Bībelisks pravietojums Latvijas draudzei un tautai

Paldies, Dievs, ka Tu mūs šodien skaidri uzrunā. Svētais Gars, es lūdzu,
ka caur Tavu vārdu, ko es sludināšu, Tu darbojies, ka Tu izmaini mūsu prātu, dvēseli, garu un dzīvesveidu. Lai nāk Tava godība, Tava valstība, Tavs prāts lai notiek katra cilvēka dzīvē, katrā draudzē, katrā grupiņā, visā mūsu tautā un valstī. Jēzus Vārdā, āmen! Šodien būs ļoti nopietna tēma, nobriedušiem kristiešiem. Tēma, kurai daļa kristiešu nepiekritīs un daļa noteikti piekritīs. Tiem, kas piekritīs, ir iespēja augt, ietekmēt procesus sabiedrībā, un caur viņiem patiesi, patiesi nāks Dieva valstība mūsu zemē un tautā. Šim sprediķim nav speciālas tēmas, bet tas būs fakts – Bībelisks pravietojums Latvijas draudzei un tautai. Pats pravietojums būs pašās beigās. Lai pravietojumu izprastu, tas ir jāpamato Dieva vārdā, bet ne tikai Dieva vārdā, bet arī vēstures precedentos, politikā, lai izprastu, kā darbojas Dievs. Ar Latvijas draudzi es domāju visas kristīgās draudzes, neatkarīgi no konfesijas. Mēs visi esam viena Tēva bērni, bet tajā pašā laikā mēs katrs esam savā ģimenē, savā mācībā.

23. augusts ir ļoti interesanta diena – „Baltijas ceļam” 30 gadi. Par to var lasīt ziņās, cilvēki to atceras, piemin. Tieši šajā pašā datumā – Molotova-Ribentropa paktam aprit 80 gadi. Kas ir šis pakts? Pirms Otrā Pasaules kara sākuma Staļins un Hitlers noslēdza līgumu un savā starpā sadalīja Austrumeiropas valstis. Latviju “piešķīra” Padomju Savienībai, un tas tika īstenots ar teroru – izsūtīšanām un asinīm. Vēlāk šis līgums tika lauzts. Latvieši cīnījās Padomju Savienības pusē un fašistiskās Vācijas pusē – tēvs pret dēlu, brālis pret brāli, un tas ir milzīgs lāsts mūsu tautai. Ir pagājuši 80 gadi kopš šī pakta. Katrs vēsturnieks piekritīs, ka tieši šis pakts izraisīja Otro pasaules karu. Protams, ka tas nav vienīgais faktors, bet tieši tas deva zaļo gaismu karam ar visām no tā izrietošajām sekām – miljoniem un miljoniem cilvēku nāvi. Kas noteica to, kas notika Latvijā? Draudze vai šis līgums? Mēs, kristieši un draudzes, lūdzam, lai Dievs svētī Latviju, lai nāk Viņa valstība. Dieva valstībā neietilpst asins izliešana, upuri, genocīds. Mēs lūdzam, lai nāk Viņa valstība, un lūdzām arī tad, bet tie bija divi politiķi, kuri noslēdza šo līgumu. Vai mēs lūdzām vai nelūdzām, bet draudzes liktenis tika izšķirts. Bija mācītāji, kuri slapstījās mežos, mēģināja cīnīties par savu neatkarību vai vienkārši izdzīvot. Vai Dievs to gribēja? Draudze lūdza, bet kā viss notika? Notika tā, kā izlēma divi politiķi. Pirms visiem ļaunajiem darbiem, ko pastrādāja Hitlers, viņš nepārkāpa nevienu likumu. Mēs domājam, ka valstī ir konkrēts likums, un to ir iespējams pārkāpt. To ir iespējams pārkāpt kaut kādā mazā mērā, kamēr tevi nepamana vai kamēr tu neietekmē daudzus cilvēkus, pēc tam pret tevi tiek vērstas spēka struktūras un tevi neitralizē – liek cietumā, mājas arestā, piespriež naudas sodu vai pat izraida no valsts. Karš nebija kaut kas, kas vienkārši sākās, bet to izlēma augstāk stāvoši politiķi.

Kas ir Baltijas ceļš? Mēs pastāvējām par savu neatkarību. Tas bija ļoti nepieciešams, jo mēs pievērsām pasaules uzmanību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvija šodien ir demokrātiska valsts un nav Krievijas sastāvā, nav vajāšanu, nav nometņu un gulagu. Vai tas bija tāpēc, ka visi latvieši nostājās ķēdē cauri Baltijas valstīm un pievērsa cilvēku uzmanību? Tā var domāt cilvēki, kas nav iedziļinājušies lietas būtībā. Patiesība ir pavisam cita. Viss sākās Padomju Savienībā, kur astoņdesmitajos gados bija tādi prezidenti kā Andropovs, Brežņevs un Čerņenko. Brežņeva laiku dēvē par stagnācijas laiku. Pēc Čerņenko nāca Gorbačovs. Padomju Savienība bija milzīga valsts ar milzīgu ietekmi, un 40% tās ienākumu tika veltīti bruņošanai, armijai. Varena valsts un vienlaikus nabadzīga valsts, atpalikusi valsts, kurā bija totāla kontroles sistēma, kurā Dieva vārdam nebija vietas, kurā draudzi veidot nebija iespējams. To atļāva tikai līdz noteiktai robežai un zem kārtīgas kontroles. Ja kaut kas attīstījās vairāk, tad tas tika piegriezts vai apturēts. Bija atpalicība, ekonomisks pagrimums, krīze. Padomju vara gribēja pārveidot ekonomiku un piešķīra uzņēmumiem vairāk tiesības attīstīties, pašiem pelnīt, bet tas nenostrādāja, jo pastāvēja ģeopolitiskas intereses. Gorbačova laikā tika pārveidota ekonomika, ļaujot attīstīt kooperatīvus, cilvēkiem pašiem pelnīt un maksāt valsts kasē. Tika pārveidota arī politiskā sistēma, vārda brīvība, ko ieviesa Gorbačova reformas – perestroika jeb pārkārtošana, pārbūve. Valsts tika pārkārtota gan ekonomiski un sociāli, gan arī politiski, un cilvēki varēja atklāti runāt. Avīzēs sāka rakstīt patiesību, jo līdz tam rakstīja tikai to, ko partija nolēma, ko drīkst rakstīt. Dievam tur nebija vietas, mācītājam tur nebija vietas, tur nebija vietas nekādiem brīvības, nacionālajiem centieniem, un tad pēkšņi parādījās vārda brīvība un mēs varējām runāt, ko gribējām! Pēkšņi bija reliģijas un vārda brīvība, un tikai tāpēc mēs varējām sanākt kopā un nostāties roku rokā Baltijas ceļā. Ne latvieši izcīnīja šo uzvaru, bet tā nāca no augšas. Mums iedeva zināmu brīvību, ko mēs, paldies Dievam, esam izmantojuši. Taču, no vilka bēgām un lācim rokās ieskrējām.

Esmu jau minējis, ka kristieši ir vieni no tumsonīgākajiem cilvēkiem. Protams, ka ne visi, bet liela daļa. Pagājušajā Tautas lūgšanu sapulcē Andris Kravalis, kas pārstāvēja katoļu draudzi, savā uzrunā teica tādu teikumu: „Ja jūs domājat, ka politika ir šķirta no evaņģēlija, tad jūs maldāties.” Es piekrītu, mēs maldāmies. Tāpēc ir šis pravietojums, Dieva vārds, ko mēs iztirzāsim. Mums vajag saprast visu procesu, kāpēc mēs varam ticēt, domāt un būt draudze Latvijā. Kāpēc? Tāpēc, ka ir reliģijas un vārda brīvība. Tajā brīdī, kad vairs nebūs reliģijas brīvība, tiks iedarbinātas spēka struktūras un ar varu aizvērtas draudzes, un tas vairs nebūs atkarīgs no mums. Ir lietas, ko dara tikai Dievs, bet ir atbildība, kas ir jāizdara mums. Ja Dievs mums šodien ir devis brīvību, tad šī brīvība nav bezgalīgi. Šis ir laiks, ko mēs varam izmantot pareizi.

Šīs nedēļas nogalē notika G7 pasaules turīgāko un ietekmīgāko valstu samits. Kāpēc G7? Tāpēc, ka Krievija tur nepiedalījās, citādāk būtu G8. Vai mēs varēsim nākt uz draudzi, vai nē? Vai mēs varēsim rīkot Tautas lūgšanu sapulci, vai nē? Kā tu domā, vai tas ir atkarīgs no mums? Nē, jo tas ir atkarīgs no tā, kādus lēmumus pieņem globālie politiķi. Tajā pašā laikā tā ir arī mūsu atbildība tajos brīžos, kad eksistē reliģijas brīvība un vārda brīvība. Latvijā ir vērojamas tendences ierobežot reliģijas un vārda brīvību. Visā Eiropā ir vērojama tendence, ka kristīgo draudzi masu medijos cenšas padarīt par neesošu. Eiropā var atrast lielas evaņģēliskās draudzes, bet tās tiek padarītas par neesošām. Normālu, aktuālu, pozitīvu informāciju par kristiešiem medijos nevar atrast, bet par homoseksuāļiem un izvirtuļiem informācijas ir daudz. Draudze ir liela daļa no visas Latvijas tautas! Mēs caur medijiem kaut kādā mērā tiekam norobežoti no tautas, bet mums vēl ir reliģijas brīvība un vārda brīvība. Pie mums vēl nav tā kā Krievijā, kur faktiski ir reliģijas brīvība, bet praktiski un oficiāli pastāv tikai viena baznīca, pārējās ir tikai skata pēc. Nevienām no tām neļauj augt, tāpēc tās nevar ietekmēt visu valsti un Dieva valstība nevar nākt Krievijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tur sēž valdošie politiķi, kas kontrolē šo sistēmu.

Es saprotu, ka kādam varbūt ir šoks, bet mēs neesam nesagatavoti, mēs esam diezgan gudra draudze, un mēs saprotam šīs lietas. Ir mācītāji, ka šo izprot, un viņi ir pieauguši mācītāji, un ir tie, kas vienkārši lūdz Dieviņu un gaida, kā nolems un būs. Draugs, mums ir iespēja ietekmēt šos procesus, kamēr ir brīvība! Kad tās vairs nebūs, tad būs kā Jēzus saka: “Kad ir nakts, tad neviens vairs nevar strādāt. Kamēr ir diena, strādājam.” Svētais Gars ir džentlmenis. Dievs radīja cilvēku ar brīvu izvēli un piespiedu veidā Dievs nevienam neliek ticēt Sev. Mēs neesam roboti bez brīvas izvēles, jo, ja mēs būtu roboti, tad mēs nespētu mīlēt. Ja mums nebūtu brīvas izvēles, mēs nevarētu izvēlēties mīlēt, un līdz ar to, ka pastāv cilvēka brīva griba, ļaunums plaukst un zeļ. Ar varu Dievs neuzspiedīs Savu valstību. Tā ir tava personīgā izvēle savā dzīvē ielaist Kristu. Valsts mērogā tas ir atkarīgs no tā, kādus likumus pieņem valdība, un tai ir pakļautas spēka struktūras – ko tev atļaus un ko tev neatļaus. Piemēram, tev ir milzīgi plāni, bet spēka struktūras tevi arestē un ieliek mājas arestā bez interneta un bez komunikācijām. Ko tu spēsi izdarīt? Ko draudze spēs izdarīt, ja tai atņems tiesības pulcēties? Tā varēs tikai pa kluso pulcēties mežos, bet vai tā varēs kaut ko ietekmēt visā valstī? Vai Dieva valstība tad varēs nākt caur draudzi? Nē, jo cilvēki visos laikos ir vienādi, viņi tic tam, ko no augšas iedod, ko baro un ko liek acu priekšā.

Ja līdzšinējā politika turpināsies, tad no mūsu skolām iznāks cilvēki bez dzimuma, tautības un identitātes, garīgi un pēc tam arī emocionāli un fiziski sakropļoti cilvēki. Padomā, kāda būs mūsu nākotne? Izglītība ir ļoti svarīga. Kristiešiem ir jābūt izglītotiem, jo tikai izglītots cilvēks spēj aptvert patiesību. Tikai cilvēks, kurš ir politikā, var saprast, kas notiek politikā, izprast tās procesus. Lai Dieva valstība varētu nākt, Svētajam Garam ir vajadzīgas tiesības darboties konkrētajā vietā. Valsts šīs tiesības var dot vai nedot. Tavā dzīvē to izlem tu pats. Ja tā ir valsts, tad tas ir kolektīvs valsts lēmums. Ja mūsu valdība spēj manipulēt ar cilvēkiem, tad tas ir valdošās elites lēmums. Reinhards Bonke savos dievkalpojumos Āfrikā ir pulcējis miljoniem cilvēku, bet tas nebūtu iespējams, ja valsts prezidents to neatļautu. Lielākajā daļā Āfrikas valstu valda diktatūriski režīmi. Kad Bonke bija tajā valstī, kur bija miljoniem cilvēku, viņu vadāja ar goda eskortu – to visu darīja prezidents, jo, kamēr tas ir liegts no augšas, tikmēr tas nav iespējams. Vai Padomju Savienībā bija megadraudze? Nē, bija tikai pagrīdes draudzes. Vai Padomju Savienībai bija Dieva svētība? Nē, nebija. Kāpēc? Jo tur bija aizliegts Dievam darboties! Tā ir brīva valsts izvēle. Lai nāktu Dieva valstība, ir vajadzīga strādājoša draudze. Situācijā, kad ir reliģijas un vārda brīvība, ir vajadzīga strādājoša un augoša draudze, kas stāv blakus politiķiem, ietekmē likumus un pastāv par to, lai valstī būtu reliģijas un vārda brīvība, lai morālās normas tiktu ievērotas un ieviestas izglītības sistēmā. Ja tas nenotiks, tad būs cita izglītība un citi bērni. Šodien skolās notiek paaudžu maiņa, bet Latvija garīgajā jomā vēl ir vadošā vietā. Mums vēl nav viss pazaudēts. No Latvijas ir izbraukuši cilvēki, to skaits tuvojas tam, kāds bija Otrā pasaules kara upuru un emigrantu skaits. Latvija šajā ziņā ir katastrofālā situācijā. Cilvēcīgi domājot, nekas nav atjaunojams. Mūsu valsts ārējais parāds aug, jo mēs neko neražojam, tikai ņemam uz parāda. Šeit ir bezizeja, bet pēdējo vārdu teiks Dievs! Latvijai ir vajadzīgs brīnums. Es rādīšu ceļu uz šo brīnumu. Mēs neesam atkarīgi tikai no tā, kas notiek Latvijā un no mūsu valdības. Ir citi politiski un globāli spēki, kas pieņem lēmumus un ietekmē mūsu valsti. Tur vajag lielu Dieva žēlastību un lielu draudzes darbu, jo ir lietas, ko mēs kā Latvijas draudze un politiķi nevaram ietekmēt, ja virs mums visu nosaka lielvara. Un, ja sākas kara darbība, tad cieš visi, gan kristieši, gan nekristieši.

Tātad, ir vajadzīga strādājoša draudze un iespēja draudzei strādāt. Tās ir divas nepieciešamās lietas, un tad ir iespējama atmoda no augšas un no apakšas. Ne tikai, lai cilvēki sāk atmosties, bet lai valstī tiktu ieviesta kristīgā kultūra, kad ticība Dievam kļūst par normu. Tad mums nevajadzēs cietumus un slimnīcas (tikai “kosmētiskās” slimnīcas). Tiks izskausts viss, kas nomāc. Dzimstība paaugstināsies, mirstība samazināsies. Tas būs tad, kad visi cilvēki atgriezīsies pie Kristus! Atgriezties var tikai tad, kad draudze strādā un likums to atļauj.

„Bet Tas Kungs valda mūžīgi, Savu goda krēslu Viņš cēlis, lai turētu tiesu.” (Psalms 9:8 )

Notiek arī brīnumaini procesi. Šis pats Gorbačova lēmums par vārda brīvību, kas ļāva mums pulcēties, bija brīnums. Šajā laikā šeit notika arī kara darbība, omonieši skraidīja pa Rīgu. Mēs gājām uz barikādēm, un šodien ticam, ka noturējām viņus. Draugs, ja augšā pieņemtu attiecīgu lēmumu, tad visu šo mūsu pulcēšanos apturētu pāris dienās. Paldies Dievam, ka bija tikai omoniešu pulciņš. Ja ievestu armiju, mums nepaliktu nekādas iespējas, – kā mēs bijām okupēti, tā arī paliktu, un Dieva vārdam šeit nebūtu vietas. Tas bija brīnums. Dievs bija lēmis Latvijā atvērt durvis evaņģēlijam. Mēs visi zinām slaveno evaņģēlistu Billiju Greiemu (Billy Grehem), kurš bija visu ASV prezidentu padomdevējs. Daudziem prezidentiem viņš bija tuvs draugs. Viņš ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Tagad viņa dēls turpina viņa kalpošanu. Billija Greiema kalpošana bija brīnums, bet ne vienkārši brīnums, bet viņam bija politiski sakari pasaules mērogā. Viņš sludināja evaņģēliju Padomju Savienībā, Čehijā, Austruma bloka valstīs. Viņš tikās ar Gorbačovu, vēl pirms vārda brīvības un perestroikas. Blakus PSRS prezidentam bija Dieva vīrs no Amerikas. Viņš bija evaņģēlists ar pasaules ietekmi, un ietekmēja pat Maskavu. Pēc viņa apmeklējuma Maskavā sāka veidoties simtiem draudžu. Kāpēc? Tāpēc, ka to atļāva un atbalstīja no augšas. Ja to neatļautu spēka struktūras, tad to vienkārši iznīcinātu, šajā gadījumā neielaižot Greiemu valstī.

Viss nav tik vienkārši, ka pietiek tikai lūgt Dievu, lai Viņš sūta atmodu. Ar to nepietiek, ir vajadzīga spēcīga Dieva iejaukšanās polistiskajos spēkos augšā. Tur augšā jābūt draudzei, jābūt mūsu pārstāvjiem, mūsu cilvēkiem. Mēs vēl neesam tādā garīgā situācijā kā Vācija. Latvijā cenšas ieviest daudzas lietas, bet tās neiet cauri. Viņi pie mums sāk tā mīļi apkarot draudzes. Negatīvu informāciju par draudzēm var brīvi atrast internetā. Taču valda Dievs, un Dievs ir ieinteresēts, lai augšā ir cilvēki, kas draudzei dod patvērumu un reliģijas un vārda brīvību. Ja draudze šo brīvību neizmanto, tad durvis atkal aizveras – draudze atdziest, nav ietekmes augšā, tā neseko līdzi likumiem un rezultātā tiek pieņemti tādi likumi, kas nav patīkami, kas atņem balsi, un mēs vairs nevaram darboties. Šādi Dievs nevar svētīt Latviju. Paldies Dievam, ka mums vēl ir himna „Dievs, svētī Latviju!” Šī bija, ir un būs mūsu himna. Tā bija mana himna arī tad, kad es vēl biju dzērājs. Skolas laikā, kad man bija sešpadsmit gadi, kopā ar klasesbiedru piedzērušies viņa mājā dziedājām himnu, kaut arī nezinājām melodiju. Kāpēc? Es esmu latvietis, šī ir mana zeme, mana tauta, un es turējos pie savas zemes un savas tautas. Kungs saka: „Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” Esi stiprs un neesi bēglis! Tāpēc būs bībelisks, politisks un vēsturisks pravietojums. Pravietojums, kas mums būtu jādara un kas būtu gaidāms Latvijā, mūsu tautā.

Kāda ir mūsu atbildība? Draudzei ir jāstrādā, lai kristīgās vērtības tiktu ieviestas valsts likumdošanā. Mums ir jābūt savai pārstāvniecībai valdībā, kura cīnās par vārda un reliģijas brīvību. Galu galā tieši Dievs ir mūsu valsts Autors. Vēsturnieks Gundars Ceipe savā grāmatā “Dieva tautas dzimšana. Latvieši” raksta, ka “Eiropas ziemeļos dzīvo tauta ar skaistām, skaidrām, zilām acīm”. Šajās acīs joprojām ir redzams Dieva atspulgs. Šī tauta ir piedzīvojusi Dieva godību, īpaši Vidzeme. Un to, ko latviešu tauta ir piedzīvojusi, to vairs paaudzes nevar aizmirst. Dievs grib, lai mēs iestājamies par savu valsti, nevis tikai lūdzam par to. Draugs, Jēzus ir ne tikai Jērs, bet arī Lauva! Tādi esam arī mēs – lauvas, ar asiem nagiem un zobiem. Mēs varam ietekmēt procesus sabiedrībā. Mēs varam lūgt tā, ka Dievs darbojas, mēs spējam finansiāli nodrošināt visus draudzes projektus. Mēs nevaram darboties tikai apakšā, mums jādarbojas augstākajos līmeņos. Un paralēli tam jāgaida brīnums no Dieva. Gala vārds vienalga pieder Viņam. Atkarībā no draudzes un tautas, Dievs zina, kur pastāv demokrātija, kur – tirānija.

”Joasam, kļūstot par ķēniņu, bija tikai septiņi gadi. Jehus septītajā gadā Joass kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Ciba, un viņa bija no Bēršebas. Un Joass visu savu mūža dienu darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja.” (Otrā Ķēniņu grāmata 12:1-3)

Visa Bībele mums parāda, ka tiklīdz pie varas nāca dievbijīgs ķēniņš, tā valsts uzplauka. Un otrādi – tiklīdz ķēniņš nebija dievbijīgs, valstī sākās ekonomiska lejupslīde, kari, okupācijas un citas problēmas. Cik svarīgi, ka valdībai blakus ir draudzes pārstāvji! Kamēr Jojada bija dzīvs un mācīja Joasu, tikmēr valsts plauka.

Mēs savācām parakstus no visas Latvijas draudzēm un izsūtījām valdībai. Masu mediji to noziedzīgi nepublicēja, kas arī pierāda, ka pret draudzi ir vērsta īpaša politika. Toties deputāti un valdības cilvēki visos novados izlasīja šo vēstuli. Šādā veidā mēs stāvam blakus valdībai. Pirmkārt, lūdzam, otrkārt, stāvam blakus. Bet kāpēc mums ir dota brīvība, ja draudzes neaug? Ja mums nav nodošanās Dievam, mēs varam izdzīvot jebkādos valsts apstākļos, komunismā, sociālismā utt. Visu, ko mums diktēs, to mēs darīsim.

”Un divdesmit trešajā Joasa, Jūdas ķēniņa Ahasjas dēla, valdīšanas gadā, Joahass, Jehus dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu, un viņš valdīja kā ķēniņš Samarijā septiņpadsmit gadus. Arī viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, jo viņš sekoja Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu uz grēkiem, un viņš no tiem neatkāpās. Tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Israēlu, un Viņš tos nodeva Aramas ķēniņa Hazaēla un Ben-Hadada, Hazaēla dēla, rokā visu laiku.” (Otrā Ķēniņu grāmata 13:1-3)

Jauns ķēniņš – jauns karš, jauna okupācija un izlaupīšana. Tā laika draudzes bija atkarīgas ne tikai no priesteriem, bet arī no ķēniņiem. Dievbijīgs ķēniņš – dievbijīga tauta, ļauns ķēniņš – ļauna tauta. Tauta tic tam, ko tai iedod no augšas.

”Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida, ja šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus Tā Kunga namā, proti, Jeruzālemē; tad arī šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa. Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus, un sacīja ļaudīm: “Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!” Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru – Danā. Un šis vārds kļuva par apgrēcību, jo tauta gāja gan pie viena, gan pie otra uz Danu.” (Pirmā Ķēniņu grāmata 12:26-30)

Jerobeāms bija Izraēla ķēniņš tajā laikā, kad Izraēls sadalījās divās daļās – Jūdas valstī un Izraēla ciltīs. (Salamana dēls bija visu salaidis grīstē.) Jerobeāms uztraucās par to, ka Templis atradās Jūdā un ka viņa valsts ir apdraudēta. Viņš baidījās, ka visi sekos Jūdas ķēniņam un pielūgs viņu Dievu, un viņš pats tiks nogalināts. Tāpēc Jerobeāms lika darināt divus zelta teļus un lika tos pielūgt. Visu, ko mums māca skolās, mēs pieņemam un tam ticam. Izaug jauna paaudze un, diemžēl, pieņem visu, ko tai māca. Ja tautai nav reliģijas brīvība, tā ir nolemta, jo ir atkarīga no bezdievīga vadītāja un viņa mērķiem. Lūk, šie ir bībeliski pamatojumi un tāpēc arī sprediķa nosaukums ir šāds.

Krievijā ir atļauta tikai viena reliģija – pareizticība, ar mērķi ar reliģijas palīdzību apvienot visu Krieviju zem viena ķēniņa. Formāli tur ir reliģijas brīvība, taču realitātē specdienesti seko līdzi tam, lai citas draudzes neizaug pārāk lielas un ietekmīgas, un, ja tā notiek, tās dažādiem līdzekļiem sāk bremzēt vai pat aptur to darbību. Diemžēl pareizticībai nav nekāda sakara ar dzīvo Dievu. Es neapgalvoju, ka visi pareizticīgie nepazīst Dievu, taču tur valda despots. Draudze Krievijā ir ārēji dievbijīga un ietekmīga, taču iekšēji – sapuvusi.

“Un tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā. Un viņš aizveda gūstā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem, līdz kamēr iesākās persiešu ķēniņa valsts vara, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti: “Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!” Visā tanī laikā, cik ilgi tā bija izpostīta, tā gulēja mierā, kamēr piepildījās septiņdesmit gadi.” (Otrā Laiku grāmata 36:19-21)

Jūdu ķēniņu laiks beidzās, jo viņi bija bezdievīgi. Pēdējais piliens bija tad, kad Bābeles ķēniņš okupēja un izveda trimdā visas izraēliešu un jūdu ciltis. Dievs bija noteicis trimdas ilgumu – 70 gadus. Jeruzālemes Templi nodedzināja un valsts pārstāja eksistēt. Tikai pēc septiņdesmit gadiem tika atjaunota dievbijīga valsts Izraēla. Kā tā tika atjaunota?

“Bet, lai piepildītos Tā Kunga vārds, kas bija vēstīts ar Jeremijas muti, tad Persijas ķēniņa Kīra pirmajā gadā Tas Kungs pamudināja persiešu ķēniņa Kīra garu, ka viņš ar vēstījumu izziņoja pa visu savu ķēniņa valsti, pat ar rakstu, pavēstīdams: “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, ir nodevis man visas pasaules ķēniņu valstis, un Viņš ir devis rīkojumu uzcelt Viņam Jeruzālemē, kas atrodas Jūdā, svētnīcu. Kas vien jūsu vidū ir cēlies no Viņa tautas, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai dodas kalnup!”” (Otrā Laiku grāmata 36:22-23)

Bābeles impērija bija kritusi, to pārņēma Persijas impērija. Persijas ķēniņš Kīrs sūtīja jūdus un deva finanses, lai atjaunotu Templi un draudzi Izraēlā. Atmoda nesākās no kāda priestera vai kādas citas draudzes, bet no ķēniņa, kura garu pamudināja Dievs. Viņa pārvaldībā tajā laikā Dievs bija nodevis visas pasaules valstis. Dievs atļāva visām pasaules tautām atjaunot savu ticību Viņam, ne tikai jūdiem. Dievs deva reliģijas brīvību visām valstīm. Taču visus Persijas un Bābeles ķēniņus pārdzīvoja viens no tuvākajiem viņu padomniekiem, premjerministrs Daniels un citi jūdi, kuri bija galmā. Un ļoti iespējams, ka tieši caur viņiem atjaunojās ticīga valsts. Lūk, demokrātija, reliģijas un vārda brīvība! Tās ir tiesības Svētajam Garam jeb draudzei darboties. Mums ir jādod Dievam iespēja darboties caur to, ka draudze arī augšā strādā un rūpējas, lai pastāvētu ticības un vārda brīvība.

Baltijas ceļš. Iespējams, ka arī bez tā Padomju Savienība sabruktu. Tiklīdz Mihails Gorbačovs šai sistēmai deva brīvību, sākās jukas, jo nebija daudz tik gudru cilvēku, kas to pareizi izmantotu. Mēs Latvijā to, protams, izmantojām. Tajā laikā draudzes izauga kā sēnes pēc lietus. Es atceros, ka tajā laikā es kā vienmēr no rīta devos meklēt, kur iedzert. Pa ceļam satiku draugu, kurš devās uz baznīcu, un viņš bija izbrīnīts par manu jautājumu, kurp viņš iet, jo tajā laikā gandrīz visi gāja uz baznīcu. Draugs, kā mēs izmantosim šo laiku, tāda arī būs Latvijas nākotne! Bet mums ir vajadzīgs arī Dieva brīnums.

Pastāv divas valstis, kuras atrodas viena otrai blakus, – Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja. Dienvidkorejā pastāv pasaulē lielākā kristiešu draudze Jongi Čo vadībā un, protams, arī citas draudzes. Aptuveni 30% valsts iedzīvotāju ir kristieši. Dienvidkoreja no absolūti nabadzīgas valsts ir kļuvusi par plaukstošu un turīgu valsti, un šobrīd ir viena no vadošajām valstīm visā pasaulē. Toties Ziemeļkorejā nav reliģijas brīvības, kristiešus spīdzina, pazemo un liek cietumos. Šī valsts ir tipisks komunisma piemērs. Kā Koreja sadalījās? Notika karš un puse Korejas nonāca ASV, puse – Krievijas ietekmē. Kādas tam bija sekas, ir skaidri redzams. ASV pusē nonākušie korejieši izmantoja reliģijas brīvību un sāka uzplaukt. Krievijas pusē nonākušie neko nevarēja izmantot, jo no augšasviņiem nekas netika ļauts.

Billijs Greiems, ASV prezidentu padomdevējs, bija pirmais masu sludinātājs PSRS, kurš Olimpiskajā stadionā sludināja 150 000 cilvēku. Tas bija brīnums no Dieva, bet ne tikai. Tā bija Greiema politiskā ietekme, jo viņš atradās blakus prezidentam. Gorbačova laikā PSRS centās uzlabot attiecības ar Ameriku un NATO. Sākās atbruņošanās. Greiems bija garīgais padomnieks vairākiem ASV prezidentiem, bet ticies viņš bija ar pilnīgi visiem, sākot ar Hariju Trumenu līdz pat Barakam Obamam. Obamu viņam neizdevās pārliecināt. Starp citu, kā pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu ataino mūsu masu mediji? Vai esi kaut vienu labu ziņu par viņu dzirdējis? Nē, jo mums ir informācijas karš un masu mediju kontrole. Viss, kas saistīts ar kristietību, tiek bloķēts. Draudzes nav. Bet mēs esam! Kā filmā “Ceplis” reiz teica: ”Es biju bagāts un būšu.” Mēs izcīnīsim savu vietu zem saules.

Gribu izstāstīt ļoti interesantu faktu. Pirms Gorbačova valdības tika iesākts karš pret žūpību. Alkoholu varēja iegādāties tikai noteiktā laikā un noteiktā daudzumā. Ļoti cieta tās Padomju Savienības republikas, kuras audzēja vīnogas, jo tās tika iznīcinātas, lai vairs neražotu vīnu. Vīna darītāji pat veica pašnāvības. Vai tam bija kāds labums? Dzimstība palielinājās par 500 000 gadā. Vīriešu dzīves ilgums palielinājās par 2,5 gadiem. Cilvēki nedzēra. Parādījās vairāk darba roku. Tas sākās no valsts politikas. Pazemināts akcīzes nodoklis alkoholam nozīmē lielāku tautas nodzeršanos. Valsts kabatā ieplūst lielāka nauda, taču tas ir tikai īstermiņā, jo cietumos un slimnīcās pieaug cilvēku skaits, kuri valstij ir jāuztur. Marihuānas legalizācija nav nevainīga – tā atver durvis uz smagākām narkotikām. Jebkurš valdības lēmums tevi būtiski ietekmē! Neej pāri ielai, ja deg sarkanā gaisma, neskatoties uz to, ka tu tici Dievam! Ievēro likumus, citādi sēdēsi cietumā un ar to tava ticība Dievam un darbošanās beigsies.

Redzēju Facebook kāda skolēna sacerējumu: ”Ko tu darīji pagājušajā vasarā?” Viņš rakstīja: ”Jums gar manu privāto dzīvi nav nekādas daļas. Ja ieliksiet man negatīvu atzīmi, tiksimies Eiropas Cilvēktiesību tiesā.” Kas notiek? Mēs kā draudze neesam nosargājuši likumu ieviešanu un vairs nevaram audzināt bērnus pēc kristīgās pārliecības. Aiz mūsu mugurām tiek pieņemti bezdievīgi likumi, piemēram, ka vecāki vairs nav vecāki. Itāļi, paldies Dievam, atkaroja šo likumu, ka bērni pieder valstij nevis vecākiem. Kāpēc valsts dara pāri bērniem? Jo bērnus vēl var ”izaudzināt”, pieaugušos un vecākus cilvēkus ir grūtāk vai pat neiespējami izmainīt. No kā tas ir atkarīgs? Ne tikai no draudzes, bet arī no valsts politiķiem. Pat ja viņi nav ticīgi, bet dod reliģijas brīvību, tas jau ir liels solis.

Nesen bija sprediķis par Esteri. Visai tā laika Jūdu impērijai (vairāk nekā 100 valstīs) draudēja genocīds, iznīcināšana. Kā tas tika apturēts? Estere atnāca pie ķēniņa ar lūgumu un tādējādi ietekmēja valsts nākotni, jo bija Dieva cilvēks un atradās tuvu ķēniņam.

”Un ķēniņš sacīja viņai: “Kas tev ir, ķēniņiene Estere, un kāda ir tava vēlēšanās? Kaut arī tu lūgtu pusi no valsts, lai tā top tev piešķirta!”” (Esteres grāmata 5:3)

Jūdu vietā tika iznīcināti tie, kas plānoja iznīcināt jūdus. Šādu stāstu Bībelē ir ļoti daudz. Arī Jeruzālemē sākotnēji bija atmoda, taču, kad tur izcēlās vajāšanas, draudze izklīda un sāka visapkārt sludināt evaņģēliju. Vai Jeruzālemē pēc Dieva plāna vajadzēja būt draudzes centram? Jā. Kāpēc tas tā nebija? Jo valdošā politika un jūdu reliģiskā pārliecība to nepieļāva. Cik ilgi Jēzus sludināja? Kamēr Viņam to atļāva valsts varas. Bieži mēs lasām, ka Jēzus izvairījās, Jēzus aizgāja no viņu vidus. Nomirt pie krusta bija Jēzus plāns, taču laiks vēl nebija pienācis un Viņam nācās izvairīties no vajātājiem. Arī visus apustuļus nogalināja tā laika valdības. Pāvils cēla draudzes tikai tur, kur viņam atļāva sludināt. Draudzei ir vajadzīga reliģijas brīvība.

Kas notika Jezebeles un Ahaba laikā, kad visa valsts kalpoja Baalam? Obadja, kurš bija ķēniņa galmā, bija paslēpis alās un uzturēja 100 praviešus. Viņš devās pie ķēniņa, lai sarunātu viņa tikšanos ar pravieti Eliju. Elija tikās ar Ahabu un panāca to, ka Ahabs sapulcina visu Izraēla tautu vienā vietā. Elija lika 450 praviešiem izsaukt lietu, lūdzot savu Baalu, jo valstī bija sausums. Viņi staigāja apkārt Baala altārim, kropļoja sevi un lūdzās. Elija turpat staigāja, skatījās uz viņiem un teica: “Varbūt tas jūsu dievs ir aizmidzis, varbūt viņš atpūšas?” Viņš teica: “Tagad nesiet man vērsi uz altāra. Atnesiet malku un tai uzlejiet virsū ūdeni.” Tas nozīmēja to, ka to nevar vairs aizdedzināt. Tad viņš teica: “Dievs, parādi, ka Tu esi Dievs Izraēlā un es esmu Tavs kalps!” Nāca uguns, paņēma upuri augšā un visa tauta un ķēniņš bija uz pauzes. Tad Elija pavēlēja: “Grābiet ciet tos Baala praviešus un kaujiet nost!” Viņi nokāva četri simti piecdesmit praviešus. Tātad, ja pastāv reliģijas un vārda brīvība un draudze strādā, tad pagānu izredzes uzvarēt ir 1:450. Ja draudze slinko, tad tā ir kā sāls, kas sabojāta un ārā izmetama. Tā savu laiku nav izmantojusi, un debesis pelnīti aizvērsies. Debesis tad būs kā varš un visa brīvība izbeigsies, un svētības tiks apturētas. Latvijai ir palikušas tikai nedaudzas svētības.

Tu mīli Latviju? Tu mīli Dievu un Latviju? Ja tu mīli Latviju un brauc prom, tas kaut kā neiet kopā. Jēzus saka: “Pēc darbiem jums būs viņus pazīt.” Es mīlu Latviju, palieku šai zemē un cīnos šeit. Es kļūstu stiprāks, rādu piemēru, ka es varu uzvarēt par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem, kuri tiešām ir nelabvēlīgi, jo mums ir liels un labvēlīgs Dievs.

Parunāsim par Mārtiņu Luteru, luterāņu draudžu pamatlicēju. Kā reformācija varēja notikt? Kā varēja izmainīties tā laika katoļu politiskā virskundzība? Kā varēja tikt iedragāta pāvesta vara un pasaule izmainīties caur reformāciju, evaņģēliju? Luters bija nolemts nogalināšanai. Pāvests bija ļoti neapmierināts ar viņu un prasīja atļauju tā laika karalim Kārlim, lai viņš neitralizē Luteru, jo viņš dara ļaunumu ar savām runām. Tomēr karalis, redzēdams to, cik daudz cilvēku seko Luteram, to neizdarīja. Viņš negribēja būt nepopulārs tautā. Tātad Luteru nenogalināja, jo to neļāva no augšas. Neskatoties uz visu, sākās visādi tiesas darbi, dažādi mēģinājumi viņu nogalināt un valstij un politiskajai varai bija jāpadodas. Parādījās kāds cilvēks, kūrfirsts Frīdrihs Gudrais, kuru dēvēja par Sakšu Lapsu. Viņš nostājās imperatora opozīcijas priekšgalā un piešķīra Luteram patvērumu savā pilī, tādējādi kļūstot par viņa atbalstītāju. Luters tur sarakstīja dažādas grāmatas, arī katehismu, un iztulkoja Bībeli. Tātad, valdībā parādījās cilvēks, kas garantēja Lutera drošību un brīvību. Tas gan bija tikai noteiktā teritorijā un uz noteiktu laiku. Luters turpināja strādāt un rakstīt, līdz reformācija izvērsās pa visu pasauli.

Mēs visi esam dzirdējuši par brāļu draudzēm un to kustību Latvijā. Vai latvieši paši saņēmās un sāka ticēt Dievam, vai atbrauca misionārs no Hernhūtes, sāka sludināt un visi pamodās? Bija kāda sieviete, muižniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Viņa bija sieva Krievijas ģenerālim, kurš iekaroja Vidzemi. Ieņemot šādu stāvokli sabiedrībā, viņa bija pieņemta Krievijas ķeizarienes galmā un bija pazīstama. Hallartei piederēja Valmiermuiža. Īpašums bija dāvināts, piešķirts par nopelniem. Viņa ķeizarienes galmā iepazinās ar piētistiem, kuri sludināja dzīvo Dieva vārdu. Tādējādi Vidzemē bija vara, kas atbalstīja kristīgu skolu izveidi zemniekiem; dievbijība plus izglītība. Kā Latvija ieguva savu valsti? Arī no augšas. No kurienes atnāca brāļu draudzes idejas un evaņģēlijs? To atnesa Jana Husa pēcteči no tagadējās Vācijas teritorijas. Janu Husu Čehijā sadedzināja uz sārta par evaņģēlija sludināšanu. Izcēlās pat husītu kari, bet viņi zaudēja. Grāfs Cincendorfs izveidojas pilsētu Hernhūti, kas tulkojumā nozīmē ‘Dieva cepure’ jeb ‘Dieva aizsardzība’. Viņa īpašumā sabrauca vajātie kristieši no visas pasaules. Grāfs pats spēja pastāvēt par sevi arī militāri un deva viņiem patvērumu. Viņi sāka augt un braukt misijās pa visu pasauli, uz visiem kontinentiem, arī Ameriku. Uz kurieni bija viņu pirmā misija? Uz Latviju! Cincendorfs bija aicināts kalpot tieši mums! Hallarte sadarbojās ar Cincendorfu. Arī viņš pats bija atbraucis uz Latviju. Misionāru darbība izvērtās lielā kustībā, kas vietējiem zemniekiem deva brīvības izjūtu. Tas radīja problēmas vietējai muižniecībai un vietējai reliģijai. To pārstāvji sūdzējās Krievijas ķeizarienei, un viņiem izdevās apturēt šo kustību. Tika slēgtas visas skolas un semināri. Tas turpinājās 20-30 gadus, līdz nomira cilvēks, kurš valdībā cīnījās pret hernhūtiešiem. Pēc tam Krievijas ķeizariene deva atļauju atkal atsākt brāļu draudzes. Vēlāk Krievijas cars hernhūtiešu draudzes atzina kā oficiālu konfesiju. Tur bija desmitiem un desmitiem tūkstošu cilvēku. Kurzemē hernhūtiešiem neatļāva sludināt, tomēr viņi tur dibināja draudzes. Kā? Kā baptistu draudzes. Faktiski daļa baptistu draudžu Kurzemē ir hernhūtiešu dibinātas. Ar laiku draudzē iestājās sasalums, atdzišana, nebija dedzības, un kustība beidzās līdz ar Otrā pasaules kara sākumu. Saiešanas nami tika atņemti un tajos tika ierīkotas noliktavas, klētis un pat cūku kūtis. Draudzi izsūtīja un iznīcināja. Cik ilgi tā pastāvēja? Tik ilgi, kamēr to atļāva valsts vara. Draudze var pastāvēt arī pagrīdē, bet tādējādi tā nevar ietekmēt savu tautu.

Un nu pravietojums. Pats svarīgākais! Esmu to saņēmis no Dieva. Mēs joprojām esam viens no pēdējiem kristietības cietokšņiem Eiropā. Ļaunums Eiropā vairojas. Karš pret Dievu, pret draudzi un cilvēku uzņem apgriezienus. Daudzviet vietējā draudze kapitulē un valstīs un pilsētās tiek uzvilkts ienaidnieka karogs. Es redzēju un redzu, ka visā sātaniskajā globalizācijas karā veidojas atsevišķas teritorijas kā glābšanas pilsētas, kā pēdējie cietokšņi, pēdējie patvēruma torņi. Es dzirdu, kā Dievs saka: “Palīdziet Man izveidot šādu teritoriju.” Izveidosim un nosargāsim to. Mēs esam Kristus bruņinieki. Zināji, ka Siguldas tornis savā laikā bija pēdējā patvēruma vieta pils iemītniekiem? Durvis šajā tornī tagad atrodas apakšā, bet sākotnēji tas tā nebija. Senāk durvis atradās vairākus metrus virs zemes. Ienaidnieka uzbrukuma gadījumā pēdējais aizsardzības punkts bija pils tornis, un pils iemītnieki, uzkāpjot tornī pa koka trepēm, pēc tam uzvilka tās augšā. Nebija ieejas, un torni nevarēja ieņemt. Es aicinu tevi un aicinu Latvijas draudzi un tautu ieiet mūsu tornī un uzvilkt augšā trepes, lai ienaidnieka karapulks šeit neiekļūst! Būsim nomodā kā draudze, būsim vienoti, vienoti lūgsim un vienoti strādāsim. Augsim un rūpēsimies par savu zemi un savu tautu, rūpēsimies par valdību, lai būtu blakus valdībai, blakus politikai, lai mēs spējam ietekmēt likumu pieņemšanu, lai mēs spējam nosargāt vārda un reliģijas brīvību. Neviens cits par to nestāvēs, tikai mēs paši. Mums jācīnās ar lūgšanām par izaugsmi un vienotību un jācīnās būt blakus politikai augšā.

“Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jāņa evaņģēlijs 9:4)

Nāk nakts. Laiks, kamēr ir reliģijas brīvība, ir Dieva dāvana draudzei. Tas, kā mēs to izmantosim, noteiks Latvijas nākotni, Latvijas draudzes un Latvijas tautas nākotni. Mums vajadzīgs brīnums, un mūsu situācijā pats svarīgākais ir vienota lūgšana. Mums ir vajadzīgas pārmaiņas ne tikai draudzē, bet arī valdībā. Globālas pārmaiņas, kas ļauj draudzei darīt Dieva uzdevumu. Lūgšana, draugs, patiešām ir atslēga atmodai. Lūgšana un arī pareizas darbības uz augšu un uz apakšu, no augšas un no apakšas. Ja mēs lūgsim un strādāsim, tad ir cerība, ka nakts nepienāks, un tas būs Dieva brīnums. Jēzus saka: “Paceliet acis, jo druvas ir baltas.” Viņš saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā darbu, kas Mani ir sūtījis”. Druvas ir baltas. Tajā laikā vēl bija četri mēneši līdz pļaujas laikam. Kad Jēzus to teica, vēl nebija pļaujamais laiks. Bet Viņš teica, ka druvas IR baltas. Ko tas nozīmē? Situācija ir bezcerīga, bet, ja mēs strādāsim, mēs vāksim augļus. Ja lūgsim un strādāsim, mēs pļausim.

Tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju!” ir viens no posmiem Dieva plānā izveidot Latviju par tādu vietu, uz kurieni cilvēki brauks skatīties, kā tas ir iespējams. Par vietu, no kurienes nāks gaisma ne tikai mūsu tautai, bet arī citām tautām. Tautas lūgšanu sapulce ir vienota draudzes lūgšana. Bez vienotas draudzes un vienotas lūgšanas nevar uzvarēt. Ja draudzes savā starpā konkurē vai pat strīdas, tādā veidā nevar uzvarēt. To, ko nevaram vieni paši, mēs varam kopā. Mums vajag savas sakšu lapsas, hallartes, cincendorfus un billijus greiemus. Ļoti iespējams, ka tieši no mūsu visus nāks šādi cilvēki, tikai līdz tam ir jāizaug.

Mūsu valdībā ir cilvēki, kas atbalsta kristīgas vērtības. Uz Tautas lūgšanu sapulci esam uzaicinājuši piecus deputātus, kas atbalsta kristīgās vērtības. Ir deputāti, kuri grib uzstāties mūsu sapulcē ar savu projektu. Draugs, es domāju, ka pēc šī sprediķa ir skaidrs arī tas, ka Dieva plānam ir vajadzīga arī nauda, lai to realizētu šeit virs zemes. Es varu tikai “apbrīnot” tos cilvēkus, kuri vaid par naudu un domā, ka galvenais ir tikai lūgt Dievu. Bet kas ir nauda? Nauda ir mūsu darbs, ko mēs dodam Dievam. Ko tas nozīmē – darīt par mācekļiem visas tautas? Ne tikai strādāt ar savām rokām, bet arī no sava darba dot Dievam. Mūsu draudzes telpās ir ievilktas ventilācijas caurules. Kompresori, kas sver vairākas tonnas, ir jau ceļā. Vēl ir jāuzstāda dūmu detektori, jāievelk akustiskā cilpa ausu aparātiem, lai vājdzirdīgie var dzirdēt. Tas viss mums izmaksā daudz. Un vēl ir Tautas lūgšanu sapulce, bez kuras nekas cits vairs nebūs. Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret ļauniem gariem pasaules telpā. Pret tiem, kas apsēduši globālistus, valdību, draudzes šķeltniekus, kas staigā no vienas vietas uz citu, aprunā draudzes, maina sievas un draudzes. Nost ar to visu! Mēs tādā veidā nekur tālu nevaram tikt. Paliec savā zemē un dzīvo ar godu! Jo otrs variants ir padoties un aizbēgt. Esmu pārliecināts, ka ikviens, kas paliks savā zemē un draudzē un dzīvos ar godu, pieredzēs Dieva godību un būs daļa no Dieva godības Latvijā. Man ir pārliecība, ka tu esi daļa un būsi daļa no tā, un tu tiešām to piedzīvosi. Tu jau to piedzīvo! Tu jau redzi, ko Dievs dara caur mums. Mēs dažkārt tā knapi cīnāmies, kaut ko darām. Mēs strādājam, ziedojam un kaut kas jau notiek. Dievs, svētī Latviju!

Pravietojumā, ko saņēmu no Dieva, Latvijas nākotne ir uz jautājuma zīmes. Ja mēs neizdarīsim visu no savas puses, tad viss jau tagad ir skaidrs. Tomēr pat tad, ja mēs visu izdarīsim no savas puses, – vienota draudze, vienota lūgšana, – pat tad var nenotikt brīnums, jo virs mums ir vēl globālāki spēki. Ja tur nav Dieva, tas, diemžēl, mūs ietekmēs. Jebkurā gadījumā, līdzīgi kā grāfs Cincendorfs piešķīra patvērumu kristiešiem, līdzīgi kā Hallarte Vidzemes daļu piešķīra brāļu draudzēm, līdzīgi kā Luteram kūrfirsts piešķīra patvērumu, līdzīgi kā valstis, kurās atbalsta evaņģēlija sludināšanu, neatkarīgi no globālajiem procesiem, mēs varam būt šeit kā neitrāla teritorija, kur darbojas Dievs. Tas ir iespējams. Bet pirmais, kas mums ir jādara, ir vienoti jālūdz.Brīnumam ir vajadzīga nevis darbība, bet lūgšana. Darbība kaut kāda Latvijā notiek, bet ir vajadzīga lūgšana. Es ticu, ka Dievs svētīs Latviju. Mums jātic tam. Tu vari nomirt, bet ticēt tam. Tu vari karalaukā un haosā nomirt, bet ticēt nākotnei. Aiz mums nāks nākamās paaudzes, mūsu bērni, un mums ir jāatstāj aiz sevis ieguldījums Latvijas izaugsmē, šis DNS kods jāatstāj šeit, lai tas turpina darboties. Latviju Dievam! Mēs nedzīvojam tikai sev un savām mazajām ģimenēm. Bija tāds laiks, kad Latvijā bija Pirmā partija. Tie bija ziedu laiki draudzei, bet izskatās, ka draudze kaut ko nesaprata un neizmantoja to. Izskatās, ka bija kādi spēki, kas bija spēcīgāki par draudzi. Izskatās, ka draudze nespēja vienoties par kaut ko. Izskatās, ka arī pati partija nebija tik garīga, kādai tai vajadzēja būt. Un tika pieņemti nepareizi lēmumi, kas lika tai izjukt.

Pasaulē lielākās kristiešu draudzes mācītājs Doktors Jongi Čo vērsās pie ticīgajiem Ukrainā, Krievijā un arī NVS (vairāku bijušo Padomju Savienības republiku izveidota konfederācija) valstīs, tātad arī pie mums ar aicinājumu: Mans novēlējums visiem ļaudīm Ukrainā, Krievijā ir pārvarēt grūtības ar lūgšanas palīdzību. Kad pie mums Dienvidkorejā bija sarežģīti apstākļi, tad mūsu draudzes pulcējās kopā, desmitiem tūkstošu kristiešu, un vienotībā lūdza Dievu. Dievs vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām, jo Viņš novērtē mūsu vienprātību un ticību. Viņam tas patīk, jo mēs pulcējamies Viņa Vārdā. Šis process darbosies katrā valstī un katrā ļaužu grupā, kas liek savas cerības uz Dievu un vēlas, lai Viņa labākie nodomi īstenotos viņu zemē. Mēs pastāvam lūgšanās līdz ar jums. Mēs zinām, ka jūs lūgsiet dzīvo Dievu. Viņš izvedīs jūs cauri visam kā uzvarētājus. Koreja bija ārkārtīgi nabadzīga valsts, pat zīmulis un galds bija vesela bagātība. Izlasi Jongi Čo grāmatu “Lūgšana – atslēga atmodai”, izlasi viņa biogrāfiju. Kāda nabadzība! Mēs nekad neesam bijuši tik nabadzīgi, Latvijā nekad tāda nabadzība nav bijusi. Un tieši tur cēlās tāda milzīga draudze. Kā viņi plaukst un zeļ, kāda ekonomika! LG un Samsung mēs visi lietojam. Tas viss nāk no turienes, un tā ir Dieva svētība.

Dievs izvedīs mūs cauri ar lūgšanu. Draudzes lūgšana ir svarīga, un visas Latvijas draudzes lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” Skonto hallē ir svarīga. Svarīgi ir arī mūsu paraksti. Lūgšanu kambarī es sapratu, ka nākamais, par ko mēs vāksim parakstus, būs vārda un reliģijas brīvība. Mēs varam minēt piemērus, kuros šī brīvība mūsu valstī ir cenzēta un ierobežota. Mēs lūgsim par to un rakstīsim. Vairāk mēs neko nevaram izdarīt. Atsevišķām draudzē ir kādi cilvēki, kas ir politikā un kaut kādā veidā kaut ko var ietekmēt. Un mums kā draudzei ir jāpalīdz. Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs ir piekritis uzstāties šī gada Tautas lūgšanu sapulcē. Romas katoļu kardināls Jānis Pujats arī apstiprinājis savu piedalīšanos. Katoļu bīskaps Andris Kravalis arī piedalīsies. Būs arī draudzes “Prieka Vēsts” mācītājs Vilnis Gleške, kā arī metodistu bīskaps. Piedalīsies vasarsvētku draudzes, baptistu draudzes. Tas jau ir brīnums. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās draudzes arhibīskaps Jānis Vanags arī ieradīsies, vai nu pats, vai viņa pārstāvis. Praktiski vairums piedalās. Katoļu draudzes es vienkārši apbrīnoju, jo, kad ir runa par sadarbību un tehniskām lietām, ir rakstiskas vai mutiskas skaidras un konkrētas atbildes. Arhibīskapam Stankevičam nav nekas pretī nāk lūgt Dievu kopā ar mums. Kardināls Pujats faktiski ir lielākā autoritāte Latvijas katoļu baznīcā. Reti kurai valstij ir savs kardināls. Viņš atbild uz vēstulēm, dod padomus. Viņam ir gandrīz 90 gadi. Iepriekšējā Tautas lūgšanu sapulcē slavēšanas laikā viņš stāvēja kājās. Viņš stāvēja, cik varēja, un varēja ilgi. Mēs paši bieži nevaram nostāvēt. Lūk, Dieva cilvēks! Viņš pareizi teica, ka, lai viss mežs būtu zaļš, katram kokam jābūt zaļam. Un katram kokam jābūt sapulcē “Dievs, svētī Latviju!” Dalies sociālajos tīklos ar Tautas lūgšanu sapulces reklāmu, atzīmē, ka nāksi, jo cilvēki skatās, cik nāks. Tiek veikts ļoti liels darbs gan finansiāli, gan politiski. Jāfilmē klipi, kuros bīskapi savus cilvēkus aicinās uz sapulci. Dievs, svētī Latviju, un es ar jums lepojos!

Patiesībai vienmēr būs šķēršļi. Kad tu runā patiesību un ej pareizā virzienā, būs pretestība. Kad viss iet gludi, kā pa sviestu, ir jādomā, vai tu ej pareizā virzienā. Ir jābūt pretestībai. Tam virzienam, ko mēs kā draudze esam ieņēmuši, būs pretestība, bet mēs esam uzvarējuši. Labā ziņa ir tā, ka Jēzus ir uzvarējis. Pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Mums būs savi cincendorfi un hallartes! Mums būs tādi cilvēki, viņi jau aug!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Bībelisks pravietojums Latvijas draudzei un tautai” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija