Šodienas sprediķa tēma ir „Augšāmcelšanās”.
Ne tikai baznīca, bet arī pasaule šodien it kā svin Kristus augšāmcelšanās svētkus. Tos gan vairāk pazīst kā Lieldienas. Cilvēki krāso olas, sapņo par Lieldienu zaķi, šūpojas, lai vasarā nekož odi un piekopj dažnedažādas pagāniskas tradīcijas. Daudzas no šīm tradīcijām piekopj tieši draudze. Ja kādam nav zināms, no kurienes ir šī tradīcija krāsot olas, tad es tiem, kas zina, to atgādinu, bet tiem, kas nezina to atklāšu. Es neminēšu konkrētus gadu skaitļus un pārējo, bet pagānismā bija reliģisks rituāls, kurā saviem dieviem upurēja zīdaiņus, un šo zīdaiņu asinīs mērcēja olas. Tā nav tradīcija, bet fakti no vēstures. Cilvēki pielūdza savus dēmonus un zīdaiņu asinīs mērcēja olas. Ar laiku tas ienāca arī baznīcā kristīgās tradīcijas aizsegā. Interesanti, ka populārākā krāsa ir tieši purpura, sarkanā krāsa. Kāpēc? Tieši tāpēc! Un, ja es zinu šo faktu, tad man nemaz negribas ne saviem bērniem, ne draudzē mācīt vai ieteikt Lieldienās krāsot olas. Es domāju tā, ja arī tu netici Kristum, taču, ja tu dzirdēji, ko es tagad teicu, tev pāries jebkāda vēlēšanās krāsot Lieldienās olas. Bet ne par Lieldienu olām es šodien gribu sludināt, bet par patieso Lieldienu nozīmi. Tie ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Pareizticībā tie ir vissvarīgākie svētki. Šķiet, ka protestantu baznīcās lielāks uzsvars ir uz Ziemassvētkiem, kurus arī vairāk piemin un svin. Taču šoreiz es negribu runāt par baznīcām un to tradīcijām, bet par Kristu.
Kristus ir augšāmcēlies! Krieviem ir labs teiciens, kurš labi skan, bet latviski to varētu tulkot tā: „Kristus ir augšāmcēlies!”, un atbilde: „Patiesi augšāmcēlies!” Āmen!
Pirms Jēzus nomira un augšāmcēlās, Viņš daudz mācīja saviem mācekļiem par to, ka Viņam būs ciest, lai gan Viņš neminēja konkrēti, kā tas būs. Arī Vecajā Derībā ir minēts par to, ka Viņš uzņemsies mūsu grēkus, mūsu slimības, mūsu sērgas, nomirs un augšāmcelsies. Jēzus par to mācīja savus mācekļus un sagatavoja viņus. Viņš atnāca uz zemes ar noteiktu mērķi – nomirt, uzņemties mūsu grēkus uz sevi un augšāmcelties. Dievs iemiesojās cilvēkā ar konkrētu mērķi. Jēzus Kristus māte bija cilvēks, bet tēvs – Dievs. Jēzus tika ieņemts pārdabiski no Svētā Gara. Dievs izdarīja pārdabisku iejaukšanos, un tā virs zemes piedzima vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Dievs cilvēka miesā. Viņš uzņēmās mūsu vājības, mūsu grēkus, mūsu sērgas, nomira pie krusta, trīs dienas bija kapā, trešajā dienā augšāmcēlās un atkal Garā savienojās ar Tēvu. Mēs ticam trīsvienīgam Dievam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Un tās katra pati par sevi ir personas un tieši tāpat tās visas kopā ir viens Dievs. Līdzīgi kā ūdens, ledus un tvaiks. Tas viss ir ūdens, tikai dažādās tā formās.
Jēzus nāca virs zemes cilvēka miesā, nomira par mūsu grēkiem, augšāmcēlās un sēž pie Dieva labās rokas. Bībelē ir rakstīts, ka Jēzus sēž pie Tēva labās rokas pie viena galda un valda pie dzīru galda kopā ar Tēvu. Ne visu es varu pilnībā izskaidrot, bet pamatu es zinu. Viņš ir nomiris par maniem grēkiem, augšāmcēlies un ir dzīvs, un caur Svēto Garu Viņš ir šeit, mūsu vidū. Viņš mājo mūsos caur Svēto Garu. Kad Jēzus mācīja savus mācekļus, ka Viņam būs mirt un augšāmcelties, tad mācekļi to pārrunāja.
„Un, nokāpjot no kalna, Viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no miroņiem. Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšāmcelties.” (Marka 9:9-10)
Jēzus deva īpašas norādes, lai mācekļi nevienam neizpauž par kādām lietām, kamēr Viņš nebūs cēlies augšā no miroņiem. Un mācekļi paturēja to vārdu pie sevis un pārrunāja to savā starpā. Tādēļ arī šodien ir šis sprediķis, ka mēs šodien varam pārrunāt, pārdomāt, saprast, kas tad tas ir – piecelties no miroņiem. Kas tad ir augšāmcelšanās? Ko par to saka Bībele? Dieva atklāsme cilvēcei ir Bībelē. Dieva vārds faktiski ir pielīdzināms pašam Dievam, jo Dievs nevar melot. Visas šīs 66 grāmatas, kas ir Bībelē, ir rakstītas dažādos laikos. Dažādi cilvēki saņēma informāciju no Dieva, un šīs grāmatas nav pretrunā viena ar otru. Pravieši, kas runājuši ar Dievu, un Dievs, kas ir iedvesmojis cilvēkus rakstīt un runāt. Lūk, šī atklāsme ir fiksēta Dieva vārdā – Bībelē, un Dieva vārds ir patiesība. Ja es gribu iepazīt Dievu, tad es lasu Dieva vārdu. Ja es gribu iepazīt savu sievu, tad es sarunājos ar viņu. Ja es gribu iepazīt cilvēkus, tad es komunicēju ar viņiem. Ja es gribu iepazīt Dievu, tad es komunicēju ar Viņu, lasot Dieva vārdu. Arī šajā brīdī, kad tu klausies sprediķi, tu komunicē ar Dievu un arī ar mani. Es komunicēju ar jums un jūs ar mani. Taču es sludinu Dieva vārdu un jums ir komunikācija ar Dievu. Un Dieva vārds atklāj to, kas ir augšāmcelšanās. Daniēla grāmata ir rakstīta 530 gadus pirms mūsu ēras, vēl pirms Kristus augšāmcelšanās. Daniēls bija Dieva vīrs un pazina Dievu. Daniēlam atklājās eņģelis un viņš pravietoja. Draugi, tā nav Jaunā Derība. Kā viņš varēja zināt par to, kas būs? Līdz Kristus dzimšanai vēl bija palikuši 530 gadi.
„Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas, līdz pat šim laikam; taču tanī laikā tava tauta paglābsies – visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā.” (Daniēla 12:1)
Vai tu zini, ka Jaunajā Derībā, Atklāsmes grāmatā ir runāts par Dzīvības grāmatu un ka visi, kas nav rakstīti Dzīvības grāmatā, tiek iemesti mūžīgā pazušanā, atšķirtībā no Dieva. Bet tie, kas ir ierakstīti, tiem būs mūžīga dzīvība? Daniēls to pravieto.
„Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam. Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” (Daniēla 12:2-3)
Daniēls jau 530 gadus pirms Kristus runāja par to, ka daudzi, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies – citi mūžīgai dzīvībai un citi mūžīgam negodam un kaunam. Daniēls konkrēti runāja par debesīm un elli, un augšāmcelšanos – ka daudzi, kas miruši, piecelsies. Cilvēki, kas miruši pirms mums, piecelsies un arī tie, kas mirs pēc mums, piecelsies. Par to runā Dieva vārds. Te tiek runāts par augšāmcelšanos pirms pēdējās tiesas. Vai tu esi par tādu dzirdējis? Mēs visi stāvēsim Dieva priekšā, un Viņš šķiros mūs kā avis no āžiem, kur vieni būs pa kreiso roku, bet otri – pa labo roku. Tiem, kas pa labo roku, Viņš teiks: „Nāciet mana Tēva valstībā!”, un tie mantos mūžīgu dzīvību. Bet tiem, kas pa kreiso roku, Viņš teiks: „Ejiet, jūs nolādētie, mūžīgā pazušanā ellē, kas ir sagatavota sātanam un viņa eņģeļiem!” Un tas būs uz mūžīgiem laikiem – neatgriezeniski. Tajā brīdī tas būs neatgriezeniski. Cilvēki, kas ir miruši, piecelsies un stāvēs Dieva priekšā. Kā tas var būt? Bībelē ir teikts, ka miesa un asinis nevar mantot Dieva valstību. Par to arī ir šis sprediķis. Es gribu tev parādīt un atklāt no Dieva vārda, kā tas var būt, un kā Dievs mums piešķirs jaunu, garīgu un apskaidrotu miesu, kā Kristum. Jo mēs līdzināmies Viņam un sekojam Viņa pēdās, jo kā Viņš augšāmcēlās, tā arī mēs augšāmcelsimies.
Bībelē ir teikts par divu veidu augšāmcelšanos:
1. Augšāmcelšanās šeit virs zemes.
Tajā brīdī, kad es atzīstu Jēzu par savu Kungu, Viņš ceļ mani augšā no nāves. Viņš izvelk mani ārā no grēka varas, no manas Ēģiptes un dod man jaunu dzīvi. Es piedzimstu no jauna, jo viss, kas ir bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns. To brīdi, kad es atzīstu Jēzu kā savu Glābēju un savu Kungu un izveidoju ar Viņu attiecības, sauc par augšāmcelšanos. Tad mēs ar Kristu esam augšāmcēlušies.
„Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus (..)” (Galatiešiem 2:20)
Tagad es dzīvoju atjaunotu, jaunu dzīvi. Jo, kamēr esmu dzīvojis bez Dieva, bez dzīvības Viņā, tikmēr Bībele mani apzīmē par grēkos mirušu. Kaut arī es esmu dzīvs virs zemes un manī pukst miesas sirds, Dieva vārds tomēr saka, ka es esmu garīgi miris. Taču tajā brīdī, kad Jēzus ienāk manā dzīvē, es kļūstu garīgi dzīvs. Un, ja manos locekļos valdīja nāves likumi, tad šodien tur valda dzīvības likumi. Ja es biju nabags, tad tagad esmu bagāts. Ja es biju slims, tad tagad esmu dziedināts. Ja manā leksikā bija daudz lamu vārdu, tad tagad ir daudz pozitīvu vārdu. Ja tu ģimenē nespēji sadzīvot, vienmēr visā vainoji otru, tad tagad tu paskaties uz sevi un centies sadzīvot. Tu vairs nebaksti ar pirkstu uz otru, bet sāc skatīties pats uz sevi. Lūk, dzīvības likums. Ja es esmu bijis atkarībās – narkotikas, alkohols, tad tā ir nāve, manī darbojās nāves likumi. Mana dzīve bija izpostīta. Taču tajā brīdī, kad Jēzus ienāca manā dzīvē, Viņš mani augšāmcēla, Viņš mani pacēla pāri velna varai, pāri grēka varai un darīja mani brīvu. Un tā ir augšāmcelšanās. Tātad pirmā veida augšāmcelšanās ir šeit virs zemes, kad mēs iepazīstam Dievu kā savu Kungu!
2. Augšāmcelšanās pēc nāves.
Tas nav tikai tad, kad tavs gars atstāj tavu ķermeni. Parasti kristietībā un arī es visu mācu tā vienkāršoti, bet šī tēma nav vienkārša, tā ir grūti izprotama. Nav īsti patiesība, ka tajā brīdī, kad es mirstu, man gars iet pie Dieva vai ellē un mana miesa satrūd. Tā nav visa patiesība. Dieva vārds saka, ka ne tikai mans gars, bet es pats tikšu ietērpts jaunā miesā. Reālā jaunā miesā un dzīvošu atjaunotā zemē. Pēc nāves ir dzīvība. Pēc nāves šeit virs zemes tev tiks piešķirta jauna miesa. Tu nespēj saprast, kāda vēl jauna miesa? Es arī pilnībā to nespēju izprast, bet tas ir rakstīts Dieva vārdā. Ne tikai mūsu iekšējais cilvēks ies pie Dieva vai uz elli, bet šis iekšējais cilvēks tiks ieģērbts jaunā miesā. Taču šī miesa – no pīšļiem tā ir ņemta, pie pīšļiem atgriezīsies. Nav variantu. Pāvils skaidri saka: „Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību.” (1.Korintiešiem 15:50)
Tu nevari saprast un tev rodas vēl vairāk jautājumu? Stāstīšu pēc Dieva vārda.
„Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 24:15)
Izraēlā, jūdu ticībā saduķeji neticēja, ka būs dzīve pēc nāves, taču farizeji ticēja un arī grieķi zināmā mērā ticēja, ka dvēsele pārmiesojas un turpina dzīvi. Pāvils saka, ka mums ir cerība. Te netiek runāts par augšāmcelšanos, kad Dievs mūs glābj un ceļ augšā no nāves dzīvībā. Te runāts par to, ka ikviens – ticīgie un neticīgie, visi, kas miruši, absolūti visi augšāmcelsies. Reiz pienāks diena, kad Jēzus nāks otrreiz, un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā. Bībelē ir teikts, ka kapi atdarīsies un mirušie celsies augšā. To nevajadzētu saprast, ka šī tava pašreizējā miesa celsies augšā. Šī miesa necelsies augšā, taču cilvēki stāvēs Dieva priekšā un tiks tiesāti pēc saviem darbiem. Vai viņi ir ticējuši Kristum vai nē.
„Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.” (1.Korintiešiem 15:14)
Iegaumē, ka jebkāda veida kristīgā vai nekristīgā reliģija, kurā netiek mācīta Jēzus augšāmcelšanās kā centrālā tēma, ir viltus mācība. Tā ir veltīga ticība, dēmoniska reliģija arī tad, ja tā skaitās kristīga. Un nepietiek tikai svinēt Lieldienas un krāsot olas, nepietiek tikai slīpēt baznīcas solus. Veltīga ir mūsu ticība, ja Jēzus augšāmcelšanās spēks nav mūsu dzīvēs.
„Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” (1.Pētera 1:23)
Te ir runāts par jaunpiedzimšanu. Vai tu kā Nikodēms esi domājis, kā tas ir – piedzimt no augšas? Lūk, augšāmcelšanos faktiski var saukt arī par piedzimšanu no augšas. Tas ir cilvēks, kurš līdz ar Kristu ir augšāmcēlies, un kura dzīvē Jēzus ir Kungs. Viņa dzīve ir atjaunota un viņam ir personīgas attiecības ar Dievu, un viņš zina, ka, ja viņš šodien mirst, tad viņš dodas uz debesīm.
„Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mateja 11:5)
Lūk, Jēzus kalpošanas raksturojums. Vai zini, ka Jēzus piecēla mirušos? Viņš piecēla atraitnes dēlu un Lācaru. Jēzus kalpošanu pavadīja reāls spēks. Miroņi cēlās augšā. Viņš teica Lācaram: „Nāc, ārā!” Lācars jau smirdēja, jo vairākas dienas bija bijis kapā. Tā kā bija karsts, līķis jau bija sadalīšanās stadijā. Un Lācars nāca ārā no kapa. Kas tas par spēku, kas pieceļ mirušos? Draugi, Jēzus kalpošanu virs zemes pavadīja brīnumi un zīmes. Jēzus kalpošanu virs zemes pavadīja un vēl šodien pavada izmainītas dzīves – reāls augšāmcelšanās spēks. Jo, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu ticība.
Elija uzmodināja atraitnes dēlu, bet Jēzus uzmodināja atraitnes dēlu un Lācaru. Šie cilvēki uzmodās, lai atkal mirtu, bet Jēzus uzmodās, lai dzīvotu mūžīgi. Dievs ir labs! Jēzus uzcēlās augšā citā, apskaidrotā miesā, lai dzīvotu mūžīgi. Vai kādam rodas kāda skaidrība?
„Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.” (Mateja 22:30)
Tātad precēties vairs nevarēs. Tie, kas šeit virs zemes nedabūs vīru vai sievu, arī tur nevarēs dabūt. Jēzus runāja par to, kādi mēs būsim, kad mēs nomirsim. Mēs būsim kā eņģeļi debesīs. Kādi ir eņģeļi? Vai tu viņus redzi? Bet viņi šeit ir! Viņi ir visur! Zini, ka eņģeļi staigā cauri sienām? Tomēr eņģeļi salīdzinājumā ar cilvēkiem ir daudz zemākā stāvoklī.
„(..) Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” (Mateja 22:32)
Ikviens, kas Kristū augšāmcēlies, ir dzīvs un Viņš ir tavs Dievs. Viņš nav to cilvēku Dievs, kas dzīvo savos grēkos un nepazīst Viņu personīgi. Viņš ir to cilvēku Dievs, kas pazīst Viņu. Mans Dievs! Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs un dzīvos var pazīt, jo viņu dzīves ir izmainītas un mainās, viņu sejas ir citādas. Viņš nav rituālu, Lieldienu un krāsoto olu Dievs! Viņš ir dzīvo Dievs! Aleluja! Viņš nav tur, kur ir skumjas un tiek dziedātas garlaicīgas dziesmas bez ticības. Viņš nav tur, kur izpilda tikai kailus rituālus atrādoties, kur mācītājs no kanceles runā sprediķus, ko nav saņēmis no Dieva, bet no kāda cita un personīgi nepazīst Dievu. Viņš tur nav! Bet tur, kur ir dzīvais Dievs, tur ir brīnumi un zīmes, izmainītas dzīves. Tur ir prieks, spēks, reālas izmaiņas mūsu dzīvēs, celšanās ārā no nāves dzīvībā. Tur ir mērķi, disciplīna, pārveidotas personības, stipri cilvēki, jo Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Aleluja!
Tātad Jēzus nomira pie krusta un augšāmcēlās. Bet kāda tad bija Viņa miesa? Kāpēc mums būtu tas jāzina? Tāpēc, ka arī mums būs tāda pati miesa kā Viņam.
„Kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Filipiešiem 3:21)
Ar augšāmcelšanās spēku, kas ir vienīgi Dievam. Ir tāds spēks, kurš ir tikai un vienīgi Dievam. Kaut arī šodien cilvēce izgudro un ražo dažādus enerģijas avotus – piemēram, atomenerģiju un saka: „O, kāds spēks!” Draugs, tas ir kā piliens pie spaiņa, salīdzinot ar to spēku, kas ir Dievam un tiem, kas pieslēdzas pie Viņa enerģijas avota. Ar savu spēku Viņš pārveidos mūsu miesas līdzīgu Savai. Kāda tad būs mūsu miesa pēc nāves? Mums ir jāsaprot, kāda bija Viņa miesa. Kad Jēzus augšāmcēlās, Viņš sarunājās ar Mariju, bet citur Bībelē ir rakstīts, ka Viņš runāja ar citām sievietēm, un vēl citur, ka Jēzus satikās un runāja ar Pēteri. Vēl ir rakstīts, ka Jēzus pilnīgi citā vietā 11 kilometrus no Jeruzālemes, ceļā uz Ēmavu, sarunājās ar citiem mācekļiem. Bībelē ir skaidri redzams, ka Viņš vienlaicīgi bija vairākās vietās, bet būdams virs zemes cilvēka miesā, Viņš bija ierobežots telpā. Taču pēc augšāmcelšanās Viņam bija tāda apskaidrota miesa, ka Viņš vairs nebija ierobežots telpā un laikā, jo kad mācekļi sēdēja aiz aizslēgtām durvīm, tad, pēkšņi, Jēzus stāvēja viņu priekšā. Viņš gāja cauri sienām. Iedomājies, augšāmcēlies Dieva vairs nav ierobežots ne laikā, ne telpā. Un Dieva vārds saka, ka arī mums būs tāda miesa. Tu gribi tādu miesu? Cilvēki taču par to sapņo! Piemēram, visas filmas par neredzamiem cilvēkiem, visi tēli, kā Švarcnegers, Rembo, kuri var visus izglābt, dažādas fantastikas filmas par mūžīgo dzīvību, dzīvības eliksīru, ko cilvēki gadiem meklē, dziedātāji – Madonna un Britnija Spīrsa – visi grib dzīvot mūžīgi un būt skaisti. Taču viņi novītīs tāpat kā visi citi, un ja viņi sevi mākslīgi padarīs nedaudz skaistākus, tad tikai uz pāris gadiem, jo cilvēka mūžs nav itin nekas. Cilvēka mūžs ir 80-90 gadi. Es ticu, ka es dzīvošu 100 gadus un man neviens nevar liegt ticēt tam. Vai tu gribi dzīvot 100 gadus? Tu būsi mūžīgi skaists un mūžīgi stiprs. Par Mozu, Dāvidu un Kālebu ir rakstīts, ka viņi visi nomira spēka briedumā. Par visiem Dieva vīriem es lasu, ka viņi arī lielā vecumā bija stipri. Labi, bija arī tādi, kuri lielā vecumā vairs tik labi neredzēja un sajauca dēlus, Īzaks nevarēja atšķirt, vai tas ir Ēzavs vai Jēkabs, tāpēc netīšam svētīja otru dēlu, bet tomēr viņi dzīvoja pilnvērtīgu mūžu. Dievs ir pavisam labs!
Tātad augšāmcēlies Jēzus vairs nebija ierobežots laikā un telpā.
„Tāpat ir arī rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, – pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu.” (1.Korintiešiem 15:45)
Par ko kļuva Kristus pēc augšāmcelšanās? Par Garu! Viņš savienojās ar Svēto Garu un vienlaicīgi spēja dzīvot miljonos kristiešu. Kristus ir tevī un Kristus ir manī. Jēzus ir Amerikā, Āfrikas un Indijas draudzēs, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā. Jēzus vienlaicīgi ir miljonos cilvēku, un tajā pašā laikā Viņš vienlaicīgi ir visur caur Svēto Garu. Āmen! Jo Jēzus ir bezgalīgs, mūžīgs, neaptverams un klātesošs. Brīžam man liekas, ko es runāju, bet man ir skaidrs, ka Dievs ir bezgalīgs un mūžīgs, un Viņš vienlaicīgi ir manī un manā sievā, līderos, jo mēs visi esam Viņā un Viņš mūsos. Bībelē ir skaidri teikts, ka Viņš nāks un dzīvos mūsos, ka Viņš mājo mūsos un Svētais Gars ir mūsos. Tajā pašā laikā Viņš sēž pie Dieva labās rokas savā atjaunotajā miesā. Kā to visu saprast? Kā saprast, kur sākas un beidzas Visums? Tu netici, ka viss ir bezgalīgs? Netici! Bet kas tad ir aiz tā, kur viss beidzas? Bet kur viss sākas? Uz vienu vai uz otru pusi? Arī skatoties priekšmetu dziļākā uzbūvē – ir molekulas, atomi un tālāk? Kas ir vidū? Vakuums? No kā tas sastāv? Kas ir tur vidū? Nekas un tomēr kaut kas. Zini, es neko nesaprotu. Dievs ir neaptverams un ir lietas, kas nelien mūsu prātos, bet es domāju, ka mūsu atjaunotā miesā mēs varbūt tās sapratīsim.
Kad sievietes atrada tukšo Jēzus kapu, tad eņģeļi runāja ar šīm sievietēm.
„Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.” (Mateja 28:6)
Nemeklējiet dzīvo pie mirušajiem, jo Dievs ir dzīvo Dievs un ne mirušo Dievs. Viņš nav kapā! Jēzus nav kapā! Nebūtu pareizi runāt tikai par Jēzus nāvi, jo centrālā tēma ir gan Jēzus nāve, gan augšāmcelšanās. Bez augšāmcelšanās Jēzus nāvei nav jēgas. Ja Jēzus nav augšāmcēlies, tad mūsu ticībai nav jēgas. Viņš ir augšāmcēlies. Kā to saprast? Tas nozīmē, ka mums katram pašam ir jāpiedzīvo Kristus augšāmcelšanās spēks mūsu dzīvē. Vai tu zini, ka tā pati Marija Magdalēna un visi pārējie neticēja, ka Jēzus augšāmcelsies? Tad, kad viņa redzēja tukšo kapu, viņa neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Šīs sievietes gāja un pastāstīja mācekļiem, ka kaps ir tukšs. Bija arī doma, ka Jēzus ir augšāmcēlies, jo Marija satikās ar augšāmcelto Kristu un pastāstīja to mācekļiem. Mācekļi neticēja, kaut arī Jēzus par to bija mācījis. Bet mācekļi vien redzēja to, ka Jēzus ir miris. Bet kaps ir tukšs! Nu un, ka kaps ir tukšs? Tas neko neizsaka. Reliģija ļoti baidījās no tā, ka Jēzus augšāmcelsies, un pielika sargus pie kapa. Bet Jēzus cēlās augšā un sargi no bailēm trīcēja, drebēja un paziņoja augstākām varām par to, kas ir noticis. Tad viņi maksāja naudu sargiem, lai tie saka, ka mācekļi nozaga Jēzu Kristu. Bet mācekļi vispār vairs nekam neticēja. Viņi bija izklīduši uz dažādām pusēm. Un līdz pat šai dienai ir viltus mācības. Reliģijai nepatīk augšāmcelšanās, tāpēc tā māca dažādas aplamības. Es vienreiz dzirdēju, ka Jēzus pirms nāves esot sadzēries magoņu novārījumu un pie krusta nejuta sāpes, bet aizmiga un pēc tam pamodās. Iedomājies, Jēzus ir narkomāns? To es dzirdēju no kāda narkomāna, kurš kādus 20 gadus bija lietojis narkotikas. Cilvēkiem jau patīk visu salīdzināt pēc savas līdzības. Bet visu vajag skatīties caur Dievu.
Kaps ir tukšs. Tam nav nozīmes, ka kaps ir tukšs. Marija teica, ka viņas Kungs ir nozagts un Pēteris ar Jāni skrēja pie kapa. Viņi paskatījās un kaps patiešām bija tukšs. Viņi domāja, ka varbūt tiešām Jēzus ir nozagts un ka, iespējams, to izdarīja valsts varas. Par to, ka kaps bija tukšs viņi pārliecinājās un nekas nemainījās. Nevienam nekas nemainījās līdz tam brīdim, kad Pēteris ieraudzīja augšāmcēlušos Kristu. Pēteris bija atgriezies pie sava biznesa un zvejoja zivis. Viņš zināja, ka kaps ir tukšs, un tomēr gāja zvejot zivis, viņš atgriezās pie sava biznesa. Un tad Pēteris redzēja, ka Jēzus ir dzīvs un viņš leca ūdenī un peldēja pie Viņa. Viņš bija pirmais. Tad, kad viņš ieraudzīja dzīvo Dievu, satikās ar augšāmcelto Kristu, tad viņš ticēja un izmainījās. Mums nepietiek ar zināšanām par to, ka kaps ir tukšs, un ka Viņš ir augšāmcēlies. Arī mācekļi bija dzirdējuši par to, ka bija kādi, kas bija Jēzu satikuši, un Viņš ir augšāmcēlies, bet tomēr tam neticēja. Toms teica, ka, kamēr viņš neliks rokas Viņa rētās, kamēr nevarēs Viņu aptaustīt, tikmēr neticēs. Bet tad, kad Toms redzēja un Jēzus teica, lai viņš liek roku Viņa rētās, tad Toms noticēja. Jēzus bija reāls. Viņš ar saviem mācekļiem kopā ēda, Viņam bija reāla miesa, ko varēja sataustīt un tajā pašā laikā šī miesa gāja cauri sienām. Apskaidrota miesa, kura bija neierobežota laikā un telpā. Kad Toms redzēja un sataustīja dzīvo Kristu, tad viņš teicas: „Ak, mans Kungs!” Bībelē tā ir rakstīts. Tā ir populāra frāze. Mans Kungs un mans Dievs ir dzīvs Dievs.
Pāvils bija draudzes vajātājs un visticamāk, domāja tāpat kā visi jūdi un reliģiozās hierarhijas augstākie un zemākie slāņi, ka Jēzus ir nozagts. Viņi ticēja meliem. Cilvēks nevar celties augšā! Tas nav iespējams! Jēzus nav Dievs pār nāvi, Kungs pār nāvi. Viņš neizpildīja savu solījumu, ka celsies augšā. Viņš nav Dieva Dēls. Pāvils vajāja kristiešus, bet uz Damaskas ceļa piepeši viņu apspīdēja gaisma un viņš dzirdēja balsi: „Saul, Saul, ko tu Mani vajā!” Pāvils nogāzās zemē no Dieva spēka, bijībā pret Dievu. Viņu apspīdēja spoža gaisma, un viņš teica līdzīgi kā Toms: „Kungs!” Pāvils nebija viens no divpadsmit mācekļiem. Viņš bija tāds pats kā tu un es. Viņš nebija staigājis kopā ar Jēzu. Tas, kas notika uz Damaskas ceļa, bija daudzus gadus vēlāk. Pāvils nebija redzējis dzīvo Dievu personīgi kā Pēteris vai Toms. Viņš satika Jēzu uz Damaskas ceļa un krita uz zemes, lai gan bija teicis, ka augšāmcelšanās ir izdomājums, tie ir meli un ka kristieši ir jāiznīcina. Tajā brīdī, kad viņš satikās ar augšāmcelto Kristu, viņš teica: „Kungs!” Un viņa dzīve pilnībā izmainījās uz 100 %. No draudzes vajātāja viņš tūlīt vienā dienā kļuva par Kristus sekotāju, sludinātāju. Lielākā daļa vēstules Jaunajā Derībā ir tieši Pāvila vēstules. Viņš bija draudzes pretinieks, slepkava, viņš vajāja un nogalināja kristiešus par viņu ticību. Viņš ticēja meliem. Pāvils zināja, ka kaps ir tukšs, bet tajā brīdī, kad viņš saskārās ar dzīvo Dievu, viņš izmainīja savas domas. Tātad mums katram ir personīgi jāsatiekas ar augšāmcelto Kristu un jāpiedzīvo izmaiņas savā dzīvē no Viņa caur Svēto Garu. Aleluja! Jums ir jāredz Viņa spēks savā dzīvē.
Pāvils cēlās augšā jaunai dzīvei kopā ar Kristu. Viņš kļuva par dedzīgu kalpotāju, cilvēku glābēju, sludinātāju un mācītāju.
„Sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.” (Apustuļu darbi 1:22)
Jūda pakārās un mācekļi izraudzīja no sava vidus jaunu mācekli, lai būtu atkal 12 mācekļi, kā ir jābūt. Šajā rakstu vietā ir teikts, ar kādu mērķi viņi izraudzīja šo mācekli. Vai tu zini, kas ir galvenā tēma evaņģēlijā? Ne tas, ka kaps ir tukšs, bet tas, ka Viņš ir dzīvs. Viņš ir augšāmcēlies! Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem un bez augšāmcelšanās evaņģēlijam nav vērtības. Bet ar augšāmcelšanos tas ir Dieva spēks mums un katram, kas tic. Aleluja! Tātad mūsu dzīves jēga ir būt augšāmcelšanās lieciniekiem.
Es vairs savā automašīnā nevaru atskaņot mūzikas diskus, tāpēc šodien, kad braucu uz dievkalpojumu, klausījos Kristīgo radio. Tur tika lasīts baptistu sludinātāja Stenlija sprediķis, un šis mācītājs kādas 20 reizes atkārtoja, ka mēs esam Kristus atspulgs, un ja tu neliecini cilvēkiem un neved viņus pie Kristus un domā, ka seko Dievam, tad tu patiesībā seko citam Dievam, ne augšāmceltajam Kristum. Tie, kas seko Dievam, ved cilvēkus pie Kristus, jo mūsu dzīves jēga ir glābt pazudušos un būt augšāmcelšanās lieciniekiem. Mūsu dzīvēs ir jāparādās augšāmcelšanās spēkam. Mums ir jāstāsta un jāiepazīstina cilvēki ar Jēzu personīgi un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jāiepazīstina personīgi ar augšāmcelto Kristu. Aleluja!
Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā! Tu esi labais, stiprais, skaistais! Aleluja!
„Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:33)
Ko apliecināja apustuļi? Ka kaps ir tukšs? Viņi apliecināja Jēzus augšāmcelšanās faktu. Pasaki visiem, ka Jēzus ir dzīvs. Jēzus nav Lieldienās, Lieldienu zaķos un olās. Jēzus nav reliģijā, tradīcijās, rituālos, bet Viņš ir dzīvs un augšāmcēlies tajos, kas Viņam tic! Pasaki to visiem, ka Jēzus ir dzīvs! Pasaki, ka kaps ir tukšs un vēl vairāk par to. Pasaki, ka Viņš ir augšāmcēlies un Viņš ir manī, mūsu vidū. Kā apustuļi apliecināja augšāmcelšanos? Ar lielu spēku. Bībele skaidri mums atklāj, ka notika brīnumi, zīmes, dziedināšanas, izmainītas dzīves, draudzes auga kā sēnes pēc lietus. Vai zini to, ka tu esi mega draudzes loceklis? Mēs drīz būsim mega draudze. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka es esmu mega draudzes mācītājs un tu esi mega draudzes līderis, un tev ir mega cilvēka domāšana. Tu esi mega ticīgais! Aleluja! Jo mēs visi esam lieli Kristū! Mēs ticam Viņam, Viņa spēkam! Viņš ir augšāmcēlies! Es tam ticu. Nepietiek tikai pastāstīt, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Parādi Viņa spēku! Nodemonstrē Jēzus spēku savā dzīvē, kā tas darbojas. Palīdzi šim cilvēkam piedzīvot augšāmcelšanās spēku, ka viņš ierauga izmaiņas savā dzīvē un pats satiekas ar Kristu personīgi. Es mīlu Dievu!
„Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu.” (Apustuļu darbi 2:29-31)
Dāvids zināja par to, ka kāds no viņa pēcnācējiem sēdēs uz mūžīgā Dieva troņa. Viņš runāja par Kristus augšāmcelšanos 900 gadus pirms Kristus. Jēzus cilvēcīgā puse ir no Dāvida cilts. Kā Dievs Dāvidam apsolīja, tā arī notika. Vai tu Bībeli lasi? Visu, ko tu tur lasi, tas arī notiks. Dievs nevar melot. Ja Dāvidam apsolīja, tad pēc 1000 gadiem notika. Viss, ko Dievs tev ir apsolījis, tas notiks. Un Jēzus saka par augšāmcelšanos, par pēdējo tiesu, par to, ka mēs visi stāvēsim Dieva priekšā. Tā notiks. Un, ja šodien tu neesi piedzīvojis Jēzus spēku personīgi, nepazīsti Viņu, tad tu būsi tajā pusē, tajā milzīgajā cilvēku pūlī, kas dodas ellē. Izvēli tu vari izdarīt tikai šodien un šeit virs zemes, jo tajā brīdī, kad tu mirsti, atpakaļ ceļa vairs nav. Izvēlies šodien!
Reliģija, kad tā redz augšāmcēlušos Kristu, augšāmcēlušos kristiešus, Dieva spēku, tad tā „besījas”. Viņi vajāja kristiešus, vajāja Pēteri un Jāni. Vienpadsmit no divpadsmit apustuļiem aizgāja bojā mocekļu nāvē, bet tikai viens no viņiem – Jānis, nomira dabīgā nāvē lielā vecumā. Reliģija ienīst augšāmcēlušos Dievu un kristiešus un es to zinu, jo esmu to pieredzējis. Tiklīdz tu sāc runāt par attiecībām ar Dievu, par pareizām attiecībām draudzē tā reliģija sāk „besīties”, ka tā esot kontrole. Tiklīdz mēs vairojamies un augam, tā reliģijai skauž – viņi „besījas”, raksta melus, apkaro mūs. Viņi saka, ka Jēzus ir nozagts un brīnumi šodien vairs nenotiek. Tas vairs nav tas Jēzus, šodien ir cits Jēzus – bez brīnumiem, izmainītām dzīvēm. Ir tikai olas, krusts, gara bārda un forma. Ir tikai baznīcas – ēkas ar piecām tantiņām, un uz svētkiem ir 100-200 cilvēku. Pārējā laikā visi šie cilvēki dzīvo kā grib, bet Lieldienās noteikti atnāks atzīmēties. Un viņi noteikti kristīs savus bērnus. Visi būs svētīti, kristīti un laulāti baznīcā. Un tiklīdz šie svētītie, kristītie un laulātie baznīcā, visi šie konfesionālie piederīgie sastopas ar dzīvajiem kristiešiem, tad viņi „besījas”. Viņiem riebj, kaitina dzīvais Dievs, bet paši viņi domā, ka ir glābti, svētīti. Viņi domā, ka pazīst Kristu. Es zinu kristiešus, kuri daudzus gadus apmeklē baznīcu un uzskata sevi par pareizajiem, un kad es uzdodu jautājumu, vai viņi pazīst Kristu, tad viņi atbild, ka viņiem nevajag Kristu. Viņi visi sevi sauc par kristiešiem, jo apmeklē baznīcu. Kad Jēzus augšāmcēlās, tad jūdi „besījās” un izgudroja dažādus melus.
„Un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” (Mateja 27:63-64)
„Sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem.” (Apustuļu darbi 4:2)
Farizeji ir tā laika lielā reliģiskā draudze, konfesija. Par ko „besijās” farizeji? Par to, ka mācekļi sludināja par augšāmcelšanos. Arī šodien reliģiskā Latvijas kopiena „besījas”, melo, izplata melus, taču mūsu Dievs nav reliģiskais Dievs, Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Aleluja! Mans Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvais, augšāmcēlušais Dievs.
„Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,” (Jāņa 11:25)
Es mīlu šo rakstu vietu. Piedzimt no augšas ir tas pats, kas augšāmcelties. Iepazīstot Kristu, mēs esam augšāmcēlušies līdz ar Viņu, un pēc nāves mēs iemantojam apskaidrotu miesu un dzīvojam kopā ar Viņu mūžīgi. Es domāju, ka es kaut kad nākotnē sagatavošu sprediķi par to, kā tur būs. Man galvā ir visādas versijas, bet es gribu sakārtot vienu skaidru versiju, kas būtu vistuvāk Bībelei, jo ir dažādi uzskati. Šobrīd man tas vēl nav uzlikts uz papīra, bet ir apmēram tā – būs lielie bēdu laiki, par ko runāja arī Daniēls. Antikrists, zvēru zīme – tas viss būs, un es ticu, ka pirms šīm lielajām bēdām mēs, ticīgie, tiksim paņemti augšā. Tie, kas paliks, piedzīvos tādus laikus un bēdas, kādas nekad nav bijušas, bet viņi joprojām varēs izglābties, bet tikai caur mocībām, jo visus kristiešus, kas meklēs Dievu, vajās. Pēc tam Jēzus nāks otrreiz kopā ar visiem svētajiem, sakaus pretiniekus un būs pēdējā tiesa. Viena daļa aizies mūžīgā ellē, bet otra daļa – mūžīgā dzīvībā. Gan tie, kas dzīvos virs zemes tajā brīdī, gan tie, kas būs jau miruši. Un ļoti iespējams, ka mūžīgā dzīvība būs šeit virs zemes, uz atjaunotas zemes. Līdzīgi kā Ādams un Ieva dzīvoja ideālos apstākļos. Dievs to visu atgriezīs atpakaļ. Es niansēs varu kļūdīties, bet mums vajadzētu saprast, kas tur galu galā būs.
„Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Romiešiem 6:4)
Mēs esam nomiruši vecajai dzīvei un cēlušies jaunajai dzīvei kopā ar Kristu. Mums ir jāpieliek pūles, lai dzīvotu svētu dzīvi un dzīvotu Viņa gribā.
„Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.” (Kolosiešiem 3:1)
Domā par Dieva gribu, par Dieva vārdu. Domā tā, kā Dievs to māca darīt. Savas darbības vērs saskaņā ar Dieva gribu. Tu esi augšāmcēlies, tāpēc domā kā tāds, kas ir augšāmcēlies. Nedomā negatīvas domas, bet domā pozitīvas domas.
„Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos.” (Ebrejiem 11:35)
Šajā rakstu vietā ir stāstīts par cilvēkiem, kuri ir maksājuši ļoti augstu cenu, lai saglabātu savu ticību un dzīvotu mūžīgi pēc nāves, lai pēc tam celtos augšā apskaidrotā miesā. Ir jāmaksā cena. Ja tu nevari pacelt savu dibenu un svētdienā atnākt uz dievkalpojumu, tad vispār nav ko runāt. Visam ir cena. Vai es pareizi domāju, ka tu vēlies būt laimīgs? Katrs vēlas būt laimīgs, un Dievs cilvēku tā ir radījis, lai viņš būtu laimīgs. Dievs ir paredzējis cilvēkam komfortu, brīvību, pareizas, normālas attiecības ar cilvēkiem. Viņš to ir paredzējis, taču, lai to iegūtu, mums ir jāmaksā cena. Un te ir paradokss. Piemēram, mēs svētdienas rītā paliekam mājās, jo pulkstenis ir pagriezts vienu stundu uz priekšu un ir agrāk jāceļas, un tādā veidā tu domā par savu komfortu. Pareizi? Tāpat arī mēs izdarām dažādus lēmumus savā dzīvē, citreiz izvēlamies vieglākos ceļus. Kāpēc? Jo mēs rūpējamies par savu labsajūtu šajā brīdī. Kāpēc cilvēki ņem kredītus? Viņi rūpējas par savu labsajūtu tagad, šodien. Viņi grib un vajag tagad, šodien. Pēc tam ar lieliem procentiem kredīts ir jāatmaksā, un bieži cilvēks nonāk verdzībā un pēc tam ārzemēs – pie sasistas siles, izjukušām ģimenēm. Tas viss tikai viena, maza brīža dēļ, jo tagad gribējās komfortu. Kur ir tas paradokss? Tie, kas atsakās no komforta, tie bauda komfortu. Jēzus saka: „Tie, kas neatsakās no visa, kas viņiem pieder, nevar būt Mani mācekļi.” Īslaicīgas labsajūtas dēļ, īslaicīga komforta dēļ izdara nepareizus lēmumus, taču pēc tam ir diskomforts. Tāpēc maksājiet savu cenu, upurējiet savu komfortu šodien, lai rīt dzīvotu komfortablu dzīvi. Kad es no rītiem lūdzu Dievu, tad es attaisu aizkarus, žalūzijas un staigāju pa istabu uz vienu pusi, uz otru pusi, lūdzu un uzmetu acis, kas notiek ārā. Gar manu māju iet riteņbraucēju celiņš un tur no rītiem arī skrējēji skrien. Vakar vai aizvakar skatos, ka viens pazīstams stāvs nevis skrien, bet ātri iet. Tajā brīdī, kad es to redzēju, tad es saņēmu šo atklāsmi, ar kuru es jums tagad dalos. Sportists no rīta maksā savu cenu, rūpējas par savu miesu, taču pēc tam viņš baudīs komfortu – vesela miesa, rezultāti. Regulāri skriet, nodarboties ar sportu, darīt kādas noteiktas lietas liecina par disciplīnu. Disciplīna prasa upuri. Atstāt komfortu un darīt pareizas lietas – tā ir disciplīna. Bet tieši tad, kad tu atstāj šīs lietas, lūk, tad ir komforts. Un tieši tā komforta upurēšana arī ir komforts, kad es šodien varu izdarīt to, ko mana miesa negrib, bet visapkārt kopumā mana dzīve ir sakārtota. Mana dzīve ir sakārtota un pietiekami komfortabla. Kaut arī ir grūtības, kas ir jāpārvar. Es nerunāju par tādu komfortu, kad es dodu miesai vaļu. Lūk, sava cena. Mani personīgi vienmēr uzrunā cilvēki, kas ir disciplinēti. Es viņus cienu. Kad es redzu cilvēkus, kas kaut ko sasniedz, kad es zinu to iekšējo cīņu cilvēkā, ka viņš dara to, ko viņš negrib, tad man pašam iekšēji tas liekas lieliski. Zini kāpēc? Laikam jau kaut ko līdzīgu es saredzu arī sevī, jo visu, ko es esmu sasniedzis, lai gan tas nav daudz, ir pateicoties tikai un vienīgi disciplīnai. Disciplīna lūgšanās katru dienu. Disciplīna it visā – sakārtots laiks, plānotājs. Tagad ir tehnoloģijas – var visu skaisti rakstīt un plānot telefonos un nav jāraksta biezas klades. Visu var paveikt telefonā, kas sinhronizēts ar internetu. Ej pēc plāna un maksā savu cenu. Es to daru dienu pēc dienas, un es redzu Kristus augšāmcelšanās spēku savā un jūsu dzīvēs. Tu esi ievērojis, ka tie, kas nav skopi, tie, kas dod, tiem ir, bet tiem, kas nedod – tiem nav? Viens dod un viņam ir, bet otrs nedod un viņam nav. Tā ir cilvēku domāšana – nedot. Viņš tajā brīdī domā par savu komfortu, un tāda ir visa viņa dzīve. Ne jau tikai tajā, ka tu ziedo un tieši tāpēc Dievs tevi svētī. Jā, tur ir savi principi, kāpēc Dievs tā svētī, bet tas liecina par cilvēka vispārīgo attieksmi pret Dievu, dzīvi, cilvēkiem. Viņš domā par tagadni – par to, kas notiks, ja dos tādu summu Dievam.
„Dodiet, tad jums taps dots (..)” (Lūkas 6:38)
Maksā savu cenu šodien, lai rīt Kristus augšāmcelšanās spēks ir tavā dzīvē un to cilvēku dzīvēs, kas caur tevi nāks pie Kristus. Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska
