Ticības ceļš vienmēr ir interesantu pārbaudījumu pilns.
Nereti mēdz gadīties, ka cilvēks kļūst ticīgs, taču dažādu apstākļu dēļ viņam neizdodas noturēties uz uzsāktā ticības ceļa.

Arnim bija līdzīgi, viņa ticības gaitas sākās jau pirms trīsdesmit gadiem. Tas bija laiks, kad līdz ar brīvības alkām pēc neatkarīgas Latvijas nāca arī kristīgā atmoda. Cilvēki beidzot bija brīvi, ticīgie vairs netika vajāti un represēti. Tajā laikā Latvijā kristiešu draudzes dzima kā sēnes pēc lietus, dievkalpojumi bija pārpildīti. Cilvēki bija izslāpuši pēc Dieva Vārda un meklēja garīgu piepildījumu. Arī Arnis pievienojās kādai no draudzēm un sāka tur kalpot. Taču, diemžēl, pēc kāda laika draudze izjuka. Draudzes pēdējais dievkalpojums sakrita ar Arņa personīgo traģēdiju, tajā dienā nomira viņa sieva. Vienā dienā vīrietis bija palicis bez draudzes, bez sievas un viens pats audzinot trīs bērnus.

Bieži ir novērojams, ka bez garīgas aprūpes, bez regulāriem dievkalpojumu apmeklējumiem un kopā būšanas ar citiem draudzes dalībniekiem,  cilvēks sāk meklēt piepildījumu citās vietās un citos veidos, kas var būt kaitīgi un nerisina radušās problēmas. Arņa gadījumā tas bija alkohols un cigaretes. Atkarības mānīgi sniedza īslaicīgu apmierinājumu. Laika gaitā pēc kartējās alus pudeles un izsmēķētās cigaretes palika tikai nožēla un iekšēja tukšuma sajūta.

Astoņpadsmit gadus Arnis dzīvoja bez draudzes, taču ik pa laikam prātā nāca domas par to, ka vajadzētu atrast savas garīgās mājas. Šīs domas materializējās reizē, kad pie viņa durvīm atskanēja zvans. Atverot durvis viņš saņēma bukletu ar uzaicinājumu uz draudzes „Kristus pasaulei” rīkoto evaņģelizācijas dievkalpojumu. Bukletā bija minēts mācītājs Mārcis Jencītis. Arnis ar prieku atcerējās šo vārdu,  jo iepriekš bija dzirdējis par šo mācītāju, kura dzīvi Dievs bija brīnumaini izmainījis.

Arnis pats stāsta: „Dievkalpojuma apmeklējums man nelika vilties, tur skanēja Dieva Vārds saprotamā valodā. Cik būtiski ir, ka viss mācītāja sprediķos tiek paskaidrots tā, ka visiem ir saprotams. Es to salīdzinu kā ar no rīta izspūrušiem matiem, kad tiem cauri izlaiž ķemmi un viss tad ir savās vietās un tā, kam tā jābūt. Tā arī ir pēc mācītāja sprediķiem, viss neskaidrais kļūst skaidrs un nostājas savās vietās! Es sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu. Dzirdētais sprediķos kā arī kalpošana mājas grupiņā atnesa man jaunu prieku. Paklausot mājas grupas vadītājas aicinājumam, es piekritu aizbraukt uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru, Inkaunteru. Tur es saņēmu dvēseles dziedināšanu, brīvību no lāstiem, kā arī atbrīvošanu no dažādiem dēmoniskiem spēkiem un atkarībām. Esmu pateicīgs par piedzīvoto, pats redzamākais kas ir kā ar roku atņemtas ir izzudušās vēlmes pēc cigaretēm un alkohola lietošanas. Es apzinos cik svarīgi ir pašam cilvēkam regulāri lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Salīdzinot ar daudzām tradicionālajām konfesijām, draudzē „Kristus pasaulei” ir uzsvars uz paša cilvēka personīgo atbildību. Cilvēks pats personīgi ir atbildīgs par savām attiecībām ar Dievu. Pabeidzot draudzes Bībeles skolu es sāku studēt Bībeli pēc mācītāja parauga, četras nodaļas no dažādām Bībeles vietām katru dienu. Tieši regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu – lūgšana un Bībeles lasīšana, ir galvenais pamats garīgai izaugsmei un spēkam dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Paziņas un draugi saka, ka esmu pat izskatā mainījies, kļuvis gaišāks un priecīgāks. Esmu draudzē tikai nepilnu gadu, taču caur draudzes mācību un savām personīgajām attiecībām ar Dievu, esmu piedzīvojis straujas, pozitīvas izmaiņas, kuras ir pamanāmas un neatstāj vienaldzīgus līdzcilvēkus. Tev, kas lasa šo liecību, vēlos uzsvērt, ka nekad nav par vēlu atgriezties pie Dieva, kamēr esam uz zemes. Pārmaiņas ir iespējamas jebkurā vecumā, sirdsmiers ir atgūstams ikvienam. Dievs nešķiro cilvēkus, Viņš gaida katru vienu. Ja esi kādreiz bijis ticīgs un kaut kādu iemeslu dēļ ir sanācis atkrist, tad šis ir labākais laiks, lai atgrieztos! Pie Dieva ir jānāk, velns atnāk pats, bet pie Dieva ir jānāk. Mateja ev. 12:20 “Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekāms Viņš taisnībai dos uzvaru.””

Arņa Lācekļa liecību pierakstīja Haralds Austriņš.