„Līdz aptuveni piecu gadu vecumam es biju drošs bērns, kas vienmēr ātri iedraudzējās.
Taču, nonākot bērnudārzā un pēc tam skolā, sāku izjust konkurenci starp pārējiem bērniem par to, kurš būs labāks un kurš nonāks atstumtā lomā, tāpēc pamazām attālinājos apkārtējiem cilvēkiem. Papildus mani ietekmēja arī fakts, ka mamma devās strādāt uz citu pilsētu, līdz ar to mēs reti tikāmies, un es jutos nedroša un atstāta. Sākumskolas klasēs skolotāja mēdza izrādīt īpašas simpātijas pret bagātāku vecāku bērniem un izteikt dažādas negatīvas replikas pārējiem. Atceros kādu gadījumu, kad klases populārākā meitene uzaicināja mani sēdēt stundās kopā ar viņu. Kad lūdzu skolotājai atļauju pārsēsties, viņa visu bērnu priekšā man ironiski pajautāja, vai maz šī meitene tiešām to grib. Tas manī radīja pārliecību, ka nevienam nevar uzticēties, jo pat šķietami labs cilvēks var bez iemesla nolemt tevi pazemot citu klātbūtnē. Tas kopumā mani izveidoja par bailīgu un par sevi ļoti nepārliecinātu personu,” stāsta Laura.

„Pusaudžu gados īpaši asi uztvēru jebkādu negatīvu attieksmi no saviem klasesbiedriem un pārējiem cilvēkiem. Ja uzzināju, ka kāds par mani ir slikti izteicies, es šo cilvēku ierindoju sevis nīdēju sarakstā un izvairījos no jebkādas komunikācijas. Tādējādi biju sevi padarījusi par upuri, un apkārtējie arvien vairāk pret mani tā arī izturējās. Bailes, ka cilvēki pret mani negatīvi attieksies, bija pieaugušas tik tālu, ka baidījos doties uz jebkādām iestādēm, kur būtu nepieciešama komunikācija ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tādās reizēs es mēdzu vairākas minūtes stāvēt aiz durvīm, lai saņemtos ieiet iekšā. Vienmēr satraucos par to, ko teikt un kā man atbildēs. Nekas būtiski nemainījās arī tad, kad sāku studēt augstskolā. Ievācoties kopmītnēs, es pirmās dienas turēju savas istabas durvis aizslēgtas, lai neviens neiedomātos ienākt pie manis iepazīties. Kad nācās zvanīt kādai valsts iestādei vai citai organizācijai, es varēju veselu dienu par to uztraukties, ka man pat trīcēja rokas. Tāpēc centos visu nokārtot ar e-pastu un sms palīdzību, kas bieži vien beidzās neveiksmīgi, jo cilvēki bija pārāk aizņemti, lai uz tiem atbildētu” atceras Laura.

Reiz kāda no Lauras draudzenēm uzaicināja viņu uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Tā kā Laura jau bija lasījusi Bībeli un apmeklējusi kādu baznīcu, viņa nolēma atnākt paskatīties. „Tur kāda no draudzes apmeklētājām liecināja par to, kā Dievs viņu draudzes nometnē inkaunterā bija atbrīvojis no mazvērtības. Viņas teiktais tik ļoti līdzinājās manām sajūtām, ka sapratu – arī es vēlos tur aizbraukt. Sāku arī vairāk pati lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Dievs saka – mums ne no kā nav jābaidās, un bailēm no Dieva ir jābūt daudz lielākām, nekā no cilvēkiem.

Pēc personīgas tuvošanās Dievam un inkauntera aizlūgšanām manī ienāca pārliecība, ka esmu pietiekami laba un gudra, lai tiktu galā ar visām dzīves situācijām. Pamazām man pieauga pašvērtējums, ka man nav jābaidās no tā, ko man atbildēs cilvēki. 118. psalmā ir teikts – „Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs?” Kad man atkal bija jākomunicē ar cilvēkiem, es atcerējos šo Bībeles pantu, un, lai arī joprojām jutu nedrošību, tomēr izvēlējos, iet iepazīties ar jauniem cilvēkiem vai pati uzsākt sarunu. Tā pamazām sāku justies arvien drošāka par sevi, jo redzēju, ka ar visu labi tieku galā. Pēdējo dažu mēnešu laikā vairs nevaru saskaitīt, cik daudz jaunu draugu un paziņu esmu ieguvusi. Lietas, kas man agrāk šķita neiespējamas, tagad varu paveikt bez stresa un bailēm – pieiet klāt nepazīstamam cilvēkam uz ielas un viņu uzrunāt, piezvanīt pie kaimiņu durvīm vai uzaicināt uz kādu pasākumu tos, ar kuriem esmu tikko iepazinusies. Es bez bailēm varu zvanīt uz valsts iestādēm un brīvi runāt pa telefonu. Es zinu, ka arī tad, ja vēl jutīšu bailes vai nedrošību, es to varēšu pārvarēt un labi tikt galā ar jebkuru situāciju. Tiešām Dieva spēkā nekas nav neiespējams!” saka Laura.

Viņa novēl ikvienam cilvēkam, kuru ikdienā nomoka bailes un nedrošības sajūta, iepazīt Dievu un lasīt Bībeli, kur atklāts, kā Dievs palīdz uzvarēt visu, kas biedē un paļauties uz To Kungu, kurš dod spēku pārvarēt pat visgrūtākās lietas.

Laura Gruševa