Draudzē šobrīd notiek aizdedzināšana.
Bez pareizas domāšanas un lūgšanas nav uguns. Kad mēs sāksim grupās un individuāli mērķtiecīgi lūgt, un tad radīsies arī vēlme un spēks izdarīt konkrētas lietas gan pa vienam, gan kolektīvi. Kā jau es minēju – es iekarošu –, bet pareizais vārds ir – mēs iekarosim. To nekad neaizmirstiet. Spēks ir tikai “mēs”. Viens, protams, var būt stiprs, bet lielāks spēks ir “mēs”. “Mēs” spēks šo vienu cilvēku dara spēcīgāku. Tas ir savstarpēji saistīts. Tad, kad sākas lūgšana, tad arī parādās vēlme, kaisle. Esmu izlasījis daudzas grāmatas par visādām atmodām dažādās vietās. Mēdz būt sekojoši teksti: bija kādas tantes, kurām kaut kas nepatika, sāka lūgt Dievu un tad pēkšņi cilvēki sāka nākt pie Dieva, nožēlot grēkus un pilsētā sākās atmoda. Es neticu tādām blēņām, ka pietiek ar to, ka dažas tantes lūdz. Neticu, ka tas ir iespējams. Es ticu, ka to var panākt ar konkrētu lūgšanu. Šāda lūgšana rada konkrētu vēlmi un spēku izdarīt konkrētas lietas, kas atbilst mācībai un tas, savukārt palīdz iet Dieva aicinājumā un rada rezultātu. Vispārīgas lūgšanas var izsaukt kādu Dievu darbību, kāds kaut ko izbaudīja, piedzīvoja. Bet kas notiek tālāk? Mūsu draudzei ir izšķiroša nozīme. Vērtēsim to vietu, kur mēs esam, rūpēsimies par savu draudzi. Mums ir atvēlēta īpaša vieta Dieva plānā tieši Latvijā.
Vakar līderu skolā es “izšāvu” un man tas ļoti patika. Bija līdzīga tēma kā šodien, bet nedaudz sarežģītāk, kā priekš līderiem. Šodien bija maza daļiņa no tā visa un no cita skatu punkta. Tas punkts, kurā mēs atrodamies, ir tāds, ka man personīgi vairs nav iespējams pārraudzīt visu, redzēt, saprast, virzīt. Nu viss vairāk ir atkarīgs no līderiem un jums pašiem. Tas, kas ir man jāiemācās un mums – lietot līderu prātus. Pats svarīgākais resurss nav mūsu rokas, tas, ka mēs ejam uz darbu un nopelnam, ziedojam līdzekļus. Galvenais resurss ir prāts. Tev ir jāiemācās lietot šo resursu priekš sevis, grupiņas līderim ir jāiemācās lietot priekš grupiņas. Grupiņas cilvēkam jāiemācās šo resursu lietot ne tikai sev, bet arī kaut ko dot grupiņai. Atbildīgās kalpošanās ir jāiemācās saprast draudzes kopējo vīziju un dot savu intelektuālo, garīgo ieguldījumu kopējā darbā. Man šis resurss ir liels, bet tas ir nepietiekošs, lai paveiktu visu, kas rosās manā prātā un sirdī. Vīziju, ko Dievs mums devis, arī tu viens nevari sasniegt, bet kopā mēs varam. Un ne tikai mēs šeit, draudzē, bet arī “Latvija Pirmajā vietā”, kuras daļas arī mēs esam. Tā ir cita “opera”, bet šis politiskais novirziens ir ļoti svarīgs evaņģēlija izplatīšanā. Sakot Saeimā runas, es “nešauju” pa labi un kreisi. Ja grib kaut ko panākt, uzstājoties uz Saeimas tribīnes, iekarot sirdis un prātus, panākt pārmaiņas caur savu uzrunu, ir jātrāpa tieši mērķī. Vārds ir spēcīgākais ierocis. Ne juridiskais spēks, bet tieši vārds salauž visus šķēršļus. Šim procesam ir vajadzīgs laiks, tas ir kā ūdens, kas pil un izskalo klintis. Lai “trāpītu” gan Saeimā, gan draudzē no kanceles, lai dotu precīzus norādījumus – tam visam man ir viens resurss. Tas, cik es spēju, ir ierobežots. Tādēļ man jādomā par prioritātēm, kas ir svarīgākais. Jautājumos, kā audzēt savu grupiņu, vari pie manis nenākt. Tas tev pašam ir jāizdomā. Man ir jāspēj panākt, lai tu lieto savu “katliņu”. Pirmkārt, lūgšanas un “katliņš”. Svarīgi, lai tu visu saproti un redzi pareizi, lai tu esi vīzijā un pašmotivēts, lai tu esi komandā, ej uz priekšu. Lieto galvu un sirdi, bet, pirmkārt, lūgšanas. Man personīgi, ir jāiemācās lietot tavu intelektuālo, garīgo resursu. Nevajag tik daudz tavas rokas un kājas, nav tik svarīgais ziedojums un draudzes budžets. Svarīgākais ir tas, kas ir galvā. Es tev varu garantēt, ka Dieva griba un vēlmes ir liela. Ja mums ir tāds varens Dievs, tad Viņam arī ir lieli plāni priekš mūsu dzīves un draudzes. Lieli plāni arī priekš valsts, kurā esam. Lai šos lielos plānus realizētu, vajag lielu garīgo ieguldījumu, tas ir mūsu kolektīvais prāts, kurš mums ir jālieto. Es jau minēju, ka nevaru vairs pieslēgties mazākām, sīkākām lietām. Mans darbs šobrīd ir tikai garīgais un intelektuālais. Vienā dienā es varu izdomāt tik, cik varu un tādēļ ir jādomā arī tev. Ja tu gribi būt noderīgs Dievam un gribi būt mans draugs, tad domā un arī lūdz par mani Dievu. Lūdziet paši, lūdziet savās grupiņās, domājiet, kā grupiņas celt. Ja vienkārši lūgsiet: “Debesu Tēvs, dari tā, lai nākamā grupiņā te viens sēž”, – un neko nedarīsiet, pats no sevis neviens tur nesēdēs. Tev ir jāizdomā, kurš tur sēdēs, kurā rajonā jāiziet uz ielas, kurš jāuzaicina, kur, kā, kad jāuzrunā, lai viņš tur sēdētu. Tas, ka viņš tur apsēdās vienu reizi, arī vēl neko nenozīmē. Ir jānostiprina cilvēki. Saudzējiet savu prātu un lietojiet. Šobrīd ir aizvien vairāk jāstrādā ar savu galvu. Galva ir milzīgs potenciāls, spēks.
Iedomājies, Dievs teica, lai rodas debess un zeme, un tapa. Mēs, ieraugot vulkānu televīzijā, sakām: “O, kāds spēks!” Viņš visu to radīja. Arī visu Visumu Viņš radīja. Viņš teica un tapa no nekā, un tas ir ielikts arī mūsu galvā un sirdī. Ja tu to nelietosi, tad Dievs nevarēs ņemt un lietot šīs tavas divas maizes un piecas zivis, tavas prāta maizes, tavu garīgo pūļu augļus. Es redzu, ka tā rakstvieta, ka pieci vajās simtu un simts desmit tūkstošus, ir par mums, kas iemācījušies precīzi lūgt un, pirmkārt, pirms lūgt, domāt. Nedomā, ka visi tevi sapratīs un nelien tur, kur tevi nesaprot, nepinies ar visādiem kreisiem kristiešiem. Lai viņi turpina peldēt. “Peldētājs” dziesmā vismaz zināja, uz kurieni peld. Vispārīga “peldēšana” ir tāda virspusēji “forša” dzīve kristietībā. Šur un tur es dzirdu tādu viedokli. Pasargi, Dievs, no mēra un šādiem kristiešiem mūsu draudzi. Zviedrijā bija uzraksts: “Pasargi mūs no mēra un kuršiem.” Kuršu vikingi iebruka, nodedzināja Stokholmu, nodarīja lielu postu. Tāda viegla, vispārīga kristietība bez domāšanas, bez konkrētības, bez skaidriem Dieva akceptētiem mērķiem, bez kārtīgām lūgšanām, ir Latvijas mēris.
Dievs katram ir devis “katliņu”. Ātri vārāmais katliņš. Prāts ir ārkārtīgi svarīgi un jaudīgi. Tieši tur viss ir apslēpts, tieši tur ir iespējams viss. Ja tu prātā spēj sagatavoties konkrētām lietām, tu spēj visu. Tu spēj šīs lietas izdarīt, ja esi sagatavojies ar lūgšanu palīdzību. Hokeja, basketbola komandām ir psihologi. Runājot ar sportistiem, var redzēt, ka viņi ir citādi, viņu domāšana ir mums tuvāka, nekā “peldošo” cilvēku domāšana. Kāpēc? Viktors Ščerbatihs saka, ka sportistiem viss ir galvā. Protams, ja fiziskie parametri galīgi nav atbilstoši, tad negūsi tādus panākumus. Tāpēc ir svarīgi katram atrast savu sfēru, bet sportistam tieši psiholoģiskais aspekts nosaka, kurš būs labākais. Tāpat arī mūsu dzīvē noteicošie ir prāta uzstādījumi. Nevar kaut ko sakarīgu lūgt ar nepareiziem prāta uzstādījumiem. Cilvēki iebrauc pilnīgi auzās, lūdz pilnīgas muļķības. It kā vajag lūgt Dievu, domāt ir slinkums un tad lūdz, kas ienāk prātā. Ir jābūt sarakstam. Veidojiet sarakstus saskaņā ar draudzes mācību un mērķiem. Mūsu draudzes mācībā ir politika. Ja nepatīk – meklē citu draudzi, ja tev “katliņš” nevelk līdz tam, mums nav pa ceļam. Ej un “peldi”. Šeit ir un būs politika, bet tā nav prioritāte. Prioritāte ir iet un darīt par mācekļiem. Politika ir sekundāra un vispār ar to nodarbojos es, Pēteris man palīdz un jūs vienu reizi četros gados. Tiešām, ar to pietiek, ka jūs kaut ko ielaikojat, dalāties, kaut ko iekomentējat un esat informēti par to, kas vispār notiek valstī. Tas tiešā veidā attiecas uz mums un mūsu bērniem. Mēs nevaram palikt malā. Tie, kam tas neinteresē, acīmredzot, patīk, ka dzimumorgānus liek pie krusta un izstādēs. To var mainīt, pirmkārt, ar lūgšanu un, otrkārt, strādājot politikā, redzot, kā visam jābūt un izmēžot ārā no sabiedrības. Jārūpējas par to, lai iemācītu cilvēkiem dzīvot tikumīgu dzīvesveidu, nevis perversijas. Jāsāk ar bērniem. Pieauguši cilvēki lai dara, ko viņi vēlas, bet to jau tagad integrē bērniem skolās, bērnudārzos. Ir centieni degradēt ģimenes jēdzienu, degradēt sabiedrību. Tas ir ļoti nopietni, ko iesēj viņu prātos un sirdīs. Bez stiprām ģimenēm mums nav nākotnes, bet gan degradētu, perversu aunu bars – Sodoma un Gomora. Pastāv sarkanā robeža. Mēs Bībelē varam lasīt, ka cilvēki sastrādā visāda lietas, kaut kas viņiem nesanāk, ka vajag seksuālās lietās un Dievs to piecieš. Tiklīdz rodas homoseksuālisms, tā pilsēta tiek iznīcināta. Izvirtība paceļas tādā līmenī, ka cilvēki vairs nesaprot kas viņš ir – sieviete vai vīrietis. Rūpēties par veselīgu sabiedrību ir draudzes atbildība. Mēs katrs varam ienest savu artavu kopējā draudzes darbā.
Bet es aicinu domāt un lūgt, domāt un lūgt, atbalstīt. Iededzināsimies. Un tad uz tās bāzes, kad Dievs var lietot mūsu domas, un mūsu lūgšanas. Es arī te stāvēju pēdējā dziesmā, mēs nevaram piespiest Dievu kaut ko darīt. Bet man ir tāda sajūta, ka Viņš kaut ko izdarīs. Es nedomāju patiešām, kādā veidā kaut ko izdarīs, bet Viņš kaut ko izdarīs pats. Saproti, ko nozīmē pats? Viens ir tas, ko mēs darām Viņa spēkā pēc viņa gribas, un tas mums izdodas. Bet otrs ir, ko mēs paši nu nekad nevarētu. Ka kaut kas no augšas, Viņš pārdabiski kaut ko izdarīs. Un uz tā fona, kad mēs paši lūgsim, iedegsimies, Dievs sūtīs šos leģionus. Mēs redzēsim Dieva darbību. Jo tieši lūgšana ir tā, kas liek mums iet. Tieši zināšanas, un domāšana ir tā, kas liek mums iet. Un tad, kad mēs ejam, tad mēs atkal gribam lūgt, mēs atkal gribam mācīties. Jo mums vienmēr paveras kaut kas jauns. Piemēram, kā tagad, kad Saeimā es esmu. Man tur tik daudz kas jauns ir. Man kaut kādu gadu vajadzēs, lai iebrauktu tajā visā.
Kā rakstīts ir Bībelē, ka mēs pakļaujam visus prātus. Mēs iekarojam prātus. Tas ir mans uzdevums. Man ir precīzi jāsit mērķī dienu no dienas, sēdi no sēdes. Ir jāgatavojas, jālūdz un ir jāsit mērķī un jāsit ir regulāri, regulāri, regulāri. Visu laiku, nepārtraukti esi tādā kā cīņā. Un tā cīņa, pirmkārt, ir galvā. Saproti? Tad, kad es mājas esmu gatavs tam, kas man stāv priekšā, tas ir saprotams. Bet patiešām tā arī ir. Ir brīdis, kad es zinu, ka es tam neesmu gatavs. Kad mani pēkšņi kaut kur uzaicina, un kad es zinu, ka man būs jādod konkrētas atbildes, un es zinu, ka es neesmu gatavs. Jā, es varu iet. Es arī iešu, jebkurā gadījumā, visu ko darīšu, kas man jādara. Bet es zinu, ka es neesmu gatavs. Un tad no Dieva žēlastības, kas nu patrāpīsies, kas manā krātuvē tur ir, to es izšaušu ārā. Bet, ja man ir kāds zināms laiks pirms tam, man ir laiks sagatavoties, un tad es zinu, ka tas brīdis ir pienācis, ka es esmu pietiekoši domājis, pietiekoši lūdzis, es zinu, ka es esmu gatavs. Tad es nevaru aizmirst. Ej, dari, ko tu gribi. Tad ej pēc tam uz turieni, jo es zinu, ka es izšaušu to, ko man ir jāizšauj. Jo tas jau ir manī. Tāpēc tādas pamata lietas pat nav īpaši jāgatavo. Tās lietas, kas ir tevī, tu vienkārši ej un izbārsti.
Vai zini, kāds ir mans uzdevums? Būt tam, kas es esmu! Tāpat arī tavs uzdevums ir būt tam, kas tu esi. Un tu esi tas, kā tu domā, tāpēc ir jātrenē domāšana. Un tāpēc priecājies, draugs, vērtē, ka tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”. Patiešām tie, kas to nevērtē, es viņus apbrīnoju. Un nav tā, ka es to visu esmu izdomājis. Tu patiešām esi labākajā draudzē, Latvijā! Nu, katram jau sava draudze ir laba. Bet šī, mūsu draudze ir laba, ne tikai tāpēc, ka mēs tā domājam, bet tāpēc, ka viņa ir labākā! Stiprākā un progresīvākā.
Kas mums ir jādara? Jālieto kas? Katliņš. Draugi, ja tev ir bizness, saproti. Tu domā, ka draudzē naudu baigi vajag? Tā nauda vienkārši seko. Es vispār neesmu domājis nekad par kaut kādām naudām. Tā vienkārši seko, un seko tad, kad tu ar “katliņu” strādā. Kad tu dari pareizas lietas, tad nauda vienkārši nāk tev līdz. Un arī biznesā, domā savā biznesā. Esi bagāts, bet vienmēr galvā, savā “katliņā” atceries, ka tu to dari Dievam par godu. Taisi savu biznesu Dievam par godu. Piemēram, tagad politikā, ja es ietu kaut kāda sava goda dēļ, ja es ietu tur citu iemeslu dēļ, tam nav vērtības un nav Dieva svētības. Ja es eju, lai nestu Dievam godu, es zinu, ka visi man sekos. Tur viss sekos. Man par kaut kādām finansēm vispār nekad nebūs jāuztraucas. Un zini, kāpēc? Jo cilvēks strādā ar savu “katliņu”. Un ja tu strādāsi ar savu “katliņu”, tad tev nekad nebūs jāuztraucas par līdzekļiem, tie tev sekos. Saproti? Nevajag apmierināties ar kaut kādu darbu “Maximā” vai jaunajā “Lidl”, nevajag nekad samierināties. Domā plašāk, sāc ar domāšanu, sāc ar pētīšanu, ar lūgšanu, un tev viss sekos. Viss, ko tu vien izdomāsi, tas viss tev būs. Galvenais, lai tas būtu pēc Dieva prāta, draugi. Lai Dievs to var akceptēt, un priecāties par tevi. Es tiešām gribu, lai mēs šeit izaugam. Katram ir sava vieta, kaut kāds aicinājums visā šajā plānā, bet es gribu, lai daudzi ceļamies un nesamierināmies ar to vietu, kur esam. Īpaši jauni cilvēki, jums visur durvis ir vaļā. Bet viss sākas ar domāšanu, nevis ar stulbībām. Ja stulbības jūs domājat kaut kādas, un tad attiecīgi pēc tam tā dzīve tāda arī ir. Tev ir jāsaprot, ka tu vari vairāk. Svarīgi ir paturēt prātā, ka viss, ko es daru, es daru Dievam par godu. Ja tu taisi baigo biznesu, tad vienmēr atceries, ka tu to dari Dievam par godu. Nu priekš kam tev naudu vajag? Nu labi, kaut kādām savām vajadzībām ir nepieciešams. Bet kam tev vēl vajag? Nu ko tu tur gribi nopirkt? Paspēlējies nedēļu, pēc tam gribas citu lietu atkal. Nu cik var dzīties pēc kaut kādām mantām? Kam tev to vajag visu? Ja tu iemācījies sev elementāras vajadzības apmierināt, normāli dzīvot, tad ko tu vēl gribi? Kam tev to visu vajag? Tu saproti, ka visas lielās naudas ir tikai tāpēc, ka kādam ir kaut kāda ideja, kaut ko mainīt un nest kādu labumu sabiedrībai, vai tieši otrādi – destruktīvi. Un finanses seko šai viņu idejai. Ja tu iesāc biznesu ar domu, ka tu gribi sponsorēt Dieva darbu, tad tavs bizness simtprocentīgi ir lemts veiksmei. Ja tavs galvenais mērķis ir pienest Dieva valstībai, tev ir garantēta svētība šajā biznesā. Arī ja tu pats “šāds tāds it nekāds” būsi. Ja tu strādā priekš grupiņas, tad ir neiespējami stagnēt. Ja tu domā un virzies pareizā virzienā, tad tur ir garantēta Dieva svētība, arī uz citām lietām. Mājas grupiņas ir ļoti svarīgi. Tur ir svarīga sadraudzība, tas viss ir svarīgi. Bet tomēr mājas grupiņās ir jābūt intelektuālam enerģijas avotam, kas dzen tomēr uz priekšu. Varbūt tomēr jūs vienu krēslu grupiņā varat pielikt klāt tomēr, vismaz gada laikā. Mums nekas nebūs, ja mēs kā draudze neaugsim. Mēs te izpērsimies, noņemsimies pa politiku un pēc tam draudze nav gatava to visu izmantot. Mums ir jāaug. Un atkal mums daudz kas ir jādara: tagad ir vēlēšanās ir jāuzvar, tagad mums atkal ir jāaug. Kad tad tev būs miers? Kapā tev būs miers. Kamēr tu esi virs zemes, es tev iesaku dzīvot, es tev iesaku, dzīvo!
Tas nenozīmē visu laiku tikai uz priekšu, atrodi laiku arī sev. Tu tiešām domā, ka tikai ir jāaudzē draudze? Tikai grupiņām ir jāaug, un tikai tas ir jādomā? Dievam arī priekš tevis atpūtai ir kaut kas sagatavots, dažādas balvas. Tas nozīmē, ka pats sabats attiecas ne tikai uz svētdienu vai uz garīgām lietām, vai uz ko tādu, kas tev ir jāatvēl Dievam. Sabats attiecas arī uz atpūtu, septītajā dienā Dievs atpūtās. Un ko Dievs teica? Viņš aplūkoja visu – dzīvniekus, cilvēkus –, un Viņš priecājās par savu darbu. Tātad tu esi saņēmis algu, kas ir iespējas atvaļinājumam. Tu esi sen ieraudzījis iespēju kādam hobijam, kaut ko gribi pablēņoties, kaut ko tādu, kas vispār Dievam nav vajadzīgs, bet tev tas ir vajadzīgs. Tas nekas, ka Dievam tas nav vajadzīgs, bet tev to vajag, tu gribi iztērēt naudu nevajadzīgi. Jo ir rakstīts Salamana pamācībās, lai tu staigā baltās drēbēs un esi priecīgs. Kam tev baltas drēbes? Tas ir nepraktiski. Tas nozīmē, ka tu palutini sevi ar kaut ko. Nav tā, ka mums visu laiku tikai ir jāstrādā, mums ir savi laiki arī atpūtai. Ne tikai sev, bet arī katram personīgi. Ne tikai ir svarīga kalpošana, baudi šo dzīvi, ir absolūti nepieciešama atpūta, bez kā nevar dzīvot normāli. Ja tu neesi plānā, ja tu neesi progresā, un kad tev nepārtraukti ir tie brīži, kad tev ir jāizraujas, bet tad tev ir brīži, kad tev vajag vairāk atslābt. Bet tu visu laiku esi šajā progresā. Un draudzē tas ir skaidrs, mums nepārtraukti ir jāaug. Bet tanī pašā laikā atrodi kaut kur kaut kādu iespēju sev vienkārši atslābst. Vienkārši ņem, baudi dzīvi, ne tikai kalpošana, tu baudi un dzīvo, bet dzīvo arī labā atpūtā. Tev pašam ir “katliņš”, kādam varbūt patīk tamborēt kaut ko. Neliedz to sev. Man šad un tad vajag asas izjūtas tāpat kā kalnu slēpotājai, bet man obligāti nevajag laist lejā no kalna. Varbūt tev arī vajag kaut ko asu? Mūsu Edgaram patīk asi pipari. Viņš vienreiz bija nopircis ļoti stipru piparu, un tad mēs visi mēģinājām, un ar to ir baigais ārprāts, jo tu tam piparam pieskaries, un viņu tā nevar nemaz nomazgāt. Ēdām zviedru pūdētās siļķes, kuras baigi smakoja, ēst varēja, bet ar degunu ciet. Citi skrēja vemt. “Katliņš” ir, skaties, ko citi dara, varbūt tev arī vajag padarīt. Baudi dzīvi, dzīve ir tikai viena, dzīvo it visā. Cilvēkiem, kuri ir kaut ko baudījuši, piemēram, narkotikas, kamēr jauni, tikmēr liekas normāli, bet ar laiku daudzi izdara pašnāvības. Saglabājiet sevi. Vispār jau nav nekas vērtīgāks kā tu pats. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, ja mēs visi ievērotu šos principus, tad uz zemes būtu paradīze. Tas potenciāls, milzu spēks, kas ir mūsu galvās, to var izpaust tikai mākslinieks.
Politikā ir tāds jēdziens kā “sist”, tas ir tāpat kā lūgšana, tikai sistemātiski jāsit pa mērķi. Peldošie kristieši teiks tā: ‘’Man nepatīk, ka tu internetā liec tik agresīvus postus.” Tādi cilvēki neko nejēdz par garīgo pasauli. Viņi saka, ka visi šitie genderisti ir jāmīl, nē, viņi ir “jāsit”. Mēs nevaram būt tikai jēri – Jēzus ir Lauva un Jērs. Kaut kādā brīdī tev ir normāli jāuzvedas ar pretimnākšanu, iecietību un pacietību, bet citā variantā tev ar mīlestību jāiestājas par citiem cilvēkiem un jāsit ļaunais. Ļaunumam jāpretojas ar sitieniem, kad paliek asiņainas sloksnes. Tā kā arī kristietībā ir savs laiks būt lauvam, vilkiem un savs laiks būt rāmiem un neko nedarīt. Piemēram, es žurnālistiem esmu diezgan interesants un tad viņi cenšas uzrakstīt visādas nejēdzības, bet man ir jāizdomā, uz ko atbildēt un uz ko, nē. Kad bija “Aizliegtais paņēmiens” apmeloja, tad bija jāatbild. Vajadzētu pretēju viedokli. Es biju uzaicināts apsveikt Alekseju, un tur bija karavīrs no Ukrainas kara, viņš gāja rehabilitāciju pie Andreja Tiščenko, jo bija bijis gūstā un par viņu ņirgājās. Tad, kad runā šie cilvēki, viņu attieksme pret Krieviju ir pilnīgi savādāka. Viņi to nemīl. Viņi ir jaunpiedzimušie kristieši un zina, ka Krievija ir jāsit. Putina vērtības ir slepkavot civiliedzīvotājus Ukrainā. Aizstāvēties un sist pretī, lūk, tās ir kristīgās vērtības. Dažreiz ir jāpakļaujas, dažreiz jācīnās pretī. Bet šis nav tas gadījums, ka ukraiņu tautai jāļauj sevi varot. Es esmu pret tādiem kā Kārlis Ulmanis: “Jūs paliekat savās vietās, kā es palieku savā vietā.” Kur viņš apglabāts un kā tika nogalināts, līdz galam nemaz nav sapratuši. Cilvēkus aizveda uz Sibīriju, Litenē visus Latvijas armijas virsnieks nošāva kā tādus lopus. Vai tas ir normāli? Un mums bija armija. Celmiņš, kurš faktiski bija tā laika vadītājs, viņš pēc tam nošāvās, jo nevarēja to visu panest. Mums Latvijā bija viss, lai cīnītos kā somi, bet vajadzēja palikt savā vietā. Celmiņš to pat nepārdzīvoja, es gan pārdzīvotu. Tā jau ir nodevība, vienmēr ir jācīnās. Galvenais, kas notiek galvā. Kas ir labāk, mežā kā suni aprok vai cīņā krist? Tāpēc vienmēr izvēlamies cīnīties. Bet pats saproti, kur tev vajag un kur ne, jo stiprs cilvēks neatbild ļaunu ar ļaunu, bet ir situācijas, kur tā nevar. Mēs lēnām kurinām to ugunskuru, kurš pārņems visu Latviju. Mazs cinītis gāž lielu vezumu, un maza uguns iededzina lielu mežu.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ātri vārāmais katliņš” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
