstī. Lūk, tā ir Dieva nama celtniecība.
538. gadā p.m.ē. izraēlieši tika atlaisti no 70 gadu trimdas. Es šeit negribu vilkt precīzu skaitļu paralēles. Esiet uzmanīgi ar dažādām skaitļu mistikām. Esiet uzmanīgi ar Atklāsmes grāmatu. Visbiežāk tur nav nekāda sakara ar cipariem, ne ar konkrētiem laikiem. Ir vispārīgi principi, šajā gadījumā vispārīgs princips ir ļoti skaidrs. Vairāki desmiti gadi – laika periods, kurā cilvēki nebija izmantojuši to iespēju, ko deva Dievs. Kad viņi bija brīvi, kad nebija okupācijas, kad nebija svešas varas, viņiem bija brīvība celt Dieva valstību. Kad šī brīvība netika izmantota, sekoja okupācija. Vecajā Derībā nekā cita nav kā: okupācija, brīvība, okupācija, brīvība. Ikreiz, kad šī brīvība tiek dota, ir kaut kādi mirkļi, kad cilvēki sāk celt draudzi, draudzes piepildās, grupiņas piepildās, cilvēki sāk domāt par garīgumu. Te pēkšņi iegrimst savās rūpēs, tad politisks spiediens, tad sadzīviskas problēmas, eksistenciālas problēmas, dažādi jautājumi. Cilvēki iegrimst savās rūpēs un aizmirst celt Dievam namu. Šajā gadījumā Hagajs pravietoja 538. gadā p.m.ē., Izraēlu atlaida, un 520. gadā p.m.ē. Caharija pravietoja, lai turpina celt Dievam namu. Tik īsā laika posmā izraēlieši jau bija pārtraukuši celt templi.
Jaunās Derības kontekstā templis esam mēs, tā ir draudzes celtniecība. Tā ir paša sevis celšana un draudzes celšana, Latvijas celšana. Tēvreize ir ļoti vienkārša: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10) Virs zemes – tavā dzīvē, tavā personībā, tavā apkārtnē, tavā draudzē, tavā pilsētā un tavā valstī. Aleluja! Viss ir ļoti vienkārši.
Latvijas vēsturē viss ir ļoti līdzīgi. Tāpēc jau mums ir Dieva vārds, lai mēs ar to varētu iepazīties un saprast arī savu vēsturi. Latvijā ik pa laikam ir kādi periodi, kad tiek dota politiska brīvība un reliģijas brīvība, bet jautājums, vai cilvēki to izmanto. Kristieši var teikt, ka cilvēki to nav izmantojuši. Ir ļoti nepareizi teikt, ka cilvēki to nav izmantojuši. Draudze var to tikai izmantot, cilvēki to nevar izmantot, jo kurš ir gaisma šai pasaulei? Kristus caur savu draudzi. Viņš ir galva, mēs esam Viņa miesa. Draudze ir gaisma, un, ja tā nav izmantojusi šo laiku un nav gaismu nesusi, tad nevar vainot cilvēku, ka viņš nav nācis pie Kristus, nav nācis gaismā. Draudze nav izmantojusi. Kas notiek politiski? Ko mēs redzam šos pēdējos divus gadus? Draudzēm ļoti nopietni tiek piegrieztas skrūves. Nevis nedaudz, bet ļoti nopietni. Tieši pašām draudzēm, jo šeit vairs nav runa par sliktu situāciju valstī – ārējo parādu, ekonomisko situāciju, sociālo situāciju. Notiek represijas pret kristiešiem. Ir laiks, kuru mēs varam izmantot. Ja draudze ir bijusi inerta, remdena, nav nesusi gaismu, nav reāla rezultāta – ne kvantitāte, ne kvalitāte. Kvalitāte rada arī kvantitāti. Šādā gadījumā garīgajā pasaulē mēs dodam vietu tumsai. Tāda ir Latvijas vēsture.
Latvijā ir maz bijuši tie brīži, kad mums ir dota iespēja. Viena no šādām iespējām bija brāļu draudžu atmodas laikā. Arī tad Krievijas impērija aizliedza šīs draudzes. Pēc tam sekoja tā saucamais klusais gājiens, kad brāļu draudzes, kuras atnesa starp latviešiem vienotību, kas deva startu un impulsu mums kā valstij. Vispirms ir garīgā atmoda un tikai pēc tam ir valsts. Tikai pēc tam ir Latvijas armija, kas 1919. gadā aizstāvēja mūsu brīvību. Mums ir sava valsts. Vai ilgi bija mūsu valsts? 1940. gadā šeit ienāca Krievijas karaspēks. Ulmanis atdeva valsti bez neviena šāviena, jo viņš nolēma, ka tā būs labāk, tā būs mazāk ciešanu Latvijas tautai. Bet viss bija otrādi, ciešanas bija vēl vairāk. Cilvēku uz ielas savāca un aizveda nezināmā virzienā, Čekas pagrabos. Vai tūkstošiem cilvēku, kuri tika izsūtīti lopu vagonos uz Sibīriju, kur ceļā daļa cilvēku nomira un tik maz atgriezās. Tā ir Krievijas impērija, PSRS, kuri pēc kara netika sodīti. Nacisti tika tiesāti un sodīti, komunisti netika sodīti, tāpēc viņi turpina šodien. Šis ķēniņš Kīrs, kas bija tā laika imperators – šodien ir līdzīgi. Tieši caur šiem cilvēkiem arī Dievs darbojas – atlaiž vai aiztaisa. Un šoreiz jau ir trīsdesmit gadu pagājuši kopš neatkarības atgūšanas, kopš barikādēm. Šis ir ilgs laiks, lai draudze to varētu izmantot.
Mums iepriekšējā dievkalpojumā Jēzu kā savu Kungu un Glābēju pieņēma ap 20 līdz 30 cilvēku. Manuprāt, tas nav nemaz labs rezultāts, bet tas ir rezultāts. Vakar es biju ciemos pie sava drauga Alekseja Ļedjajeva, apsveikt viņu dzimšanas dienā. Apsveicu, pateicu nelielu uzrunu, es teicu par šiem četriem mēnešiem, šiem diviem gadiem, ka mēs personīgi šo divu gadu laikā esam izauguši, mēs esam pārkāpuši tūkstoša slieksni. Mēs bijām draudze zem tūkstoša, šobrīd esam virs tūkstoša, tas ir brīnišķīgi. Tas arī nav labs rezultāts, bet tas ir minimāls rezultāts, kas norāda, ka mums vēl kaut kāda dzīvība ir un būs.
Hagaja pravietoja, ka, sākot ar šo dienu, es gribu jums piešķirt svētību. Ar kādu dienu?
Padomājiet tomēr savā sirdī par laiku no šīs dienas atpakaļ līdz agrākam laikam, kā bija, pirms lika akmeni uz akmens Tā Kunga namam! (Hagaja 2:15)
Dievs runāja caur Hagaju uz izraēliešiem, kuri ir apturējuši tempļa celtniecību jeb kūtri to dara. Viņš prasīja, lai viņi padomā, kā bija pirms tam, kad vēl nebija likts pamats templim, un kā ir tagad.
Ja kāds pienāca pie neizkultas labības kaudzes, kurā būtu bijis jābūt divdesmit mēriem, tad tur bija tikai desmit; un, ja viņš pienāca pie vīna spaida, sagaidīdams saņemt piecdesmit spaiņu, tad iznāca tikai divdesmit. (Hagaja 2:16)
Nebija svētības. Piemēram, tev algā jāsaņem tūkstotis, bet tu saņem piecus simtus – nav svētības. Tev grupiņā jābūt divdesmit cilvēkiem, bet ir tikai desmit cilvēku, būtu jābūt desmit, bet ir tikai pieci cilvēki. Tev bija jābūt normālā harmonijā ar sevi un Dievu, bet tu tikai pa pusei esi harmonijā, pa pusei ir kaut kāda depresija, kaut kas nesaprotams. Tev bija jābūt veselam, bet tu esi tikai pa pusei vesels, jo sāp šeit un tur. Nav svētības.
Ukrainā notika tāds gadījums, burtiski dažas dienas atpakaļ. Uz ielām ir Ukrainas armijas posteņi, noteiktos laikos mašīnas nebraukā, viss tiek pārbaudīts. Viņi apturēja kādu automašīnu, lai to pārbaudītu, un viens no karavīriem, kas devās pārbaudīt, paklupa, viņam izkrita šautene un netīšām izšāva. Pārējie nodomāja, ka šauj no šīs mašīnas un šo mašīnu sacaurumoja, bet šajā mašīnā tika nogalināta ļoti augstas kārtas Ukrainas amatpersona. Savu cilvēku nogalināja. Tā notiek. Starp citu Oskars Kalpaks nomira līdzīgā veidā. Pulkvedi Kalpaku, vienu no redzamākajām personām, kurš piedalījās Latvijas brīvības cīņās, nogalināja savējie. Kara laikā tā gadās, ka pretinieku sajauc ar savējo. Sākās apšaude un pulkvedis Kalpaks tika nošauts. Nav varoņa nāve. Un šajā gadījumā arī nošāva savu cilvēku. Es to varētu nosaukt arī par neveiksmi, nesvētību, kurai nevajadzēja būt.
Draugi, šādas nesvētības, nejaušības tavā dzīvē nenotiks. Uz tavas galvas nejauši neuzkritīs ķieģelis. No jumta sniegs un lāstekas tev neuzkritīs. Tava kāja nepaslīdēs un tu to nesalauzīsi. Kaut kādi vīrusi – ja kādam tas būs smagi, tev nebūs smagi.
Dieva vārds saka, ka šiem cilvēkiem, kuri bija pārtraukuši celt, dzīvēs parādās nesvētība.
Padomājiet tomēr savā sirdī par laiku no šīs dienas atpakaļ līdz agrākam laikam, kā bija, pirms lika akmeni uz akmens Tā Kunga namam! Ja kāds pienāca pie neizkultas labības kaudzes, kurā būtu bijis jābūt divdesmit mēriem, tad tur bija tikai desmit; un, ja viņš pienāca pie vīna spaida, sagaidīdams saņemt piecdesmit spaiņu, tad iznāca tikai divdesmit. Jo Es jūs piemeklēju ar sausumu, ar labības rūsu un dzelti un krusu ikvienā jūsu darbā, un tomēr jūs neatgriezāties pie Manis, saka Tas Kungs. Tad nu raugaities uz to, kas notiks turpmāk, skaitot no šās dienas un vēl drusku atpakaļ, proti, sākot ar devītā mēneša divdesmit ceturto dienu – dienu, kad Tā Kunga namam likts pamats; raugaities un vērojiet uzmanīgi, vai sēklas labība joprojām vēl paliek klētī un vai vīna un vīģes koks, granātābele un eļļas koks arī turpmāk vēl nenes nekādus augļus. Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību.” (Hagaja 2:15-19)
Svētība, veiksme, izdošanās it visā. Veselība, finansiāla labklājība, izaugsme tavā raksturā, personīgajā dzīvē, tavā darbā, itin visā. Pats par sevi saprotams, tev pieder mūžīgā dzīvība. Sākot ar šo dienu. Kas ir šī diena? Pareizāk būtu teikt nevis, ka, sākot ar šo dienu, Dievs man piešķirs svētību, bet, sākot ar šo dienu, es celšu Kungam namu. Āmen! Sākot ar šo dienu, es turpināšu celt Kunga namu, kas bija apstājusies divu gadu lielajā depresijā. Lielā depresija ir beigusies. Ir laiks celt Tam Kungam namu. Un nav svarīgi, vai bija divus gadus pandēmija vai karš, vai kaut kas cits. Draugi, tas neatceļ šos principus. Ir jāceļ Tam Kungam nams. Un, sākot ar to dienu, kad tu sāksi celt Tam Kungam namu, Dievs piešķirs tev svētību. Āmen! Tu esi svētīts. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams. (5.Mozus 28:6) Visur, kur tu savas rokas pieliksi, tam visam būs svētība. Aleluja!
Ko nozīmē celt Dievam namu? Mēs šo tēmu esam apskatījuši no visām pusēm. Ko nozīmē ielikt namam pamatus? Pamats ir brīdis, kad tu pieņēmi Jēzu Kristu par savu Glābēju. Pamats ir Kristus upuris, pamats ir jauns radījums.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Kad tu sāc domāt saskaņā ar to, kas tu esi kā jauns radījums. Dieva Gars dzīvo tevī. Tev pieder mūžīgā dzīvība un tev pieder visi Bībeles apsolījumi. Tas ir pamats. Bet, kad pamats ir likts, ir jāturpina celt. Cik ilgi būs jāceļ? Aleksejs teica: ”Es domāju, ka vecumā man būs brīvāka dzīve, kā pensijā, varēšu atslābt, būs mazāk visādu problēmu, bet nē, šajā vecumā man viss vēl tikai sākas.” Cik ilgi jāceļ? Jāceļ ir līdz tam brīdim, kamēr Dievs tevi pasauks pie Sevis, kad no šīs dzīves ieiesi mūžīgajā dzīvībā. Kā Pāvils saka, ka vēl nav sasniedzis galamērķi, vēl nav sasniedzis pilnīgu pestīšanu.
Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. (Filipiešiem 3:12)
Mēs tikai ticībā esam šobrīd to sasnieguši. Pilnībā sasniegsim tikai tad, kad dosimies pie Viņa debesīs. Līdz galam, draugi! Vai Pāvils nesaka, lai skrienam uz šo mērķi?
Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. (1.Korintiešiem 9:24)
Lai sasniegtu dvēseļu pestīšanas galamērķi. Jā, mēs esam ticībā glābti. Jā, mums pieder apsolījumi. Bet ir jāiziet līdz galam. Dieva nams ir jāceļ ik brīdi.
Trīs punkti, kā tiek celts Dieva nams:
1. Jaunpiedzimšana caur Jēzus Kristus upuri – tas ir pamats.
2. Tu cel sevi – savu raksturu. Tu veido kristieša raksturu, saskaņā ar Dieva prātu.
3. Tu cel no citiem Dieva valstību. Tu esi draudzes daļa, un ar savu ieguldījumu, ar savām spējām, ar savu talantu, kas tev ir dots, ar to, ko tu vari, tu ieguldies draudzes darbā, lai mēs kā draudze varam pilnvērtīgi funkcionēt un lai varam aizsniegt pazudušos. Un galu galā lai mēs kā draudze spējam ietekmēt arī politiskus procesus, lai Dieva valstība var nākt, lai valstī pie varas ir tādi “ķēniņi”, kuri atlaiž, nevis apspiež, represē. Āmen!
Kā celt sevi? Kā veidot savu raksturu? Šim nolūkam ir personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir veids, kā tu veido sevi, kā tu slavē, kā tu pielūdz, kā tu apliecini Dieva vārdu, laiks, kurā tu analizē sevi un cel sevi. Bībele, lūgšana un draudze. Esot draudzes vidū, esot grupiņā, klausoties sprediķus, vīrs trin vīru, dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta.
Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru. (Salamana pamācības 27:17)
Tavs raksturs veidojas tikai komandā. Raksturs ir stipra kristieša panākumu garants. Mums ir Dieva dotas vērtības. Latvijā ar kristietību nav tik labi, ja ar kristietību viss būtu kārtībā, Latvija būtu citāda. Kaut kādā brīdī Dieva draudze Latvijā, Eiropā ir pārtraukusi celt Dieva namu. Tas ir noticis politisku iemeslu dēļ un arī elementāru sadzīvisku iemeslu dēļ. Ir aizmirsts celt no sevis pašiem Dievam garīgu namu.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..] (1.Pētera 2:5)
Un, kā redzam, tam visam ir sekas.
Es iepriekš pravietoju, ka nāks brīvlaišanas laiks. Kad 2014. gadā Krievija iebruka Ukrainā, Donbasā, es pravietoju, ka mums vēl tiks dots laiks, un laiks tika iedots. Jo arī tajā laikā Eiropa bija uz pulvera mucas un bija pavisam cita situācija kā šodien. Tevi šodien par “Z” burtiņu un par Krievijas agresijas Ukrainā attaisnošanu var arestēt. Tagad mazāk turpina komentēt, bet tāpat turpina attaisnot Krievijas iebrukumu Ukrainā. Un tie ir latvieši, kas atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā. Tas viss ir redzams komentāros pie mūsu rakstiem. Un tajā laikā nebija tāda likuma. Tajā laikā Krievijas propaganda Latvijā bija tik liela, ka tas nebija iespējams. Tagad viss ir pavisam citādāk. Es pravietoju, ka mums vēl tiek dots laiks, mēs sarīkojām trīs lielās Tautas Lūgšanu sapulces. Es nevaru teikt, ka mēs no savas puses izdarījām visu, bet kaut ko mēs izdarījām. Un zini, žēl jau arī par citiem, bet Bībele saka: “Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7) Mūs tas neskars. Āmen!
Draugi, šis ir laiks kad parādās, kas ir kas, un kurš ir kurš, parādās patiesie Dieva svētumu glabātāji. Un tādu vairs nav daudz. Mums ir daudz paziņas, īpaši šādās situācijās parādās, kas ir tavi draugi. Ir jau vēl kādi mācītāji slepenībā kā Nikodēms, kas publiski nerunā. Viņš ļoti skaidri un gaiši definēja, kurā pusē viņš ir, kurā pusē ir Kristus. Viņš skaidri teica, ka viņš nešķiros cilvēkus. Un otri esam mēs. Mēs nešķirojam cilvēkus. Kopš ieviesa QR kodu sistēmu, es neesmu šķirojis cilvēkus. Un mēs kā draudze neesam šķirojuši cilvēkus. Bībele saka: “[..] mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Romiešiem 13:9) Mēs esam turējušies pie šī baušļa arī tad, kad par to bija jāmaksā cena. Mums neļāva pulcēties četrus mēnešus. Es nevaru iedomāties, kā var šķirot cilvēkus, kam ir QR kodi un kam to nav. Es to izdarīt nevaru. Es nevaru izvēlēties, kurš nāks pie Dieva un kurš nenāks.
Un tāpēc, ka mēs nešķirojām cilvēkus, Dievs mūs vairāk mīl. Kāds teiks: “Nē, Dievs visus mīl vienādi!” Lasi Bībeli – nemīl vienādi! Dāvids un Sauls. Kuru vairāk mīlēja? Kurš vairāk tika svētīts? Kurš tika izredzēts? Mozus un citi? Dieva vārds saka: “[..] Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu.” (Romiešiem 9:13) Divi brāļi. Dievs saka, ka to Es ienīdu, bet šo Es mīlēju. Ābels un Kains. No viena pieņēma upurus, bet no otra upurus nepieņēma.
Un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. (1. Mozus 4:4-5)
No kā tas ir atkarīgs? No tā, kā tu pats tuvojies Viņam.
Un šodien pēkšņi sākas karš. Tikko paziņo, ka tiks noņemti ierobežojumi, mums sākas karš. Latvijā gluži karš vēl nav, bet Ukrainā gan ir. Un Latvija ir pietuvināta kara stāvoklim. Un te pēkšņi cilvēki vairs nesaprot, ja pieci sit vienu viņa mājās, viņi domā, kurā pusē nostāties. Sitēji saka viņam: “Klausies, kad tu izpildīsi visas mūsu prasības – iedosi savu bankas kartes kodu, pārrakstīsi dzīvokli uz mūsu vārda, tad mēs tevi vairāk nesitīsim.” Un pēkšņi parādās cilvēki, kas saka, ka ukraiņi paši ir vainīgi. Tu dzīvo kaimiņos, un šie pieci sit vienu, un tu saki: “Nē, viņš nedod kodu, un es nenostājos neviena pusē. Es neatbalstu karu. Es esmu pacifists, neesmu neviena pusē. Es neesmu Ukrainas pusē un neesmu Krievijas pusē. Es vispār esmu pret karu.” Tie, kas saka, ka vispār ir pret karu, viņi ir par karu. Tieši viņi ir par karu. Draugi, ir laiks saprast, cilvēkiem ir tā izskalotas smadzenes, ka viņi vairs nezina, kā reaģēt, ko runāt un kā rīkoties. Man nebija ilgi jādomā, kurā pusē nostāties.
Kristieši raksta: “Uz mieru, uz mieru!” Bet ar mieru viņi domā, ka ukraiņiem ir jāpadodas. Viņi domā – miers par katru cenu! Es gribu tev pastāstīt, ko par mieru saka Bībele. Pirmkārt, Dievam ir vārds – Tas Kungs Cebaots. Tulkojumā tas nozīmē – karapulku Virsnieks. Visa Vecā Derība ir pilna ar karu. Kāds teiks: “Jaunajā Derībā nav nekādi kari, Jēzus saka: “Mīliet savus ienaidniekus.”” Pagaidi, Vecās Derības princips “aci pret aci, zobu pret zobu” nekur nav pazudis. Paskaidrošu, kāpēc. Katrā valstī ir sava likumdošana, lai aizsargātu katra cilvēka tiesības. Piemēram, tiesības uz savu mantu, tiesības uz dzīvību, tiesības uz vārda brīvību, tiesības uz reliģijas brīvību. To aizstāv likums. Un likumam seko līdz tādi cilvēki kā prokurori, tiesneši, izmeklētāji, policisti, dažādi iekšlietu darbinieki, slepenie dienesti u.tml. Kas notiek, ja cilvēks pārkāpj šo likumu? Sabiedrības vairākums šīm spēka struktūrām ir devis pilnvaras viņus arestēt un izolēt no sabiedrības. Tu saki: “Es ar sievu strīdējos un tādēļ es viņu nogalināju!” Klausies, tu ar sievu strīdējies. Ukraina ar Krieviju strīdējās un tādēļ viņi visus tos nacistus nogalina. Nav svarīgi, vai sieva vīru sauc par nacistu, ko viņa ir izstāstījusi savām draudzenēm – mans vīrs ir nacists, Hitlers, tikai ūsas vēl vajag. Tas viss jau nav svarīgi. Slepkavība paliek slepkavība. Tiem, kas strīdas, nebūs nekas, bet to, kurš nogalinās, visa sabiedrība arestēs, un tajās valstīs, kur tas iespējams, viņam izpildīs nāves sodu. Āmen!
Tātad valstī ir valsts likumi, likumdošana, tiesību normas, un ir cilvēku pašu garīgums, morāle, atbildība Dieva un cilvēku priekšā. Mēs teiksim tā: “Priekš kam mums draudzei vajag likumus? Mēs taču visi esam jaunpiedzimuši, nevaram grēkot.” Bet vai tiešām tā ir? Vecajā Derībā draudze un valsts pārvalde bija viens vesels. Valsts pārvaldes augšgalā bija Mozus un soģi, tāda bija Dieva griba. Bet bija templis, Dieva pielūgsmes vieta, kur negrēko, nezog un nenogalina. Toties bija likumi. Kāpēc bija nepieciešami likumi? Iedomājies, Latvijā ir draudze, kur mēs esam izauguši lielā sastāvā – 500 tūkstoši draudzē un iedzīvotāji 2 miljoni. Tā būtu reāla garīgā atmoda. Tātad 500 tūkstoši draudzes cilvēku, likumi sakārtoti, viss notiek. Klausies, vai šī draudze varētu iztikt bez policijas? Kādi cilvēki apmeklē draudzi? Vai negadās tā, ka reizēm arī kāds pakrīt? Vai šeit vajag kārtībniekus? Varbūt nevajag? Mēs varētu veikt eksperimentu, noņemt visus kārtībniekus un apskatīties, kas notiks. Tici man, šeit sāktos bardaks, katrs darītu to, kas ienāk galvā. Uz tādu draudzi tu pats vairs nevēlētos nākt, nu maksimums 1 vai 2 reizes vēl atnāktu, bet pēc tam tu nevēlētos šeit nākt. Iedomājies, ja uz tavu mājas grupu nāktu smirdīgi, piedzērušies cilvēki, vai tad tu neko nedarītu? Atnāktu cilvēki, kuri traucē komunicēt ar pārējiem grupas cilvēkiem, bet tev būtu vienalga? Lai tik bļaustās? Mums vajag kārtībniekus. Bībele saka, ka valsts valdnieki nes zobenu, viņiem ir vara. Elementāra kārtība, baušļi. Tāpēc, lai arī cik liela būtu draudze vai kristīga valsts, vienmēr ir vajadzīga kārtības kalpošana, policija un likumi. Citādāk nemaz nav iespējams.
Bet, kad tiek runāts par tavu tuvāko Ukrainā, tad pēkšņi vairs neviens nesaprot šos principus. Saka, ka ukraiņi paši vainīgi. Nav svarīgi, kurš iesāka strīdu, svarīgi, kurš nogalināja. Tu zini, ja tev ir ierocis un tavā mājā ielaužas, es gan precīzi nezinu, kā ir mums te Latvijā, bet Amerikā, ja tavā mājā iebrūk laupītāji, tu mierīgi vari visus nogalināt. Tas līķis būs tavā mājā un viss būs kārtībā. Vari vēl nofotografēties, droši! Iedomājies, ģimenē, pēc bērniem un sievas atnāk laupītājs, bet vīrs saka: “Viņa pati vainīga, jo staigāja īsos svārkos, es paskatīšos tagad, kas notiks.”
Cik labi, ka tu esi tādā draudzē, kur tev pasaka, kā visam jābūt. Bet tu zini, ka tajā brīdī, kad es ieņēmu savu pozīciju, tas bija faktiski uzreiz, es pat apsteidzu partiju. Ja es to nedarītu, tad es būtu nodevējs.
Apkārt saka: “Mieru, mieru, es par mieru.” Kādu mieru? Beidz skatīties Rossija 24! Viņi ir melojuši un melo. Viņi sagroza Latvijas vēsturi, sakot, ka mūsu Latvija piederot Putinam.
Izbraucot no Siguldas, plakāts, kas bija noķēpāts ar Z burtu, ir novākts. Tagad uzlikts jauns – Slava Ukrainai, slava varoņiem, un atkal šis plakāts ir noķēpāts. Kā tu domā, kas to dara? Kara apstākļos aci pret aci un zobu pret zobu. Kam ir jākaro, tas karo, kas var, tas dara, kas nevar, tas pasēž malā un pagaida kaut kur ārpus Latvijas, kamēr tiks galā ar ienaidniekiem. Āmen!
Aleksejs teica, ka esot sazinājies ar Andreju Tiščenko, Ukrainas bīskapu, kuram ir tūkstošiem cilvēku draudzes. Esot pilni rehabilitācijas centri ar cilvēkiem. Tur bumbas nešķiros, kurš ir krievs un kurš – ukrainis. Kā arī tie, kuri cīnās, nešķiro, viņi plecu pie pleca cīnās par savu zemi, par savām ģimenēm. Aleksejs teica, ka tādu Andreju Tiščenko, kā tagad, viņš nekad neesot dzirdējis. Tur esot palicis ļoti maz no Kristus žēlastības, ja runa iet par okupantiem. Zini, Jēzus teica: “[..] Mīliet savus ienaidniekus.” (Mateja evaņģēlijs 5:44) Un savu tuvāko. Bet tajā pašā laikā Jēzus nopina virves, nopina pātagu un no tempļa izdzina naudas mijējus un pārdevējus. Tāds pats Vecās Derības Dievs ir arī Jaunās Derības Dievs. Kāpēc es šodien to visu jums saku? Tāpēc, ka es vēlos, lai mēs visi kārtīgi saprastu, kas ir kas. Un nevajag komentāros skatīties uz tādiem, kuri paliek neitrāli, un tie, kuri atbalsta šo karu, tie ir potenciālie nodevēji.
Zini, kas pēc tam notiek? Man ir vairāk ienaidnieku – gan no kristiešu vidus, gan arī tādi, ar kuriem man iepriekš bija ļoti labas attiecības. Kad sākās pandēmija, manas pozīcijas dēļ man parādījās ļoti daudz ienaidnieku, bet zini, arī šī kara pozīcijas dēļ nekas nav mainījies. Un kā lai visiem izdabā? Ja tev ir sava pozīcija, tu nekad visiem neizdabāsi. Jēzus saka: “[..] Es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne, Es jums saku, bet šķelšanos!” (Lūkas evaņģēlijs 12:51) Kā arī: “Tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti.” (Lūkas evaņģēlijs 12:53) Šī šķelšanās nav Dieva griba, bet tā tiks izraisīta.
[..] Viņam caur labību ejot, Viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami. Bet kādi no farizejiem tiem sacīja: “Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?” (Lūkas evaņģēlijs 6:1-2)
Ko darīja Jēzus? Viņš neizrādīja mācekļiem, bet gan farizejiem. Kaut gan reāli viņš darīja to, kas sistēmā bija aizliegts, jo tā laika kārtība to aizliedza.
[..] Viņam sinagogā ejot un mācot, notika, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi. Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu Viņu apsūdzēt. (Lūkas evaņģēlijs 6:6-7)
Viņš zina, ka uz Viņu glūn, Viņš zina, ka tūlīt Viņš iemantos ienaidniekus. Kāpēc Jēzus nedziedināja citā laikā, tādā veidā iegūstot sev labvēlīgu attieksmi no citiem cilvēkiem? Viņš ir sabatā, sinagogā un zina, ka pēc tā laika kārtības bija aizliegts dziedināt, tas bija jādara citās dienās. Policija un stukači jau bija izsūtīti, lai atrastu iespēju, kā apsūdzēt Jēzu. Ko Jēzus darīja? Viņš demonstratīvi pasauca šo cilvēku priekšā un teica: “Topi vesels!”
Bet Viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi: “Celies un stājies šeit vidū!” Un tas cēlās un nostājās. Tad Jēzus sacīja: “Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu: dzīvību glābt vai maitāt?” Un, visus viņus uzlūkojis, Viņš uz slimo sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela. (Lūkas evaņģēlijs 6:8-10)
Un, kas tad notika ar farizejiem?
Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum. (Lūkas evaņģēlijs 6:11)
Vienā momentā tik daudz ienaidnieku un nevis parasti ienaidnieki, bet pārliecināti par to, ka šis cilvēks nav no Dieva. Tieši tāpat ir par mani un Alekseju. Bet mēs esam tie cilvēki, kuri turas pie pareizajām vērtībām, kuri ceļ Dieva valstību un pastāv visos apstākļos līdz galam.
Tu zini, ka ir rakstīts: “Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie.” (Mateja 19:30) Kā arī: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” (Mateja evaņģēlijs 5:4) Bet tie, kuri šobrīd izvēlās plato ceļu, tie tiks pamatīgi skumdināti.
Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)
Jēzus vienmēr gāja pret straumi, pret sistēmu. Vai tā būtu politiska sistēma, vai tās būtu pašu vajadzības. Jēzus gāja pret straumi, saglabājot Savas vērtības, Savu pozīciju un to, kas Viņš ir. Es ar jums lepojos, jo mēs visi kopā esam saglabājuši savas sejas un pozīciju, kuru Dievs mums ir piešķīris. Jēzus tā darīja.
Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un Viņam sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē.” Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi – Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.” (Marka evaņģēlijs 3:31- 35)
Un šajā laikā ļoti skaidri izkristalizējās tavi draugi un tavi ienaidnieki. Un, ja paturpinām vēl par Ukrainas situāciju, tad nav svarīgi – kristietis vai nekristietis, vienkārši ir lietas, kas Dievam ir patīkamas un kuras nav patīkamas. Atceries, Dievs vienmēr ir bijis apspiesto pusē.
Caharija bija otrs pravietis, kas pravietoja, lai izraēlieši turpinātu celt Dievam namu, lai turpinātu to, ko grib Dievs.
[..] Jeruzālemi apdzīvos bez kādiem mūriem liels daudzums ļaužu un lopu, kas atradīsies tajā. Un Es pats būšu, saka Tas Kungs, tai visapkārt par ugunīgu mūri, un Es parādīšos tās vidū lielā Savā godībā. (Caharijas 2:8-9)
Dievs Tas Kungs un Viņa eņģeļu karapulks ir apkārt ap mūsu draudzi un tavu dzīvi kā ugunīgs mūris. Mums līdz šim brīdim draudzē “Kristus pasaulei” nav neviena soda, un tos sodus, kurus uzlika, visus attaisnoja. Tas ir brīnums. Dievs ir labs. No šīs dienas tu cel Tam Kungam namu, un no šīs dienas Viņš piešķir tev svētību.
Un tagad nodarbosimies ar apliecināšanu. Klausies, tu esi Dāvida dzimums? Vai Jēzus ir Dāvida dzimums? Bībele saka, ka Jēzus mums ir kā vecākais brālis, draudzes aizsācējs, galva.
Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis. (Psalms 89:21)
Dāvids bija cilvēks. Protams, šeit tiek runāts arī par Kristu, par Viņa nākšanu, jo Vecajā Derībā izskan pravietojumi. Bet Jēzus vienlaicīgi bija gan cilvēks, gan Dievs, tāpēc šis apsolījums precīzi attiecās arī uz tevi. Mēs tikai nedaudz izmainīsim vārdus, Dāvida vietā liekot tevi.
Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis, un Mana roka turēs viņu stipri, un Mans elkonis viņu spēcinās. Nekādi ienaidnieki neuzveiks viņu ar savu viltu, un netaisnie viņu nenomāks. Es sadragāšu viņa pretiniekus viņa priekšā un viņa nīdējus notriekšu gar zemi. Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un Manā Vārdā augstu pacelsies viņa rags. (Psalms 89:21-25)
[..] jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam. (Caharijas 2:12)
Tu esi atradis un izraudzījis mani par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esi mani svaidījis, mani izraudzījis, mūs izraudzījis. Āmen! Un Tava roka turēs mani stipri, un Tavs elkonis mani spēcinās. Nekādi ienaidnieki neuzveiks mani ar savu viltu. Nekādi! Un netaisnie mani nenomāks. Nekādi apstākļi mani nenomāks! Jo Tu esi pie manis un es esmu Tavs acuraugs. Tu sadragāsi manus pretiniekus manā priekšā un manus nīdējus notrieksi gar zemi. Tava uzticība un žēlastība būs ar mani, un Tavā Vārdā augstu pacelsies mans rags. Aleluja!
