narkotikas un dzīvoja izlaidīgu dzīvi. Diemžēl tas atstāja iespaidu arī uz mani,” iesāk savu stāstu Artūrs. 
Viņa dzīvē apreibinošās vielas ienāca diezgan agri – kad puisim bija tikai 13 gadi.„Izaugu vidē, kur apkārtējie jaunieši lietoja alkoholu,
Kā tas ietekmēja viņa turpmāko nākotni? To pastāstīs pats Artūrs: „Kad man bija tikai 13 gadi, paspēju jau izmēģināt gan alkoholu, gan cigaretes. Visi apkārtējie draugi tā dzīvoja, un es nevarēju atpalikt no viņiem. Tomēr šis bija arī laiks, kad manā dzīvē pirmo reizi ienāca Dievs, taču ne uz ilgu laiku. Atceros biju kāzās pie paziņām, kad ar draugiem mājas otrajā stāvā nolīdām, lai, kamēr neviens neredz, iedzertu. Vēlāk vakara gaitā pie manis piegāja kāda meitene, viņa prasīja, kādēļ es lietoju alkoholu. Es nezināju, ko īsti atbildēt. Šī meitene turpināja sarunu un pajautāja, vai ticu Dievam. Viņa uzaicināja mani uz mājas grupiņu, kas atradās pilsētā, kur toreiz dzīvoju. Es, intereses vadīts, aizgāju, arī savu mammu pasaucu līdzi. Tajā dienā pirmo reizi pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju un arī sāku iet draudzē. Kādu laiku tur gāju – iemācījos spēlēt ģitāru un palīdzēju vadīt slavēšanu. Lasīju Jauno Derību, lūdzu Dievu un biju pārtraucis lietot alkoholu, taču nebiju īsti pieņēmis stingru lēmumu dzīvot pēc Dieva prāta. Tad kādā dienā satiku veco draugu, ar kuru sākām runāt par dzīvi, un, izrādījās, viņam somā bija alus. Es piekritu atkal iedzert, jo domāju, ka nekas traks jau nenotiks. Man arī neviens nebija tā īsti pamācījis, ka, sākot jaunu dzīvi, jāmaina arī draugi. Līdz ar to, mana vecā kompānija bieži „parūpējās”, lai es nepaliktu viens un skaidrā. Tādā veidā es arī aizslīdēju grēcīgajā dzīvē – ballītes ar draugiem, alkohols, cigaretes un zālīte… Ļoti reti biju skaidrā prātā, kas beigās traucēja arī uzturēt normālas attiecības ar Dievu. Vairs nelūdzu un nelasīju Bībeli, ar laiku pat nevēlējos vairs neko mainīt, lai gan zināju, ka tam ir negatīvas sekas manā dzīvē. Skolā sekmes bija ļoti sliktas, ar pedagogu palīdzību kaut kā to pabeidzu. Tas bija posms, kad iepazinos arī ar kādu meiteni, kuras dēļ pārvācos uz Cēsīm. Līdz ar to es pilnīgi pametu draudzi. Var teikt, ka atkritu no Dieva, un manā dzīvē parādījās arvien vairāk problēmu.
Mums ar draudzeni pieteicās bērns, un mēs apprecējāmies. Laulībā nebiju laimīgs, ar sievu bieži bija nesaskaņas. Grūti bija vienoties arī par bērna audzināšanu. Sieva ikdienā viņu pieskatīja, bet es strādāju. Šķita, ka bērns tiek pārlieku izlutināts. Turklāt vecāki regulāri brauca ciemos un ar laiku man šķita, ka grib kontrolēt situāciju un jaukties mūsu attiecībās. Arī pats toreiz nebiju ideāls – ar nejauku raksturu. Biju neiecietīgs un ass pret cilvēkiem. To parādīja arī „smagās” mūzikas klausīšanās. Man patika agresīva mūzika, kurai bija destruktīvi vārdi par izlaidīgu dzīvi, depresiju, un šķita, ka tā mani padarīja vēl neiecietīgāku un asāku pret cilvēkiem. Bieži lietoju rupjus vārdus, bija tendence izteikt asas piezīmes vai vienkārši „ieknābt”. Lietoju alkoholu, lai apslāpētu domas par visām problēmām, taču tās tikai saasinājās. Tas viss sasummējās kopā un reiz vienā dienā pieņēmu lēmumu šķirties no sievas, jo vairs nezināju, kā atrisināt domstarpības un ikdienas problēmas.
