Bēdz no raizēm!

Vakar bija svētku diena – 18. novembris –, kad mēs atzīmējām Latvijas dzimšanas dienu, 105. gadadienu. Pareizi ir atzīmēt svētkus, atcerēties svarīgus notikumus, pieminēt varoņus un svinēt svētkus, bet svētki paiet un atgriežas ikdiena. Ikdiena ar rūpēm, risināmām dažādām ikdienas lietām, ar darāmajiem darbiem. Bieži savā ikdienas skrējienā mūsu uztraukumi, stresi un raizes paņem lielāko daļu mūsu uzmanības, kas patiesībā būtu jāvelta svarīgākajām lietām. Tādēļ manas svētrunas nosaukums ir „Bēdz no raizēm!”.

Vai kāds vakar skatījās militāro parādi? Pa televizoru vai klātienē? Es parādi neredzēju, bet “Facebook” viena sieviete bija ielikusi īsu video un pielikusi komentāru. Komentāra dēļ es paskatījos šo video. Komentārs bija šāds: „Es ļoti mīlu Itāliju, bet es nesaprotu, kāpēc parādē itāļu karavīri skrien.” Viņai doma bija, ka varbūt viņi māca, ka mums ir jāskrien, no kaut kā jābēg un jādara tas ātri. Es izlasīju šo komentāru un gribēju paskatīties, kā viņi tur skrien. Man šķiet, ka pagājušā gadā viņi arī izcēlās, nebija tādi, kā visi pārējie. Bēdz no raizēm, tāpat kā itāļu karavīri.

Es esmu diezgan liels raizēšanās speciālists, varbūt ne pats lielākais, bet pietiekoši. Piemēram, kad mācītājs man uzraksta, ka man būs jāsludina dievkalpojumā vai jāpiedalās kādā svarīgā pasākumā, tad, kā tu domā, ko es pirmajā brīdī sāku darīt? Priecāties? Ja tu tā domā, tad lai notiek ticībā, bet pirmā lieta, ko es daru, es sāku raizēties. Es domāju, kā es izskatīšos, ko es runāšu un kā es runāšu, cik ilgi es runāšu un kā tas viss būs. Diezgan dabiska reakcija uz negaidītām situācijām, bet Dievs saka, ka mums nekad ne par ko nav jāraizējas. Nedaudz es paskatījos, ko pasaules pētījumi saka par raizēšanos. Ir pieejami dažādi dati. Ir tāds secinājums, ka 85% gadījumu, kad cilvēki pārdzīvo un raizējas par kaut ko, tas vispār nenotiek. Paliek vēl 15%, un no šiem 15%, 79% gadījumu cilvēki ar tām lietām, kas viņiem liekas grūtas un trakas, viņi ļoti labi tiek galā, vai arī viņi liecina, ka viņi ir ieguvuši vērtīgu mācību no tā, kas ir noticis viņu dzīvē un kam bija jāiziet cauri. Galu galā 97% no tā, par ko mēs uztraucamies, kur mēs raizējamies, kur mums domas uzturas, tas nekad nenotiek, vai arī mēs ar to veiksmīgi tiekam galā. Paliek tikai 3%, pavisam maz, 3% gadījumu, kad bažas izrādās pamatotas, kad tev vajadzēja uztraukties.

Mēs atgriezīsimies pie Dieva vārda, kādēļ Dievs saka, ka ne par ko nav jāuztraucas.

1. Dievs ir avots visam, kas man nepieciešams.

Kas par to liecina? Bībelē ir ļoti daudz apsolījumu, dati variē, bet tie ir ap 8000 kopumā Vecajā un Jaunajā Derībā, Dieva apsolījumi cilvēkiem, Izraēlam, Dieva bērniem, tas ir, mums. Viens no zināmākajiem ir 23. Psalmā. Psalma nosaukums ir „Tas Kungs ir mans gans”. Tas nozīmē, ka man un tev nekā nepietrūks. Kas ir tas, uz ko tu paļaujies? Vīrs, sieva, darbs, bērni, valdība. Uz valdību un pensija, domāju, ka sen vairs neviens nepaļaujas. Mēs kādreiz tā darījām, ka, uzrunājot cilvēkus uz ielas, standarta jautājums bija – kas ir jūsu drošība un uz ko jūs paļaujieties. Pārsvarā cilvēki teica, ka paļaujas uz sevi, tikai uz sevi, jo vīlušies ir visās iespējamās lietās un cilvēkos, tad paliek paļauties tikai uz sevi. Tad es domāju, kā var paļauties uz sevi, tikai uz sevi, ja tu nezini, kas ar tevi notiks pēc piecām minūtēm?

Šonedēļ, piektdien, man bija iespēja piedalīties tādā ļoti sirsnīgā un skaistā pasākumā, kas saucas Valsts Lūgšanu brokastis. Tur piedalās dažādi sabiedrībā zināmi cilvēki, ne tikai ļoti slaveni, viņus visus vieno kristīgās un konservatīvās vērtības. Tur no medijiem bija žurnālisti, piemēram, Elita Veidemane, runāja Vija Beinerte. Elita Veidemane neizceļas ar kristīgiem uzskatiem, bet es bieži palasu viņas rakstus „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” un visā tajā murdziņā, kas ir citos medijos, un melos, tad viņas rakstus tiešām var lasīt, viņa ir skarba un tiešām tur ir daudz patiesības. Bija Izraēlas konsuls, bija arī hokejisti, Artūrs Irbe un vēl viens, viņi kopā teica uzrunu. Bija goda viesis Niks Vujačičs (Nick Vujicic) – cilvēks bez rokām un kājām. Es domāju, ka lielākā daļa šeit viņu ir dzirdējuši. Ķīpsalā viņam bija atsevišķs pasākums kopā ar citiem motivatoriem. Viņš ir cilvēks, kurš ir kristietis, ticīgs cilvēks, kurš motivē, viņš brauc apkārt pa pasauli, sludina evaņģēliju. Pasākumā teica, ka Latvija ir 81. valsts, kuru Niks apciemo. Latvija būs pēdējā, kuru viņš apciemos, uz kurieni viņš brauc ar šāda veida misiju, jo, acīmredzot, viņš darīs ko citu, bet šādi viņš vairs pa pasauli neceļos, tā vismaz tika teikts. Latvija ir tāda ievērojama, ka viņš šeit bija. Viņš sēdēja pie galdiņa man priekšā, galdi un telpa bija liela, bet redz, kuri cilvēki tev sēž priekšā. Vienu brīdi es redzu, ka viņa palīgs, viņam ir indiešu izcelsmes palīgs, dod viņam padzerties. Palīgs viņu aiznesa, nevis stūma ratiņos, viņš viņu zālē iestūma, bet pēc tam viņš viņu paņēma, aiznesa un uzlika uz galda, kur viņam bija šī uzruna, pēc tam viņš viņu nocēla, aiznesa atpakaļ uz vietu pie galda. Es tā domāju pie sevis, ka šis cilvēks vispār nevar uz sevis paļauties, jo viņš pat padzerties pats nevar. Viņš pilnīgi ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. skatoties uz viņu, es arī tā domāju, cilvēkam ir jābūt pazemīgam un garīgi stipram, lai viņš spētu saglabāt normālu dzīvi, ne tikai normālu dzīvi, bet arī kalpot citiem. Visi ar viņu grib fotografēties, viņš ir starmešu gaismā. Es domāju, kā viņš tajā brīdī jūtas, varbūt viņš ir pieradis, es nezinu, bet es domāju, ka tajā ir kaut kas īpašs.

Kāpēc es viņu pieminu? Viņš dzīvo Amerikā, un savā uzrunā viņš daudz runāja par Ameriku, viņš teica, ja agrāk tā bija vienota kristīga zeme, demokrātijas citadele, tad šodien viss ir mainījies, mēs to redzam arī ziņās, ka tā ir. Amerika ir ļoti sadalīta. Viņš pieminēja, ka, protams, viņš mīl savu zemi, bet Amerika nav pelnījusi Dieva svētību vairs nevienu, tie bija viņa vārdi. Viņš ļoti uzsvēra, ka kristiešiem ir jāveido savi biznesi, ka viņiem ir jādibina savas bankas, jādibina savi uzņēmumi, lauksaimniecības uzņēmumi, kas paši ražo pārtiku. Jābūt savām skolām, kur bērniem nemāca genderu ideoloģiju. Bija tāds gadījums, kas deva pamatu tam, ko viņš teica. 2019. gadā viena viņa paziņa piedāvāja viņam būt bankas līdzīpašniekam, veidot kopā kristīgo banku, jo šī sieviete teica, ka bankas finansē daudz nekristīgu lietu, piemēram, abortus un vēl citas lietas, tāpēc šī sieviete bija izdomājusi, ka dibinās pati savu banku un viņa aicināja Niku arī piedalīties dibināšanā. Viņš atteicās, jo viņš jau neesot nekāds baņķieris, ka tas nav priekš viņa. Pēc diviem mēnešiem viņa mājā ienāca specvienības policija, viņam pārmeklēja māju, divas dienas virs viņa mājas lidoja drons, banka viņam slēdza kontu. Viņam no bankas atnāca vēstule, kur bija rakstīts, ja viņš 30 dienu laikā nepārskaitīts naudu uz citu banku, tad naudu viņam konfiscēs. Es domāju, ka tur viss diezgan labi beidzās. Kāpēc tas notika? Tas notika tāpēc, ka viņš bija publiski izteicies pret LGBT lietām. Tas notika Amerikā, kur ir brīvība, demokrātija, vismaz agrāk bija, jo tagad vairs nav. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka tu nevari paļauties tikai uz sevi un tu nevari paļauties arī uz savu valsti, valdību, ka viņi par tevi parūpēsies un kas viss būs labi. Tā nav, kā redzam no tā, kas notiek pasaulē, kas notiek pie mums un kas arī Amerikā. Pagājušā nedēļa bija diezgan pilna, biju arī bērēs. Kādai draudzes sievietei no Saldus tika apglabāta mamma, kura bija ticīgs cilvēks. Gandrīz faktiski no dievkalpojuma uzreiz uz debesīm, ar dažu dienu starpību. Man, un domāju, ka nevienam citam, nepatīk bēdīgi pasākumi. Bēdīgi ir uz zemes palikušajam, savukārt, tam, kurš ir nomiris, viss jau ir noslēdzies, un nav tik bēdīgi. Domāju, ka savā ziņā tas ir tāds kā realitātes vitamīns. Bībelē ir teikts:

Labāk ir ieiet sēru namā nekā dzīru namā, jo tur redz norādījumu uz visu cilvēku galu, un tas, kas vēl dzīvo, to lai ņem pie sirds! (Salamans mācītājs 7:2)

Kāds pazīstams cilvēks pateica tādu kā joku, kurā savā ziņā ir daļa patiesības. Ja bērēs viss ir skaidrs, tad kāzās nekas nav skaidrs. Bērēs var redzēt visu lietu galu, tur nekas nevar mainīties. Savukārt, kāzās visi priecājas, nezinot, kā būs pēc tam. Visi cer, ka būs labi. Neatkarīgi no tā, cik ir gadu, par rītdienu neko nevar zināt. Tādēļ drošību ir nepieciešams likt uz to, ko neviens nevar atņemt, un uz to, kas nekad nevar pazust. Tās ir katra personīgās attiecības ar Dievu. Cilvēks var zaudēt darbu, ģimeni, veselību, labu izskatu, dzīvību vai prātu, nedod Dievs, to pazaudēt. Attiecības ar Dievu neviens nekad nevar atņemt. Dievs ir labais gans, kurš cilvēku tur Savu acu priekšā, kuram vienmēr interesē, kas ar cilvēku notiek, kā viņam iet un kādas ir vajadzības. Dievs ir tas, kurš rūpējas par cilvēku. Kādā veidā rūpējas? Visdrīzāk pa taisno no debesīm jau tas nenotiek, iespējams, tikai ļoti retos gadījumos. Dievs rūpējas caur cilvēkiem un apstākļiem. Piemēram, ja kāds uzaicina un atved uz grupiņu vai, ja kāds palīdz un ir līdzās grūtā brīdī, kad ir nepieciešams atbalsts – tā ir Dieva palīdzība caur cilvēkiem. Gans ir tas, kurš vada, baro, apgādā, kā arī apmierina cilvēka vajadzības. Vajadzības mēdz būt ļoti daudz un dažādas: materiālās, garīgās un emocionālās. Ikdienā pastāvīgi nepieciešama apsardzība, dažkārt mierinājums, virziens, disciplīna, norādījumi, kā arī iedrošinājums.

2. Nav nekā tāda, ko Dievs nevarētu iedot.

Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:19)

Šai rakstvietai ir tikai viens nosacījums – svarīga ir cilvēka līdzdarbošanās. Ja neko nedara un nedomā, kā uzsākt un attīstīt biznesu, tad nekā nebūs. Vai, ja tiek plānots uzsākt strādāt kādā uzņēmumā un būt par darba ņēmēju, ir nepieciešams rakstīt un sūtīt CV, lasīt darba sludinājumus. Pretējā gadījumā darbu nevar iegūt, jo tik garīgi šīs lietas nemaz nenotiek. Neviens vienkārši nezinās, ka cilvēks meklē darbu. Svarīgi vēl ir tas, ka ne tikai tiek kaut kas darīts, bet gan darbība ar ticību. Bībelē ir rakstīts:

Ja tu ticēsi, tu saņemsi visu, ko tu lūdz savās lūgšanās. (Mateja evaņģēlijs 21:22) (tulkojums no angļu valodas)

Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)

Droši vien esi pamanījis savā dzīvē – ja kaut kas tiek darīts tikai tādēļ, ka tas ir jādara un ka kāds, piemēram, mācītājs, vadītājs vai priekšnieks darbā teica izdarīt, bet šī darbība netiek ielikta sirdī, tad, ja godīgi, arī nekāds rezultāts netiek gaidīts. Izdarīju? Izdarīju, ķeksītis ir ievilkts. Ja patiešām cilvēks kaut ko vēlas un ieliek visu savu enerģiju, prātu, domas, saprašanu un pūles, tad rezultāts ir pavisam cits. Tad vispār ir rezultāts. Lai cilvēks ticētu, ir jāstrādā ik dienas un nepārtraukti. Es to arī redzu savās grupās un pie saviem cilvēkiem. Viena lieta ir uzrakstīt plānu. Vai jūs jaunajā gadā vai grupiņā rakstāt plānus? Noteikti lielākā daļa raksta. Var arī katru stundu rakstīt plānu, bet tas vispār var arī neko nedot. Plānus var likt pie sienas, tualetē un visur, kur ir redzams. Bet, ja tas nav sirdī, tad tas nedarbosies, un neviens plāns nepiepildīsies. Attieksme ir pavisam cita, kad tiek nolemts nevis vienkārši kaut ko uzrakstīt, lai būtu, bet, kad arī seko rīcība, lai būtu. Tad pavisam citādi ir neformālie pasākumi, grupu darbs, sapulces, evaņģelizācija un tā tālāk. Darbi varbūt ir tie paši, bet attieksme ir cita, un tas ir noteicošais, kas visu izmaina.

3. Dievs vēlas, lai cilvēks ne par ko neraizējas.

Tas bija minēts pašā sākumā, ko jau teicu – Dievs vēlas, lai es ne par ko neraizējos.

Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. (Filipiešiem vēstule 4:6)

Šī rakstvieta ir ļoti raksturīga šai tēmai. Tālāk Bībelē ir apsolījums – ja tiek paklausīts šim padomam, tad sirdī un prātā ienāk miers. Kad cilvēks ir mierīgs, tad viņš ir spējīgs saprātīgi domāt un pieņemt pareizu lēmumu. Stresā un bailēs viss ir paralizēts. Bailes ir vissliktākais, kas dzīvē var būt, jo cilvēks ir apstājies un nevar iet uz priekšu, kā arī viņš nav adekvāts tādā situācijā.

Raizēšanās vietā ir recepte – lūdz Dievu un pateicies Viņam par risinājumu. Risinājums noteikti ir. Ja tas nav pašam cilvēkam, tad Dievam noteikti ir. Lūgšana un raizēšanās ir divas pretējas lietas. Iedomājies ilustrāciju – mājās ir divas durvis, parādes un aizmugurējās. Lūgšana tiek ielaista pa parādes durvīm, savukārt, raizēšanās un negatīvā domāšana iziet ārā pa aizmugurējām durvīm. Un otrādi – ja raizes un pārdzīvojumi par kādu lietu tiek ielaisti pa parādes durvīm, tad attiecīgi lūgšana iziet ārā pa aizmugures durvīm. Labāk ir ielaist lūgšanu.

Vai kāds zina Smitu Viglsvortu (Smith Wigglesworth)? Senāk viņš bija liels Dieva vīrs, daļa no kristietības klasikas. Mums arī grāmatu galdā ir grāmatas par viņu. Viņam bija ļoti smags un briesmīgs raksturs. Viņš apprecējās ar sievieti, kura, pēc aprakstiem spriežot, bija ļoti jauka pret viņu. Šī sieva bija kristiete, kura sākumā bija dedzīgāka nekā Viglsvorts. Ja pareizi atceros, kādu vakaru viņa atnāca vēlu mājās no kalpošanas. Viņiem bija privātmāja, un viņš ļoti sadusmojās, izdzina sievu ārā un aizslēdza durvis. Bija tumšs un lija lietus. Vispār Smits arī skaitījās kristietis. Sieva izdomāja, ka ienāks atpakaļ pa aizmugures durvīm, un viņa iekļuva atpakaļ mājā. Viņš ieraudzīja sievu, un abi sāka ļoti smieties, izlīdzinoties šai situācijai. Ja kaut kas tiek ielaists pa vienām durvīm, tad otra – sliktā lieta -, izies ārā pa aizmugures durvīm.

Svarīgi ir atbrīvot savu galvu no destruktīvām domām. Varētu eksistēt neliels aparāts, kuru varētu pielikt pie galvas, nosauksim to par “domu mērītāju”. Tiktu noskaidrots, ka lielākā daļa domu, ko domā cilvēki, tajā skaitā arī kristieši, būtu arī negatīvas domas. Bieži vien domas netiek kontrolētas. Ir pat cilvēki, kuri apgalvo, ka domas nav iespējams kontrolēt. Draudzē “Kristus Pasaulei” ir gudri cilvēki, kuri zina, ka domas var un ir jākontrolē. Citādi cilvēks nevarēs pilnvērtīgi dzīvot. Ir dzirdēta līdzība, ka domas ir kā putni, kuri lido ap galvu, vēlas uztaisīt ligzdu un palikt uz dzīvi. Kamēr ligzda nav uztaisīta, tikmēr tas nav pieļaujams. Dažkārt, lai netiktu uztaisīta ligzda, ir jāpieliek ļoti daudz pūļu. Kādam ir vieglāk, kādam grūtāk, bet kopumā tas nenāk viegli. Domas ir ārkārtīgi spēcīga lieta, un tām ir tendence materializēties. Ne visas domas materializējas, bet tās, kurām cilvēks ļauj sataisīt ligzdu un par kurām tiek nepārtraukti domāts. Bībelē ir sacīts:

Neļaujiet pasaulei jūs izmainīt savā līdzībā, bet ļaujiet, lai Dievs jūs izmaina un pārvērš par jaunu cilvēku, izmainot jūsu domāšanas veidu. (Romiešiem vēstule 12:2) (tulkojums no angļu valodas)

Pāvils saka, ka katram ir nepieciešams izmainīt savu domāšanu tā, kā Dievam ir patīkami. Pēc tam seko paša izmaiņas, iekšēji kļūstot par citu cilvēku. Mainās veselība, finanses, attiecības ar cilvēkiem, vadītājiem gan darbā, gan draudzē, redzējums, iespējams, arī darbs un ģimenes stāvoklis. Tās ir lietas, pēc kā ļoti ilgojamies. Bet pastāv viena lieta – Dievs pats nenāk un neizmaina. Dievam ir jāļauj izmainīt, bet pašam arī ir jāpiedalās tajā procesā. Gribētu, lai Viņš paņem prom visus nelabvēlīgos apstākļus, slimības, negatīvās lietas un sliktās attiecības ar kādiem cilvēkiem. Dievs zina, ka tas ir svarīgi, bet Viņš saka, ka nozīmīgāks ir izmainīts prāts, un tad jau notiks arī pārējais, arī ar ārējiem apstākļiem.

Kādēļ ir svarīgi izmainīt domas? Nosaukšu dažus apakšpunktus.

Domas kontrolē un vada katra dzīvi, un ikviena darbība sākas ar domu. Ja par kaut ko netiek domāts, tad tas netiek izdarīts – ne labs, ne slikts.

Pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, savu iekšējo cilvēku, jo no turienes rosās dzīvība, no turienes nāk visa tava dzīve. (Salamana pamācības 4:23) (tulkojums no angļu valodas)

Esi uzmanīgs, ko tu domā, jo no tā ir atkarīgs tavas dzīves virziens. Ja bērnībā tev kāds teica – tu neesi labs, tev nesanāks, tu esi neveiksminieks, tu esi neglīts -, ja tu to pieņem kā faktu, vienalga, vai tā ir patiesība vai nē, visbiežāk jau tā nav patiesība, tas veido tavu dzīvi. Man bija kaimiņiene kādreiz bērnībā, es gāju skolā, viņai bija dēls, viņa viena pati to dēlu audzināja, viņš bija mazs puika, un mums bija trīs dzīvokļi vienā koridorā, un tad, kad no viena dzīvokļa iet ārā un kaut ko runā, un slēdz durvis ciet, tad ļoti labi varēja dzirdēt tie pārējie arī. Un viņa katru rītu ļoti briesmīgi izturējās pret savu puiku, viņu lamāja, viņa bija krieviete, un puiku arī visādos dzīvnieku vārdos sauca, un man tas likās šausmīgi. Un es domāju, kā tas bērns šodien dzīvo, es domāju, ka viegla dzīve viņam nav, visa tā viņas neapmierinātība, kas iespējams bija par savu neizdevušos dzīvi, viņa to izgāza uz savu neaizsargāto bērnu. Bet ir tā, ka bērnībā mēs pieņemam daudzas lietas, ko vecāki, vadītāji, skolotāji saka, tā ir autoritāte, ja viņš tā saka, tā drošvien arī ir. Bet tad mēs izaugam un rīkojamies saskaņā ar tiem pieņēmumiem, ko par mums teica kādreiz bērnībā. Bet, kad mēs esam pieauguši, tā jau tā ir mūsu atbildība, ko mēs domājam, kā mēs domājam, ko mēs darām ar to, kam mēs ticam un kā mēs ticam. Vai mēs ticam tam, ko Dievs saka par mums, vai mēs ticam kaut kam citam, kas ir gluži pretējs.

Mans prāts ir cīņas lauks starp svētu dzīvi un grēku.

Visi kārdinājumi notiek prātā. Varbūt tu domā, ka tie ir kaut kur ārpusē, bet viss notiek tajā vietā, kas atrodas starp tavām ausīm – un tā ir galva. Lepnums, iekāre, dusmas, skaudība, greizsirdība, naids un viss pārējais, tas viss notiek mūsu prātā.

Pozitīvas domas ir atslēga uz mieru un dzīvību.

Un neliels piemērs no manas dzīves. Šī gada jūnijs man bija tāds raizēšanās eksāmena pārbaudījums. Kad pēkšņi manā salīdzinoši mierīgajā dzīvē radās neparedzēts pagrieziens, es teiktu, vētra. Bet raizēties un baiļoties es sāku jau pagājušā rudenī, un, iespējams, tāpēc es arī saslimu. Jūnija trīs nedēļas pagāja vienkārši tādā nerealitātē, ārpus šīs realitātes, sliktākajā nozīmē. Tāpēc, ka galvā man bija visu laiku tādas domas, tas saistīts ar darbu Saeimā, kā viss būs, vai es varēšu, visdrīzāk es nevarēšu, man nav tādu spēju, man nav tāda prāta, kā es dzīvošu, kas man būs jādara. Un, iespējams, ka tā arī bija, ka tā bija patiesība. Bet tās domas, kas man maisījās pa galvu visu laiku, tas padarīja manu dzīvi neizturamu. Ja tu kaut ko zini par domu spēku, tad tu saproti, ka, tādā garā turpinot, ar tādu stresa intensititāti, un ja es nemainītu savu attieksmi, savas domas, tad nopietna saslimšana būtu garantēta 100%. Tur nav citu variantu. Ja tu esi visu laiku negatīvs, tas izpaudīsies vienu dienu, tas izpaudīsies arī tavā miesā, tavās attiecībās ar taviem cilvēkiem, pie tevis paša, tavā dzīvē. Un es izlēmu: “Apstākļus es īpaši mainīt nevaru, bet es varu vismaz censties nomainīt domāšanu, man ir jāstrādā pie sava prāta, man ir jāmaina paradigma,” atceramies, ko mācītājs stāstīja pirms kāda laika. Tas nozīmē, ka tev ir jāmaina savi prāta uzstādījumi, tas, kā tu domā, kas tev galvā notiek. Un es sāku skatīties uz to, kas man ir, ne uz to, kā man nav. Es sāku apliecināt, ka man viss izdodas, man viss ir iespējams kopā ar Dievu. Es katru dienu rakstīju notikumus un cilvēkus, un lietas, par ko pateikties savā dzīvē. Katru dienu es sāku ar pateicību Dievam un pateicību par savu situāciju. Respektīvi, darīju vienkāršas un labi zināmas lietas. Nekādu raķešu zinātne nebija, bet problēma ir tāda, ka mēs ļoti bieži tās vienkāršas lietas vispār nedarām. Mēs jau to no galvas zinām, mācītājs katru svētdienu runā, un visā, ko mēs klausāmies, ir daudz gudrības, bet svarīgākais ir tā darīšana, zināšana tā ir tikai viena lieta. Un, lūk, pienāca šī gada septembris un pavisam drīz viss sastājās savās vietās apmēram divu, trīs nedēļu laikā. Es joprojām esmu tur, kur es esmu, kur man, acīmredzot, ir paredzēts būt šajā laikā. Bet man vairs nav pārmērīga stresa, kas mani paralizē, kas man neļauj pilnvērtīgi dzīvot. Viss ir iegājis pareizās sliedēs ar saprātīgu darba slodzi un pareizu dzīves ritmu. Un Dievs nekad neuzliek mums vairāk, nekā mēs varam panest. Atceries par savu dzīvi, Dievs ir tāds, kas nemelo. Un ja tu saki, ka Dievs tev uzliek vairāk, nekā tu vari panest, tā brīžiem liekas, tad varbūt tu melo, bet Dievs nemelo. Bieži mums šķiet, ka ir kādas situācijas, kad Dievs uzliek vairāk: es vairs nevaru šo izturēt, man ir tik ļoti grūti, bet zini, es, domājot par sevi, sapratu vienu lietu, ka ar savām tām negatīvajām domām, emocijām, kas tur viss malās pa galvu, visa tā nepareizā sagaidīšana, savā ziņā vienkārši pasliktinām to visu situāciju. Tajos 97%, kā es teicu pašā sākumā, jau izvērsīsies viss par labu, būs vēl labāk, nekā tu domāji, iespējams. Bet vienkārši tas, kā mēs to uztveram, un uzreiz mēs tur tā savelkamies, viss ir negatīvi, tas rada to sajūtu, ka tu to nevari panest vairs. Man ļoti patīk divas rakstvietas varbūt, ne pilnas rakstvietas, bet tas svarīgākais.

Kas cenšas pēc kā laba, tam labs arī gadās [..]. (Salamana pamācības 11:27)

[..] bet, kas labi domā, tie visur piedzīvos pret sevi labvēlību un uzticību. (Salamana pamācības 14:22)

Mans uzskats un pārliecība ir tāda – ja tu domā pozitīvas domas, Dieva domas un runā Dieva apsolījumus, un tu esi Dieva gribā, un kalpo Dievam un cilvēkiem, tās ir kā bruņas tev apkārt, kā kupols. Tu esi neuzveicams, tu esi faktiski neuzvarams. Domā labu par cilvēkiem, piedod viņiem. Nav viegli, piekritīšu, bet izturies labi un tu saņemsi to pašu pretī, viņi izturēsies labi pret tevi. Es runāju to no pieredzes. Ieraugi katrā cilvēkā labu. Nelaime ir tā, ka mēs visi esam nepilnīgi, un tā ir vislielākā problēma. Un vēl, ka mēs tajā otrajā cilvēkā uzreiz pamanām to nepatīkamo, to, kas mums nepatīk, tas, kas mūs kaitina, ka nav tā, kā mums gribas, un mēs koncentrējamies uz to negatīvo un slikto vairāk nekā uz to pozitīvo. Pamēģini pamainīt savu skatu, un tu redzēsi, kā mainīsies viss tev visapkārt. Kādēļ Dievs negrib, lai mēs raizētos? Tāpēc, ka raizes ir bezjēdzīgas, tā nevajadzīgā uztraukšanās, tā situāciju nepadara labāku, bet tieši otrādi.

Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? (Mateja evaņģēlijs 6:25)

Raizējies par lietām, kurām ir ietekme nākamos divus, piecus gadus un vispār mūžībā, kuras ir svarīgas mūžības perspektīvā. Ja tu raizējies par kaut ko, tad tu par to domā. Un raizes kļūst arvien lielākas – kāds tev kaut ko pateica, aizvainoja, ne tā paskatījās, pateica kādu kritiku, kaut ko nelaipnu pateica – un tu sāc domāt, ko viņš ar to domāja. Un aiziet visa diena un aiziet daudz ilgāks laiks, un tu nekādi nevar saprast, ko tas cilvēks domāja. Bet varbūt viņš neko nedomāja, viņš vienkārši kaut ko pateica, muļķību kaut kādu, aizmirsa un aizgāja projām. Bet tu domā visu laiku, tin galvā, kas tas tāds varēja būt. Un tad, kad tu kādreiz pajautāsi, viņš nekad dzīvē neatcerēsies, kas tas vispār bija. Bet tev tas ir kaut kas, kā iemesls raizēties. Un ja tu tā turpini domāt, tīt tās savas negatīvās domas par to cilvēku, tad pavisam drīz tu būsi pārliecināts, ka visi tevi ienīst. Bet tevi neviens neienīst, tici man.

Un kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsities pēc tā, kas labs? (1. Pētera vēstule 3:13)

Ja tu spēsi ātri piedot un neļausies negatīvām pārdomām, tad Dievs ir tavā pusē, un neviens tev nekādu ievērojamu kaitējumu nevarēs nodarīt.

Vai tu zināji, ka Jēzus bija arī botānikas skolotājs, Viņš mācīja arī bioloģiju? Zini, kurā vietā tas notika? Tas notika kalna svētrunā, tad, kad Viņš runāja par dzīvniekiem un puķēm, Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 26. pantā, kur Viņš stāstīja par to, ka putni neko nedara, nekur nestrādā, bet Debesu Tēvs par viņiem rūpējās, tāpat arī puķes neko nedara, un tās ir ļoti skaistas.

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. (Mateja evaņģēlijs 6:26-29)

Tu esi kādreiz paskatījies kādu savvaļas ziedu? Par mājās audzētiem augiem vispār nerunājot, tie ir pavisam skaisti. Kā katra ziedlapiņa, katrs milimetrs, un katrs filigrāni ir savā vietā. Zini, puķēm nav no rītiem jādomā, kā viņas no rīta uzkrāsosies, kleitu uzvilks vai kādas kurpes, viņām par to vispār nav jāuztraucas. Piemēram, putni, kas mežā dzīvo, tev patīk, ka viņi pavasara laikā dzied? Vispār ir okay. Bet reāli, kāds labums no viņiem ir, kādai barības ķēdei ir kāds labums, kad viņu tur kāds apēd, tik smalki neesmu pētījusi, bet katrā ziņā varētu arī bez viņiem iztikt, pareizi? Nekāda traģēdija nebūtu. Skaisti jau ir, ka viņi dzied, savvaļā viss notiek pats par sevi, Dievs par viņiem rūpējās. Ir arī mājdzīvnieki, par to jau cits stāsts, piemēram, kaķi. Kaķi kaut kādu labumu dod, nomierina tad, kad nekož un kad ir labā garastāvoklī. Dažreiz no tā vien, ka tu skaties, kāds viņš tāds pūkains, saritinājies guļ vienā angļu mierā sešas stundas pa dienu, es strādāju mājās, tāpēc es tā labi to varu redzēt. Un, tad tev liekas, cik labi ir būt kaķim. Tev nav bijusi tāda sajūta? Ja tev ir kaķis mājās, bet, ja tev nav, iesaku, labi joks, nav obligāti. Jo tu nekad nevari zināt, var arī nepaveikties, tu vari paņemt mazu mīlulīti, bet izaug monstrs, kas skrien, ņaud, pa nakti neļauj gulēt, kož un dara visādas lietas. Bet nesaku, ka man ir tā paveicies, bet ir apmierinoši. Bet citreiz liekās, ka tam gan laba dzīve, ēst viņam ir, visu, ko viņš grib, viss viņam ir. Dievs rūpējās par kaķiem caur saimniekiem. Bet neviena dzīva radība tā neraizējas, kā raizējas cilvēks. Cilvēki ir speciālisti par raizēšanos, un mums ir ļoti liela problēma, kur mēdzam salīdzināt sevi ar citiem, pārsvarā to mēs darām.

Es dzirdēju vienu tādu teicienu: “Viss ļaunums ceļas no salīdzināšanas.” Nezinu, piekrīti tam vai nepiekrīti, bet mēs tā domājam, ka citam ir vairāk talantu, gudrāka galva, citam ir labākas iespējas, piemēram, bagātāka ģimene vai labāki apstākļi. Ja tev ir dots prāts un aicinājums domāt, piemēram, realizēt sarežģītas lietas, celt biznesu, darīt kaut ko reālu, grandiozu, tad noteikti realizē tajā savu potenciālu. Bet, ja tu neesi viens no tiem cilvēkiem, tad vislabākais, ko tu vari darīt, ir dzīvot pēc Dieva principiem, mīlēt Dievu, kalpot Viņam ar tām spējām un iespējām, kas tev ir, un būt laimīgam. Katram ir spējas un iespējas, priecājies par dzīvi, ko Dievs tev dod, katru dienu, ka tu vari piecelties, par dienu priecājies, kuru tu esi nodzīvojis.

Es “Facebook” katru dienu redzu līdzjūtības mirušiem cilvēkiem, salīdzinoši jauni, 45-50 gadi, un varbūt agrāk nebija tik bieži, tagad es biežāk pamanu. Ja tev ir šodien vairāk gadu nekā šiem cilvēkiem, patiesībā vienalga, cik tev ir gadu, tad padomā, tev vēl ir iespēja būt šeit, izbaudi katru dienu, ko Dievs tev dod. Un skaties uz to, kas tev ir, nevis to, kā tev nav. Raksti un uzskaiti lietas, par kurām tu esi pateicīgs katru dienu. Un pateicies par lietām, kuru tev vēl nav, kuras tu gribētu, lai tev būtu. Esi pateicīgs, agrāk vai vēlāk notiek Dieva prāts, un tev ir šīs lietas. Es par sevi domāju: nav jau tā, ka man neuznāktu baiļu vai šaubu domas par nākotni gan personīgi, gan saistībā ar ārējiem apstākļiem, kurā valstī un laikā mēs dzīvojam, viss ir ļoti nedrošs. Bet tādos brīžos es cenšos novirzīt domas uz citu pusi. Loģiski domājot, ja līdz šim brīdim Dievs mani ir sargājis, vadījis, devis visu to labāko, vislabākos cilvēkus apkārt, vislabāko darbu, apstākļus, mācītāju un draudzi, un visu pārējo, es joprojām esmu Viņa gribā, kalpoju, esmu kopā ar Dievu. Tad, kas man liek domāt, ka no Dieva puses būtu kaut kas mainījies? Pilnīgi nekas, vienīgi, ja es pati neattālinos no Dieva. Ir tāda anekdote, lielākā daļa droši vien ir dzirdējusi. Sieva ar vīru au daudzus gadus dzīvo kopā ar vīru. Viņa prasa vīram: “Vai tu mani mīli?” Un vīrs viņai atbild: “Es taču tev vienreiz teicu, ka es tevi mīlu, ja kaut kas mainīsies, es tev to pateikšu.” Sievietēm tā ir, ka viņas mīl ar ausīm, ļoti svarīgi ir dzirdēt daudz labu vārdu, bet vīriešiem ir savādāk, vīrieši daudz nerunā, vienu reizi pateica, pietiek, ja kaut kas mainīsies, pateiks. Nav taisnība? Mēs, vīrieši un sievietes, ļoti atšķiramies.

