Dievs atklājas tiem, kas Viņu meklē,
kas Viņam uzticas. Dievs ir tas, kurš atjauno mūsu dzīves, kamēr mēs esam ceļā uz Debesīm. Man nepatīk vienkārši runāt, es vēlos nodot tev šo vēsti, kuru Dievs man ir uzticējis nodot Savai draudzei. Es mīlu visas tās stundas, kuras pavadu kopā ar Kristu, lai saņemtu šo vēsti, ar kuru gribu dalīties. Es zinu, ka šeit ir spēcīga Dieva klātbūtne. Svētais Gars pie tiem cilvēkiem, kuri atsauksies Viņa aicinājumam, darīs noteiktas izmaiņas. Dievam ir svētības pilnas domas par tevi. Viņš nav tas, kurš nolād vai novēl tev ļaunu, Dievs neliek tev kāju priekšā, kad tu centies izlauzties. Tas esi tu pats, tava darbība un visas tās lietas, kas radaplacdarmu velnam darboties tavā dzīvē. Bet svētrunas tēma ir „Atpakaļ uz pareizā ceļa”. Varbūt tas šķiet ļoti vienkāršs nosaukums, bet vēsts no Dieva ir ļoti dziļa. Tā nāk no Viņa sirds.
Pasaulē ir ļoti daudz filmas, teātra izrādes, grāmatas, kuru nosaukumā ir vārds „atpakaļ” vai „atgriezties atpakaļ”. Piemēram, „Atcerēties visu”. Ierastais scenārijs ir par varoni, kurš ir zaudējis atmiņu, kādā dienā viņš visu atcerās, un viņa un apkārtējo cilvēku dzīves izmainās. Es tev šodien gribu atgādināt kādas lietas. Un atvest atpakaļ uz pareizā ceļa. Tikai ejot pa pareizo ceļu, mēs varam uzvarēt un aiziet līdz galam. Mēs esam vēl tikai ceļā uz Debesīm. Mums katram šeit uz zemes ir noteikta misija, un Dievam katram cilvēkam ir noteikts plāns. Tas ir plāns precīzi tavai dzīvei un visai draudzei kopumā. Mums kā vietējai draudzei „Kristus Pasaulei” ir sava vīzija no Dieva.
Vienīgā cerība pasaulei ir draudze. Caur Savu draudzi Viņš darbojas šeit uz zemes. Kristus ir mūsu galva, un mēs esam Viņa miesa. Mēs esam Viņa kājas, rokas, mute, kas runā, sirds, kas mīl. Mēs esam viena no kristiešu draudzēm Rīgā, un mums ir savs virziens, kādā Dievs mūs vada. Mums ir sava loma Dieva plānā. Un mūsu draudze sastāv no mājas grupiņām, un katrai mājas grupiņai ir sava loma Dieva plānā vietēja draudzē. Tev ir sava loma un savs uzdevums mājas grupiņā. Tu esi unikāls, individuāls, personība, katrā ziņā draudzē tu par tādu topi. Ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Katrai draudzei un katram kristietim ir pareizais ceļš, un, tikai ejot pa pareizo ceļu, mēs uzvaram. Klibais skrējējs aizskries ātrāk un gūs uzvaru pār profesionālo skrējēju, ja profesionālis skries pa nepareizo ceļu. Klibais pa pareizo ceļu aizklibos ātrāk, bet stiprais skries pa nepareizo ceļu, un, jo ātrāk viņš skries, jo vairāk apmaldīsies. Ir vajadzīgs ticēt pareizi, būt uz pareizā ceļa, jo ceļš ir šaurs, kas ved uz dzīvību, un tas ceļš ir plats, kas ved uz pazušanu. Tad nu ieej pa šaurajiem vārtiem un atrodi dzīvību sev un citiem!
Lūk, vēl kādi nosaukumi no filmām: „Atpakaļ nākotnē”, „Atpakaļ PSRS”, „Atpakaļ laimē”, „Ne soli atpakaļ”, „Nav ceļa atpakaļ”, „Neskaties atpakaļ”. Tātad cilvēki domā par to. Nav ceļa atpakaļ, ir tikai viens ceļš uz priekšu – pareizais ceļš. Ir viegli ar mašīnu apmaldīties kādā lielpilsētā, lai arī ir navigācija, kas arī mēdz kļūdīties. Ir diezgan liels stress un pārbaudījums – izbraukt cauri lielai pilsētai, arī Rīgai. Ir cilvēki, kuri tālāk par Alfu nebrauc. Viņi noliek auto tur un tālāk izmanto sabiedrisko transportu. Kāda jēga šajā gadījumā no automašīnas? Pilsētās ir ceļu remonti, sastrēgumi, un uzelpot var tikai tad, kad tu tiec ārā no pilsētas, uz ātrgaitas šosejas, beidzot var braukt ātri, un tu zini, kur braukt, jo ceļš ved tikai uz priekšu. Kāda ir sajūta, kad tu tiec ārā no pilsētas ieliņu labirinta? Tāda pati tev būs sajūta, kad tu iziesi uz pareizā ceļa no sava garīgā labirinta. Tu varēsi uzelpot un ātri traukties uz priekšu savā ticības dzīvē.
Mūsu ticības kopumam ir sastāvdaļas. Tāpat kā ēdiens, kuram nav visas sastāvdaļas, nav garšīgs, tāpat arī ticībai jāsastāv no vairākām sastāvdaļām. Pulkstenis nedarbosies bez viena zobrata. Visas sastāvdaļas ir svarīgas. Ir jābūt pareizām sastāvdaļām, lai dotos pa pareizo ceļu. Arī mežā var apmaldīties, ejot pa apli, nonākot atkal un atkal vienā un tajā pašā vietā. Sāk pārņemt izmisums. Kāda sajūta ir, beidzot izkļūstot no meža? Tev ir jātiek uz pareizā ceļa.
„Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” (2. Korintiešiem 2:15)
Vienīgā cerība cilvēkiem ārpus draudzes esi tu! Vienīgā cerība pasaulei ir draudze. Tā ir vispasaules draudze, kas sastāv no vietējām dažādām Kristus draudzēm. Ikviena draudze, kas atzīst Kristus nāvi un augšāmcelšanos un kura seko Lielajai Pavēlei, ir kristiešu draudze. Pēc kā var atšķirt Kristus draudzi no citām? Pēc tā, ka šī draudze ne tikai māca evaņģēliju, bet arī iet pie pazudušajiem. Tā ir Kristus smarža cilvēkiem. Jēzus atnāca, lai uzmeklētu un glābtu pazudušo.
Šeit uz zemes mums ir tikai divi mērķi:
1. Meklēt Dievu.
2. Meklēt cilvēkus.
Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Visa bauslība ir savilkta kopā vienā bauslī. To saka Bībele, tie ir Jēzus vārdi. Mīli Dievu un mīli cilvēkus. Kā es kā mācītājs varu teikt, ka es mīlu cilvēkus, ja es neveidoju mācekļus un neizsūtu draudzi glābt pazudušos? Kā es varu apgalvot, ka mīlu cilvēkus, ja es redzu blakus cilvēku, kurš nepazīst Kristu, un vienaldzīgi uz to noskatos? Cilvēki mirst. Mēs reiz mirsim. Ko mēs atstāsim aiz sevis? Tu vari mīlēt cilvēkus tikai tad, kamēr viņi ir dzīvi. Tu vari mīlēt Dievu un cilvēkus, kamēr tu pats esi šeit virs zemes. Un mēs neviens nezinām to stundu, kad Dievs mūs pasauks pie Sevis. Mēs nezinām to stundu, kad Jēzus nāks otrreiz un nodibinās Savu tūkstošgadu valstību. Viņš atnāca vienreiz un nāks otrreiz. Kad augšāmcēlās un pēc tam tika uzņemts Debesīs, eņģeļi mācekļiem paziņoja: „Ko jūs brīnāties, galilieši? Tāpat kā Viņš aizgāja, tāpat Viņš nāks atkal un tiesās dzīvus un mirušus.” Ikvienam, kurš būs ticējis Viņa vārdiem, meklējis Viņa vaigu un pildījis Lielo Pavēli, Jēzus teiks: „Ienāciet Mana Tēva valstībā.” Tiem, kuri nebūs meklējuši Dievu un dzīvojuši Viņa gribā, nebūs aizgājuši līdz galam, Dievs teiks: „Ejiet nost no Manis, Es jūs nepazīstu, mūžīgā pazušanā, ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” Pareizais ceļš ir meklēt Dievu un meklēt cilvēkus. Tu esi salda smarža tiem, kas pazūd. Tu esi salda smarža tiem, kas tiek izglābti. Tikai tu, ne cits, esi saldā smarža. Tu esi saldā smarža tiem, kam jātop izglābtiem. Mums, vietējai draudzei, ir nemainīgs uzdevums un vīzija.
Draudzes logo ir nepārtraukti mūsu acu priekšā. „Kristus Pasaulei”. Mums nav Kristus Pasaule, mums ir „Kristus Pasaulei”. Šis nav zoodārzs, atrakciju parks, cirks, kultūras nams, deju klubs, mūzikas klubs vai hokeja fanu klubs. Šī ir dzīva Dieva draudze. Draudze ar noteiktu uzdevumu, nevis sev, bet pasaulei. Mūsu uzdevums ir nest labo vēsti cilvēkiem. Mīlēt viņus, nesot labo vēsti. Citi to pieņem, citi atgrūž. Mēs augam garā un skaitā, un tādējādi tiek pagodināts visvarenais Dievs. Viņa slava un godība aug šeit virs zemes caur draudzi. Tev nav apnicis tas viss, kas notiek pasaulē? Kari, zemestrīces, katastrofas, nelaimes, bērni bez vecākiem, pedofilija, homoseksuālisms, lesbisms, visa netīrība, pornogrāfija, izlaidība, apspiešana un pazemošana, slepkavības, meli, naids, zādzības. Mēs dzīvojam šādā pasaulē. Cilvēki cieš. Viņi neredz tālāk par savu degungalu, tālāk par savu pudeli. Tā ir pelēkā masa, apstulboti un aprobežoti vergi, un viņiem ir tikai viena atbilde – tu. Jēzus Kristus caur tevi, caur mani. Kristus pasaulei. Logo vidū ir G12 un zemeslode. Government of Twelve – Dieva vadība caur divpadsmit. Jēzus atnāca uz zemes un ne tikai nomira pie krusta un augšāmcēlās, bet arī sagatavoja divpadsmit mācekļus. Viņš mīlēja divpadsmit mācekļus. Viens no mācekļiem, Jānis, savā evaņģēlijā vairākas reizes raksta par sevi: māceklis, ko Jēzus mīlēja. Jānis īpaši izjuta sava mācītāja mīlestību. Jēzus ne tikai Jānim bija Dievs, bet arī viņa vadītājs, viņa grupas līderis.
Jēzum īpaši tuvi bija trīs mācekļi – Pēteris, Jānis un Jēkabs. Pēteris bija visizcilākais no visiem, visemocionālākais, visātrākais, viskarstgalvīgākais un tas, kurš sagādāja visvairāk nepatikšanas sev un citiem. Pēteris visvairāk dabūja vilties. Bet tieši tādu Jēzus viņu lietoja. Māceklība nozīmē piedalīties savā mājās grupiņā, aizsniedzot un glābjot cilvēkus, nostiprinot, apmācot un izsūtot viņus. Tas ir brīdis, kad cilvēks pats atver savu mājas grupu. Kāpēc jāatver sava mājas grupiņa? Lai mīlētu cilvēkus, izpildītu Kristus Lielo Pavēli.
„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:19-20)
Kam Jēzus to saka? Nevis ejiet un tikai sēdiet dievkalpojumā, bet ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Mēs neaprobežojamies tikai ar Rīgu vai Latviju, mēs aizsniegsim visas pasaules tautas. Tu esi draudzē, kas ies līdz galam. Man ir vīzija no Dieva, vai tu nāksi ar mani vai nē, es iešu arī bez tevis, un sasniegšu šos mērķus. „Kristus Pasaulei” būs visās pasaules tautās. Nebūs pārāk ilgi jāgaida, kad mēs piepildīsim šo zāli un vēl vairāk, pēc tam meklēsim lielākas telpas un piepildīsim tās. Mums šodien nevajag koncertzāli „Rīga”, mums vajag cilvēkus! Dvēseles! Dievs mīl katru, ne tikai tevi, bet arī tos, kas vēl Jēzu nepazīst. Atpakaļ uz pareizā ceļa, un tu jau noprati, par ko ir runa. Laiks ir pazudušos ļaudis glābt. Nevis palikt tur, kur ir labi, bet būs vēl labāk, kad atvedīsim jaunus cilvēkus savā grupā. Ja tu nepiedalies evaņģelizācijas darbā, tu nepaturēsi savu glābšanu. Bet tas nav pareizais motīvs, lai glābtu cilvēkus. Pareizais motīvs ir Dieva mīlestība uz tevi un tava mīlestība uz Dievu. Dari to Viņa dēļ! Ar prātu un emocijām mīli ne tikai savus radus un grupa cilvēkus, bet arī tos cilvēkus, kuri iet pazušanā. Iemīli viņus.
Atpakaļ uz pareizā ceļa. To visu, ko tu šodien lasi, Dievs runāja no Jāņa evaņģēlija 20. un 21. nodaļas. Lai labāk saprastu, par ko ir runa, no Lūkas 5:4.
„Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.” (Lūkas 5:4-7,10-11)
Kad Jēzus viņus aicināja Savā kalpošanā, Pēteris, Jānis un Jēkabs bija zvejnieki. Viņiem bija savs bizness, nopietns ģimenes bizness ar savām laivām, tīkliem u.tt. Viņi atstāja savas laivas un sekoja Kristum. Viņi atstāja savu pasaules nodarbi un sekoja Kristum. Bet tur bija notikums. Viņi visu nakti bija zvejojuši, bet nekā nebija noķēruši. Un Jēzus teica Pēterim doties uz augšu un izmest savus tīklus, Pēteris paklausīja un izmeta, un loms bija liels. Viņi atstāja savu biznesu un zvejoja cilvēkus. Es nekur līdz pat evaņģēliju beigām neredzu, ka Pēteris, Jānis un Jēkabs turpinātu nodarboties ar savu biznesu. Viņi seko Kristum un glābj cilvēkus. Taču ir vēl kāda reize, kad Jēzus atkārto to pašu, ko Viņš darīja pie aicināšanas. Izrādās, kad pēc tam, kad Kristu arestēja, Pēteris skaļā balsī Jēzus klātbūtnē noliedza Viņu, teicās Viņu nepazīstam, un Pēteris atgriezās pie savas zvejniecības.
„Sīmanis Pēteris viņiem saka: “Es iešu zvejot.” Tie saka Viņam: “Mēs iesim Tev līdzi!” Tad tie aizgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā nedabūja.” (Jāņa 21:3)
Jēzus ir nomiris, trīs dienas bijis kapā un ir jau augšāmcēlies. Pēterim ir dziļa trauma, vainas apziņa, apsūdzības, nav skaidras nākotnes. Viņš redz, ka Jēzus ir augšāmcēlies, un tomēr viņš atgriežas zvejot, un ne jau viens. Pēteris bija vecākais no mācekļiem, līderis viņu vidū, un pārējie septiņi mācekļi teica: „Mēs iesim tev līdzi.” Tu ej zvejot, noliec kā prioritāti savu darbu, komfortu, skolu, tu aizej zvejot, un visa tava grupiņa aiziet zvejot. Katrs cilvēks, kurš ir tavā ietekmes zonā, dodas zvejot, un cilvēki viņam kļūst vienaldzīgi. Dievs rāda uz tevi ar pirkstu. Ja tev ir cilvēki, kuri uz tevi skatās, viņi darīs to pašu, ko tu. Septiņi mācekļi kopā ar Pēteri aizgāja zvejot, kur bija pārējie mācekļi, vispār nav zināms. Tas, kuram bija viņi jāstiprina un jārāda vīzija, dodas zvejot. Kur palika gaidīšana uz Svēto Garu un kalpošana Jeruzalemē un visā pasaulē? Tā vietā viņi atgriežas pie pasaulīga darba.
Mācekļi strādā pasaulīgu darbu, zvejo, ir nakts, un viņi atkal neko nedabū. Jēzus saka – ja tu kā prioritāti noliksi Dievu, cilvēkus un viņu zvejniecību, un tikai pēc tam savu komfortu, naudas lietas, ģimeni, tad tev būs arī zivis tavā tīklā. Tu saviem spēkiem izmet tīklus un neko nedabū. Visu nakti mācekļi neko nenozvejoja. Te pēkšņi viņi redz, ka kāds sēž krastā, iekūris uguni, viņam ir zivtiņas un maize. Tas bija augšāmcēlies Jēzus, un Jānis saka: „Tas ir mācītājs! Tas ir Jēzus!” Pēteris Viņu nepamanīja pirmais. Viņiem savā starpā bija sāncensība. Pēteris metās ūdenī, pirmais sasniedza krastu un nokļuva līdz Jēzum. Jēzus teica izmest tīklu laivas labajā pusē, mācekļi paklausa un izvelk milzīgu lomu, tīkls neplīst kā pirmajā reizē. Viņi saskaita zivis – 153. Un Jēzus atgādina to pašu, ko teica pirms trim gadiem, Viņš atgādina pareizo ceļu. Tev ne zivis būs zvejot, bet tev būs cilvēkus zvejot!
„Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: “Tas ir Kungs!” Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka Tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā. Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simti olekšu. Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi. Jēzus viņiem saka: “Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši.” Tad Sīmanis Pēteris izkāpa malā un izvilka uz krasta tīklu, pilnu lielām zivīm, kopā simts piecdesmit trīs. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa.” (Jāņa 21:7-11)
Tev būs cilvēkus zvejot! Atgriezies uz pareizā ceļa. Un nevajag neko darīt tikai tāpēc, ka mācītājs stingri runā. Ja tu to pats nesaņem no Dieva, tad tu nesaņem vispār. Tu to dari Dievam, nevajag to darīt man, man ir sava vīzija. Mūsu draudzē ir vīzija, un, kas tajā iet, tie arī ir draudze. Kas neiet šajā vīzijā, tie arī nav draudze. Tu atceries, kāpēc tu esi šeit virs zemes? Mācekļi atgriezās pie sava iepriekšējā biznesa, bet Jēzus saka, ka pirmkārt ir jāstrādā Debesu valstības labā. Visu šo sprediķi varētu nosaukt tā: STRĀDĀT.
Ir jāstrādā, lai glābtu cilvēkus. Ir kaut kas jāupurē, savs laiks, sava dzīve, lai kalpotu Dievam. Pilnīgajam Dievam, Visuaugstajam, Jahvem, Jehovam, Tam Kungam, Visuredzošajam, Visuresošajam. Viņš ir Kungs, Ķēniņš, Valdnieks pār visumu. Nav nekā cēlāka, nav lielākas privilēģijas kā kalpot Viņam. Tas ir darbs. Strādāt Dieva valstībā, Dieva druvā. Dievs meklē strādniekus, kuri ziedo sevi citiem. Māte Terēze visu savu dzīvi nodzīvoja, kalpojot cilvēkiem Indijas graustu rajonos. Viņa zināja savu vīziju, savu aicinājumu no Dieva, viņai bija pilnīgi vienalga, vai kāds viņu sapratīs vai sekos. Pildīt Kristus pavēli ir mūsu dzīve. Pārējais ir štrunts, pupu mizas, nekas. Varbūt tu gatavojies ļoti ilgi dzīvot? Gadi iet, un ko tu esi izdarījis? Kas aiz tevis paliks? Nevar ar minimālām pūlēm gūt lielus rezultātus. Ikdienas darbs. Strādāt, darboties Dieva lietās. Tavs darbs, tava privilēģija, tava dzīve, Dievs un cilvēki.
Es mācīšu no Jāņa evaņģēlija. Kāpēc Pēteris tā vietā, lai normāli sagaidītu Svēto Garu, devās zvejot? Norādes no Jēzus bija, bet tāda konkrētība bija zudusi. Visā šajā zvejošanā var redzēt kaut ko neveselīgu un nepareizu. It kā normāla vajadzība – rūpēties par savu ģimeni, paēst. Kāpēc tieši tajā brīdī viņi devās zvejot? Tam ir vairāki iemesli.
Tam ir vairāki iemesli, kādēļ mēs izvēlamies savas, nevis Dieva lietas, un paši līdz ar to ciešam. Ir tikai viens pareizais ceļš. Turpinājumā mēs aplūkosim dažus iemeslus un iztirzāsim Pēteri. Paturi prātā to, ka Pēteris bija visizcilākais no apustuļiem, un tieši viņu Jēzus atstāja Savā vietā. Tas nenozīmē, ka Jēzus Pēterim iedeva absolūtu varu pār draudzi, taču konkrētajā laikā un vietā viņš bija draudzes vadītājs.
Kur atgriežas meitene, kas izgājusi pie vīra, pāris mēnešus padzīvojusi kopā ar viņu un tad sapratusi, kāda ir patiesā laulības dzīve? Īpaši tādas meitenes, kas par laulību pirms kāzām dzirdējušas tikai no pasaku grāmatām, kurās attēlota mīlestība līdz mūža galam un dzīve bez raizēm, sastopoties ar patieso laulības dzīvi nespēj to izturēt, salūzt, un nereti atgriežas pie mammas. Pēterim, Jānim un Jēkabam vecāki dzīvoja Galilejā. Viņi bija zvejnieki, un viņu vecākiem bija bizness. Arī viņi atgriezās pie saviem vecākiem, jo viņu vīzija un nākotne bija kļuvusi neskaidra, viņos bija ienākušas bailes, viņi zināja, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, taču šaubījās, vai Viņš tiešām ir dzīvs, vai tas ir tikai spoks, un viņi atgriezās pie saviem vecākiem un atsāka zvejot. Viņi sajauca prioritātes. Tavā dzīvē jābūt šādām prioritātēm: Dievs, tu pats, ģimene, kalpošana, darbs. Tiem, kuri nav precējušies, ir tikai 4 prioritātes, jo, ja tu esi pieaudzis cilvēks, tava mamma un tētis nav tava ģimene. Tava ģimene ir draudze. Tas, ka ģimene ir augstāka prioritāte nekā kalpošana nenozīmē to, ka prioritāte glābt cilvēkus tiek atcelta. Jēga mūsu dzīvei virs zemes nav ģimene, bet gan garīgā ģimene. Ģimene ir nepieciešama, lai bioloģiski turpinātu dzimumu, taču mūsu uzdevums nav vairoties vienīgi bioloģiski, mums ir jāvairojas garīgi un jāglābj cilvēki.
Pareizais ceļš ir cilvēku glābšana. Jēzus samaksāja pilnu cenu gan par tevi, gan mani, lai glābtu mūs. Jēzus mācekļi sajauca prioritātes, jo vispirms ir Dievs un kalpošana, tikai pēc tam darbs, viņu gadījumā zvejniecība. Es iesaku arī tev pārskatīt savu dzīvi un izvērtēt savas prioritātes. Ja tavas prioritātes nav kārtībā, tad vari gaidīt pavisam nevēlamas un nepatīkamas lietas. Šī mācība nav tikai, lai iedvesmotu tevi, es tev piedāvāju reālu rīcību. Plāns, kā glābt cilvēkus, ir pavisam vienkāršs, tas ir katras grupiņas uzdevums. Katrā grupiņā ir vadītājs, un katrai grupiņai pašai ir jāizdomā, kur un kā iet pie cilvēkiem. Es nevaru sastādīt plānu 60 grupiņām, tas ir jādara un jāīsteno jums pašiem. Viss ir ļoti vienkārši – paši domājiet, strādājiet, ejiet pie cilvēkiem, esiet viņiem blakus, kalpojiet, nostipriniet, aiciniet mācīties Bībeles skolā, braukt uz inkaunteru, pēcāk kristīties. Es esmu ļoti laimīgs par katru cilvēku, ar kuru es varu būt kopā, par saviem draugiem, lai arī dažkārt viņi slinko vai sataisa kādas nepatikšanas.
Vai tu gribi izmaiņas savā dzīvē? Vai tu gribi redzēt savu draudzi stipru, plaukstošu un zeļošu? Tad atgriezies uz pareizā ceļa.
Pēterim bija neizpratne par turpmāko Dieva vadību. Kamēr Jēzus bija pie viņiem, Viņš norādīja mācekļiem, ko un kā darīt, un viņiem viss bija skaidrs. Taču, kad Jēzus bija miris, pabijis kapā, augšāmcēlies, vienu brīdi atklājās mācekļiem, citu brīdi atkal nozuda, Pēterim pazuda vīzija un fokuss, Dieva vadība. Pēteris devās zvejot, un mācekļi gāja viņam līdzi. Dieva Dieva vadību nevar saņemt, daudz strādājot vai slinkojot un skatoties seriālus vai pornogrāfiju. Nekopjot savas personīgās attiecības ar Dievu, lūgšanu un Bībeles lasīšanu, Dieva vadību saņemt nav iespējams. Vadību var saņemt tikai esot personīgās, tuvās attiecībās ar Dievu. Turpini Viņu meklēt! Dieva plāns ir ļoti vienkāršs – Kristus pasaulei caur mācekļiem, tas ir Dieva mīlestības veids. Dievs caur šo sprediķi tev grib kaut ko pateikt un pie tevis kaut ko izdarīt. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.
Mācekļiem bija vispārīga neuzticība, neticība Jēzus vārdiem. Jēzus stāstīja Savu plānu, ka Viņš mirs, būs kapā un augšāmcelsies, taču, kad Viņš nomira, neviens neticēja, ka Viņš augšāmcelies. Pēkšņi viss, ko Jēzus bija teicis, izplēnēja. Mēs katru nedēļu pārrunājam sprediķi manā līderu grupā, un arī tajā ir parādījušies gudrīši, kuri runā par lietām, kuras viņiem sprediķī patika, kuras bija labi pateiktas, taču man šīs sarunas ir tukšas. Man bija atvaļinājums un visiem bija atpūta, taču sarunas pēc tam kļuvušas tukšas, diezgan vienaldzīgi tiek runāts tikai par lietām, kas patika. Interesanti, ka pirms vairākiem mēnešiem tieši šie cilvēki sūdzējās par to, ka cilvēki viņu grupās piekrīt, ka sprediķis bijis labs, taču neviens neko negribot darīt. Šo parādību es varu nosaukt par sprediķu rijējiem.
Sprediķu rijēji tikai sēž, klausās, viņiem vajag aizvien vairāk sprediķus, vairāk skolas, taču viss, kas tev ir nepieciešams, lai uzvarētu, tev ir jau šodien. Jēzus saka: „Ne visi, kas uz Mani saka: „Kungs, Kungs!” ieies Debesu valstībā.” Nepietiek tikai priecāties par to, cik labs bijis sprediķis un skaļi saukt Aleluja!, tev arī savā ikdienas dzīvē ir tas jāpielieto, jāiekļauj tajā cilvēku glābšana un jādara tas no sirds, nevis ķeksīša pēc. Tad, kad pa īstam dara evaņģelizācijas darbu, cilvēki tiek glābti un reāli pieaug. Padomā, kādēļ tu vispār apmeklē draudzi. Vai tu gribi apprecēties, tikt dziedināts, sakārtot savu dzīvi, kļūt brīvs no kredītiem? Ja tas ir vienīgais motīvs, kādēļ tu apmeklē draudzi, man tevis ir žēl. Vienīgais motīvs, kādēļ apmeklēt draudzi, ir meklēt Dievu un meklēt cilvēkus. Tas ir pareizais ceļš. Cilvēki, kuri ir draudzē tikai, lai apprecētos, sāk draudzību ar vienu, otru cilvēku, taču attiecības nekad neizdodas, un viņi tā arī neapprecas. Tas notiek tādēļ, ka nav pareiza motīva būt draudzē. Dieva vārds saka: „Meklējiet Debesu valstību, tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.” Vēlme apprecēties ar labu sievieti vai vīrieti ir pilnīgi normāla, tomēr, ja esot draudzē tu to nevari izdarīt, tad vaina jāmeklē sevī pašā. Mūsu draudzē vīriešu ir mazāk nekā sieviešu, tādēļ sievietēm vīru ir grūtāk atrast, taču, ja vīrietis draudzē nevar atrast sievu, tad tā nav mūsu meiteņu vaina, bet gan šī vīrieša problēma. Mūsu draudzes meitenes nav dumjas un neies pie katra pretimnācēja. Mūsu Dievs ir Jēzus Kristus, nevis pretējais dzimums un sekss. Meklē Dievu un glāb pazudušos, tad Dievs tev pieliks visu pārējo, tajā skaitā arī sievu vai vīru.
Nākamais iemesls, kāpēc Pēteris un mācekļi neturpināja glābt cilvēkus, bija bailes no jūdiem. Arī tev, iespējams, ir bailes: „Ko cilvēki teiks, kad es viņus kaut kur aicināšu, kā viņi pret mani attieksies, kad stāstīšu viņiem par Dievu?” Vienalga, ko teiks cilvēki, tavs Dievs ir Jēzus Kristus. Mamma, tētis, brālis vai citi radinieki ir labi cilvēki tavā dzīvē un viņi ir jāciena, taču, lai arī ko viņi teiktu, atceries, ka tavs Dievs ir Jēzus. Ja visi panākumiem bagātie cilvēki būtu klausījušies tajā, ko apkārtējie viņiem saka, viņi nebūtu sasnieguši neko. Tev ir sava vīzija no Dieva, un tev tai ir jāseko. Visas pārējās lietas tiks pieliktas, un, ja arī tu nesaņemsi kaut ko, ko vēlies, Dievs tev dos tik lielu prieku par to, ko tu dari, ka tu nejutīsi iztrūkumu un nepārvaramu vēlmi pēc šīm lietām. Dievs ir pietiekams, mums ar Viņu vien pietiek.
„Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.” (Atklāsmes grāmata 21:8)
Baidīšanās no sevis, cilvēkiem, vajāšanām noved pie pazušanas. Ja tu nevari pārvarēt savas bailes, tu nekad negūsi panākumus ne savā grupiņā, ne ģimenē, ne pie cilvēkiem, it nekur. Bailes paralizē, bet mīlestība dara brīvu. Dieva vārds dara brīvu.
„Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7)
Tev ir savaldība un paškontrole. Tev var būt iekšēja baiļu sajūta, taču tev tā ir jāpārvar, jāiet un jāizdara nepieciešamās lietas, jo tev ir Dieva Gars. Tu visu spēj Tā spēkā, kas tevi dara stipru. Amerikāņu zinātnieki ir izpētījuši, ka biezā migla, kas nolaižas pār 7 Vašingtonas rajoniem tā, ka traucē pārvietošanos un satiksmi, sastāv tikai no vienas glāzes ūdens. Neticami, ka ar tik mazu ūdens daudzumu liela daļa no Vašingtonas ir miglā. Tieši tāpat ir arī ar mums – nedaudz grēka, šaubas vai bailes, un tava vīzija ir miglā, un tu esi paralizēts. Lai tevi apturētu, vajag pavisam nedaudz. Nav iespējams mazliet grēkot vai mazliet baidīties. Vai nu visu, vai neko. Grēki, bailes, šaubas, uztraukumi tavu vīziju padara neskaidru un miglainu, tu vairs neredzi ceļu. Kad cilvēks praktizē kādu grēku, pār viņu nolaižas migla, un viņš vairs neredz konkrētas lietas un kļūst neefektīvs. Praktizējot bailes vai kādu citu grēku, mēs savās dzīvēs dodam vietu velnam. Pētera vīzija un entuziasms bija izplēnējis.
Pēterim bija vēl kāds grēks. Viņš sacīja Jēzum: „Lai šie visi Tevi nodod, es nemūžam Tevi nenodošu.” Tomēr viņš nodeva Jēzu Kristu, un tas bija grēks. Šis grēks bija iemesls, kādēļ viņš nevis turpināja glābt cilvēkus, bet gan atgriezās savā biznesā. Pelnīt daudz naudas ir labi, taču tā nav pirmā prioritāte. Apustuļiem vispār nevajadzēja strādāt, jo Jēzus viņiem sacīja: „Jums nebūs strādāt laicīgu darbu, jums būs pilna laika kalpotāju algas, jūs tikai un vienīgi glābsiet cilvēkus un vadīsiet draudzi.” Kādu reizi Jēzus stāstīja par Savu nāvi un augšāmcelšanos. Pēteris Jēzu ļoti delikāti paaicināja maliņā un sacīja: „Pasarg’ Dievs, ka ar Tevi tas nenotiek!” Jēzus viņam atbildēja: „Atkāpies, sātan!” Arī tad, kad Jēzus saviem mācekļiem mazgāja kājas, Pēteris Jēzum sacīja: „Nē, man Tu nemazgāsi.” Jēzus atbildēja: „Ja Es nemazgāšu tavas kājas, tad tev nav daļas gar Mani.” Praktiski Jēzus teica, ja Pēteris neļauj sev mazgāt kājas, lai viņš iet prom no Viņa grupiņas, no Dieva valstības. Uz to Pēteris atbildēja: „Mazgā manas kājas, un arī galvu mazgā!” Pēteris ļoti bieži stājās pretim savam līderim, viņš mēģināja koriģēt, kas Jēzum būtu jādara. Padomā arī par sevi, vai tu meklē pēc Dieva plāna vai arī izdomā savējo un tad stundām ilgi lūdz, lai Dievs to akceptē, piepilda un svētī? Dieva plānā kā prioritāte ir glābt cilvēkus un tikai tad viss pārējais. Meklē Dievu un cilvēkus.
Pēteris salīdzināja sevi ar citiem. Piemēram, Pēteris ar Jāni sacentās pie Jēzus kapa. Marija Magdalēna pie kapa bija visu laiku, viņa pirmā redzēja notiekošos brīnumus, un tieši viņa ir pirmais evaņģēlists, jo pastāstīja par Kristus augšāmcelšanos mācekļiem. Kad mācekļi to dzirdēja, Jānis ar Pēteri skrēja pie kapa, un Jānis saka: „Es skrēju ātrāk nekā Pēteris un pirmais nonācu pie kapa, bet, tā kā Pēteris bija iecelts par vecāko, es viņu palaidu ieiet pirmo un tad iegāju arī pats. Un kaps bija tukšs.” Jānis piemetina, ka ir atskrējis pirmais, lai arī tas nebūt nav svarīgi. Arī vēlāk, kad augšāmcēlušais Jēzus runāja ar Pēteri par to, vai viņš Viņu mīl, Jēzus pravietoja Pēterim, kāds gals viņu sagaida. Jēzus runāja ar Pēteri, un Jānis, māceklis, ko Jēzus mīlēja, gāja viņiem pakaļ. Pēteris pagriezās pret Jāni un vaicāja Jēzum: „Kas būs ar viņu, kā viņš nomirs?” Jēzus Pēterim atbildēja: „Kas tev par daļu? Ja Es gribu, lai viņš paliek.” Pēc tam izgāja valodas, ka Jānis nemirs, un tieši tā arī bija. Tradīcija vēsta, ka viņu iegremdēja verdošā eļļas katlā, bet viņš nenomira, viņš nomira dabīgā nāvē lielā vecumā, vienīgais no visiem. Neskaties uz citiem, skaties uz Dievu. Nelīdzinies mācītājam, savam līderim vai kādam citam, ņem to, kas šajos cilvēkos ir no Dieva, un esi tu pats. Tu nevari būt tāds, kā es, tu esi unikāls un individuāls. Dievs katru mīl tādu, kāds viņš ir. Tu kalpo tā, kā tu proti, es kalpoju tā, kā es protu. Mēs viens no otra ņemam to labāko, bet saglabājam sevi pašus. Esi pats, nevis kāda kopija.
Pēterim bija vēlme būt pirmajam, viņš vienmēr vēlējās būt ekskluzīvs. Viņam bija īpašība vienmēr Jēzum kaut ko pateikt, izdarīt kaut ko ātrāk, nekā vajag. Pēteris vienmēr karsti un ātri reaģēja, pateica vai izdarīja kaut ko, viņš nevilcinājās. Man šķiet, ka šī īpašība viņam palika līdz mūža galam, jo tradīcija vēsta, ka tad, kad viņam vajadzēja mirt, viņš teica: „Es nemiršu tā, kā Jēzus mira, mani pakariet ar galvu uz leju.” Tieši tā viņu arī piesita krustā. Viņš sacīja, ka nejūtas cienīgs mirt tā, kā mira Jēzus, tomēr, ņemot vērā Pētera raksturu, tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ viņš vēlējās nomirt tā. Arī lasot Apustuļu darbus un vēstules, es redzu dažādus Pētera izgājienus. Piemēram, Jeruzalemē farizeju priekšā Pēteris ar pagāniem nebiedrojās, taču, kad viņš bija pie pagāniem, viņš ar viņiem biedrojās. Pāvils to redzēja un atklāti Pēteri atmaskoja. Pēteris nebija pilnīgs. Arī tev piemīt nepilnības, bet tu esi unikāls, un Dievs tevi lietos tādu, kāds tu esi, tikai ej un glāb pazudušos! Ej savā lūgšanu kambarī, pavadi laiku ar Dievu, esi dievkalpojumos un ej pie cilvēkiem. Vienīgais pareizais ceļš ir iet pie cilvēkiem, tikai nebaidies. Dievs tevi lietos ar visām tavām nepilnībām, tomēr pie tām ir jāstrādā, lai tās uzlabotu, citādi tu vari būt neefektīvs. Pēteris apsūdzēja sevi. Viņš, esot līderis, nodeva Jēzu Kristu, un es domāju, ka viņš nejutās cienīgs turpināt to darbu, ko Jēzus viņam bija uzticējis. Pēteris pavilka līdzi vēl 7 cilvēkus. Iespējams, arī tev ir sanācis izdarīt kādas lietas, kuras visai grupiņai nav patīkamas. Pēc tam seko vainas apziņa un domas, kā tu varēji to izdarīt. Pēteris sacīja: „Es tevi nenodošu,” taču nodeva, jo attiecīgos apstākļos nespēja pastāvēt. Pēc tam nāk apsūdzība, taču paskatīsimies, ko par to saka Bībele.
„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)
Lai ko tu nebūtu izdarījis draudzei, mācītājam vai Dievam, ja tu atzīsti šo lietu un nosauc to īstajos vārdos, Jēzus saka, ka tev ir piedots. Neapsūdzi sevi, tas nedos tev neko labu. Turpini pareizo ceļu uz priekšu. Nemokies, jo tiklīdz tu sāksi sevi apsūdzēt, tā būs šī viena ūdens glāze, no kuras radīsies liela migla. Jēzus bija atstājis mācekļus un parādījās viņiem tikai dažas reizes augšāmceltajā miesā. Tas bija Dieva plāns, un viņi tam bija gatavoti, taču viņi tam neticēja. Viņiem iztrūka tuvas attiecības ar Jēzu Kristu. Es domāju, ka daži jutās apvainoti un domāja: „Kā mani pievīla.” Marija Magdelēna dežūrēja pie kapa un bija gatava kaut vai Jēzus mūmiju uz mājām aizvest, viņa bija ļoti pieķērusies savam līderim, savam skolotājam. Iedomājies, kādas sajūtas viņus pārņēma, kad Jēzus pēkšņi viņus atstāja. Iespējams, ka viņi domāja: „Kā Jēzus tā ļāva Sevi piesist krustā? Viņš kaut ko tādu gan teica… Bet kā Viņš tā varēja!?” Varbūt, ka arī tavs līderis tev ir kaut ko pateicis, aizrādījis vai apvainojis, un tu jūties nepieņemts. Tomēr atceries, ko darīja Ādams, kad viņš sagrēkoja – viņš slēpās no Dieva.
Ja tu nesajauksi prioritātes, tev ir liela nākotne priekšā. Dievam ir ļoti plaša sirds. Es arī cilvēkus cenšos pieņemt, cik spēju. Jūties atstumts, nepieņemts? Man tev jautājums – tu jūties nepieņemts draudzē, no līdera, no Dieva? Ko darīja Ādams un Ieva, kad sagrēkoja? Slēpās. Ja tu esi sagrēkojis, tev ir migla acu priekšā, caur kuru velns čukst. Tu jau pats to dari, pats izdomā nepareizas domas. Dievs tevi mīl tādu, kāds tu esi. Viņš tevi ļoti mīl! Tu esi īpašs Dievam. Ja cilvēks pretojas, negrib stāstīt, ja ir barjera – cilvēkam ir grēks, ko viņš nesauc īstajos vārdos. Tiklīdz cilvēks nosauc lietas īstajos vārdos, pēkšņi viss sakārtojas. Pēterim bija šāda problēma. Bet Jēzus to atrisināja, vienkārši pieņemot viņu. Kamēr mācekļi zvejoja, Jēzus tieši uz turieni devās. Jēzus nevienā brīdī nepameta Savus mācekļus. Viņš viņus mīlēja un bija ar viņiem arī mielastā. Viņš deva viņiem norādījumus.
„Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.” (Lūkas 9:11)
Jēzus pieņem tos, kuri seko Viņam. Viņš pieņem jebkuru, kurš seko, kurš nāk pie Viņa tāds, kāds viņš ir. Lūk, atbilde, dziedināšana. Tāpēc, lai cilvēki tiktu dziedināti, mums ir jāpieņem viņi tādi, kādi viņi ir. Tāpēc ir tikai viens iemels, kad cilvēku mēz palūdzam iziet no zāles – kad cilvēks rada nekārtības – trako, veic kādas orģijas, traucē. Jēzus pieņem grēciniekus. Viņš visus pieņem. Mēs esam tie, kas visus šķiro. Un tas mums ir jāpieņem – mums ir jāpieņem citam citu. Jo tur ir dziedināšana.
Pētera problēma – viņš neizprata, kas ir iekšējā un kas ir ārējā ticība. Kas notika pēc tam, kad Jēzus ar mācekļiem savā starpā bija dalījuši zivis un maizi? Jēzus prasīja Pēterim par to, vai viņš Viņu mīl vairāk nekā visi pārējie, kas arī ir daļa no dziedināšanas. Jēzus lietoja vārdu agape, kas ir prāta un gribas mīlestība. Tas ir lēmums mīlēt cilvēku. Un Jēzus jautā: „Vai tu agape Mani vairāk nekā pārējie?” Bet Pēteris atbildēja: „Es tevi filio!” Pēteris apzinājās, ka viņš nav supercilvēks, kurš ies pa ūdeni, kurš visu izdarīs. Ar tādu attieksmi atstāt viņu par līderi citiem bija riskanti. Lūk, šeit notika dziedināšana. Pēteris tajā mirklī pat nesaprata atšķirību starp agape un filio mīlestību. Filio – jūtu mīlestība ar emocijām, jūtām. Mums ir nepieciešama mīlestība gan ar prātu un gribu, gan ar sajūtām.
Kad meitenes izvēlās sev vīru, būtu labi, ja tas cilvēks, ar ko tu taisies savienot savu dzīvi uz visiem laikiem, tev patiktu ne tikai ar prātu un gribu, bet arī ar jūtām. Ja tev būs agapemīlestība, tad būs arī filio mīlestība. Bet primāri ir prāta un gribas lēmums. Tāpat ir arī ar ticību. Ir agape ticība un filio ticība. Ticība ar sajūtām – kad tu tagad lasi šo sprediķi un viss ir kārtībā, tu esi iedvesmots un sajūties tā kā piepūsta bumba. Un tad tu nonāc atpakaļ savās problēmās, kur tev ir nepieciešams izkāpt no savas komforta zonas, taču sajūtas ir daudz citādākas nekā tagad, lasot šo Dieva vārdu. Tas ir ļoti svarīgi tev. Tas attiecas uz cilvēku glābšanu. Tātad – tu sajūti mīlestību un tad tu vairs to nejūti. Attiecīgi apstākļi var pazudināt emocijas. Tas ir tas mirklis, kad Pēteris noliedza Jēzu Viņa paša klātbūtnē trīs reizes.
Ticībai ir divas daļas – sajūtu līmenī un ar prātu un ar gribu. Abas ir svarīgas. Tu ej pie cilvēkiem evaņģelizēt ar prāta un gribas lēmumiem. Kad tu nonāc reālā situācijā, tev pazūd tā sajūta, kas tev bija pirmīt. Bet tad ieslēdzas prāts un griba. Tāpēc nevajag domāt, ka tajā brīdi, kad ir jāiet pie cilvēkiem, pazūdot emocijām, tev būtu jāapklust. Tev ir jāpalīdz cilvēkiem, tu viņus mīli. Tad arī nāk filio. Nevajag jaukt, ka, ja tu neko nejūti, tad tev nav ticības. Viss, ko tu dari ticībā, nebūt nav balstīts sajūtās. Bet ilgstoši bez sajūtām nevar dzīvot. Bet šīs sajūtas mainās un ir kustīgas – tās atnāk un pazūd. Līdzīgi kā Jēzus tās parādās un pazūd. Ticība nav, pirmkārt, sajūtas, tas ir lēmums. Protams, ticībai, tāpat kā mīlestībai, būs sajūtas, taču tas nav noteicošais. Visu, ko dariet, dariet kā Tam Kungam. Vai ēdat vai dzerat, vai sludināt. No sirds dariet to. Āmen!
Grāmatā „Mozus kalns” autors V. Mutjans runā par iekšējo ticību. Mēz bieži vien domājam – kur dabūt ticību. Tev ir iekšējā ticība. Ar prātu un gribu tu dod komandas savai miesai un tā izdara pareizas lietas. Ja tu dod komandas, tev ir ticība. Tev ir ticība. Un, ja šī migla parādās, tad tā ir problēma – tu kļūsti neefektīvs.
Kāds puisis nāca pie Dieva, spēlējot ar mani tenisu. Tas bija viens no veidiem, kā mēs komunicējam. Viņš tenisu spēlē daudz labāk nekā es. Parasti viņš uzvar kādas septiņas partijas, kamēr es četras. Pirms dažām dienām mēs uzspēlējām tenisu. Kā jau laukums bija aizņemts, mēs spēlējām četras partijas. Pirmās divas viņš uzvarēja. Kamēr mēs gaidām uz nākamām partijām, šis puisis man jautāja, lai pasaku lietas, kuras viņam vajadzētu mainīt, es, protams, to pateicu. Kad bija jāatsāk atlikušās divas partijas – es skatos – redz, kur viena kļūda, re, kur otra. Ar to, ko viņš dzirdēja, viņš sāka sevi apsūdzēt domās, un tas traucēja viņam iet uz priekšu. Nevar būt efektīvs, uzvarēt ar nesakārtotu iekšējo pasauli, ja apstākļi tevi ietekmē. Tu ietekmē apstākļus nevis otrādāk. Pēteris uz brīdi atslēdzās no fokusa, un ieslēdzās migla. Nebija skaidrības. Psiholoģiski kļūst nestabils. Es aicinu atgriezties uz pareizā ceļa. Viss ir pagājis. Viss ir tapis jauns. Ej uz priekšu. Glāb cilvēkus, meklē tos un glāb.
„Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.” (Filipiešiem 2:12)
Pēteris pēkšņi attapās, ka Jēzus vairs nav blakus. Nav vairs tas, kurš pasaka visu priekšā. Pēkšņi Pēterim pašam bija jāuzņemas atbildība par sevi un par grupiņu. Jēzus rīkojās ļoti vienkārši – Viņš jautāja: „Vai tu Mani mīli agape? – „Tad gani manas aitas.” Ko Jēzus darīja? Viņš pieņēma mācekļus tādus, kādi viņi ir. Tagad tu būsi citāds, tu esi sapratis mācību. Viņš pamācīja, ka prioritāte ir cilvēku glābšana. „Cel manu draudzi,” teica Jēzus. Pēteris ir klints, uz kuras Jēzus cēla Savu draudzi, Savu grupu. Iesākumā viņš izredzēja kādu, izdarīja korekcijas. Viņš lika Pēterim ganīt Jēzus jērus. Pietiek zvejot, jāsāk glābt cilvēkus. Noliec malā savu biznesu! Pēkšņi Pēteris attapās, ka viņš ir pilngadīgs un viņam pašam jāmācās atbildēt. Līderiem ir lielas smadzenes. Citiem ir lielākas, citiem mazākas. Attiecības ar Dievu. Lūgšana. Neformālajā pasākuma neviens nav ieradies. Ar ko tu nodarbojies, ja ir šāda situācija? Tu jautāsi, kāpēc neaug? Tāpēc, ka ir jāstrādā, bet tu labāk paslinko. Tiem, kas strādā, būs augļi.
Nejauc naudu ar prieku. Prieku dod ne nauda, bet gan Dievs, kad tu dzīvo Viņa gribā un rīkojies pareizi. Nauda ir palīglīdzeklis. Nesajauc! Pāvils saka, ka, kad viņš ir klāt, tad ir viegli izpildīt norādes un paklausīt teiktajam. Tāpēc tad, kad neesmu klāt, tad vēl jo lielāka ir atbildība. Nevis tāpēc, ka mācītājs to pateica, bet tāpēc, ka tā ir tava atbildība, nevis mācītāja. Tas ir tavas attiecības ar Dievu!
Pēdējā laikā es savā līderu grupā pamanu kādus dīvainus notikumus – piemēram, ar automašīnu braucot, tieši šim cilvēkam uzskrien stirna un sasit automašīnu, ko cilvēks ir tikko nopircis. Tieši viņam. Pēc tam pāris dienas atpakaļ tieši manas grupas cilvēks, kas brauca ar riteni, tika notriekta ar mašīnu, brīnumainā kārtā ir palikusi dzīva. Un es zinu, ka tieši ar šiem cilvēkiem man nesen bija saruna par to, ka ir jāmaina kādas lietas. Un tieši pēc tam ir avārija ar laimīgām beigām. Tas nav Dievs, tas ir velna uzbrukums. Bet kaut kādā veidā Ādams slēpās no Dieva un viņš nevarēja viņus pasargāt. B. Grehema meita žurnālistiem paskaidroja atbildi uz jautājumu – kāpēc viesuļvētras Katrīna gadījumā Dievs varēja kaut ko tādu pieļaut? „Es ticu, ka Dievs ir dziļi noskumis par šo notikumu tāpat kā mēs. Tomēr mēs gadiem ilgi esam pieprasījuši Dievam, lai Viņš nenāk tuvu mūsu valdībai, skolai, pilsētai. Respektējot to, Dievs, esot kā džentlmenis, pagāja nost no tā, kur mēs negribējām viņu redzēt.” Viņš paiet nost, kad kļūstam remdeni. Tad var sākties problēmas, gluži tāpat kā ar Ādamu un Ievu. Viņi slēpās no Dieva, no cilvēkiem. Viņi nolika biznesu aukstāk par cilvēku glābšanu.
Cilvēks, no kura nāk vīzija par G12, ir trīs simts tūkstošu draudzes mācītājs. Es esmu to stāstījis, ka esmu redzējis šo cilvēku, runājis ar viņu konferencēs, semināros. Un, kad viņš atpogā kreklu, var redzēt rētas. Draudze bija kļuvusi remdena kādā laika periodā. Un šo mācītāju ar automātiskajiem ieročiem cauršāva, un viņa sievu. Cik atceros – viņš aizspieda kalku, lai nenoasiņotu. Viņi izdzīvoja. Taču tikai pēc tam draudze sāka meklēt Dievu un cilvēkus. Un tā rezultātā šī vīzija ir atnākusi līdz Latvijai. Nav nekā labāka par G12. Jēzus izvēlējās savus divpadsmit. Uzmeklē pazudušos un rūpējies par viņiem. Inkaunterā mēs skatāmies filmu, kur mācītājam arī bija jānomirst, lai tikai pēc tam notiktu atmoda. Draudzes tikai pēc tam sakustējās. Tāda ir cilvēku daba – tikai pēc tam, kad ir jau neatgriezeniskas lietas notikušais. Šie cilvēki varēja mierīgi aiziet bojā, taču viņi ir palikuši dzīvi. Dievs kaut ko rāda ar šo visu. Iekarsies un atgriezies. Tas nozīmē – atgriezies uz pareizā ceļa!
„Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lūkas 14:33)
Neviens, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt Jēzus māceklis. Jā, Dievs dod kādas lietas tev pārvaldīt. Taču vai tu vari no tā atteikties Dieva valstības dēļ? Vai tu esi gatavs atstāt savu darbu evaņģēlija dēļ? Tu nevari būt Jēzus sekotājs, ja tu neesi gatavs atteikties no kādām lietām. Jautājums meitenēm – vai tu esi gatava evaņģēlija dēļ nekad neapprecēties? Ja tu nevari – tu nevari būt Kristus māceklis. Īzaks bija gatavs atteikties no sava bērna. Vai tu vari savus bērnus atstāt Jēzus dēļ? Tā nav Dieva griba, bet, tomēr, ja Viņš paprasa? Ja tev dos ultimātu: vai nu tu nemāci bērniem Bībeli, vai mēs tev tos atņemam? Vai tu esi gatavs no bērniem atteikties? Kas neatsakās no visa, nevar būt Jēzus māceklis. Un tieši otrādi – es zinu draudzi, kur dievbijīgam kalpotājam mācītājs neļāva vadīt kalpošanu, kamēr viņš nebija apprecējies. Šobrīd viņš ir apprecējies un vada šo kalpošanu. Varbūt Dievs tev tieši liks apprecēties? Evaņģēlija dēļ tu to varēsi? Šī ir tava draudze, tava vīzija, tavs Dievs, tavs mācītājs? Tā ir mūsu draudze, tātad tas ir mūsu uzdevums. Jēzus divas reizes parādīja Pēterim, lai viņš gana Viņa jērus. Pēc Jēzus pavēles viņam bija cilvēku un finansiālais loms. Viss ir Dieva un tavās rokās.
Starp citu, nesen šeit bija mans cietuma kapelāns, kurš toreiz pēc dievkalpojuma aizgāja ātrāk prom, tādēļ nepaguvu ar viņu parunāt. Un reiz Liepājā bija pasākums, kurā es sludināju. Tur bija arī viņš. Un es sludināju no šīs rakstu vietas. Un es atceros viņa seju – es redzēju, ka viņš nav gatavs atteikties. To var redzēt. Tā arī vēlāk notika. Viņa dzīve nesakārtojās tā, kā gribēja Dievs. Bet es eju tālāk. Mēs iesim tālāk. Precēti vai neprecēti – kāda starpība – mums ir vīzija no Dieva. Bībele skaidri saka, lai precētie ir kā neprecēti un otrādāk. Kāda starpība, tas viss ir un paiet. Viss bizness, nauda ir vajadzīga tikai tādēļ, lai varētu celt Dieva valstību. Tas ir pats svarīgākais. Kam vajadzīgas tās kaudzes ar naudu? Zārkā ņemsi līdzi? Labdarībā ieguldīsi? Jēzus laikā bija pilns ar labiem cilvēkiem, kas ziedoja vairāk nekā nabaga atraitne. Un, kāds labums? Šie cilvēki Jēzu krustā sita. Kāda jēga šim?
Tikai evaņģēlijs! Tātad katram no mums ir Dieva dots uzdevums konkrētā draudzē. Ja tu esi šeit, tad tev šeit ir konkrēts uzdevums. Cel savu mājas grupiņu. Lai dotos ciemos, evaņģelizētu, lai vestu šos cilvēkus pie Kristus. Nevis reizi mēnesī, bet katru nedēļu, katru brīvu brīdi!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Anna Brača