Sākās vēl lielāka uzdzīve un alkohola lietošana ikdienā. Pats taisīju „kandžu” un, vērodams, kā lēnām tek pilieni pudelē, domāju par sekām, kas būs pēc tās izdzeršanas – strīdi ar cilvēkiem, galvassāpes, dažādas problēmas. Es apzinājos, ka tas nekur mani neved, taču pārtraukt to visu nebija spēka un vēlmes. Dievs iekšēji runāja uz mani un domāju, ka kaut kad tas viss būs jāizbeidz, jo es redzēju, kur esmu nonācis. Joprojām ticēju Dievam un zināju, ja man notiktu kāds nelaimes gadījums, kas būtu diezgan reāli, lietojot alkoholu tādos daudzumos, tad es nonāktu ellē. Neskatoties uz to, spītīgi turējos pie ierastā dzīvesveida. Sapratu, ka agri vai vēlu man būs nepatikšanas.
Tajā laikā mana mamma joprojām ticēja Dievam un bija sākusi apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” Rīgā. Viņa man stāstīja, cik forša ir šī draudze un cilvēki. Tur esot daudz jauniešu. Viņa ieteica man doties uz tuvāko mājas grupiņu, kas atradās Limbažos, lai es aizbraucot un apskatoties. Es mammai toreiz atteicu, ka neesmu gatavs kaut ko mainīt, man gribas ballēties un turpināt dzīvot to dzīvi, kas bijusi līdz šim. Bet, tā kā viss bija sarunāts, nolēmu – aizbraukšu. Mājas grupiņa man ļoti iepatikās, tur bija jauki cilvēki, kuri aizlūdza par mani. Tajā vakarā man laikam pieskārās Dievs, jo radās vēlme visu veco dzīvi nogriezt kā ar nazi. Bija milzīgs haoss, kas jāsaved kārtībā – raksturs, izjukusi laulība, arī finansēs bija problēmas, jo daļa līdzekļu bija aizgājusi tieši alkoholam un ballītēm. Aizbraucu arī uz dievkalpojumu, un pēc tā izlēmu, ka atjaunošu savas attiecības ar Dievu. Sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus. Man apkārt bija cilvēki, kuri atbalstīja un uzmundrināja. Lēnām atmetu alkoholu, cigaretes un zālīti, līdz vairs vispār nebija vēlmes tos lietot. Sapratu, ka jāpārtrauc klausīties arī mūzika, kas provocē manī dusmas un agresiju. Agrāk man jau no paša rīta vajadzēja ieslēgt kaut ko „smagu”. Tagad sāku sekot līdzi tam, ko klausos. Atjaunojot attiecības ar Dievu, sāka mainīties arī mans raksturs. Pievērsu uzmanību visam, ko saku, nelietoju rupjus vārdus un asas frāzes. Kļuvu iekšēji mierīgāks un pozitīvāks, kā arī maigāks un iecietīgāks pret cilvēkiem. Limbažu mājas grupiņā uzņēmos pienākumus – gatavoju cienastu un spēlēju ģitāru, arī draudzē uzņēmos kalpošanu. Tas viss mani mainīja uz labo pusi. Saņēmu arī pamudinājumu atvērt savu mājas grupiņu Cēsīs, kas sākumā šķita nereāli, jo domāju, ka cilvēkam vajag īpašas zināšanas vai spēju vadīt, taču vēlāk sapratu, ka varu to izdarīt – ir vienkārši jāsāk! Sākumā man bija grūti cilvēkiem stāstīt par Dievu, jo baidījos no reakcijas. Taču, pavadot laiku ar Dievu, esmu ieguvis pašpārliecinātību un drosmi. Sapratu, ka varu stāstīt par to, kā Dievs mani ir izmainījis, un ka Viņš to var izdarīt ar jebkuru. Apkārtējie arī bija pamanījuši, ka es esmu izmainījies.
Citiem tiešām ieteiktu padomāt – vai dzīve ar Dievu bez atkarībām, rupjībām un ļaunām domām nav daudzreiz labāka par to, ko dzīvo liels vairums cilvēku?”
Artūra raksturs un ikdiena ir izmainījusies, pateicoties attiecībām ar Dievu un dzīvai draudzei. Viņš ir sapratis, ka dzīve bez Dieva ir bijusi visu problēmu sākums. Varbūt arī Tavā dzīvē ir jautājums – kā izmainīt situāciju, kurā esi? Ieaicini Jēzu savā sirdī un esi draudzē, kurā cilvēki lūgs par tevi un būs blakus, un tava dzīve noteikti izmainīsies!
Artūra Berga liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
