Bērnībā Nauris bija liecinieks regulārām iedzeršanām, skandāliem un kautiņiem savā ģimenē. Mazs būdams, viņš nolēma nekad neiet savu vecāku pēdās un nekļūt par alkoholiķi, tomēr viņa dzīve izvērtās pilnīgi citāda un labie bērnības nodomi pārplīsa kā ziepju burbulis. Aptuveni desmit gadus Nauris bija visdažādāko atkarību gūstā un pilnīgu brīvību viņš ieguva tikai tad, kad šā gada vasarā pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei”.

Par savām problēmām un ceļu uz brīvību Nauris stāsta: “No sākuma vienaudži pagalmā, vēlāk skolā piedāvāja uzpīpēt un iedzert kādu aliņu. Nevēlējos atteikt, jo barā to darīt bija jautri un interesanti. Pavisam drīz nikotīns un alkohols man tā iegaršojās, ka pats sāku iesaistīt citus puikas un arī meitenes. Tā jau pusaudža gados man izveidojās smaga atkarība gan no alkohola, gan cigaretēm. Pamazām gribējās kaut ko stiprāku par alu, tāpēc sākām dzert šņabi. Nekāda iemesla nevajadzēja, galvenais bija labi justies un būt jautriem. Un drīz jau vairs nevajadzēja kompāniju, lai iedzertu. Man bija labi pašam ar sevi, ja vien alkohols bija blakus.

Neilgi pirms pilngadības sasniegšanas tam visam pievienojās arī spēļu automāti un totalizatori. Allaž gadījās, ka, tiklīdz saņēmu darbā algu, tā iedzēru un turpinājums sekoja spēļu zālē. No rīta pamostoties, apjēdzu, ka man naudas vairs nav. Tādās reizēs pats sev zvērēju: “Vairāk nekad neiešu spēļu zālēs iekšā!” Šo solījumu es pildīju – vairāk azartspēles es tiešām nespēlēju, bet mazāk – arī nē. Atlika man tanī pašā dienā dabūt kaut kur naudu, kā es jau vakarā sēdēju pie spēļu automātiem. Skaidri sapratu, ka kārtējo reizi atkal visu paspēlēšu, tomēr kaut kāds neizskaidrojams spēks mani arvien vilka uz azartspēļu zālēm. Zināju, ka nerīkojos pareizi, taču mainīt savu dzīvi es nespēju. Visi mani mēģinājumi pašam saviem spēkiem atmest kaitīgos ieradumus bija cietuši neveiksmi, taču prasīt padomu un palīdzību nebija kam.

Dzeršanas dēļ reizēm iznāca kavēt darbu, taču priekšniecībai bija grūti atrast man aizvietotāju, tāpēc mani neatlaida. Kādu laiku strādāju gaļas pārstrādē. Katru rītu pirms maiņas man izsniedza divus litrus Latvijas Balzama, ko pievienot pastētei. Kur šī manta nonāca, varat minēt trīs reizes. Tā diezgan ilgi man turpinājās šī dzērāja laime, un tas nekas, ja produkts veikalu plauktos nonāca ar nedaudz pliekanu garšu. Dzēru pamatīgi, varēju būt “pālī” divas nedēļas no vietas. Kā acis vaļā, tā atkal laku kā suns.

Šāds dzīves veids man bija apmēram desmit gadus. Daudzas reizes mēģināju pats cīnīties saviem spēkiem un apņēmos: “Turpmāk es nedzeršu un uz spēļu automātiem neiešu!” Tomēr visas manas apņemšanās un cīņas beidzās ar vienu un to pašu – kārtējo piedzeršanos un naudas notrallināšanu spēļu zālē. Attiecības ar līdzcilvēkiem allaž bija saspīlētas. Tobrīd vēl dzīvoju pie saviem vecākiem, biju atkarīgs no viņiem arī finansiāli, tāpēc allaž bija jāizdomā kādi pekstiņi, kur paliek mana alga un kāpēc man nekad nav naudas.

Spēlējot azartspēles, veidojās arvien lielāki parādi. No sākuma aizņēmos naudu no paziņām, tad turpināju ņemt kredītus, kurus nespēju atmaksāt. Laikam ejot, arvien vairāk mani pārņēma bezcerība un izmisums. Naktīs nevarēju mierīgi gulēt, nāca prātā dažādas situācijas no manas dzīves, kad biju rīkojies nepareizi. Sirdsapziņas pārmetumi, depresija un bailes par rītdienu arvien vairāk pārņēma manu prātu un nedeva mieru. Uzmācās domas par pašnāvību, un kādā reizē, būdams iedzēris, droši vien būtu to arī izdarījis.

Ar ticības lietām tēvs un mamma sevi pārāk neapgrūtināja, pāris reizes dzīvē aiziet uz baznīcu viņiem pietika ar atliektiem galiem. Savukārt es šādās vietās vispār nespēru savu kāju. Kaut ko jau biju dzirdējis par krustiem un sakramentiem, taču līdz šim man tas galīgi nebija aktuāli. Tāpēc, jo vairāk bija dīvaini, kad kādu reizi pēc kārtējās iedzeršanas, drūmu domu mākts, devos uz mājām un spontāni, turpat ceļa malā, sāku lūgt Dievu, lai Viņš piedod visu, ko es savā dzīvē esmu darījis ļaunu. Laikam jau vainas apziņa tajā vakarā man bija tik smaga, ka neredzēju izeju nekur citur, kā vien lūgšanā. Savādi, bet pēc šīs lūgšanas man uzreiz kļuva tik viegli! Dievs mani, līdz šim pilnīgi neticīgu cilvēku, bija sadzirdējis un uzklausījis! Naktī pēc ilga laika beidzot gulēju kā „nosists”. Nākamajā dienā nodomāju, ka vajadzētu aiziet tā kā uz baznīcu, ko nekad dzīvē nebiju līdz šim darījis. Tā pēc īsa laika es pievienojos kādai nelielai draudzei un nokristījos. Sākumā šķita, ka viss būs labi, kādu laiku nedzēru, nesmēķēju un spēļu zāles arī neapmeklēju. Tomēr šīs draudzes apmeklētāju starpā valdīja nerakstīts uzskats, ka nedaudz iedzert jau nav nekāds ļaunums. Arī es pamēģināju vienu, tad otru reizi, un pamazām atkal atsāku lietot alkoholu. Redzēju, ja palikšu šajā vietā, tad arvien dziļāk iestigšu savās atkarībās un arvien mazāk cerību, ka reiz no tām kļūšu brīvs. Tāpēc pēc pāris mēnešiem es aizgāju no šīs draudzes pilnīgi projām un domāju, ka savas cīņas labāk būs izcīnīt vienam pašam. Tomēr, ko gan spēj cilvēks viens bez aizlūgšanas un draudzes atbalsta! Pamazām vecā dzīve mani sāka vilkt atpakaļ. Varbūt, ka lietoju alkoholu nedaudz mazāk, tomēr katru mēnesi vismaz divas reizes piedzēros “līdz grīdai”, kam parasti sekoja spēļu zāle un tukšs naudas maks otrā rītā. Mani atkal pārņēma depresija un izmisums. Dievs, ja Tu esi, vai Tu vari man palīdzēt?

Mans paziņa, kuru es reiz nejauši satiku, atsūtīja man video ar draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojuma ierakstu. Kad es to mājās noskatījos, nespēju palikt vienaldzīgs. Mācītāja svētruna ļoti aizskāra manu sirdi, motivēja cīnīties un mainīties. Jēzū Kristū mums ir pieejama glābšana no visām problēmām, grēkiem un atkarībām. Ar Dievu nav nekā neiespējama. Tas bija vajadzīgs tieši man! Nākamajā svētdienā es jau biju klāt dievkalpojumā, kur nolēmu mainīt savu dzīvi un meklēt Dievu, lai Viņš dod spēku man to paveikt.

Nevaru apgalvot, ka dievkalpojuma laikā ar mani notiktu zili brīnumi vai būtu piedzīvojis kādas īpašas sajūtas, tomēr pārmaiņas par sevi nelika ilgi gaidīt. Dievs bija izdarījis kaut ko brīnišķīgu pie manis! Vēl tajā pašā vakarā mēģināju pēc inerces mazliet iedzert, taču kaut kas traucēja, grādīgā dzira negāja iekšā, bija riebīga sajūta, un es sapratu, ka man vairs alkoholu nevajag vispār. Beidzot savā mūžā esmu brīvs no pudeles! Kopš tā vakara man ne reizi vairs nav bijusi vēlēšanās iedzert un nu jau labu laiku esmu pilnīgi brīvs no alkohola atkarības.

Azartspēļu zāles vairs neapmeklēju, kaut arī vēl ir bijuši kārdinājumi to atsākt. Taču drīz pēc mana pirmā dievkalpojuma draudzē “Kristus Pasaulei”, ievēroju, ka aizgājusi arī tieksme pēc spēļu automātiem un totalizatoriem. Tā ir vēl viena brīvība, ko esmu ieguvis!

Ar smēķēšanu gan gāja grūtāk un tur man nācās pacīnīties. Taču es jau ik dienas vismaz pāris stundas lūdzu Dievu un lasīju Bībeli. Tas man deva spēku un ticību uzvarai. Neaizvietojamas bija arī aizlūgšanas mājas grupiņā un draudzes seminārā jeb inkaunterā. Tur es sajutu Dieva pieskārienu un liels prieks piepildīja manu sirdi. Man radās jauns spēks un jauna ticība. Pasākuma beigās es iemetu ugunī savas pēdējās cigaretes, kas man vēl bija kabatā, un kopš inkauntera man ir miers arī no šī netikuma!  

Arī ar parādiem gandrīz esmu ticis galā. Strādājot to pašu darbu, ko agrāk, taču neiztērējot naudu azartspēlēs un alkoholā, īsā laikā man ir izdevies atmaksāt kredītus, kas pirms trim gadiem dzina mani depresijā un raisīja pašnāvības domas. Darbā vairs balzamu nezogu, jo alkoholu vairs nelietoju. Attiecības ar kolēģiem un tuviniekiem tagad veidojas labas, mani sāk cienīt un vērtēt kā cilvēku, uz kuru var paļauties.

Tagad, esot brīvam no atkarībām, jūtos brīnišķīgi, esmu kā no jauna piedzimis. Dzīve ar Dievu patiešām ir lieliska!

Tie, kuri cīnās ar dažādām atkarībām un paši saviem spēkiem netiek galā, es iesaku meklēt Dievu un atdot savu dzīvi Jēzum Kristum, jo tikai Viņš spēj dot patiesu brīvību!”

Naura Siliņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums