Latvijā ļoti daudzi cilvēki ārzemes uztver kā sapņu zemi un visu savu problēmu atrisinājumu.  Daudzas jaunas sievietes meklē aizjūras princi baltā zirgā, kurš aizvedīs viņas uz laimes zemi. Pirms vairākiem gadiem Līga iemīlējās kādā franču puisī, pārcēlās uz dzīvi Francijā, tomēr šī kopdzīve laimīga neizvērtās. Viena no problēmām, ar kurām viņa netika galā, bija finanses. Esot ārzemēs, Līga bija sākusi skatīties draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus internetā. Pēc kāda laika viņa nolēma atgriezties Latvijā un pievienojās draudzei. Pamazām jaunās sievietes dzīve sakārtojās, un no finansiāli neveiksmīga cilvēka, kurš pat vienā no turīgākajām Eiropas valstīm nespēja pietiekami nopelnīt, šobrīd ir kļuvusi par pašnodarbinātu uzņēmēju, kura pati plāno savu laiku, nodarbojas ar lampu dizainu un sienu apgleznošanu, kā arī nopelna vairāk, kā pietiekami.

Par savu ceļu atpakaļ uz dzimteni, kā arī piedzīvoto materiālo svētību Līga stāsta: “Pirms pieciem gadiem es iepazinos ar kādu franču puisi un neprātīgi viņā iemīlējos. Tajā laikā apmeklēju kādu draudzi, kur mani brīdināja, lai nesaistu savu dzīvi ar vīrieti, kurš ir pilnīgi neticīgs cilvēks. Taču es neklausījos šajos padomos, biju kā pazaudējusi galvu un pavisam drīz devos viņam līdzi uz Franciju, kur dzīvojām kopā “brīvās attiecībās”. Tik ļoti “ieķēros” viņā, ka biju ar mieru rīkoties pretēji Bībeles principiem, ja vien mans draugs tā vēlējās.

Jau pirmajos mēnešos mana rožainā pasaule uzsprāga kā ziepju burbulis. Sākumā priekšplānā izvirzījās materiālās problēmas. Tā kā nepratu valodu, nevarēju atrast normālu darbu un līdz ar to biju finansiāli atkarīga no sava drauga, kurš maksāja par dzīvokļa īri un pirka pārtiku. Bieži vien man nācās viņam lūgt naudu dažādām ikdienišķām vajadzībām un tēriņiem, tas bija pazemojoši un smagi.

Vēlāk, kad jau nedaudz apguvu franču valodu, man izdevās atrast darbu kādā viesnīcā, kur es strādāju par brokastu viesmīli un istabu uzkopēju. Bieži bija jāpiedzīvo neadekvāta attieksme no darba devējiem, samaksa bija niecīga, turklāt bieži vien pat šo mazumiņu man negribēja maksāt! Atrados situācijā, ka, dzīvojot bagātajā Francijā, nevarēju sev atļauties gandrīz neko. Dažkārt pat viens eiro man bija ļoti liela nauda. Pamazām krājās arī parādi, kurus pati nespēju nomaksāt.

Nesakārtotā dzīve manī radīja nemieru un arvien pieaugošu depresiju un nomāktību. Bieži raudāju aiz nospiestības un cerības trūkuma. Par Dievu zināju jau sen, bet biju ļāvusi šim puisim savā dzīvē ieņemt augstāku vietu par Dievu. Vēl esot dzimtenē, nebiju Viņam paklausījusi, bet tagad, Francijā, manī modās arvien lielākas slāpes un ilgas pēc Dieva. Jau agrāk pazinu kādu sievieti, kas kalpo draudzes “Kristus Pasaulei” slavēšanas grupā. Ievēroju, ka viņa portālā draugiem.lv dalās ar savas draudzes cilvēku liecībām un mācītāja sprediķiem.

Izlasīju kādas kalpotājas liecību par to, kā Dievs viņu svētījis finansiāli. Viņa bija ticībā devusi Dievam desmito daļu no ienākumiem, kurus vēl tikai plānoja nopelnīt. Īsā laikā viņa no pastnieces bija kļuvusi par veiksmīgu uzņēmēju, kurai pieder pašai savs skaistumkopšanas salons. Tas vairoja arī manu ticību un es nolēmu rīkoties līdzīgi. Sāku likt aploksnē naudu no summas, ko vēlējos nopelnīt, lai tad, kad būšu Rīgā, atdotu to draudzē. Sākumā tas nebija daudz, tomēr ar laiku es ievēroju, ka summa, ko es katru mēnesi ielieku aploksnē, pieaug. Pēc neilga laika atradu darbu, kurā maksāja vairāk, nekā iepriekšējā darba vietā.

Lasot Bībeli, es arvien vairāk uzzināju Dieva gribu savai dzīvei, līdz sapratu, ka dot desmito tiesu ir pareizi un labi, taču pienācis laiks sakārtot arī citas lietas savā dzīvē. Arvien vairāk apzinājos, ka nevaru ilgāk turpināt kopdzīvi ar šo cilvēku, kurš man bija kļuvis svarīgāks par Dievu. Zināju, ka Viņam kopdzīve ārpus laulības nav pieņemama un ka agri vai vēlu būs jāizdara izvēle.

Attiecības ar draugu kļuva saspīlētas. Viņš jau bija ievērojis manus centienus meklēt Dievu, taču manu draugu tas galīgi neiepriecināja. Viņš bija neapmierināts: “Tā tava reliģija jau ir par traku! Kādreiz taču tā nebija!” Mēģināju stāstīt viņam par Jēzu, taču viņš ar katru dienu arvien vairāk nostājās pret mani un ticību. Bija reizes, kad draugs rāva ārā no rokām Bībeli, kad es to lasīju un izslēdza datoru, kad es skatījos draudzes dievkalpojumus, taču mācītāja svētrunas ļoti stiprināja manu ticību, deva spēku, pārliecību un prieku, kura man tik ļoti trūka.

Kādu dienu, pēc ilgākas gavēšanas un lūgšanām, es paziņoju savam draugam, ka vairs nevēlos turpināt šādas attiecības. Zināju, ka, aizejot no viņa, palikšu bez dzīvesvietas, darba un ar parādiem, taču uzticējos Dievam, ka Viņš man palīdzēs. Tieši tā arī notika – pēc piecām dienām atradu labu darbu.

Lai gan tas bija tāds pats amats, tomēr alga bija ievērojami lielāka, ar izdevīgiem līgumiem, kam klāt nāca dažādas piemaksas un bonusi. 800 eiro parāds, kas man bija iekrājies, dzīvojot Francijā, ilgu laiku man šķita šausmīga un neatrisināma problēma. Taču jau no pirmajām algām jaunajā darbā spēju ātri atmaksāt parādus. Pie tam sameklēju arī jauku dzīvesvietu, ko Francijas dienvidos atrast nav viegli. Kaut arī biju izšķīrusies, es nebēdājos, bet iekšēji jutos atraisīta un laimīga. Mani piepildīja brīvības sajūta, ka Dievs var mani nodrošināt, ja izvēlos būt Viņam paklausīga un iet pa Viņa ceļiem. Ja kādreiz nospiestības dēļ raudāju katru otro dienu, tad pēkšņi asaras bija pazudušas, tā vietā bija liels prieks, spēks un uzvaras sajūta. Jau Francijā esot, kādu laiku darbojos savā specialitātē par mākslinieci dizaineri un pamazām vairojās klientu loks, kā arī ienāca arvien vairāk pasūtījumu.

Tomēr ar katru dienu arvien vairāk ilgojos pēc dzimtenes un draudzes, ko es biju iemīlējusi, skatoties svētrunas internetā. Naudu, ko es atliku Dievam, krāju aploksnē un gaidīju to brīdi, kad būšu Latvijā, draudzē “Kristus Pasaulei” un varēšu pienest šo ziedojumu! Mājās atgriezos šā gada janvārī un uzreiz pievienojos draudzei. Tā tiešām ir laime būt Latvijā un dzīvā draudzē!

Jau Francijā esot, noliku sev regulāru lūgšanas un Bībeles lasīšanas laiku. Uzticēju Dievam savu dzīvi un nopietni meklēju, kāds ir Viņa prāts un nodoms manā dzīvē. Pašlaik esmu iekļāvusies draudzē, apmeklēju mājas grupiņu un jūtos fantastiski! Ja arī ir kādi grūti brīži vai problēmas, tad mana vadītāja un grupiņas cilvēki uzmundrina un palīdz – tā ir vislielākā vērtība manā dzīvē.

Tagad es strādāju savā specialitātē, jo pēc profesijas esmu māksliniece. Šeit, Latvijā, pilnā mērā varu izpaust savu talantu, veidojot dabīga materiāla dizaina lampas un gleznojot. Šobrīd varu darīt to, ko tiešām vēlos un pati plānot gan savu darbu, gan pārējo dzīvi.

Man ir kontakti un pasūtījumi gan Francijā, gan Somijā, arvien vairāk cilvēki uzzina par mani un līdz ar to pamazām pieaug arī pasūtījumu skaits. Salīdzinājumā ar laiku pirms vairāk kā diviem gadiem, kad dzīvoju Francijā un man nebija nekā, patlaban esmu patiešām svētīta. Šogad īstenoju savu sapni, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita nereāls – sakrāju un nopirku savu pirmo auto!

37. psalmā ir teikts: “Paliec savā zemē un dzīvo ar godu”. Tiem, kas savu laimi meklē ārzemēs, varu teikt – tas ir mīts. Vietai, kurā mēs dzīvojam un strādājam, nav nozīmes. Nozīme ir tajā, vai tu esi ar Dievu un vai Viņš tevi svētī. Mēs paši ar savu nepaklausību varam aizvērt durvis Dieva svētībām gan šeit, Latvijā, gan ārzemēs. Varbūt, ka ārzemēs tiešām ir lielāks tirgus un iespējas, bet tas nenozīmē, ka tu nevari atrast savu vietu un aicinājumu šeit, dzimtenē. Meklē savu laimi Dievā!”

Līgas Lūses liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums