Dāvids jau no bērnības ticēja, ka Dievs ir, bet nekad nebija patiesi atvēris savu sirdi Jēzum.
Taču, beidzot pieņemot Dievu un ielaižot Viņu savā sirdī un dzīvē, Dāvids saņēma arī dziedināšanu savai mugurai, kas ilgu laiku bija sāpējusi. Par to, kā tas notika, Dāvids stāsta: “Mana aizraušanās ir sports. Pirms trīs gadiem sāku cītīgi nodarboties ar poverliftingu jeb spēka trīscīņu un svaru bumbu sportu. Biju ar to pārāk aizrāvies un, vēloties rezultātus gūt īsā laikā, neievēroju piesardzību. Tā radās pārslodze ar pamatīgām muguras sāpēm. Sākumā domāju, ka man ir spēcīgs organisms un sāpes pēc brīža pāries, bet nekā – nācās vērsties pēc medicīniskās palīdzības. Traumatologs-ortopēds ieteica pretsāpju ziedes un nosūtīja uz vairākiem izmeklējumiem.
Nevienam nav noslēpums, ka, lai veiktu vairākus medicīniskos izmeklējumus, uz tiem ir jāpierakstās laicīgi un ilgi jāgaida rindā – mēnesis vai krietni vairāk. Bija reizes, kad sāpes atkāpās un likās, ka ir jau labi, bet pie mazākās piepūles atkal atgriezās. Brīžiem sāpju intensitāte bija tik spēcīga, ka nespēju pietupties, noliekties, lai aizšņorētu vai atšņorētu apavus, sēdēšana ilgāk par 20 minūtēm sagādāja mokas un lielas sāpes izjutu, lai pieceltos kājās. Ziedes un smēres ar saldējošu efektu deva tikai īslaicīgu atvieglojumu. No tik iemīļotā sporta nācās atteikties. Tā cīnoties ar sāpēm pagāja divi ar pusi gadi. Ilgstošās muguras problēmas ļoti ietekmēja manu emocionālo stāvokli. Tajā laikā jutos ļoti “draņķīgi”, sagrauts, nomākts, bez jebkāda prieka, kā nekam nederīgs puscilvēks.
Dievam ticēju jau no bērnības, bet nebiju tā īsti nodevies un izveidojis ciešas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Arī šajā situācijā, kas saistās ar muguras sāpēm, es gaidīju uz Dieva žēlastību un palīdzību, bet pats neko nedarīju, lai saņemtu dziedināšanu. Vēlāk, esot jau kādu laiku draudzē “Kristus Pasaulei”, kristīgās grupiņas vadītāja ieteica man doties uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru. Biju dzirdējis cilvēku liecības par atbrīvošanu no problēmām, fizisku un emocionālu dziedināšanu un vēl dažādiem brīnišķīgiem notikumiem, ko Dievs darījis inkauntera laikā. Ar lielu interesi, kas tad tur īsti notiek, devos turp.
Inkaunterā es pavadīju trīs brīnumjaukas dienas Dieva klātbūtnē un uzzināju, ka nepietiek tikai Dievu lūgt un no Viņa gaidīt, bet cik svarīgi ir dzīvot pēc Dieva principiem un Viņa gribā. Otrajā dienā, kad notika atbrīvošanas kalpošana, tika lūgts par manu dziedināšanu no muguras sāpēm. Tajā brīdī es nācu mūsu Kunga priekšā ar patiesi atvērtu sirdi, vēlmi darīt Viņa gribu, stingru apņēmību dzīvot pēc Viņa principiem un veidot regulāras, patiesas un dziļas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Tik patiesi un nopietni to nebiju darījis nekad savā dzīvē. Uzreiz nekas nenotika, bet nākamajā rītā pamostoties sāpes bija pilnībā izgaisušas. Es jutos tik neizsakāmi brīvi un viegli. Nekas vairs neapgrūtināja un neierobežoja manas kustības. Sapratu, ka esmu dziedināts un, to apliecinot, pateicos Dievam no visas sirds.
Tagad jūtos brīnišķīgi, jo viss, kas ilgu laiku radīja problēmas, sāpes un traucēja ikdienas gaitas, ir prom. Varu brīvi kustēties, liekties, locīties un atkal darīt lietas, kuras ilgu laiku sagādāja grūtības sāpju dēļ, atsāku arī sportot. Esmu emocionāli pacilāts, priecīgs, garīgi piepildīts ar Dieva mīlestību un laimīgs!
Esmu sapratis, ka nepietiek nākt pie Dieva, lai tikai ko prasītu un gaidītu, bet svarīgi ir nākt ar patiesi atvērtu sirdi, vēlmi pildīt Viņa Vārdu un pilnībā nodoties, lai darītu Dieva gribu. Tad arī visu pārējo, ko lūgsi, Viņš iedos. Neviena lūgšana nepaliks neatbildēta, ja cīnīsies un iesi līdz galam. To esmu apņēmies un visiem novēlu!”
Dāvida Ansona liecību pierakstīja Ineta Siliņa
