Atrast sevi!

Svētrunas tēma ir „Atrast sevi”. Ap šiem diviem vārdiem valda liels misticisms. „Atrast sevi” – kas tas ir?
Tas nozīmē darīt to, kas ir tavs. Saprast to, kas ir tavs, un darīt to, kas ir tavs. Mēs visi kaut ko darām, un, ja mēs kaut ko darām, tad tam vienmēr ir rezultāts. Tu dari savu iknedēļas darbu, lai nopelnītu sev iztikai. Tu dari darbu, un tev par to maksā. Varbūt tev ir savs bizness vai biznesiņš. Tu praktizē konkrētas lietas, strādā, baudi no augļiem, un tev par to ir alga. Cilvēki maksā par tavu pakalpojumu, savā ziņā tas ir barteris. Katrs sabiedrībai ir noderīgs ar to, ko viņš dara, vismaz tā būtu jābūt. Mēs zinām, ka eksistē tāds jēdziens kā parazītisms, kad cilvēki nedara to, kas būtu sabiedrībai vēlams un labi, bet tieši otrādi – kaitē, jo tie nav labi darbi un degradē sabiedrību. Es runāšu par darbiem, kas reāli dod ieguldījumu cilvēkos, un cilvēki no tā, ko viņi iegulda, dod tev. Ja tu dod viņiem, tad viņi dod tev, tā ir iekārtota šī pasaule, tā Dievs ir iekārtojis, jo, kas nestrādā, tam nebūs ēst. Ikviens kaut ko dara un bauda no augļiem, bet, ja tu dari to, kas ir tavs, tad tam, ko tu dari, ir cita vērtība un lielāks spēks. Nekādā gadījumā nevar noniecināt cilvēkus, kuri kaut ko dara jeb strādā, iet savu sapņu virzienā, viņiem ir rezultāts, bet, ja tas, ko cilvēks dara, ir viņa, viņš ir atradis sevi šajā nodarbē, tam piemīt kaut kas pārdabisks. Varbūt ne visos gadījumos, bet kaut kas pārdabisks, neizskaidrojams, ko ar vārdiem nevar izteikt, uz tā ir kāds īpašs svaidījums, īpašs spēks, – kad tu dari to, kas ir tavs. Svarīgi ir meklēt un atrast sevi. Par to būs šis sprediķis, runāsim arī par to, kas ir minēts Bībelē, par Gara dāvanām, žēlastības dāvanām. Kā to visu saprast, kā uz to skatīties, lai saprastu pareizi, lai, lasot Dieva vārdu, mēs neiebrauktu maldos? Ja Bībeli lasa pavirši, neiedziļinoties un neņemot vērā kontekstu, mēs varam nepareizi izprast, saprast un attiecīgi nepareizi domāt, nepareizi rīkoties un negūt nekādu labumu. Atrast sevi!

Bībelē, tulkojumā grieķu valodā, Dieva vārds ir apzīmēts ar divām vārda formām. Viens no tiem ir ‘logos’, otrs ir ‘rema’. Šie vārdi ir savā starpā aizvietojami, tie nozīmē vienu un to pašu, tas ir Dieva vārds. Lielākā daļa no mums zina, kas ir ‘rema’ un kas ir ‘logos’. Rema ir tas, ko tu esi saņēmis no Dieva tieši sev, savai situācijai. Doktors Jongi Čo par to māca, ir daudzi mācītāji, kuri par to māca, sakot apmēram tā: ja tu neesi saņēmis remu, tad vārds tev nav dzīvs, tev nevar būt ticība. Zini, es iedziļinos Dieva vārdā, iedziļinos vārdos ‘logos’ un ‘rema’ un nevaru celt mācību par to, ka tev obligāti ir vajadzīga rema. Šajā jautājumā es varētu arī nepiekrist kādiem autoritatīviem mācītājiem. Šie vārdi Bībelē ir absolūti vienādi. Vārds ‘logos’ Bībelē ir minēts 331 reizi, vārds ‘rema’ ir minēts 71 reizi. Tādu konkrētu bībelisku mācību par to, kā saņemt remu, nevar uzcelt. Ja papēta, kur un kādos apstākļos ir minēts vārds ‘logos’ un ‘rema’, tad ‘logos’ vairāk attieksies uz rakstītu vārdu, vispārīgu Dieva vārdu Bībelē, bet ‘rema’ vairāk attieksies uz izrunātu vārdu. Citos variantos šis vārds ir pilnīgi aizvietojams. Tas labi der kristīgai mācībai. Tāpēc ir Bībeles mācītāji, kas to ņem no Bībeles un māca, ka rakstītais vārds, logos, ir vispārīgs, tas vienmēr būs, bet, kad tu to esi saņēmis sev, kad tas ir ticis izrunāts konkrēti tev un tavai situācijai, tad tā ir rema. Tā ir laba un pareiza mācība, kurai arī ir savi trūkumi, jo mēs varam sākt noniecināt pašu ‘logos’. Dieva vārds ir un paliek nemainīgs. Rema nedrīkst un nevar būt pretrunā ar logos, ar visu Bībeles mācību. Lūk, kāpēc ir svarīgi pārmērīgi neaizrauties ar dažādām mācībām, kas nav konkrēti, precīzi balstītas Dieva vārdā.

Vispārīgam Dieva vārdam ir spēks! Tas vienkārši ir! Bet, kad tu to esi saņēmis tieši sev, kad tu esi tajā iedziļinājies, kad tas atbilst tieši tavai situācijai, tu tam esi noticējis, tad tas kļūst tev par remu, tas kļūst tavs. Bībele saka, ka Dieva vārds ir dzīvs! Ziedi novītīs, koku lapas novītīs, sakaltīs, jo nekas nav mūžīgs, bet Dieva vārds paliks mūžīgi. Tas ir dzīvs un nemainīgs, jo Dievs nav cilvēks, kas melotu. Dievam nekas nav jāpierāda, Dievs nav šķirams no Sava vārda. Iesākumā bija vārds, logos, un vārds tapa miesa. Dievs teica un radās. Tam ir spēks! Taču tevī šis spēks nedarbojas, dzīvais vārds nedarbojas tik ilgi, kamēr tas tev ir tikai logos. Tas ir rakstīts vārds, tu to vari lasīt, bet, kamēr tu to neesi pieņēmis, noticējis tam un neesi sācis pielietot, kamēr Dieva vārds nav kļuvis TAVS, tas tevī nekļūst dzīvs. Kad Dieva vārds tev kļūst dzīvs, Dieva apsolījumi jeb viss, kas caur Dieva vārdu mums ir apsolīts, sāk realizēties tavā dzīvē.

„Bet tu, cilvēka bērns, klausies, ko Es tev saku. Neesi tu nepaklausīgs kā šī nepaklausīgā cilts. Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu.” (Ecehiēla grāmata 2:8)

Dievs runā uz Ecehiēlu, uz pravieti. Dievs uzrunāja Savu pravieti, kuru sūtīja runāt tādas lietas, kas jūdu tautai nebūs patīkamas, bet, lai tās pateiktu, Dievs vispirms saka, lai viņš ēd. Ko lai ēd?

Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. (Ecehiēla grāmata 2:9)

Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam.” Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: “Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas.” Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.” (Ecehiēla grāmata 3:1-3)

Tad Viņš vēl turpināja: “Cilvēka bērns, visus vārdus, ko Es tev runāšu, uzklausies labi ar savām ausīm un ieguldi dziļi savā sirdī.” (Ecehiēla grāmata 3:10)

Ēšanas procesā tiek uzņemts logos. Ir Dieva griba konkrēti Ecehiēlam un konkrēti Dieva tautai. Lai to pateiktu, lai to aiznestu cilvēkiem, Dievs grib, lai Ecehiēls nerunā vienkārši vispārīgus Dieva norādījumus. Reizēm cilvēki saka: tava draudze, tavs Dievs. Arī Bībelē mēs varam redzēt: tavs Dievs, Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba Dievs, bet svarīgi, ka Viņš kļūst TAVS Dievs. Tāpat ir ar draudzi, kuru tu apmeklē: tava draudze. Tāpat rīkojas Dievs, Viņš vēlējās, lai uz tiem vārdiem, kurus Ecehiēls runās Viņa tautai, būtu īpašs spēks, lai tie nebūtu logos, bet vārdi, kas ir paša Ecehiēla. Pirms sūtīt pravieti, Dievs vēlas, lai šie vārdi ir dzīvi šajā pravietī, lai viņš tic šiem vārdiem, lai tie ir daļa no viņa. Kā tie kļūst par daļu? Tie ir jāēd. Ieguldi tos dziļi savā sirdī. Kā tos var ieguldīt? Lasot un pārlasot. Reizēm var rasties maldi, ka tas ir slikti, ja tu no Dieva neko neesi saņēmis, piemēram, remu. Tev ir jālasa Bībele tā, lai tu saņemtu remu, konkrēti šodienas situācijai? Tas nav nepareizi, tomēr nav svarīgi, vai tu saņēmi vai nesaņēmi remu, tu esi lasījis, tu esi centies, lai Dieva vārds iegulstas dziļi tavā sirdī.

Ikdienā šis logos, vispārīgais vārds, ko tu lasi, varbūt tevi neaizskar. Kad tu lasi Bībeli, reizēm ir tā, ka tevi ļoti uzrunā, tas ir tev, tevi tas iepriecina, tu vari pat raudāt, tas ir tavs, bet reizēm tu lasi un viss iet garām, automātiski lasi, un tevi tas neaizskar. Tev var šķist, ka vajag remu, jo bez remas Bībeli vispār neesi lasījis. Tā nav patiesība. Lai Dieva vārdu dabūtu sirdī, lai tas kļūtu tavs, vispirms ir vienkārši, arī bez intereses, jāēd. Attiecīgā brīdi tavā dzīvē, kalpošanā būs situācijas, kurās Dievs tev atgādinās to, ko tu esi lasījis, to, ko tu esi licis savā sirdī. Tas pēkšņi atdzīvojas, tas ir tavs, un tam, kas ir tavs, ir spēks mainīt apstākļus, tev pašam ir spēks mainīties un iziet cauri apstākļiem. Kad liela vētra ceļās, tad neatliek nekas cits, kā iziet tai cauri, jo aiz tās ir rāmi ūdeņi. Dieva vārds ir dzīvs, un tas kļūst dzīvs tevī tad, kad tas kļūst tavs vārds. Tomēr neatkarīgi no tā, vai tu to jūti vai nejūti, svarīgāk ir regulāri ēst Dieva vārdu. Kad mēs virzāmies uz priekšu kalpošanā, savā dzīvē, kad paši augam, tad izmaiņas dara tas, kas ir kļuvis tavs. Lai tas kļūtu tavs, vispirms ir daudz jāstrādā un daudz jāēd. Ir atšķirība, kad tu skaties ziņu raidījumu, kurā stāsta, cik liels karstums ir kādā kontinentā, varbūt tu to mēģini iztēloties, bet pavisam kaut kas cits ir tad, kad tu uz turieni aizbrauc un pats par to pārliecinies. Lūk, atšķirība starp to, kas ir tavs, un to, ko tu vienkārši dari. Lūk, atšķirība starp cilvēkiem, kuri ir draudzē un kuriem šī ir viņu draudze. Tieši pie tiem, kuriem šī ir viņu draudze, notiek tālejošākas, teicamākās pārmaiņas. Ja tā vēl nav tava draudze, ja tu vēl neesi pieņēmis to kā savu draudzi, arī tevī notiek pārmaiņas, tomēr tajā brīdī, kad tas kļūs tavs, tās būs nesamērojami lielas atšķirības.

Tu vari būt labs, bet, ja tu gribi būt labākais, tad tam, ko tu dari, ir jābūt TAVAM. Arī pasaulē, lai kāda arī nebūtu tava nodarbe, bizness, ģimene vai kas cits, – tu vari būt labs tajā visā, bet ļoti labs tu vari būt tad, kad tas ir tavs. To, ko es šobrīd mācu, es pilnībā nevaru ar vārdiem izskaidrot. Tu klausies to, ko es runāju, un tas, ko es runāju, ir mans. Vienam no maniem kalpotājiem bija uzdevums sludināt to pašu, ko sludināju es, ņemt konkrētus sprediķus un sludināt tos. Kalpotāja teica, ka šie sprediķi ir tik ļoti mani, ka viņa tos normāli nevar sludināt. Es tam piekrītu, ka šie sprediķi ir mani sprediķi, tas ir mans izteiksmes veids, un neviens to neatkārtos. Tu vari to atkārtot, tu vari to darīt labi, bet ļoti labi tu vari darīt to, kas ir tavs. Es jau jūtu, ka kāds jau sāk fantazēt nepareizā virzienā. Es paskaidrošu. Kristietis var stipri iebraukt auzās ar “savām dāvanām” un “savu virzienu”. Viņš var aizmirst par draudzi, par mācītājiem, viņš var aizmirst pat par Dievu. Es paskaidrošu, kā visam ir jābūt pareizi un ko nozīmē darīt to, kas ir mans.

Kas mani izglāba? Dievs. Kā? Tas bija kādas meitenes teikums Kristīgajā Radio. Vai es nebiju bijis baznīcā? Es biju bijis baznīcā. Es biju baznīcā, kuru apmeklēja mana mamma, tā bija baptistu baznīca Limbažos. Pāris reizes aizgāju, klausījos, ko mācītājs runāja. Gāju uz baznīcu un sev teicu, kad nākšu no baznīcas ārā, tad vairs nepīpēšu un nedzeršu. Dievkalpojums nebija vēl pusē, kad es jau sāku domāt par to, kur dabūt iedzert. Es nemainījos, tā nebija ne mana draudze, ne mans Dievs, nekas no tā nebija mans. To, ko runāja mācītājs, es nesapratu, nepieņēmu un, ļoti iespējams, ka tas, ko viņš runāja, nebija man. Tāpāt, narkomāns būdams, es pilnīgā izmisumā iegāju Gogoļa ielas baznīcā meklēt palīdzību. Tur kūpināja dūmus, runāja grieķu valodā, skaitīja kaut kādus pātarus, es tur kādu pusstundu nostāvēju. Man šķita, ka tur jābūt palīdzībai, pie Dieva jābūt palīdzībai, bet es neko nesapratu, tas nebija mans. Kas mani izglāba? Mani izglāba meitenes balss, meitene, kas runāja to, ko pati bija piedzīvojusi. Viņa teica tā: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi!” Es piesaucu Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīja manu dzīvi. Tā teica meitene Kristīgajā Radio. Līdz šim brīdim es nezinu, kas tā bija par meiteni. Droši vien, ka tas bija no kādas liecības. Tas, ko viņa teica, bija dzīvs. Tas nebija logos, vispārēja mācība par Dievu, bet tas bija reāli dzīvs vārds, kas trāpīja manā sirdī. Šie daži vārdi izmainīja manu dzīvi. Lūk, kāds spēks ir vienkāršai Bībeles mācībai un kāds spēks ir Bībeles mācībai, kad tā ir tava. Kāds spēks ir sprediķim, kad es runāju to, kas ir mans, kurā es dzīvoju, kas ir mans piedzīvojums. Emocijas ir iesaistītas, bet tās nav svarīgākās, jo tas vienkārši ir mans. Tas, ko es šobrīd runāju, ir mans. Pat ja es visu nespēju izskaidrot, uz tā, ko es runāju, ir svaidījums, šis vārds, ko es runāju, ir dzīvs. Es to esmu piedzīvojis un zinu, ko es runāju. Šī ir vieta, kur mainās dzīves.

Kad es vēl dzīvoju bez Dieva, lai kur es neatrastos, ja vien kādam bija interese, es vienmēr stāstīju par narkotikām. Es biju speciālists, lai arī skolā ķīmijā man bija divnieki un vieninieki. Bet šīs sintētiskās laimes meklējumos es biju speciālists. Es mācēju labi vārīt, es mācēju atrast vajadzīgās vielas, tās savienot, dažādas ķīmiskas reakcijas, izveidot, panākt, es visu to pratu. Lai kur es neatrastos, ja bija dzirdīgas ausis, es par to runāju. Es nebiju tāds cilvēks, ar kuru visiem būtu patīkami kopā pavadīt laiku. Es biju tāds degradējies tips, tomēr, kad es runāju to, kas bija mans, es tam ticēju. Es ticēju, ka tā ir daļa no manis, no manas dzīves, un, kad es stāstīju cilvēkiem par šiem procesiem, par sajūtām, cilvēki klausījām. Es varēju sevi nosaukt par narkotiku pravieti, cilvēki klausījās, pat policijā mani klausījās. Tāpat es atceros, kad Dievs kļuva daļa no manis. No pašas pirmās dienas man bija nepārvarama vēlme dalīties ar savu piedzīvojumu, ar to, kas ir mans. Tas bija tik ļoti spēcīgs, ka pirmie cilvēki, kas man gadījās tuvumā, bija cietumā, viens gruzīns, otrs krievs, tā saucamie blatniji, cietuma karaļi. Es biju tāds noskrandis narkomāns, tajā brīdī man nebija nekas, pat ne zobbirstītes. Kā no brīvības biju atvests, tāds biju, man pat nebija nekādas elementāras lietas. Šie bija tādi labi ģērbti, nopietni cilvēki, pie kuriem speciāli nevajag iet. Mēs bijām no dažādām pasaulēm, bet manī šī vēlme bija tik spēcīga, ka kājas pašas pagriezās pie viņiem un es sāku stāstīt to, ko es piedzīvoju cietuma kamerā. Par to, kā es lūdzu Dievam piedošanu par saviem grēkiem, par to, kā man velni rādījās, par to, kā mani Dievs izglāba, par to, kā es raudāju, par to, ka esmu brīvs. Es viņiem stāstīju, ka esmu brīvs un vairs nelietoju. Viņi klausījās. Es visu pateicu, izdarīju un gaidīju, kas nu būs. Viņi saskatījās, un gruzīns teica, ka viņš taču bija teicis, ka Dievs ir. Kas viņus pārliecināja? Ja es būtu piegājis viņiem klāt vienīgi ar zināšanām, tam nebūtu tāds spēks. Nav slikti un nepareizi mācīt Dieva vārdu vai runāt to, kas nav tavs, jo Bībele to saka. Tu vari iedomāties, ka tas nav tavs un neko nedarīt. Grupiņas vadīšana nav tavs un tāpēc tu nevadīsi? Jēzus saka, kas nav uzticams svešās lietās, kā viņš dabūs savas? Tev ir jāizdara ļoti daudz svešu lietu, kas nav tavas, kamēr tu atradīsi savas. Atkal mēs atgriežamies pie tā, ka tev pašam ir jāstrādā.

„Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?” (Lūkas evaņģēlijs 16:10-12)

No kurienes nāk tavs? No kurienes nāk tas, ka tu atrodi sevi? Kā tu sevi atrodi? Tam visam ir secība. Pirmais tajā visā ir Dievs! Visam pāri ir Dievs. Pēc tam tu esi kādā konkrētā vidē, ir konkrēti cilvēki, konkrētas grāmatas. Tavā galvā sāk veidoties aprises par to, kas varētu būt tavs. Nākamais ir tas, kas vispārīgi tu esi Kristū. Kas tu esi Kristū? Tam ir jākļūst par tavu, tu esi jauns radījums, jauns cilvēks, tev ir jauna sirds, un tev ir jāsāk tas pieņemt. Tu apzinies sevi kā jaunu radījumu Kristū, kā to, par kuru Dievs priecājas, kuru Dievs pieņem, tu esi Dieva draugs, veiksmīgs un bagāts visās lietās, cilvēks, kuram ir mūžīgā dzīvība, kurš ir pasaules gaisma, evaņģēlija nesējs. Tu apzinies, kāds tu esi radīts jau jaunpiedzimšanas brīdī. Tomēr tas nav nekas specifisks, tā nav tava dzīves niša, kalpošanas niša. Tas ir vispārīgi, ceļš, kā atrast sevi visā. Tad seko kalpošanas dāvanas jeb amats, pēc tam seko Gara dāvanas, tad sabiedrības labums jeb tavs laicīgais darbs un galu galā arī kāds hobijs, kas var kļūt arī par tavu darbu. Vide, sapņi un darbs ir lietas, kas tev palīdz atrast sevi. Visus šos punktus es izskaidrošu sīkāk.

Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. (Kolosiešiem 3:17)

Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem 3:23)

Lūk, tā arī ir atslēga. Evaņģēlists Stīvs Hills ir sarakstījis grāmatu “Tiek meklēti radikāli kristieši”. Es to lasīju, būdams jauns kristietis. Viņš minēja kādu principu: kļūsti aizņemts. Kļūsti aizņemts! Tā tagad ir arī mana frāze, mana atslēga, es dzīvoju caur to. Tas nozīmē ņemt un darīt visu pēc kārtas. Šeit ir runa par kalpošanu draudzē. Esi noderīgs visur, kur vari tāds būt. Ja tu redzi cilvēku, kurš nevēlas nekādus pienākumus un neizrāda iniciatīvu, tad zini, ka tas ir cilvēks, kurš sevi neatradīs. Tas, kurš sevi neatradīs, spēs būt labs vai viduvējs, bet ne ļoti labs. Sergeju Šidlovski, kura mācību mūsu draudzē daudzi pazīst, tēvs bērnībā veda uz boksa sekciju. Šis sporta veids Sergejam ļoti nepatika, viņš to nevēlējās un centās izvairīties. Tomēr tēvs uzskatīja, ka tas viņam ir labi un pareizi, un piespieda iet uz boksa sekciju. Ar laiku bokss tik ļoti kļuva par viņa sporta veidu, ka tas pat traucēja normālai dzīvei. Kā tas kļuva viņa? Strādājot. Viņš bija aizņemts, meklēja sevi un atrada boksā. Vēlāk viņš kļuva par mācītāju, specifisku mācītāju, kurš māca tieši par personīgām attiecībām ar Dievu. Tā ir viņa kalpošana Kristus miesā. Iziesim cauri tiem punktiem, kurus es minēju.

1. Visam pāri ir Dievs.

2. Atrodi sevi Kristū.

Sāc saprast, kas tu esi Kristū, bet tas ir vispārīgi. Tas neattiecas uz tavu specifisko vietu, kurā tu būtu labākais. Kas tu esi Jēzū Kristū? Pirmkārt, jauns radījums, viss vecais ir pagājis, viss ir tapis jauns. Bībele saka, ka tu esi Dieva nams. Tu esi dievs zemes virsū, tikai nedaudz cilvēks ir šķirts no Dieva, tev ir dievišķas īpašības un tu esi līdzīgs Dievam, Viņš radījis tevi pēc Savas līdzības. Tas jau ir atklājums. Ja tu lasi šādas lietas, lūdz par tām, lai tas kļūst tavs. Tu esi jauns radījums Jēzū Kristū, svēts, dārgi atpirkts, izglābts un dzīvs.

Arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! (Efeziešiem 2:5)

Tas ir tas, kas tu vispārīgi esi Kristū – dzīvs, svēts, jo ar vienu miesas upuri Jēzus mūs darījis svētus pavisam. Ja arī tev nešķiet, ka esi svēts, tu tāds esi. Ja tu nespēj dzīvot Dieva gribā, kādēļ tas tā ir? Tieši tādēļ, ka neesi pieņēmis savu jauno dabu. Kāpēc tu neesi pieņēmis? Tādēļ, ka neesi pastrādājis pie savas jaunās dabas, neesi pietiekami to sev atgādinājis, klausījies, lasījis. Es to daru pavisam vienkārši. Man ir liela klade, kurā ir lapas ar izrakstītām Rakstu vietām, kas es esmu Jēzū Kristū. Rakstu vietas, ko es nozīmēju Dievam, ir kādas desmit lapaspuses. Man nekad nav licies, ka es neesmu Dievam vajadzīgs, bet ir cilvēki, kuriem tā liekas. Ja tev tā ir, paņem šīs Rakstu vietas, lasi, ej cauri tām. Cik gan tu esi svarīgs Dievam!

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem 6:11)

Kas tu esi? Miris grēkam, tas, kurš negrēko. Kāpēc tu grēko? Tāpēc, ka neesi apzinājies sevi kā to, kas negrēko. Tu domā, ka tu esi tas, kurš grēko? Bībelē rakstīts, ka tu esi tas, kurš negrēko. Jūties slims, beigts? Ar Jēzus brūcēm tu esi dziedināts, vesels. Tāds tu esi savā būtībā – jauns radījums, jauns cilvēks. Ja jūties tā, it kā Dievs tevi negrib, ir atstūmis, nedzird, ja tev ir nepiedošana uz Dievu, vajag lasīt Dieva vārdu un apzināties to, kas tu esi. Vajag ēst Dieva vārdu, un tas kļūs salds kā medus tavās miesās. Ja sākumā tas šķitīs rūgts un nepatīkams kā papīra lapas, kad ēdīsi, tas kļūs salds tavās iekšās, dos apziņu un kļūs tavs.

Jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni kā Īzāks. (Galatiešiem 4:28)

Tu esi gaidīts un gribēts Dieva bērns, Viņš tevi ir vēlējies un ieplānojis.

Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni. (Efeziešiem 5:1)

Tu esi Dieva mīļais bērns, apsolījuma bērns, pieņemts, labāks par jebkuru citu dzīvības formu. Ir rakstīts: “Vai tad jūs neesat labāki nekā putni?” Tu esi Jēzus draugs, Viņš pats to saka.

Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam. (Caharijas 2:12)

Tu esi Dieva acuraugs. Ar to, ka tu piedzimi no augšas, ir par maz. Tev jāieskatās logos, un šim logos jākļūst par remu. Es droši zinu, ka tam, kurš man pieskarsies, tam Dievs pieskarsies. Es to nesaku aiz atriebības, bet es zinu to. Esmu novērojis, ka es esmu Viņa mīļais bērns un acuraugs. Kā esmu to sapratis un kā tas kļuva mans? No Dieva vārda, to pielietojot savā dzīvē.

Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: “Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!” (Psalms 35:27)

Dievs priecājas par Tevi. Kāds varbūt domā: “Dievam nepatīk, ka man vairāk naudas parādījās.” Nē, Dievs priecājas, ka tev labi iet un jūt līdzi tad, kad tev slikti iet. Dievs grib, ka tu proti dzīvot pieticībā un pilnībā, augstumā un zemumā. Viņam patīk, ka tev visa kā ir diezgan. Atvēri savu biznesu? Dievs priecājas par Savu kalpu labklājību.

Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā! (Galatiešiem 5:13)

Tu esi brīvībai aicināts! Mans uzdevums ir pabarot tevi nevis ar logos, bet ar remu, ar to, ko es esmu ēdis un saņēmis sev. Tu šajā brīdī saņem dzīvu Dieva vārdu. Tu esi unikālā vietā, un pie tevis šajā brīdī notiek izmaiņas, un tava dvēsele slavē To Kungu.

Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās: ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tad esiet bagāti arī šinī labdarības lietā. (2. Korintiešiem 8:7)

Kāds domā: “Vai, man neizdodas!” Tas, kuram neizdevās, bija vecais cilvēks, bet šodien Dievs saka, ka tu esi sekmēm bagāts visās lietās. Viss, kur tu savu kāju pēdas liec, tas tev pieder.

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)

Tu esi zemes sāls!

Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. (1. Pētera 2:9)

Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (Mateja evaņģēlijs 5:14)

Draugs, tu esi pasaules gaišums, zemes sāls, tu esi vienīgā cerība Latvijas sabiedrībai, saviem kaimiņiem. Tu esi tas, ja arī tev to grūti pieņemt. Bībele saka, ka tu esi jauns radījums, viss vecais pagājis un viss ir tapis jauns.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešim 5:17)

Tev ir jauns gars, jaunas īpašības, un šīs īpašības vajag prātā atgādināt, ēst, līdz tas kļūst tavs, – tas, kas jau ir tavs, bet vēl to neapzinies. Tev ir jāsavieno prāts ar garu.

3. Gara dāvanas.

Nelasīšu visas Rakstu vietas, bet pateikšu, kur Bībelē tās meklēt: Romiešiem 12:3-8; 1. Korintiešiem 12:1-31; Efeziešiem 4:7-12. Visas šīs rakstvietas runā par žēlastības dāvanām, par to, ka Viņš ir galva un mēs esam miesa, ka mēs cits citam esam vajadzīgi, un tikai kopā draudzē, katrs ieņemot savu vietu, mēs spējam pilnvērtīgi funkcionēt. Tikai tā Dievs var pie mums pilnvērtīgi darboties un mēs varam aiziet līdz galam. Tajā pašā laikā Dievs saka, ka katram no mums ir dota Gara izpausme, sava vieta, sava dāvana, ar kuru mēs katrs draudzē kalpojam. Arī laicīgajā darbā ir jāatrod, kas ir tavs, lai tu varētu būt efektīvs uz simts procentiem. Tāpat draudzes kalpošanā jāatrod, kas ir tavs. Šeit cilvēkiem var būt putra galvā, ja nav izskaidrota pareiza secība. Par dāvanām runājot, ir rakstīts:

Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. (Romiešiem 12:3-8).

1. Korintiešiem, 12. nodaļā ir runa par Gara dāvanām – gudrības runu, atziņas runu, ticības dāvanu, dāvanu dziedināt, spēku brīnumus darīt, pravietošanu, garu pazīšanu, mēļu dāvanu, mēļu tulkošanu, – Gars piešķir katram, kā gribēdams. Dievs visus locekļus ir nolicis vienā miesā, katru savā vietā pēc Savas gribas. Kāds varbūt domā: “Man ir dziedināšanas dāvana un es kalpošu ar dziedināšanu.” Draugi, nekā tamlīdzīga! Skaties, kāda ir pareiza secība.

Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. (1. Korintiešiem 12:28)

Te nav runa par “praviešiem”, kas nāk stāstīt savus sapņus. Piemēram, ja tev grupiņā ir kāds jauns cilvēks, kurš ir neilgi ar Dievu un stāsta tev savus sapņus, tas nav pravietis. Pravietošana ir Svētā Gara dāvana, kad tu pravietojot uzmundrini cilvēkus, un pravietis ir amats draudzē. Pirmkārt, apustuļi, mācītāji, gani, evaņģēlisti – amati, kuriem pakļaujas visas dāvanas. Kāds varbūt domā: “Vienam ir dāvana būt mācītājam, bet man ir dāvana runāt mēlēs.” Visas Gara dāvanas ir domātas jebkurai situācijai. Ja tu esi celtnieks – lieto tās tur, ja esi skolotājs – lieto tās mācot. Savā mājas grupiņā lieto tajā mērā, cik pieļauj vadītājs. Ja esi mācītājs, lieto tās kalpošanā, ja esi evaņģēlists, lieto dziedināšanas dāvanu evaņģelizējot. Es kalpoju ar dziedināšanu. Man ir lūguši, lai es pastāstu par savu “īpašo dziedināšanas dāvanu”. Līdz šīm brīdim es uzskatu, ka man nav nekāda īpaša dziedināšanas dāvana. Ja pie manis atnāks dīvains izspūris cilvēks un apgalvos, ka viņam ir dziedināšanas dāvana, es viņu nelaidīšu sev pat tuvumā. Lai iet un dziedina citur, lai taisa savu atsevišķu praksi. Pirmkārt ir jāvērtē apustuļi, pravieši, mācītāji, evaņģēlisti – amati draudzē. Tās ir augstākās dāvanas, pēc kurām tiekties. Ikviens var būt mācītājs, bet ne katrs var kļūt par labu mācītāju, jo katram ir savas dāvanas. Ikviens var kļūt par mājas grupiņas vadītāju. Bija minēta dāvana vadīt. Tas nenozīmē, ka tam, kuram nav dāvanas vadīt, nav jāvada grupiņa. Tev to vajag darīt, bet tiem, kuriem ir dāvana, būs daudz grupiņu. Tā ir dāvana, un tas ir viņa, ir atšķirība. Ir cilvēki, kuri ļoti labi vada savas grupiņas, viņiem patīk un viņi pat domā, ka tas ir viņa, bet, ja tas patiešām ir viņa, viņam būs nevis viena, bet desmit vai divdesmit grupiņas. Ja kāds kļūs par mācītāju, bet viņam nebūs mācītāja dāvana, viņš būs kādu desmit cilvēku mācītājs. Dievs ir izdalījis Savas dāvanas, kā gribēdams. Veiksmīgs mācītājs būs tas, kurš zina: “Es esmu mācītājs!” Par sevi es zinu, ka esmu mācītājs, ka tas ir mans. Es biju arī evaņģēlists, bet esmu atradis labāku veidu, kā celt Dieva valstību. Vispirms ir Dievs, tad seko amati un dāvanas.

Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. (Efeziešiem 4:7)

Dāvanas ir pieminētas vienā vietā, amati vairākas reizes.

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. (Efeziešiem 4:11-12)

Ko tas nozīmē? Piemēram, tu esi atradis savu nodarbošanos, savu lielo biznesu, un Dievs tevi ir svētījis. Tev viss ļoti labi attīstās, bet joprojām ir dāvanas virs tevis – tavs mācītājs, tava draudze. Kādam tik ļoti labi sāk iet mājas grupiņās, Dievs tevi ir tā svētījis, ka tev ir desmit, divdesmit, piecdesmit, simts mājas grupiņas. Tev ir ļoti, ļoti daudz, bet tu joprojām paliec savā draudzē un tev ir savs mācītājs. Ir kādi, kuri domā: “Es jūtu, ka Dievs mani vada citur, man ir tāda un tāda dāvana. Kaimiņu Frīda vai Zenta teica, ka man ir dāvana, un tāpēc es domāju, ka te draudzē viss nav pareizi, es eju citā virzienā.” Tev joprojām ir tās dāvanas, kuras Dievs tev devis, un katram jāpaliek savā vietā. Bībele saka, ka mēs neesam cits par citu svarīgāki Dieva priekšā. Visi ir vienādi, bet citiem ir atbildīgāks amats. Mēs visi varam vadīt, bet ne visi varam būt ļoti labi tajā. Ar to ir jāsamierinās, jo Bībele saka, ka tu esi zemes sāls. Kā var būt labāks zemes sāls, ja ne vadot grupiņu? Ir labi arī tad, ja ir pieci cilvēki grupiņā, bet, ja Dievs ir ielicis tevī dāvanu vairot grupiņas – par to draudzē nav nekas labāks. Nav nekas krutāks, kā uzņemties atbildību par cilvēkiem, kā būt sālij, kā mācīties to darīt. Ja Šidlovskis varēja iemīlēt boksu, tu varu iemīlēt grupiņas vadīšanu, tas var kļūt tavs, bet tomēr, tomēr, tomēr… ne katrs to var.

Pirms daudziem gadiem, kad es Limbažos vadīju mājas grupiņu, Svētais Gars spēcīgi darbojās sajūtu līmenī. Šad tad cilvēki bija tikt piepildīti ar Svēto Garu, ka dodoties prom bija kā piedzērušies. Vai zini, ko nozīmē iecelt par pravieti, iecelt pat virs mācītāja? Tas nozīmē, ka cilvēkam ir megadraudze. Pie Gara dāvanām ir uzskaitītas: atziņas vārds, gudrības vārds, garu pazīšana, arī pravietošanas dāvana. Pravietošanas dāvana nav pravietis. Pravietis ir amats. Pirmkārt ir amats, un pēc tam ir visas dāvanas, tās ir zem amata. Kāpēc? Tas tādēļ, lai viss noritētu pareizi. Dievs, vadītājs un tad visas dāvanas. Gan vadītājiem, gan draudzes cilvēkiem visas dāvanas darbojas dažādos veidos. Kas ir pravietošana? Tā ir cilvēku uzmundrināšana, piemēram: “Tev viss būs labi, tev izdosies, tu varēsi!” Savos sprediķos es nepārtraukti izmantoju pravietošanu. Runā pozitīvu Dieva vārdu, un tā tu pravieto. Mani sprediķi faktiski ir pravietojumi, un reizēm tie satur arī kādu gudrības vai atziņas vārdu. Piemēram, reizēm es saku, ka jūtu, ka kādam cilvēkam tiek dziedināts kuņģis. Tas ir atziņas vārds, un tas darbojas. Man tāds ir, un katram tāds var būt. Ja grupiņas vadītājs neļauj grupiņā teikt atziņas vārdu, tad ej to saki savam kaimiņam. Vēlreiz citēšu:

Apustulis ir tāds cilvēks kā mācītājs Aleksejs Ļedjajevs. Viņam ir simtiem draudžu visā pasaulē. Viņš ir apustulis, viņš pārrauga visas šīs draudzes. Bīskapi arī pārrauga draudzes, bet viņi ir reģionālie. Ukrainas bīskaps ir Andrejs Tiščenko. Kas es tāds? Mācītājs. Draudzes “Kristus Pasaulei” mācītājs. To es zinu, kas es esmu šodien. Ja Dievs gribēs, būšu kaut kas cits, kas būs mans. Un, ja Viņš teiks to, kas nav mans – es dabūšu to, ka tas ir mans.

Tad, kad tu dari to, kas ir tavs, uz tā ir īpašs spēks un tu vari būt labākais. Lai darītu, lai iegūtu, lai atrastu sevi, ir jākļūst aizņemtam. Jāmetās iekšā Dieva darbā, daudz jālasa Vārds un jāmēģina dažādas lietas. Un, kā jau es minēju šo secību, – Dievs, vispārīgi, kas esi Kristū, pēc tam ir kalpošanas dāvanas jeb amati, pēc tam seko dažādas Gara dāvanas, pēc tam seko arī sabiedrības labums jeb darbs, ko tu dari, arī tur jāatrod sevi, un pēc tam seko hobiji. Kas tu esi? Ko tev patīk darīt? Lai to saprastu, tev kaut kas ir jādara. Un zini, tavs hobijs var izvērsties par tavu darbu. Un Dieva vārds saka: “Visu to dariet Dievam par godu.” (1. Korintiešiem 10:31)

4. Darbs un hobijs.

Arī ar savu hobiju, savu darbu tu nes labumu sabiedrībai, un arī tam jāsaskan ar Dieva gribu. Joprojām augšpusē ir šie pieci amati. Mēs dzīvojam valstī, tāpēc jāpaliek fokusā – Dievs, draudze, valsts. Man vienmēr būs sava draudze. Tu atradīsi sevi, tu gūsi milzu panākumus – kalpošanās, biznesā, savos amatos, varbūt kā mākslinieks, bet tu joprojām esi savā draudzē, un tā ir tava vieta, tas ir tavs darbs un veids, kā tu kalpo sabiedrībai.

Noslēgumā gribu pastāstīt par kādu cilvēku vārdā Gerhards Rihters. Es ar viņu iepazinos caur kino mākslu. Un iepazinos caur internetu, caur dokumentiem, dažiem fragmentiem, filmām un dažādiem rakstiem. Iepazinos ar vācu mākslinieku, kurš ir viens no dārgākajiem māksliniekiem pasaulē. Iepazinos es ar viņu caur filmu. Man ir jānolasa no lapas filmas režisora vārds, viņu sauc Florian Henckel von Donnersmarck. Es jums iesaku noskatīties filmu, bērniem nevajadzētu, bet no astoņpadsmit gadiem var, – “Darbs bez autora” (“Never look away”). Par ko ir stāsts? Tajā būtisks ir gan režisors, gan pats mākslinieks, un mākslinieks ir ļoti interesanta personība. Filma ir balstīta uz mākslinieka biogrāfijas. Pats mākslinieks Rihters konsultēja režisoru. Filmā cilvēks meklē sevi. Rihters bija režisora iedvesmas avots. Viņa gleznas viņu iedvesmojušas un ir palīdzējušas garīgi dzīvot īpašās dzīves situācijās un krustcelēs. Viņš pats teica tā: “Nu, būtu grēks neuztaisīt filmu par šo mākslinieku.” Viņš uztaisīja filmu par cilvēku, kurš viņu iedvesmo. Viņš taisīja filmu, to, kas ir viņa. Pats mākslinieks, pēc filmas noskatīšanās teica, ka viņam tā nepatīk. Nu, es saku, viņš ir interesants cilvēks.

Filma ir šedevrs, tā ir laba, ne visi spēs to novērtēt. Ja tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”, tev vajadzētu novērtēt. Ja tu klausies sprediķus, vajadzētu novērtēt, kaut nedaudz saprast. Par Rihteru ir ļoti maz informācijas, viņš pats neko par sevi nestāsta. Kad žurnālisti viņam uzdeva jautājumus, piemēram: ”Ko tu gribēji pateikt? Ko šajā gleznā tu gribēji pateikt? Tas ir kāds politisks novirziens? Tu gribēji parādīt kādu savu pārdzīvojumu,” viņš atbildēja: “Nē, es neko negribēju pateikt.” Viņš pats nezina. Ja tālāk viņam jautās, viņš teiks: “Es to nevaru pateikt. Es varu to tikai uzzīmēt.” Saproti? Tas ir īpašs izteiksmes veids, ko vārdiem nevar pateikt, bet var pateikt tikai caur gleznu. Bet tās nav vienkārši gleznas. Viņam ir ļoti populāras četras gleznas par tēmu Birkenava. Birkenava jeb Aušvica ir lielākā fašistu nāves nometne, kas atradās Polijas teritorijā. Viņš fotoreālisma tehnikā uz audekla uzzīmēja reālas bildes no šīm nometnēm, kā līķus dedzina, kā stāv cilvēki. Pēc tam viņš visu izsmērēja, sameta virsū krāsas. Un tu skaties, tur nekā nav. Tās ir gleznas ar triku, gleznas ar jēgu. Tās ir populāras, miljonos vērtētas, un viņam ir daudz darbu. Acīmredzot ir cilvēki, kuri spēj uztvert to, ko šis mākslinieks grib pasniegt. Ne velti viņš ir populārs. Kāds ir viņa ceļš, lai tu viņu saprastu? Kā viņš līdz tam nonāca? Viņa stils ir fotoreālisms līdz abstrakcionisms.

Rihters uzauga hitleriskajā, nacistiskajā Vācijā. Laiks, kurā viņš auga, ļoti atgādina šodienu. Mums nav tik briesmīgi, bet mēs visu vēl nezinām, iespējams, ir vēl briesmīgāk. Viņš dzīvoja laikā, kad slimnīcās iznīcināja cilvēkus ar garīgiem traucējumiem, sterilizēja cilvēkus, kuru pēctecība nebija vēlama dižajai vācu nācijai. Ja cilvēkam bija garīga rakstura problēma, viņu veda pie psihiatra, un, ļoti iespējams, viņš pēc tam nonāca gāzes kamerā. Un uz mājām atnāca zīmīte: Miris ar gripu (tik īpaši lipīgu, ka bērēs klāt nedrīkst būt). Nu, apmēram tā, ļoti atgādina šos laikus. Un viņam bija tante, ar kuru viņam bija labs kontakts. Tante viņu kā mazu puiku veda uz mākslas izstādēm. Izstādē stāstīja nacistiskās Vācijas ideoloģiju, un par Pikoso un abstrakcionomismu galerijas vadītājs stāstīja: “Lūk, kroplības. Ja mākslinieks neko skaistu nerada, viņa mākslai nav nekādas vērtības.” Šajā ziņā es nacistiem piekrītu. Ja mākslas darbs nenes nekādu labumu sabiedrībai, tad šādai mākslai nav nekādas vērtības. Mazais puika skatījās uz tām gleznām, un tante viņam teica: “Zini, man gan patīk.” Viņai patika dīvainas lietas. Viņa bija ar piesitienu, viņai bija šizofrēnija. Viņai patika plikai sēdēt pie klavierēm un spēlēt vienu klavieru taustiņu – la, viņa paņēma cigarešu trauku un sita sev pa galvu. “Nekad neatrauj skatu,” viņa teica puikam. Kaut cilvēks bija slims, šajos vārdos bija patiesība. Atrodi sevi. Tas ir tas. Tu zini, ka ir cilvēki autisti. Viņiem ir bloķētas citas uztveres, bet izteiktas kādas citas. Un tik izteiktas, ka viņi var būt ģeniāli. Ir arī akli cilvēki, bet viņi ar citiem uztveres orgāniem jūt pastiprināti. “Jūs to nedzirdat? Jūs nesaprotat? Tas ir tas,“ un radi nolēma viņu vest pie ārsta. Aizveda pie ārsta, un galvenais ārsts pieņēma lēmumu viņu nosūtīja uz sterilizāciju un pēc tam uz gāzes kameru. Rihters pazaudēja savu tanti, savu draudzeni. Un bērnības piedzīvojumi veidoja viņa tālāko dzīvi un to, kā viņš kļuva par mākslinieku.

Kā viņš sevi atklāja? Viņš ir dzimis Drēzdenē. Drēzdeni kara laikā nobombardēja līdz pamatiem. Bērnības atmiņas viņam bija – kā Drēzdeni bombardē, kā Drēzdeni ceļ no jauna. Pēc kara viņš palika Padomju Savienības kontrolētajā VDR (Vācu Demokrātiskās Republikas) pusē. Bija Berlīnas mūris un divas puses – Padomju Vācijas puse (VDR) un Kapitālistiskā Amerikas Vācijas puse (VFR). Viņam labi sanāca zīmēt, viņš strādāja, zīmēja plakātus. Strādnieki zīmēja ar traferetiem, bet viņš ar roku, smuki, taisnus burtus zīmēja. Viņa kolēģis teica: “Tu gribi mūs pazemot? Gribi parādīt, ka esi pārāks, bet mēs esam nekas?” Viņš padomāja un mierīgi teica: “Nē, es to daru tāpēc, ka es to varu.” Viņam patika zīmēt. Viņš vienmēr zīmēja, zīmēja un zīmēja. Viņu pamanīja, viņš iestājās mākslas skolā, kur bija skolotājs. Atceries – ja tu gribi sevi atrast, tev vajag skolotāju. Tev jāiet cauri daudz kam, kas nav tavs, bet tu mācies tehniku. Viņš sāka gleznot freskas padomju stilā. Viņš bija labākais skolā, pieprasīts, viņam maksāja kaudzi naudas. Viņam viss bija. Bet viņš juta, ka kaut kas nav pareizi – lielais tukšums. Viņš apprecējās ar meiteni. Un tikai septiņdesmit gadu vecumā viņš uzzināja, ka viņa sievas tēvs bija tas esesietis, kas aizsūtīja uz gāzes kameru un sterilizēja viņa tanti. Kā var būt tāda sagadīšanās? Šis bijušais SS ārsts ir meklēšanā, bet viņš darbojas zem cita cilvēka vārda. Viņam ir klīnikas, viņam ir pilis, viņš ir bagāts un pazīstams Vācijā. Un viņš uzskatīja, ka viņa meita nedrīkst dzemdēt bērnu no šī puiša, kurš bija komunists, jo zīmēja komjauniešus un komunistu plakātus. Būšot slikta pēctecība, tāda bija nacistu ideoloģija. Tāpēc viņš strerilizēja savu meitu. Viņš pats uztaisīja abortu un sazin ko vēl, lai viņa nevarētu pēc tam vairoties. Šis cilvēks nepārtraukti bija virs viņiem. Nav brīnums, ka Rihters zīmēja holokausta nometni. Nav brīnums. Viņam bija vainas apziņa par to, ka viņš ir vācietis, nu tas viņu vajāja. Tā bija viņa iekšējā pasaule. Viņš uzauga nacisma laikā un nevarēja no tā izbēgt. Viņa sieva teica: “Es laikam nekad netikšu vaļā no tēva.” Viņš mācēja pārliecināt. Viņš bija stiprs cilvēks.

Rihters kopā ar sievu pārbēga no Demokrātiskās Vācijas uz Federatīvo Vāciju. Kāpēc? Viņš nemeklēja labāku dzīvi. Viņš negribēja zīmēt to, ko viņam liek zīmēt. Viņš gribēja atrast to, kas ir viņa. Viņu neapmierināja zīmēt ko citu. Viņam bija iekšēja pretestība, viņš to darīja labi, bet viņš nevēlējās to turpināt darīt. Lūk, iemesls, kāpēc viņš pārbēga pāri robežai. Viņš iestājās skolā, kuras vadītājs bija kā dievs. Katram tur bija savs kabinets, katrs meklēja sevi. Skolotājs vairāk mācīja mākslas garīgo pusi. Kā jau mākslinieki, viņi, piemēram, diegā iekāra kartupeli un skatījās, kā tas griežas. Viens sasita dēlī naglas, cits sazīmēja sarkanus, baltus un melnus rombiņus, un visi apbrīnoja. Viņa skolotājs bija tāds, kurš nekad neskatījās savu studentu darbus. Un cepuri nekad neņēma nost, jo zem cepures viņam bija kroplība. Viņš saprata, kas ir vajadzīgs cilvēkam, – atrast sevi. Tu gribi būt labs, tu vari būt labs. Ja tu gribi būt labākais, atceries sevi. Un kādā stundā viņš uzdeva jautājumu studentiem: “Nu, kas īpašs jūs šonedēļ uzrunāja?” Rihters teica: “Mani uzrunāja loterijas bumbiņas ar cipariem. Tie ir vienkārši cipari, bet ja tie ir cipari, kas uzvar, tiem ir cita jēga un cits spēks.” Neviens klasē īsti nesaprata, pasmīkņāja, bet skolotājs saprata, ka šis students ir atradis to, par ko viņš māca. Un noņēma cepuri viņa priekšā, paskatījās viņa darbus, izstāstīja savu stāstu, faktiski pamudināja, mācīja viņu meklēt sevi. Nu, tad sākās sēdēšana pie tukša audekla, matu plēšanu, sevis meklēšana.

Avīzē parādījās bilde ar nacistu, viņa sievas tēva priekšnieku, noķertu un tiesātu. Rihters, daudz nedomājot, viņu fotoreālisma stilā uzzīmēja kopā ar savu tanti un savu sievu. Viņš uzzīmēja un pēc tam nedaudz izpludināja. Viņa doma bija tāda: ja nekas nav svarīgs, tad viss ir svarīgs. Tas, kas ir fonā, ir svarīgi, un viņš pats ir svarīgs. Un zīmējums ar nacistu un tanti bija kaut kur viņa zemapziņas dzīlēs. Viņš uzzīmēja to, ko viņš nevarēja zināt, ko neviens nevarēja zināt. Lūk, ko nozīmē atrast sevi. Istabā ienāca viņa sievastēvs, ieraudzīja zīmējumu un viņu gandrīz ķēra sirdstrieka. Viņš uz visiem laikiem pazuda no viņu dzīves. Viņam nevajadzēja ar viņu cīnīties, bļaut, nevajadzēja nogalināt, viņam nevajadzēja pat nervus tērēt strīdoties. Viņš vienkārši atrada sevi, uzzīmēja darbu, kas trāpīja viņam, un sievastēvs pazuda no viņu dzīves. Pēc tam viņiem piedzima bērns. Lūk, spēks, svaidījums tam, kas ir kļuvis tavs. Stāsts par to, kā mākslinieks atrada sevi. Ko viņš dod no sevis? Kā viņš atrada sevi? Viņam ir gan skolotāji, gan darbs. Vienkāršs mākslas darbs, bet tam ir nozīme un spēks. Vienkārša dziesma, bet tā ir tava dziesma, un zālē ir Dieva klātbūtne. Dziesmai ir jābūt iekšā. Citādi tā būs laba dziesma, bet ne ļoti laba. Un, kad tu kalpo un dari to, kas ir tavs, tu būsi the best – labākais. Un zini, šim māksliniekam līdz pat šim brīdim nav svarīgi, ka viņš ir labākais vai nelabākais – viņš dara to, kas viņam patīk, viņš dara to tāpēc, ka viņš to var izdarīt. Un cilvēki priecājas un maksā naudu. Un viss gods un visa slava Viņam, Jēzum Kristum, Trīsvienīgam Dievam, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Atrast sevi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija