Pirms kāda laika manam dēlam Miķelim pasliktinājās veselība,
sākās problēmas ar vēderu, puika kļuva nervozs, turklāt lēni pieņēmās augumā un svarā. Ārsts nozīmēja pārbaudi – gastroskopiju, 12 pirkstu zarnas gļotādas izmeklēšanu. Izdarījām šo procedūru, un es par to pat piemirsu. Taču kādā jaukā dienā atskanēja zvans no Bērnu klīniskās slimnīcas, un mūs lūdza obligāti ierasties.

Kad ienācām ārstes kabinetā, viņa sagaidīja mūs kā „pazudušos bērnus”. Stāvoklis esot nopietns, biopsija liecina, ka Miķelim ir 90% tievās zarnas gļotādas atrofija. Tātad tikai desmit procenti no bērna zarnu trakta veica savu pamatfunkciju – uzsūca un pārstrādāja barību. Tika uzstādīta diagnoze – celiakija. Zāles pret šo slimību, protams, neesot, vienīgā ārstēšana – speciāls, bezglutēna uzturs.

Nākamais speciālists, pie kura vajadzēja doties, bija dietologs. Dēls kategoriski nedrīkstēja lietot pārtikā izplatītākos graudaugus – kviešus, rudzus, miežus un auzas, kā arī to produktus. No sākuma šķita, nav nemaz tik daudz to aizliegto produktu, taču uztura speciāliste mūsu optimismu tūlīt atvēsināja. Izrādās, arī normālā pārtikā, rīsos un kukurūzā var būt mikroskopiski glutēna piemaisījumi, kas nekavējoties izraisīs zarnu gļotādas atrofiju un slimības saasināšanos. Pēc dietoloģes teiktā, mans puika nedrīkstēja ēst gandrīz neko no tā, ko lieto pārtikā visi citi normāli cilvēki. Vienīgā izeja – speciāli bezglutēna produkti, kas nopērkami īpašos veikalos, marķēti ar pārsvītrotu vārpu un, protams, maksā bargu naudu. Beigās es pavaicāju: „Bet vai konfekti Miķelis drīkst apēst?” Ārstes acis iepletās platas kā apakštasītes. „Konfekti? Priekš kam viņam konfekti vēl vajag?”

Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu modernā slimība – celiakija, nozīmē jaunu verdzības formu. Cilvēkam nav brīv ēst visu, ko Dievs ir radījis un pats vēlas. Tā vietā viņam ir jādzīvo mūsdienu uztura speciālistu noteiktajās shēmās. „Un šajā bezglutēna, pārsvītrotās vārpas zīmē Miķelim nāksies aizvadīt visu turpmāko mūžu!” tā mūsu tikšanos rezumēja ārste dietoloģe.

Kad nopirku veikalā bezglutēna maizi un pagaršoju, es nespēju to ieēst. Tur no maizes bija palicis tikai nosaukums. Līdzīgi bija arī ar pārējiem „firmas produktiem”. Manam dēlam šāds ēdiens ļoti negaršoja. Kamēr skolā visi bērni ēda, ko ēdnīcā piedāvāja, Miķelis bija „īpašs” – viņam bija īpaša ēdienkarte, īpaša zupa un īpaša sula. Lieki stāstīt, kādas klapatas tas nozīmēja vecākiem un traumu pašam bērnam! Kad bija jādodas skolas ekskursijās vai nometnēs, Miķelis nevarēja ēst to pašu, ko citi. Pārējie bērni viņu tāpēc neizprata un pat atstūma. Tā celiakijas ārstēšana un īpašā diēta radīja lielākas problēmas un ciešanas, nekā pati slimība un tās simptomi.

Nolēmu nepadoties un cīnīties par sava dēla veselību. Man ir varens Dievs, kuram neviena problēma nav neatrisināma un neviena slimība nav nedziedināma. Ik rītus lūdzu Dievu par šo problēmu. Arī mājas grupiņā kopā iestājāmies, lai Miķelītis tiek dziedināts no celiakijas. Es pieņēmu lēmumu, ka pārtikas izvēlē dēlam paļaušos uz Jēzu, nevis ļaušu „pārsvītrotās vārpas” zīmei sevi kontrolēt. Pagāja kādi pāris mēneši, kopš bijām par to lūguši. Kādā reizē grupiņas sapulcē es nolēmu spert pirmo ticības soli. Es teicu Miķelim: „Apēd vienu normālu cepumu!” Sirds dauzījās un tajā brīdī pie sevis padomāju – kas tagad būs? Pārbraucot mājās, jautāju dēlam: „Vai viss kārtībā?” Viss bija kārtībā! Nākamajā mājas grupiņā Miķelis apēda jau divus cepumus. Nebija nekādas reakcijas, alerģijas vai caurejas. Tā mēs abi ticības spēkā sākām kāpt pāri diētas ārsta noteiktajiem aizliegumiem, un nepagāja ilgs laiks, kad Miķelis ikdienā ēda parastu pārtiku, un pēc kāda laika atteicās arī no bezglutēna produktiem pilnībā.

Nu jau ir pagājis vairāk kā gads, kopš mans puika ēd pilnvērtīgu barību, nevis speciālos produktus ar pārsvītroto vārpu uz iepakojuma. Šajā laikā gandrīz ne reizi nav bijušas problēmas ar vēderu uztura dēļ, Miķelis pa šo gadu ir pieņēmies gan augumā, gan svarā, nav arī nervozitātes, kas bija tik izteikta pirms pāris gadiem. Viņš ir dzīvespriecīgs puika, vairs nav „baltais zvirbulis” savā klasē, kopā ar visiem citiem bērniem Miķelis ēd normālu pārtiku, piedalās visās aktivitātēs un labi iekļaujas kolektīvā.

Šobrīd mans dēls ir pilnīgi vesels no celiakijas, kura, kā dzirdu, ir liela problēma daudziem bērniem un arī pieaugušajiem.

Ja arī tev vai taviem tuviniekiem ir šī saslimšana, gribu teikt – paļaujies uz Dievu! Mums ir tikai viens Kungs, kura Vārds ir Jēzus, un tev nav jādzīvo slimības izraisītā verdzībā un atkarībā no diētas, kura nosaka, ko būs vai nebūs ēst. Jēzus par mums ir nomiris un augšāmcēlies, Viņš ir paņēmis jebkādas mūsu slimības pie Sava krusta Golgātā. Ar Viņa brūcēm tu esi dziedināts! Tev vairs nav jāpadodas diagnozēm, kuras apgalvo, ka esi uz mūžu slims un diētām, kas tevi ierobežo. Ticības spēkā tu vari kāpt tam pāri!

Artūrs Danenbaums