Ar kristīgo mācību esmu pazīstams kopš bērnības.
Kad biju mazs, vecāki man mācīja par desmit baušļiem, kā arī kaut ko par Dievu un Jēzu Kristu. Svētdienās tētis mani veda uz baznīcu. Tomēr toreiz tas viss mani neuzrunāja. Paklausīju vecākiem un gāju, taču nekādu sajūsmu tas manī neizraisīja. Kad sākās pusaudža vecums, radās vēlme neklausīt vecākus nevienā lietā, un tad arī svētdienās uz baznīcu vairs negāju. Tā vietā kopā ar draugiem devāmies, kur deguns rāda. Gribējās būt „lielam” vīram, kas var uzvilkt dūmu un izdzert kādu pudeli alus. Darīju to „varonīgi”, jo uzskatīju, ka tas ir daļa no vīrišķības, un visiem kārtīgiem večiem šādas lietas piestāv un ir jādara.

Man nebija nekādi konkrēti mērķi nākotnei. Kādu brīdi bija doma mācīties programmēšanu, bet tā arī neaizrāvos ar to pa īstam. Mans dzīvesveids un „pareizie” draugi mani vienmēr no tā atturēja un kopā ar viņiem nebija doma sākt darīt kaut ko lietderīgu.

Tad, pavisam negaidot, es pēkšņi saslimu ar smagu gripas formu. Mani aizveda uz slimnīcu. Pirmās pāris dienas gulēju vispārējās terapijas nodaļā un domāju, ka tas ir tikai nieks. Drīz būšu vesels un atgriezīšos pie sava vecā dzīvesveida. Atceros, – vēl vakarā izdzēru saldu tēju un devos gulēt. Taču, kad pamodos, biju pieslēgts ar caurulītēm pie aparātiem. Gulēju reanimācijas nodaļā un pats vairs nespēju ne elpot, ne uzņemt patstāvīgi ēdienu. Rokas bija piesietas pie gultas, tāpat arī kājas. Gripai bija pievienojušās nopietnas komplikācijas – pneimonija. Desmit vai vienpadsmit dienas biju nogulējis komā, ko man ārsti izraisīja mākslīgi, ar spēcīgu miega zāļu palīdzību. Drudzī es biju izrāvis visas caurulītes un vadus no sevis, un tikai ar lielām pūlēm ārsti esot spējuši glābt manu dzīvību.

Skaidri atceros, ka pirms pamošanās man bija sapnis. Es kritu dziļā bezdibenī, pilnīgā tumsā. Krizdams es kliedzu, bet pēkšņi no mugurpuses man tuvojās tāds kā balts gaismas mākonis, kā migla. Šis mākonis mani apņēma un pacēla. Kopā ar to es cēlos augšup, projām no tumsas, un tajā brīdī es atvēru acis. Tobrīd es vēl to nesaistīju ar elli vai debesīm, eņģeļiem vai Dievu, taču sapratu, ka garīgā pasaule ir patiešām reāla.

Slimnīcā pavadīju 2 mēnešus, un tas bija lielākais pavērsiena punkts manā dzīvē. Kad atgriezos mājās, turpināju mācības, centos kaut ko darīt, taču neredzēju vairs visam tam jēgu. Manī bija notikusi iekšēja pārmaiņa. Pēc šī gadījuma skaidri sapratu, ka Dievs ir reāls un tas, kas ar mani notika, ir brīdinājums no Viņa. Sapratu, ka Dievs man dod pēdējo iespēju un ka man ir jāmeklē Viņš.

Pēc kāda laika māsa man pastāstīja par draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa neko neuzspieda, jo zināja, ka man, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, ir aizspriedumi pret jaunajām draudzēm un ka mēs tās uzskatām par sektām. Tomēr viņas stāstītais mani ieinteresēja, un es sāku skatīties internetā mācītāja Mārča Jencīša sprediķus. Viņa sprediķi ļoti mani uzrunāja un aizskāra arī emocionāli. Klausoties man dažkārt skudriņas gāja pār kauliem. Kad es kādu laiku biju skatījies visas svētrunas pēc kārtas, sapratu, ka viņš sludina patiesību un to, kas vajadzīgas tieši manai dzīvei. Tomēr visvairāk mani uzrunāja draudzes slavēšanas dziesmas. Šī mūzika man uzreiz iepatikās un es iekļāvu to savā klausāmās mūzikas sarakstā.

Tā es apmēram mēnesi rūgu kā mīkla, līdz šā gada martā aizgāju uz draudzi. Bija tāda sajūta, ka nevaru neiet. Jau pirmais dievkalpojums atstāja ļoti lielu iespaidu uz mani. Šeit bija nepiespiestības un mājīguma sajūta. Cilvēki bija atvērti un draudzīgi, – kā kopēja, liela ģimene. Pēc otrā dievkalpojuma pievienojos mājas grupiņai Ķengaragā. Tad es pa īstam sapratu, ka Dievs ir patiess un reāls, ka ticība Jēzum nav tikai veciem cilvēkiem. Tieši mājas grupā es atdevu savu sirdi Kristum, ieaicināju Viņu savā dzīvē un pieņēmu lēmumu sekot Viņam. Es iegādājos Bībeli un sāku to lasīt ik rītus, arī lūgt Dievu. Sākumā mans lūgšanu laiks bija piecas minūtes, bet tagad tā ir stunda ik rītu. Tagad manas lūgšanas kļuvušas nopietnākas, lūdzu pēc Dieva gribas savā dzīvē un arī lai mani neticīgie draugi tiek izglābti. Jau no pirmās reizes sāku dot Dievam 10. tiesu. Es devu vairāk, jo gribēju atlīdzināt Dievam to, ka visus šos gadus neesmu Viņu meklējis un kalpojis. Man pat prātā nenāca kaut ko prasīt vai gaidīt pretī.

Tagad pieaugu gan garīgi, gan arī kā personība. Jau pēc pāris mēnešiem es pamanīju reālas un spēcīgas izmaiņas manā dzīvē. Atnāca brīvība no nepareiziem vārdiem. Līdz šim mana attieksme pret Dievu un draudzi bija negatīva, jo par kristietību man bija priekšstats kā par reliģiozu un no dzīves atrautu darbošanos. Tāpēc agrāk man bieži paspruka Dievu zaimojošas frāzes. Taču, kad piedzīvoju Dievu un Viņa mīlestību pa īstam, apzinājos, ka vairs nespēju nelietīgi valkāt Viņa vārdu. Tagad jau ir vairāki mēneši, kopš Tas Kungs mani ir atbrīvojis no šādiem vārdiem.

Stipri uzlabojās manas attiecības ar citiem cilvēkiem. Kaut arī iekšēji biju labestīgs, ārēji bieži vien biju sasprindzis un agresīvs. Mani kaitināja ļaunums un aplamības apkārtējos cilvēkos. Tagad varu bez dusmām kontaktēties arī ar grēcīgiem un ļauniem cilvēkiem. Es neatbalstu to, ko viņi dara, tajā pašā laikā man sirdī nav naida pret viņiem. Viens no maniem draugiem ir sācis ticēt Dievam.

Kā pēdējais aizgāja pesimisms, depresija un raizes par rītdienu. Man vairs nebija bailes par to, vai kādu dienu nepalikšu bez darba un vai varēšu samaksāt visus rēķinus par īri un komunālajiem maksājumiem. Tagad man sirdī ir miers. Strādāju par programmētāju, man ir darbs un Dievs turpina mani svētīt arī finansiāli.

Šobrīd esmu laimīgs un pilnīgi apmierināts ar dzīvi. Ar katru dienu vairāk es pateicos Dievam par to, ka esmu Viņu iepazinis un ka manā dzīvē ir pozitīvas izmaiņas. Es zinu, Kam es par to visu varu pateikties. Paldies Dievam un Viņa vienpiedzimušajam Dēlam, Jēzum Kristum. Paldies arī manai draudzei „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņai! Es ticu, ka par manām vajadzībām rūpējas Dievs, ja arī man kaut kas nesanāk, tad pārējo man pieliek un palīdz Dievs, jo Viņš redz, ka es cenšos un daru no sevis visu uz 100%.

Artūrs Krapāns