Nesatraucies, Dieva labvēlība un palīdzība ir joprojām turpat, kur tā bija, kad tu piedzimi no augšas, kad tu ienāci Dieva ģimenē un kļuvi par Dieva bērnu. Ja tev kaut kas nepatīk, kaut ko negribas, tad atceries, ka citi cilvēki iespējams domā par tavu dzīvi, cik ļoti tev ir paveicies, kā viņi gribētu būt tavā vietā. Es nezinu, vai tas vienmēr palīdz vai nepalīdz, bet šī ir tāda doma, kas var atnest kādu mierinājumu. Biju Lūgšanu brokastīs, un es tur nofotografēju vienu bildīti, kā mums viss tur notiek, ēšana bija otrajā plānā, bet ir cilvēki, kas domā: cik forši tu tur tagad sēdi labā sabiedrībā, viss skaisti, skaistajā Biedrības namā, klausies skaistu koncertu, viss ir interesanti un motivējoši. Tā tiešām bija liela privilēģija tur būt, ļoti izdevies pasākums, sirsnīgs, vienkāršs, pati biju pirmo reizi tādā pasākumā, man ļoti patika. Bet katrai maizei ir sava garoza, ja kaut kas izskatās ļoti skaisti, tad tā garoza arī ir ļoti liela, to, starp citu, saka arī Dāgs Hevards-Mills. Ja kaut kas ļoti skaisti izskatās, tad zini, ka tur nav vienkārši vai viegli apakšā. Man pēc tam jāmeklē bīskapi, jārunā ar mācītājiem, jāsazinās, jāskatās, lai neaizietu projām, jāatgādina un jāparunā par “Tautas lūgšanu sapulci”. Viņi jau mani nepazīst tik labi personīgi, un man tas bija jāizdara, paspēt pieiet pie tiem, pie kuriem bija jāpieiet, tas jau ir cits stāsts, nekā sēdēt un baudīt koncertu. Vieglāk jau ir Niku Vujačiču paskatīties pa televizoru un brokastis ēst mājās – tas ir tā salīdzinājumam piemērs. Ja es paturu pozitīvu ticību un attiecības ar Kristu, tad visas lietas man nāk par labu.

Pagājušā gada rudenī es saslimu, saistībā ar dažādiem pārdzīvojumiem, saaukstējos, un tas pārauga tādā abpusējā plaušu karsonī, tā rezultātā es noslimoju vairākus mēnešus. Vai tā bija Dieva griba? Nē! Bet vienu lietu gan es iemācījos, es tagad labāk saprotu cilvēkus, kas slimo. Šogad vairāk slimot es negribu, esmu sapratusi, ka imunitāte ir jāstiprina, iemācījos peldēt aukstā ūdenī, pirms pāris nedēļām bija pēdējā reize, kad es to darīju, tagad es eju uz baseinu, man tas pat iepatikās, bet, protams, ne tikai to, daru no savas puses visu, bet tas nenozīmē, ka es nekad neslimošu, nezinu, bet es daru visu, ko es varu izdarīt, lai neslimotu. Katrā gadījumā viss, kas notiek manā dzīvē, vai tas ir labs, vai slikts, es gūstu pieredzi un mācos, kā darīt labāk, tāpat ir ar katru no mums. No visa, kas notiek tavā dzīvē, tu vari mācīties un izvilkt to labāko, un jebkurš grūtais posms, situācija liekas, ka velkas mūžīgi, nekad nebeigsies, tomēr beidzās – tā ir labā ziņa. Un jo vairāk mēs pasakāmies, pateicamies, jo vairāk mēs nepadarām to grūtāku ar savu negatīvo attieksmi, neticību vai žēlošanos, tad arī šī situācija ātrāk beidzās. Es aicinu tevi – izvēlies lasīt Dieva vārdu, izvēlies būt pateicīgs, izvēlies pozitīvus apliecinājumus par savu dzīvi, un tu redzēsi, ka izmainās apstākļi, kā, pirmkārt, tu pats izmainies, otrkārt, cilvēki tev apkārt liksies citādāki, kaut gan būsi izmainījies iekšēji tu pats. Un nedod raizēm vietu savā dzīvē, domās, prātā, mēs to aizvietojam ar lūgšanu, pateicību un ar visām pozitīvajām Dieva domām un apsolījumiem, kas mums ir doti. Lai Dievs tevi svētī, mums viss izdosies! Āmen!

Luīzes Zvejas sprediķi “Bēdz no raizēm!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija