Ieva izauga ģimenē, kurā tika stāstīts un runāts par Dievu. Jau no bērnības viņa zināja, ka Dievs ir un Viņu arī lūdza, kad dzīvē gāja grūti, līdz brīdim, kad Dievs izmainīja viņas domāšanu un ikdienu.

Par piedzīvoto stāsta pati Ieva: ”Es izaugu vecāku mīlēta un aprūpēta. Sākot mācības sākumskolas pirmajā klasē biju nedroša un bikla. Man gadījās ļoti neiecietīga un skarba skolotāja, kura mani pazemoja. Manā mazā bērna sirsniņā ienāca aizvainojums un mazvērtība. Sākās nepārliecinātība par visu, ko daru, nemiers, nepārtraukts stress. Mājās uzdoto mācību vielu iemācījos un atbildēju vecākiem, bet aizejot uz skolu no bailēm nespēju ne lasīt, ne rakstīt, ne lāgā parunāt. Par to es atkārtoti saņēmu pazemojumus. Vecāki mani izņēma no skolas un es atsāku mācības citur, tomēr mans aizvainojums un mazvērtība neizzuda.

Kopš tā brīža dzīvē visu laiku “lipa” klāt tādi cilvēki, kuri mani pazemoja. Skolas laikā draudzība beidzās ar pazemojumu, sākās nākamā un atkal vilšanās. Vēlāk jau ilgstošākas attiecības beidzās tieši tāpat. Es iekšēji sāku justies tik nesaprasta, nepieņemta un tik ļoti nepareiza, ka centos visu sīki izplānot un izdarīt perfekti, lai tikai citiem izpatiktu, nedomājot pati par sevi. Tas izteikti bija vēlāk redzams darbā, kur ļoti daudz strādāju acis nepacēlusi, un, lai mazinātu nogurumu un stresu, ko tas izraisīja, sāku katru dienu lietot alkoholu nākot mājās pēc darba.  Viens, divi kokteilīši – tas bija nepieciešams katru dienu, jo savādāk nespēju atslēgties.  Tā es kļuvu vēl nespēcīgāka un mazvērtīgāka savās acīs, jo sāka mocīt vainas apziņa. Man bija saasināta uztvere par lietām un katru mazāko kļūdu ļoti pārdzīvoju. Šī nemitīgā cenšanās izpatikt citiem mani tik ļoti nogurdināja, ka sāku izvairīties no cilvēkiem un no atrašanās sabiedrībā. Mani kaitināja cilvēku pūļi vai saieti. Es paliku arvien nomāktāka un depresīvāka,jo mans pašvērtējums tikai kritās.

Dzīve tā izkārtojās, ka sāku dzīvot kopā ar savu brāli, kurš bija sācis apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Es sākumā skeptiski raudzījos uz draudzi un visu, kas notiek. Lai gan tiku jau no bērnības mācīta par Dieva eksistenci, tomēr tas, ko brālis man stāstīja par Jēzu un Svēto Garu man bija nesaprotami un nepieņemami. Taču ar laiku saskatīju pozitīvas izmaiņas brālī. Viņa neatlaidības un savas intereses pēc es aizgāju uz dievkalpojumu. Atceros, ka tas bija par desmit baušļiem. Tas mani uzrunāja un kaut kas man “atnāca vaļā”, pat neskatoties uz manu skepsi. Tad mans mīļais brālis atvēra mājas grupiņu. Es sākumā domāju, ak šausmas, ko man darīt, tagad tas viss būs man tepat, kur dzīvoju! Tomēr, atsaucoties uz brāļa lūgumu un aiz cieņas pret viņu, es piedalījos viņa mājas grupiņā. Kad brālis par mani aizlūdza es piedzīvoju Dieva pieskārienu. Mīlestības pārņemta no aizkustinājuma sāku raudāt. Es sapratu, ka cilvēki var atgrūst un pazemot, bet ne Dievs. No tā brīža sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņu, taču iziet draudzes priekšā lūgšanā nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Glābēju vēl neuzdrošinājos. Es aplam ticēju tam, ka ar savu labo sirdi un labiem darbiem, ko daru, vienalga nonākšu debesīs. Es taču ticu un viss ir kārtībā, bet patiesībā vēl nekas nebija kārtībā, es biju spērusi tikai pavisam mazu solīti pretī Dievam.

Pagājušā gada decembrī draudzē “Kristus Pasaulei” notika Ziemassvētku dievkalpojums ar teātra izrādi “Netveramais skaistums”. Pēc izrādes, kad mācītājs aicināja pieņemt Jēzu, es sapratu, ka ir pienākusi tā diena, kurā vēlos ielaist Jēzu savā sirdī. Man iekšā viss dega un es kā bulta “izšāvos” draudzes priekšā un caur asarām noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Pēc šī dievkalpojuma manā dzīvē uzreiz notika brīnumi , es uzreiz saņēmu svētību – jaunu izremontētu dzīvokli, uz ko man jau bija zudušas cerības. Tas mani pamudināja vēl vairāk uzticēties Dievam, ka viņš var arī mani atbrīvot no visām manām sasāpējušām problēmām un atsaucoties brāļa ieteikumam, devos uz draudzes semināru –  inkaunteru. Pirms braucu uz inkaunteru, atklāti sakot, es vēl īsti neapzinājos, kas tieši ir mana problēma. Taču, kad man iedeva anketu, es atzīmēju tajā lietas, kuras man traucē. Tas man uzskatāmi atklāja, ka bailes un mazvērtība nav jāuztver kā pašsaprotamas lietas. Sapratu, ka vēlos ar to tikt galā. Vēlāk kalpotājs aizlūdza tieši par šo problēmu un pēc aizlūgšanas es sajutu, ka tāds kā smagums mani atstāj. Jutos citādāk – pārliecinātāk un brīvāk. Manī ienāca laba enerģija un Dieva mīlestība. Inkaunterā es piedzīvoju Dieva klātbūtni un tiku atbrīvota pilnībā no mazvērtības, bailēm būt sabiedrībā, nemiera, nomāktības, stresa un depresīvā noskaņojuma. Spēju piedot saviem pāri darītājiem.

Šīs izmaiņas visvairāk ieraudzīju, atbraucot mājās. Tagad jūtos brīva, varu bez problēmām komunicēt ar cilvēkiem, esmu pārliecināta par sevi. Saprotu, ka esmu interesanta un man viss izdosies esot kopā ar Dievu. Man vairs nav problēmu uzturēties sabiedrībā un cilvēku pūlī. Varu mierīgi runāt auditorijas priekšā. Esmu kļuvusi mierīga un priecīga. Regulāri apmeklēju mājas grupiņu, draudzes dievkalpojumus un visus pasākumus. Izrādu iniciatīvu kalpošanā. Man ir mērķis vēl vairāk pieaugt Dievā, iedziļināties Bībelē rakstītajā, pastāstīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem par to, cik Dievs ir labs.

Vēlos citiem izteikt savu novēlējumu ar rakstu vietu no Bībeles: ”Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”( Sal. p. 3:5-6 )

Ievas Mahņovas liecību pierakstīja Ineta Siliņa